Fragments no vēstules


Komentāri:

solvitux - 2012-09-27 09:22
Es arī varētu piekrist izteicienam, ka ikviens, kas nodomājis un jūt, ka ir nepieciešams kaut ko mainīt savā dzīvē šis varētu šķist kā - neiespējamā misija. Ir situācija, ka apkārt ir cilvēku ikdienas, bet Tu jūties vientuļš un nesaprasts. Daži cilvēki, kam gadījies mani iepazīt dziļāk redz, ka manī ir morālas vērtības, citāda dzīves uztvere un vērtību sistēmu. Bet šai steidzīgajā ikdienas pasaulē šķiet, ka vairumam tas nemaz nav svarīgi, ir svarīgāki lietas, kas man pilnībā nesaista. Tamdēļ ir grūti saprast, vai palikt tādam kā esi vai pielāgoties, kaut tas otrais variants nešķiet vilinošs..

solvitux - 2012-09-28 10:10
Paldies:)
Patiešām tāds jauks stāstiņš par mazo dvēselīti.
Jā tā apziņa un sajūta, ka paliec stiprāks ir patīkama, bet ne vienmēr tas kompensē to, ka dzīve tik strauji plūst un mainās, tai skaitā cilvēki vairāk gan aizplūst, jo beidzas kāds dzīves posms, kad pašķiras un katrs aiziet savu ceļu un ne visi vēlāk vēlas uzturēt draudzīgās attiecības, kas bija radušās dažu gadu laikā, viņi nokļūst atpakaļ savā kādreizējā vidē un ar to viņiem ir gana, bet ne visiem ir tā pagātnes vieta, kur iespējams atgriezties un tik labām atmiņām paliekoša.



sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šodien sarakstes konsultācijā tik gari aprakstīju kas un kā ar mums dzīvē notiek un kā varam to mainīt, ka beigās sapratu - cik daudziem tieši šobrīd tas var noderēt...

Vai esi dzirdējusi, ka cilvēka uzvedības pamatā gandrīz vai 90 % ir zemapziņas informācija un tikai 10% apzināta izturēšanās un darbība (ir autori, kas saka 95/5). Tas nozīmē, ka mēs varam ar prātu un sirdi izdomāt kādu konkrētu savu darbību (piemēram – mainīt darbu), bet visa zemapziņas pieredze mūs sāk baidīt un iedvest šaubas un mēs sākam uztraukties un baidīties. Un atbilstoši šai baiļu un šaubīšanās vibrācijai – tad norisināsies mūsu turpmākie dzīves notikumi. Nu šai gadījumā tie nebūs veiksmīgi, jo cilvēks atrodas upura lomā un tur, kur ir upuris, tur noteikti būs tirāns, kas darīs pāri.

Lai izmainītu upura sajūtu, būtu jāpamaina attieksme pret pagātnes informāciju. Un nevis tā, ka tagad sāksim iestāstīt sev, ka viss bija savādāk, vai notikumi nebija kā atceros, bet gan mēģināsim paplašināt apziņu, lai izprastu kāpēc tie notikumi bija tādi kādi bija un kāds pozitīvs nolūks tajā slēpjas.

Bet pirms mēs sākam saskatīt bērnības notikumos veiksmi un laimi, mums (Tev) ir jāmēģina iemīlēt sevi un pasauli.
 Vai esi kādreiz aizdomājusies, ka mēs esam dvēseles (garīgas būtnes), kas nāk šeit uz planētu Zeme, lai izietu pasaulīgu pieredzi, lai kļūtu stiprākas un gudrākas, lai iemācītos jebkuru dzīves situāciju iziet ar mīlestību. Dvēseļu uzdevums ir dot Zemei mīlestību.

Bet tas būtu pārāk vienkārši, ja te jau visriņķī būtu mīlestība. Tad būtībā dvēselēm nebūtu nekāda izaicinājuma, nebūtu nekāda „darba”, tad būtībā viņas nebūtu tās, kas nes gaismu, jo gaisma te jau būtu. Tā tas nav iekārtots.
 Viss ir pietiekoši sarežģītāk un tai pat laikā, kad visu to saprot – vienkāršāk.

Lai mēs varētu augt un būt stiprākas, mums dod grūtības, kuras dažādiem paņēmieniem mēs iemācāmies pārvarēt. Un tā kā mēs šeit uz zemes neesam „plikas” dvēseles, bet mums šeit ir cilvēka veidols, kam ir gan Ego, gan personības īpašības, gan raksturs utt. tad faktiski teikt, ka „mums dod” ar nav pareizi teikts, jo mēs tās paši piesaucam un paši vēl piedevām radām ar savu šo te cilvēka enerģētiku.
 

Tātad Tava dvēsele reiz bija izvēlējusies piedzimt šai ģimenē un iziet precīzi tās grūtības, kuras Tavai dvēselei (lai tā augtu) ir nepieciešamas. Uzreiz varu pateikt, ka nav pilnīgi neviena cilvēka un pilnīgi nevienas dvēseles, kas dabūtu ne savu mācību vai arī kurai uzliktu pa grūtu likteni, kuru pati dvēsele negribētu.

Mēs esam ļoti dažādas. Viena dvēsele izvēlas ļoti vieglu dzīvi un nodzīvo tra-la-la, tra-la-la visu dzīvi un tā arī šai iemiesojuma reizē neko daudz stiprāka nekļuva. Kā saka – kāda bija, tāda aizgāja. Dvēseļu izaicinājums ir paņemt pretī grūtākus likteņus un ir pat tādas dvēseles, kas pašas izvēlas sev apgrūtinātus ķermeņus, un lūk šajās grūtībās iziet dzīvi ar prieku un laimi un mīlestību. Tādu ir ļoti daudz, bet vienu Tev te ieklikšķināšu kā linku. Iepazīsties ar Niku Vojičiču: https://www.youtube.com/watch?v=XE8fa_U1vrs
 

Un tieši tāpat kā Niks izvēlējās savu likteni un savu ceļu, tā pirms piedzimšanas Tu izvēlējies savu likteni un savu ceļu. Tu izvēlējies savus vecākus, Tu izvēlējies savus brāļus un māsas, Tu izvēlējies vietu utt. Tava dvēsele zināja, ka liktenis, ko viņa paņem nav īpaši viegls, bet nav arī no pašiem grūtākajiem. Tava dvēsele zināja, ka ar to mierīgi tiks galā un būs laimīga.

Un tā arī ir un tā arī būs.
 Galu galā jau šobrīd Tu vari paskatīties uz savu dzīvi ar pateicību, jo tieši pateicoties savai līdzšinējai pieredzei Tu esi tieši tāda, kāda esi un pateicoties tam mēs šodien sarakstāmies par lietām, kuras liela daļa cilvēku vispār nezin un viņi par to neaizdomājas. Tieši pateicoties savai pagātnei, Tu esi nonākusi līdz laimes terapijai.

Arī es biju reiz savas dzīves zemākā punktā un tieši toreiz sāku savu laimes terapiju. Tagad – varu palīdzēt to iziet Tev: )
 Laimes terapiju mēs sākam ar to, ka dodam sev solījumu – lai kas ar mani turpmāk notiks, lai kādās vien situācijās es turpmāk būšu – es vienmēr būšu laimīga. Ja kāds uz mani kliedz – lai kliedz.- es savā būtībā, sevī iekšā esmu pilnīgi laimīga. Ja kādam kaut kas dzīvē nepatīk – lai viņam nepatīk – man toties patīk mana dzīve un es esmu laimīga.

No sākuma izklausās „neiespējamā misija”, bet īstenībā Tu pati redzēsi, cik vienkārši tas ir izdarāms. Tu ik pa laikam sev vienkārši atgādini – es taču sev solīju būt laimīga. Arī šobrīd ir mana laimīgā dzīve.
 Tā mēs pildāmies ar laimi un mīlestību un līdz pat šūnu līmenim mūsos notiek pārmaiņas.

Vai esi domājusi cik ļoti daudz esi nodarījusi pāri savam ķermenim, savai personībai un savai dvēselei to visu nemīlēdama? Lūk, šobrīd mēs to visu labojam, un līdz pat katrai mazākajai poriņai, līdz pat katrai mazākajai šūniņai sapildām ar laimi un mīlestību.
Kāpēc tas jādara? Tādēļ, ka tieši atbilstoši savai laimīgajai vai nelaimīgajai vibrācijai, Tu piesaisti notikumus savā dzīvē. Jo Tu esi laimīgāka un mīlestības piepildītāka, jo laimīgāki cilvēki ir ap Tevi un jo veiksmīgāka ir Tava dzīve.

Tātad – pirmais, kas jāiemācās ir – sevi mīlēt.
Un to var izdarīt ar apziņas paplašināšanu, ka mana dvēsele ir no Dieva. Es esmu dievišķa būtne ar ļoti tīru vibrāciju. Mans ķermenis ar ir no Dieva (caur vecākiem) un būtībā esmu to saņēmusi šai dzīvē lietošanā. Mēs taču protam labi izturēties pret mantām, tad jautājums – kāpēc pret savu ķermeni mēs tā neizturamies?

Ķermenis ir Tavas mājas visas šīs dzīves garumā. Iemīļo to gabaliņu pa gabaliņam, centimetru pa centimetram. Viņš ir tā vērts.
Vai Tev ir mana grāmata „Ieelpo laimi un mīlestību”? Tur es aprakstu dažādus vingrinājumus kā varam to izdarīt.

Un tad, kad jutīsi, ka sevi patiešām mīli, tad lēnām jāsāk iemīlēt pārējie. Ģimene. Priekšnieki. Kolektīvs. Klasesbiedri. utt.
Un to var izdarīt caurskatot pagātnes notikumus ar tagadējām pieauguša cilvēka acīm un sapildot tos ar izpratni un mīlestību. Iekopēšu Tev te vienu linku uz manu rakstu ar metodes aprakstu kā es to daru:
 

Uzreiz jāsaka, ka to varēs izdarīt tikai tad, kad pati būsi sevi iemīlējusi. Kamēr nav pietiekošas mīlestības, tikmēr ir sajūta, ka pagātnē kāds mūs ir apvainojis vai speciāli licis mocīties.

Tā es sāku savu laimes terapiju un tā soli pa solim vari iziet arī Tu.
 Ar mīlestību, Inese
Komentāri (8)  |  2012-09-21 18:31  |  Skatīts: 3543x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
baibam - 2012-09-21 21:40
Skaisti & izskaidrojoši tāds kopsavilkums

inese - 2012-09-21 22:51
Jā, man ar šķiet, ka šitas noder visiem, kas tikko kā sāk savu laimes terapiju:))

solvitux - 2012-09-27 09:22
Es arī varētu piekrist izteicienam, ka ikviens, kas nodomājis un jūt, ka ir nepieciešams kaut ko mainīt savā dzīvē šis varētu šķist kā - neiespējamā misija. Ir situācija, ka apkārt ir cilvēku ikdienas, bet Tu jūties vientuļš un nesaprasts. Daži cilvēki, kam gadījies mani iepazīt dziļāk redz, ka manī ir morālas vērtības, citāda dzīves uztvere un vērtību sistēmu. Bet šai steidzīgajā ikdienas pasaulē šķiet, ka vairumam tas nemaz nav svarīgi, ir svarīgāki lietas, kas man pilnībā nesaista. Tamdēļ ir grūti saprast, vai palikt tādam kā esi vai pielāgoties, kaut tas otrais variants nešķiet vilinošs..

inese - 2012-09-27 20:23
Man škiet, ka Volšam ir tas skaistais stāsts par dvēselīti, kura gribēja sevi apzināties kā Gaismu.
Un viņa to nekā nevarēja izdarīt blakus citām gaismas būtnēm, jo tur viss bija gaišs. Un tad viņa tika aizsūtīta tur, kur ir tumš.
No sākuma viņa nobijās, bet pēc tam saprata, ka viņas dzīves jēga un misija ir dot gaismu un izgaismot apkārtējo tumsu. :)

Un tāpat mums - ja mums liekas, ka citi mūs nesaprot un mēs esam vieni paši uz visas pasaules, tad turpinot arvien vairāk sevi apzināties (kā gaismu) mēs paliekam stiprāki un piesaistām sev lidzīgus cilvēkus. Tātad - nevis kļūstam līdzīgas tai videi, kurā esam, bet gan vairojot sevī šo gaismas enerģiju, piesaistām sev līdzigi domājošos. (vai arī palīdzam mainīties tiem, kas līdz šim par pozitīvām un gaišām lietām vispār neinteresējās).
Lai veicas:)

solvitux - 2012-09-28 10:10
Paldies:)
Patiešām tāds jauks stāstiņš par mazo dvēselīti.
Jā tā apziņa un sajūta, ka paliec stiprāks ir patīkama, bet ne vienmēr tas kompensē to, ka dzīve tik strauji plūst un mainās, tai skaitā cilvēki vairāk gan aizplūst, jo beidzas kāds dzīves posms, kad pašķiras un katrs aiziet savu ceļu un ne visi vēlāk vēlas uzturēt draudzīgās attiecības, kas bija radušās dažu gadu laikā, viņi nokļūst atpakaļ savā kādreizējā vidē un ar to viņiem ir gana, bet ne visiem ir tā pagātnes vieta, kur iespējams atgriezties un tik labām atmiņām paliekoša.

inese - 2012-09-28 16:50
Tai brīdī, kad apzināmies, ka esam gaismas būtnes, visgrūtākais ir pieņemt, ka visu pasaulē nespējam izgaismot.
Mēs nevaram izmainīt draugu un paziņu lēmumus. Tā ir viņu dzīve. Mēs varam ar prieku sagaidīt šos cilvēkus savā dzīvē un ar prieku pavadīt, kad viņi iet savu ceļu. Tāda ir pasaules kārtība:)
Un mēs tuprinām savu ceļu un satiekam atkal citus cilvēkus. Un dodam gaismu tiem, kas šobrīd ir mūsu dzīvē:)

Viena no lielākajām gudrībām ir saprast, ka viss ir pārejoši un ka nekam nevajag pieķerties, un tai pat laikā būt ļoti dziļās, skaistās un patiesās attiecībās to laiku, kas mums kopā ir dots:)

ilze - 2012-09-30 20:49
Inesīt, Tu tā skaisti pateici! Tā tas tiešām ir - viss ir pārejošs un galvenais prast šo pārejošo sajūtu saenkurot ar šo brīdi - jo tas ir vienīgais, kas tiešām ir. Man pašai šodien pēc dažām stundām jādodas uz mammas dzimšanas dienu. Tu jau esi dzirdējusi par mūsu interesantajām un pietiekami sarežģītajām attiecībām. Paldies Dievam, soli pa solim šīs attiecības tiek risinātas - un te nu darbojas tā pati vecā, labā recepte:
1) dot pilnīgu brīvību otrai Dvēselei (šajā gadījumā manai mammai) dzīvot tā, kā Viņa ir izvēlējusies;
2) attiecībā pret sevi rīkoties ar absolūtu cieņu un mīlestību, pat, ja tas prasa ļoti nepopulārus lēmumus. Ir ļoti jāciena sava privātā teritorija. Tas ir īpaši attiecināms uz situācijām, kad kāds mēģina enerģiski palīdzēt tur, kur palīdzība netiek prasīta;
3) pilnīgi jāatslābst un jābeidz cīnīties pret, pierādot sava varianta patiesību - šis man nāk visgrūtāk, jo nav viegli pieņemt, kad Tava mamma pilnīgi neatbalsta Tavus centienus, arī tā ir mācība - ielaist mīlestību šajā situācijā un tad vērot, kas notiek. Cita, harmonisla ceļa būtībā nav:)

inese - 2012-09-30 22:08
Ai, Ilzīt, šito tēmu par mammām un pieaugušiem bērniem mēs varētu izvērst vēl un vēl.
Bērni (pat pieauguši) ir ļoti egoistiski pret mammām. Mēs it kā iekšēji paģēram, ka mammām ir vienmēr un visur mūs jāaizstāv, jāatbalsta un jābūt mūsu pusē. Nu īstenībā -pilnīgi normāla gribēšana.
Atceros, ka man ir bijušas sarunas un pārrunas ar mammu, ka esmu centusies viņu pārliecināt cik ļoti man būtiski, lai viņa domā tā kā es :))
Un....viņa nedomāja.
Un tikai tad, kad es pilnībā atslābu un sapratu, ka viņa ir mana mamma un es viņu bezgalīgi mīlu un tas pat ir vienalga vai esmu "labā meitiņa" un visu viņai izdarījusi pa prātam, vai nē (un ja jau mums nesaskanēja viedokļi, tad tātad -nē), tikai tad es pēkšņi sapratu, ka viņa patiešām ir manā pusē un pilnīgi pieņem mani un manu ceļu.

Mammas savukārt pret bērniem ir ļoti īpašnieciskas un ir jānoiet pietiekoši garš ceļš, lai pieņemtu, ka tavs paša bērns (kā saka, gēni un asinis, audzināšana un lološana) dara pilnīgi pretēji tam, kā šķiet, ka būtu jādara.
Un , ja mūsu paaudzes mammas ir atvērtākas, daudz vairāk lasījušas un pret bērnu izturās kā pret atsevišķu personību un dvēseli, tad , Ilzīt, mūsu bērnības laikos mūsu mammām bija pilnīgi cita pieredze un audzināšana.

Un galu galā - ir kāds iemesls, kapēc mūsu dvēselēm un mūsu personībām katrai vajadzēja tieši šo savu mammu.


Atpakaļ