Esi šajā mirklī...


sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: DAINA ROZENBERGA

Es stāvu pie atvērta loga, aizveru acis un dziļi, dziļi ievelku gaisu krūtīs. Dziļi, dziļi sajūtu, ka esmu šeit un tagad.

Cik bieži dienas laikā Tu izjūti mirkli? Cik bieži Tu ļoti patiesi, dziļi un skaidri sevi apzinies? Ar katru šūnu sajūti – TU ESI! Es pat nejautāju, kāda Tu esi? Kad pēdējo reizi ielūkojies pati sevī?

Kādu laiku atpakaļ, ja Tu man uzdotu šo jautājumu, man nebūtu skaidras atbildes... Droši vien Tev sāktu sātstīt par visām lietām, kas tajā mirklī šķiet svarīgas – darbi, kas jāpaspēj, pienākumi, kas jāveic, cilvēki ar kuriem jākontaktējas... Es gari un plaši Tev stāstītu par visu, kas notiek ap mani, ārpus manis. Man nebūtu ne mazākās sapratnes par to, kur tajā visā esmu es un – kas es esmu?

Un tā mēs dzīvojam – lielākā daļa no mums. Skrienam savā ritenī, hipodromā vai stadionā. Aplis pēc apļa, situācijas arvien jaunas, bet sajūtas un reakcija viena un tā pati – esmu visur citur, bet ne šeit...

Kas notiek? Tu jau zini – pienāk brīdis, kad dzīve Tevi piespiež apstāties un palūkoties uz visu no malas. Dzīve, pilnīgi fiziski, liek Tev izkāpt no šīs vienveidīgās trajektorijas. Ko parasti mēs ieraugām, to cik tas viss ir lieki. Cik ļoti daudz no šīm lietām nebūt nav vajadzības darīt. Viss ir daudz vienkāršāk. Ir taču tā, ka lielajos dzīves pārbaudījumos saproti, kas tad Tev dzīvē ir svarīgs. Vai ne? Tas nenotiek tikai filmās, vai grāmatās – tā notiek mūsu dzīvēs... Kāpēc to saprotam tikai brīžos, kad esam pie zemes? Iedomājies pati, ja Tu skrien tajā vāveres ritenī, vai hipodromā – cik skaidri var saskatīt apkārtējo pasauli? Bilžu izšķirtspēja ir tuva nullei... Tu redzi tikai un vienīgi izplūdušu ainavu, pie kuras jau tik ļoti esi pieradusi, ka nemaz nespēj apstāties un ieraudzīt „sīkās” detaļas. Un tad pēkšņi dzīve ir apmetusi kūleni un Tu esi apstājusies, bilde ir nostājusies savā vietā un Tu ieraugi – vispirms jau sevi, šī aina ne vienmēr šķiet tīkama, jo ir skaidrs – tā jau nemaz neesi Tu, vai ne? Noskrējies zirgs, izkāmējis, nelaimīgs – tā jūtas Tava pati dziļākā būtība – nodzīta un piekususi...

Un ko tagad darīt? Vispirms, jau vienkārši pieņemt to kā notikušu faktu. Un tieši šajā mirklī kā Pagātni! Saprotu un konstatēju, ko esmu savārījusi savā dzīvē, ne mirkli sevi NESODU un nenosodu. Vienmēr atceries – nekas no piedzīvotā nav bijis nevajadzīgs! Tieši šobrīd Tu esi šeit, šajās sajūtās, lai balstoties uz iepriekš piedzīvoto sāktu būvēt kaut ko skaistu! Un tas nebūt nenozīmē, ka jānotiek kam baisi sāpīgam, lai Tu varētu noticēt skaistai un laimīgai dzīvei.

Novērtē un saproti, kur Tu esi TAGAD, kas Tu esi, kāda Tu esi? Un es atgriežos pie tā ar ko sāku... Lūdzu, tieš tajā mirklī, kad būsi šo izlasījusi – aizver acis, ieelpo dziļi, dziļi – APZINĀTI ieelpo, sajūti, ka tas ir dzīvības spēkas, kas ieplūst Tevī. Koncentrējies tikai un vienīgi uz ieelpu un izelpu. Momentā Tu visā pilnībā esi šajā mirklī – jo Tu koncentrējies šim mirklim. Palaid vaļā visas domas par rītdienu un par vakardienu. To NAV! Izmet no galvas visas domas, kas Tevi pavada ik dienu. Atstāj tikai tos dažus jautājumus – kas es esmu?, kāda es esmu?, kur es esmu?

Manas visīsākās atbildes – esmu Daina, esmu dzīva un esmu ŠEIT un TAGAD! Pārējam nav pilnīgi nekādas nozīmes! Un ja reiz esmu šeit un esmu dzīva, tad mana izvēle tieši šajā mirklī ir – būt laimīgai par to, ka esmu!

Tu vari šos jautājumus uzdot atrodoties jebkādā savas dzīves situācijā un mirklī! Viss pārējais atkāpjas, jo Tu atkal un atkal ieskaties sevī! Tu atkal un atkal padari spēcīgu šo mirkli un pagātnes un nākotnes spēki momentā vājinās! Atceries to viedo stāstu par diviem vilkiem – kuru barosi, tas uzvarēs?

Tad lūk, pārstāj barot savu pagātni – „cepoties” par tajā notikušo! Pārstāj barot savu nākotni – „cepoties” par to, kas nu būs un kā būs, un kā vajadzētu vai nevajadzētu būt!

Lai šīs sajūtas sevī nostiprinātu un paspilgtinātu es viennozīmīgi Tev iesaku palsīt Ekharta Tolles grāmatas – „Tagadnes spēks” un „Klusums runā”... Tajās es atradu vēl un vēlreiz apstiprinājumu tam, ka tikai mēs paši nosakām to, ka jūtamies šajā mirklī!

Es no sirds Tev novēlu – ieskaties sevī! Nebaidies no sevis! Atceries, kaTu esi dvēsele, kas ir no Dieva, tātad – bezgalīgi mīloša! Tu nekādi nevari sev nodarīt pāri, sākot ar sevi kontaktēties, sākot sevi sajust un pa solītim iemīlot, Tu tikai kļūsi stirpāka, maigāka, saudzīgāka un mīlošāka – PRET SEVI un arī pret apkārtējo pasauli. Mīlestība nesāp, tā dziedina!

Es cieši jo cieši Tevi samīļoju! Ietinu Tevi Gaismā un Mīlestībā! Ļaujies tai, sajūti to, nepretojies – ietinies tajā un sajūti, kā tas ir! :)

Mīlestība,

Daina :)

Komentāri (4)  |  2012-09-20 16:49  |  Skatīts: 1873x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
GuNiTa LaGzDiŅa - 2012-09-20 22:23
Paldies Daina par šo burvīgo rakstinju! šis viss sasaucas kā tieši ar manu dzīvi pašlaik.....varbūt kādai ir bijusi jau līdzīga situācija...es varu piemest šim rakstam piemēru no savas dzīves, kā ir kad dzīve reizēm fiziski piespiež apstāties un izkāpt no skrejošā apļa, lai ieraudzītu to kādā vidē esmu bijusi, kā esmu dzīvojusi šo periodu, ka tik daudz kas ir bijis lieks un nevajadzīgs....Visas intrigas darbā, kolēģu aprunāšanas, lieki stresi, liekas dusmošanās utt....ak, kā es gribēju tikt no tā visa prom....un tad dzīve man iedeva situāciju, ka 2 dienu laikā es paspēju atrast jaunu darbu, paspēju atteikties no vecā darba un tad otrā dienā pazaudēt jau atrasto jauno darbu un beigās nonākt pie sasistas siles.... neesot vairs nekur! :) tikai tagadnē ar sevi un atvieglojumu..... kā arī dzīve nedod nekādas atkāpes, jo vecajā darbā jau pateikts, ka eju prom, un jaunajā darbā, man vienkārši pateica, ka nevar mani vairs paņemt... tātad šoreiz būs jāizdzīvo tas viss, un jāieklausas sevī....kuriozi, bet tik ļoti acīmredzot vajadzīgi man šajā mirklī....un es mēģinu šoreiz nekrist panikā, ar domām par to kas būs, un ko tad es izdarīju nepareizi, ka man tagad ir tā...mēģinu iziet šo situāciju ar mīlestību pret sevi un domām par to, ka tā bija jānotiek, lai es beidzot varētu apstāties un padomāt, kas tad īsti es esmu un ko tālāk gribu darīt savā dzīvē!

dainarozenberga - 2012-09-20 23:51
Paldies, Gunita, par dalīšanos pieredzē! :)
Jā un tieši tā arī notiek... Izsit mūs no iedomātā līdzsvara. Un šīs visas situācijas un tas, kā uz tām paskatāmies ir apziņas paplašināšana,par ko raksta Inesīte savā pēdējā rakstā. Un apziņa plešas tieši tad, kad mēs paskatāmies tieši šajā mirklī sevī, kad "nebarojam" ar savu enerģiju konkrēto situāciju, kas it kā šķiet dramatiska, bet gan apzināmies,ko no tās paņemt un ticam, ka tas viss mūs ved uz kaut ko daudz labāku, ko vienkārši vēl nemaz neredzam... :) Un tiklīdz sevī ielaid šo paļāvību, tā lietas ļoti strauji sāk mainīties - uz to labo pusi!


maara - 2012-09-21 22:33
Paldies, Daina! Izlasīju Tavu jauko rakstiņu un tīri fiziski sajutu Tevis sūtīto gaismu un Mīlestību. To man šodien tik ļoti vajadzēja. Paldies! :)


dainarozenberga - 2012-09-21 22:43
Ai, Māra! :) Cik skaisti un īpaši! Paldies Tev, ka paņēmi pretim! :) Smaidam!
D.


Atpakaļ