Pienākuma pēc...


Komentārs:

inese - 2012-09-19 17:47
Ir vēl tāds vārdiņš kā "atbildība". Atbildība par savu izvēli un izpratne kādas sekas konkrētie cēloņi radīs.

Un bērnam tieši to arī varam stāstīt - ja tu šodien izvēlies neiet uz skolu, tad pēc tam būs jāmācās vairāk, lai apgūtu arī to vielu, ko izlaidi.
Ja tu šobrīd izvēlies neiet uz pulciņu, tad tev ir jārēķinās, ka tevi no tā var izslēgt.
Ja tu izvēlies nemācīties (dziedāt, gleznot, vai.....kaut ko citu), tad pēc tam būs grūti kļūt pat dziedātāju, gleznotāju....vai kādu citu specialitāti.

Bērniem ļoti daudz, kas jāpaskaidro, lai viņu apziņa paplašinās un lai viņi var izdarīt savu brīvo izvēli, atbilstoši tam, ka saprot kapēc tas jādara:)



sadaļa: BĒRNI UN VECĀKI
autors: DACE KALĒJA

Šai skaistajā atvasaras dienā gribu Tev jautāt. Ko Tu dari pienākuma pēc? Kā Tu jūties, kad dari kaut ko tieši tāpēc, ka Tev ir pienākums? Kas Tev uzliek Tavus pienākumus? Un ko mēs saprotam ar vārdu „pienākums”?

Es izlasīju Volša Sarunas ar Dievu un sevī pilnībā pieņēmu domu, ka pienākuma pēc man nekas nav jādara. Tur gan bija teikts: „Nekad pastāvot attiecībām, nedari neko pienākuma dēļ. Itin visu dari lieliskās izdevības dēļ, ko attiecības sniedz Tev, lai Tu izlemtu un būtu tas, kas patiešām esi.” Un tagad šo citātu pārlasot, es piekrītu viedoklim, ka katru informāciju mēs uztveram tā, kā tajā brīdī gribam, ieklausoties tikai tajā, ko gribam. Bet tomēr sev pieņēmu domu, ka neko savā dzīvē es nedarīšu tā vienkārši pienākuma pēc.

Un tagad darbojoties, kā arī veidojot attiecības ar cilvēkiem es sevi vēroju. Vai tas, ko esmu nolēmusi darīt ir pienākuma vai gribas dēļ. Traukus mazgāju, jo gribu tos nomazgāt, lai viss ir tīrs, lai ir no kā ēst. :) Kaimiņienei palīdzu televizorā sakārtot kanālus, jo man patīk izpalīdzēt cilvēkiem, tos iepriecināt. Bērnam lasu pasaciņu, jo gribu būt kopā ar savu bērnu. Es pati saprotu, ka savas darbības izvērtēju un nedaru vairs to, ko šajā brīdī negribu. Man ir vieglāk kļuvis dzīvot, ir arī vieglāk pateikt „nē”, jo sevi attaisnoju, ka to darītu pienākuma pēc. Un daru to, ko patiešām vēlos. :)

Bet šodien pārnāca no skolas mans otrklasnieks un sapratu, ka nav aizgājis uz ansambli. Jautāju: -Kāpēc? Atbild: -Negribēju šodien iet. Es jau uzreiz pretī, kāpēc, esam vienojušies, ka Tev jāiet! Un tad es no savas mutes dzirdēju skanam: -Ja Tu esi ko uzsācis apmeklēt, tad Tavs pienākums ir to turpināt! Un pati esmu neizpratnē. Priekš sevis visu saprotu, māku sašķirot. Bet vai es varu piekrist, ka šodien viņš uz ansambli neaiziet, jo negrib? Rīt aizies, jo gribēsies? Es saprotu, ka gribu viņam dot dažādas iespējas, lai viņam veidojas dažāda pieredze, lai vairāk iznāk uz augšu, kas viņam padodas, kas patīk, kas nē. Es domāju, ka nevaru es 8 gados atstāt pilnībā viņa ziņā izlemt, ko grib un ko nē. Bet ar dzīšanu arī negribu. Es zinu, ka mēs izrunāsim šo un vienosimies. Bet tomēr paliek jautājums - Kas ir bērna pienākumi? Vai viņiem ir pienākumi, vai, tomēr tās ir lietas, kuras viņi ievēro un dara, jo paši grib? Varbūt, ka tas ir jāsauc citā vārdā, nevis „pienākums”…

Mēs mācāmies ieklausīties sevī, ko gribam darīt, ko nē? Paļaujamies uz savām sajūtām. Bet kā ir ar bērniem? Es viņam nosaku, ko gribēt, ko nē? Varbūt ir svarīgi ieklausīties viņa sajūtās…

Un ko Tu domā par pienākumiem, par pienākumu veikšanu? Man ir pienākums? Bērnam ir pienākums? Padalies, lūdzu :)

Komentāri (14)  |  2012-09-19 04:45  |  Skatīts: 3820x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Anita Buzjuka - 2012-09-19 17:18
Pienākums rodas tur, kur trūkst mīlestības. Ir milzīga atšķīrība, vai mēs ko darām pienākuma pēc, vai aiz mīlestības. Uzskatīt, ka citiem cilvēkiem ir pienākums pret mums, ir pārliecinoša iespēja kļūt nelaimīgam.
Lai izdodas visu darīt ar mīlestību nevis pienākuma pēc!:)))


baibam - 2012-09-19 17:43
Protams, bērniem ir un jābūt saviem pienākumiem mājās (piem., savu dienu nomazgāt traukus vai apliet puķes, vai izvest suni, kas nu viņam ir pa spēkam). Tas veicina atbildības izjūtu bērnā un rada piederības sajūtu ģimenei, ka mēs darbojamies kā vienota komanda (ka es arī dodu savu pienesumu). Tas veicina arī bērna patstāvību. Man šķiet, te ir vairāk runa par leksiku. Ko mēs saucam par "pienākumu"? Mēs to varam nosaukt citā vārdā. Tas ir labi, ka esat iepiekš par kaut ko vienojušies. Un tad jau norunai jābūt spēkā ;) Ne jau ar piespiešanu. Sasaucoties ar iepriekšējiem rakstiem, jānonāk līdz līmenim, ka- nevis man tas JĀdara, bet es to GRIBU darīt, kaut tas varbūt ir grūti. Tas man ļoti sasaucas ar iepriekšējiem Ineses rakstiem, ar iešanu aukstā dušā un visa tā darīšanu, kas mums nes labu, kaut arī slinkums vai kas mūsos tam petojas. Varbūt tie jānosauc nevis par pienākumiem, bet kaut kā savādāk- prieku un palīdzību un mīlestību nesošiem darbiņiem utt- te nu katram pēc izdomas un iztēles :) Bērni, protams, to vēl tikai mācās un mācās no vecākiem. Viņiem nepieciešama mūsu vadība. To negribu pārvērst par gribu un darīt visu ar vieglumu un prieku (mums brīnišķīgi "laimes likumiņi" izskaidro, kāpēc jādara kādas lietas (ko varbūt negribas pirmajā brīdī) un kādu labumu tas nes, pamēģiniet!).
Ierosmei:
http://www.bti.gov.lv/lat/tiesibas_un_pienakumi/berna_tiesibas_un_pienakumi_/?doc=13


Lai izdodas!

inese - 2012-09-19 17:47
Ir vēl tāds vārdiņš kā "atbildība". Atbildība par savu izvēli un izpratne kādas sekas konkrētie cēloņi radīs.

Un bērnam tieši to arī varam stāstīt - ja tu šodien izvēlies neiet uz skolu, tad pēc tam būs jāmācās vairāk, lai apgūtu arī to vielu, ko izlaidi.
Ja tu šobrīd izvēlies neiet uz pulciņu, tad tev ir jārēķinās, ka tevi no tā var izslēgt.
Ja tu izvēlies nemācīties (dziedāt, gleznot, vai.....kaut ko citu), tad pēc tam būs grūti kļūt pat dziedātāju, gleznotāju....vai kādu citu specialitāti.

Bērniem ļoti daudz, kas jāpaskaidro, lai viņu apziņa paplašinās un lai viņi var izdarīt savu brīvo izvēli, atbilstoši tam, ka saprot kapēc tas jādara:)


baibam - 2012-09-19 17:48
Baiba- un vēl- katram bērnam būs sava motivācija (tāpat, kā mums), lai kaut ko darītu vai nedarītu. Varbūt tā ir atbildība vai atzinība, vai kas cits? Man vispār patika arī Ronijas Džeijas grāmata "Lai bērni būtu laimīgi". Varu ieteikt.

baibam - 2012-09-19 17:50
Protams, manas darbības loģiskās sekas- par ko raksta Inese- tas ir ļoti svarīgi

ilonas - 2012-09-19 18:21
Būtībā jau pienākuma sajūta jau arī ir kaut kādā ziņā vainas sajūta, kaut kāda vainas sajūtas izpausme. Jo to, ko Tu dari ar prieku un patiku, jau neuztver kā pienākumu. Un atbildību ir tā, ka ja mums nepatīk ilgtoši darīt to, ko darām, tad ne ar kādu atbildību tā īsti mūs iebiedēt nevarēsi. Ja rīkosimies bailēs no sekām, tad kaut kas cietīs - rezultāts, veselība, pašsajūta.


Man jau liekas, ka laimes terapijas būtība ir atrast sevī to, kas ar smaidu liek rītos no gultas kāpt ārā un ar smaidu par dienu iemigt. Un kaut kā iekšēji jūtu, ka tur nav nekāda sakara ne ar pienākumu, ne ar atbildību.


Mani darīt uzmanīgu tas, ka mans bērns jau septembrī negrib iet uz kaut kādām nodarbībām. Ja to dzīves aicinājumu būtu atrast tik viegli kā bērnu tradicionālos pulciņus, tad jau būtu labi. Bet nu nav tā. Es savu bērnu pierakstīju vairākās vietās un nolēmām, ka ies tikai tur, kur ļoti patiks - bērnam 4 gadi. Lai jau laicīgi saprot, ka dzīve pēc būtības ir ar prieku dzīvojama un darbs ar prieku darāms Un viens no maniem dzīves uzdevumiem ir kopā ar manu bērnu atrast to, kas viņam rada patiesu prieku.


Es pēdējā gada laikā esmu daudz ko nedarījusi, neskatoties, ka uz pēc visiem priekšstatiem un pienākumiem, būtu pareizi bijis darīt. Es daru to, kas izdodas samērā viegli. Ja neizdodas nedaru. Un pieņemu atbildību. un ziniet, ko - dzīve tiek dzīvota daudz izjustāk kā agrāk. Daudz vienkāršāk varu pateikt nē. Galvenais to nē ir iemācīties pateikt ar mīlestību nevis kā aizsardzību.



Anita Buzjuka - 2012-09-19 18:43
Attiecībā uz bērnu ''audzināšanu'', man savā laikā ļoti noderēja kāda cilvēka ieteikums prasīt bērnem padomu un palīdzību, risinot kādu situāciju. Mūsu bērni ir kādu soli priekšā mums, un reizēm ļoti noder viņu redzējums uz lietām un situācijām.Tie patiesi ir viedi padomi. Nav svarīgi, cik bērnam gadi, nebaidieties lūgt padomu arī pavisam mazam bērnelim, caur viņa muti reizēm runā Dievs. Jāļauj bērnam pašam izlemt ko darīt - dejot, zīmēt, dziedāt vai tml.,un vienkārši viņu atbalstīt un mīlēt.

guga - 2012-09-19 19:53
Paldies,Daciit par jauko rakstinu....tiesi sajas dienas runaju ar savu puiku(driz 5g.v.)ka mums katram ir savi darbini un pienakumi....bet redz pienakumi laikam nav tas istais vards kaa lietot...jaa berni pasaka visu ko doma un kaa darit,bet puika gudrs....vins pasaka,ka mamma mazgas traukus pec vakarinam un vini abi ar teti speles futbolu,bet es piedavaju visiem kopa nokpot galdu un visiem kopa spelet futbolu...
Kaa pareizi teikt miilestiiba pret vecakiem apciemot un paliidzet viniem vai pienakums....,ja vecaki ir slimi un kopjam.
Varbut mazliet nesakariigi bet....dziivoju ar pienakuma apzinu.

baibam - 2012-09-19 20:34
Jāskatās, pirmkārt, kas bērnam padodas un patīk, kādi ir viņa talanti. Un svarīgi ir patiešām iepriekš norunāt, ka, ja tu izvēlējies šo pulciņu apmeklēt, tad kādu laiku to ir jādara. Jāskatās, kāpēc tieši bērns nevēlas konkrēto pulciņu apmeklēt. Varbūt, ka, piemēram, dziedāt viņam patīk, bet grūti piecelties no rītiem. Vai varbūt gribas padauzīties ar draugiem vai vēl kas cits. To visu var pārrunāt un risināt. Domāju, ka ir būtiski, lai bērns nepamet visu iesākto pa roku galam. Kā arī, lai tā ir viņa personiskā (iekšējā) motivācija un vēlme darboties konkrētā pulciņā (nevis vecāku nerealizētie sapņi ;) )Svarīgi arī, lai bērna dienas ritms nebūtu pilnībā noslogots ar pulciņiem un ārpusklases nodarbībām, lai paliek arī brīvais laiks sapņošanai un nekā nedarīšanai.

baibam - 2012-09-19 20:41
Parasti jau bērnu dārzā un mājās, spēlējoties un dabojoties, var redzēt, kas tam bērnam vairāk pie sirds... :) Man labi sanācis tā, ka meita (5.g.v.) pēkšņi šogad izrādīja vēlmi iemācīties peldēt, nirt.. Tad nu sekojoši iet uz peldēšanu... Pagaidām patīk. Varu teikt, ka ļoti atkarīgs no pedagoga. Mums ir forša peldēšanas skolotāja.

Dace Kalēja - 2012-09-19 20:51
Paldies, meitenes, par komentāriem. Tas ir jauki, ka ir tik daudz viedokļi. Tad ir vieglāk uz situāciju paskatīties kā no malas.

Inese - man patīk par to atbildību un sekām. Tas ir arī tas, ko sev pieņemu vārda "pienākums" vietā.

Anita - interesanta doma, jautāt bērnam padomu. Es kādreiz tā rīkojos, bet tagad bija piemirsies. Paldies, ka atgādināji :)

Paldies, meitenes. Lai mums vienmēr izdodas pašām būt harmonijā ar sevi un savām sajūtām! Un, lai arī iemācām bērniem ieklausīties sevī, izjust savas sajūtas un dzīvot harmonijā ar tām! Un, lai virzot, audzinot un veidojot, ļaujam bērniem būt bērniem :)

Dace Kalēja - 2012-09-19 20:59
Un pati, tomēr, dzīvoju bez pienākuma sajūtas. Pienākums manā uztverē ir it kā no malas uzlikts, kas man jādara, kā jārīkojas. Man svarīgi ir dzīvot ar sajūtu, ka es nevienam neesmu parādā un man neviens neko nav parādā. Ja es ko daru otram, tad ar prieku, nevis ar domu, lai viņam būtu pienākums man atdarīt. Un tāpēc arī pati neuzskatu, ka man ir pienākums atdarīt kādam. Tā es par savu pienākuma sajūtu.
Un kad aizeju pie slima vai veca cilvēka paciemoties, tad tā manī nav pienākuma sajūta, bet manī ir liela vēlme iepriecināt cilvēkus :)

baibam - 2012-09-19 23:40
Tieši tā, Dacīt- visas atbildes ir mūsos pašos un izvērtējot dažādus viedokļus, mēs skatāmies, kas mūsos rezonē. Intuīcija tad pasaka priekšā.


Dace Kalēja - 2012-09-20 00:06
Paldies, Baiba! Man prieks, ka ir iespēja padalīties un šādi aprunāties. Tas ir tik forši :)
Samīļoju Tevi :))


Atpakaļ