Jauna un laimīga savos ...35,40,50...


sadaļa: JAUNĪBAS NOSLĒPUMS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Vairāku sieviešu pamudināta, šodien ar Tevi gribu uzsākt sarunu par to, cik brīnišķīgi jūtamies savos gados. Kā protam sadzīvot ar pārmaiņām, kas mūsos fiziski notiek. Kā ļaujamies un baudām šos gadus un kā izskatāmies, kā jūtamies psiholoģiski. 

 

Šī pirmā saruna būs tieši par šo iekšējo psiholoģisko komfortu.


 

Man pašai šī tēma ļoti patīk un ļoti interesē, tieši tādēļ, ka es jūtos tiešām brīnišķīgi, ka man ne mirkli nav šķitis, ka kādi citi gadi man šobrīd būtu piemērotāki vai arī, cik ļoti man gribētos būt par 10 vai 20 gadiem jaunākai.

 

Nē.

 

Tiešām nē.

 

Es esmu baudījusi un izbaudījusi kā ir būt 17 un 18 gadus jaunai un skaistai – kad liekas, ka visa dzīve vēl priekšā. Bet ja salīdzina ar manu šodienas sajūtu – tad arī šobrīd es jūtos tā, ka man visa dzīve vēl priekšā, jo esmu tik ļoti daudzās jomās sava ceļa sākumā, ka ir tik ļoti daudz pēc kā tiekties un ko sapņot, un ko sasniegt. Gribās tik ļoti daudz vēl ko paveikt un izbaudīt. Un salīdzinoši ar to, kāda tā sajūta bija 18 gados – tagad es ļoti konkrēti zinu kā varu to izdarīt, kā viss darbojas, kāpēc notiek tas vai nenotiek šis. Man tagad viss ir skaidrs un es jūtos ļoti, ļoti komfortabli. Toreiz to visu nezināju.

 

Ok, parunāsim par priekšrocībām, kas varētu būt salīdzinot ar 25 gadiem. ;)

 

Esmu sajūsmā par visām meitenēm, kas šobrīd izbauda tieši šo savu vecumu, bet ....man tas viss jau ir bijis. Es tiešām to vairs negribu. Man ir citas intereses un citas prioritātes. Aizvakar biju „Miss un Misters” konkursā un man bija milzīgs prieks par šiem jauniešiem, kas tur piedalījās, un ļoti labi viņus saprotu, bet pati piedalīties es vairs negribētu.

 

Un man tā sajūta sevī patīk.

 

Ka tiešām vairs neliekas, ka jābūt pašai skaistākajai vai jābūt labākai par citiem.

 

Tagad ir klāt nākusi tāda spēja, kas toreiz man varbūt nemaz nebija – es tiešām no sirds varu priecāties par citu skaistumu, nemaz nedomājot par sevi.

 

Ir pazudis tāds kā egoisms šai ziņā. Tā vietā ir stājusies tāda kā savas vērtības apzināšanās, kam tiešā nozīmē ar izskatu vairs nav tik lielas saistības.

 

Kāda vēl varētu būt priekšrocība?

 

Varbūt – iespēja dibināt attiecības? Satikt savu īsto un vienīgo? Satikt savu mūža mīlestību?

 

Un atkal man jāsaka, ka tam gadi nav svarīgi.

 

Īstā mīlestība atnāk nevis tad, kad tev paliek 18, 24 vai 27 gadi. :)

 

Īstā mīlestība atnāk tad, kad esi tai gatava. Man tas notika 40 gados.

 

Un svarīgākais tas, ka mazās krunciņas ap acīm, vai cipari, kas personas koda sākumā rakstīti, tam nav nekādi šķēršļi. ;)

 

Nu....kādi vēl varētu būt argumenti? Veselība? Pašsajūta?

 

Tam atkal ir maza sakarība ar gadiem. Tam drīzāk ir saistība ar to kā par sevi rūpējies. Kopš es par sevi rūpējos (un Tu jau citās sadaļās būsi lasījusi kā es to daru), es jūtos tiešām krietni labāk, nekā kad man bija 20 vai 25 gadi.

 

Man ir māsa, kas ir pa mani 9 gadus jaunāka un mēs šad tad runājam par pašsajūtu un par veselību. Un tiešām nevaru teikt, ka tādēļ, ka mums ir gandrīz desmit gadu starpība, es justos kaut kā sliktāk. Galīgi ne.

 

Darba tirgus?

 

Ok, piekrītu, ka darbu dabūt tad, ja sava CV sākumā uzraksti savu dzimšanas gadu, pēc 40 gadiem ir grūtāk. Tie ir sabiedrības stereotipi. Bet arī šai ziņā es Tev varu izstāstīt savu pozitīvo pieredzi.

 

Savā pēdējā konkursā uz vakanci es piedalījos, kad man bija 38 gadi.

 

Pirmkārt – neviens i neiedomājās cik man ir gadi un to tā pavisam reāli uzzināja tikai tad, kad es jau biju pieņemta darbā un vajadzēja iesniegt dokumentus. Un darbā es jutos ļoti, ļoti labi. Tiku novērtēta un cienīta. Man maksāja tieši tādu algu, kuru konkursā ar visu savu pašapziņu biju nosaukusi (un tas bija krietni vairāk, kā es būtu nosaukusi 25 gados). Un kamēr šajā darbā strādāju, tikmēr nevienu reizi neaizdomājos, ka mani gadi man varētu kaut ko traucēt, bremzēt vai kā savādāk būt par traucēkli.


Gluži otrādi - uzskatīju tos par vērtību, kas kopā ar pieredzi un izturēšanos bija (un ir) pamatu pamats manai pašapziņai.

Īstenībā es gribu teikt – ka cilvēki tiešām mūs redz tādus, kādi mēs iekšēji jūtamies.
 

Ja jūtamies lieliski, ja izskatāmies jauneklīgi, ja mums ir viegla attieksme pret dzīvi, ja mēs esam laimīgas un mīlestības piepildītas, tad īstenībā nevienam gar mūsu gadiem nav nekādas daļas.

 

Savukārt, ja izjūtam stresu par katru ķermeņa novecošanās pazīmi, par to pastiprināti domājam – tad, protams, ka piesaistām cilvēkus, kas atsauksies uz mūsu šo iekšējo vibrāciju un visticamāk, ka kaut kā paspilgtinās šo nepatīkamo stresa sajūtu.

 

Vai Tev to vajag?

 

Protams, ne! :)

 

Tad pirmais, ko vajadzētu darīt ir sajust savu tagadējo gadu pievilcību.

 

Un cik jauki Tev liksies šie gadi pēc vēl 10 gadiem :)


Un tad tiešām būs žēl un liksies muļķīgi, ka, lūk, savus tik brīnišķīgos šos gadus pavadīji stresojot un kreņķējoties par to, ka kāds vairs nemīlēs, vai kādam vairs šāda nepatiksi, un neizbaudīji, cik šis laiks ir īpašs.

 

Es patiešām domāju gluži kā filmā „Maskava asarām netic” teica – dzīve pēc 40 tikai sākas. :)

 

Šie gadi ļauj izskatīties ļoti, ļoti labi. Šie gadi ļauj justies ļoti, ļoti gudrai. Šie gadi – ja vien gribi ļauj dibināt jaunas attiecības un veidot ģimeni, un ja gribi - piedzemdēt bērniņus un viņus izaudzināt. Šie gadi ir īsts brīnums. Tikai baudi tos. Un neiznieko šo laiku pārdzīvojot par tiem.

 

Apzinies savu šarmu.

 

Apzinies, ka fiziski visu vari. 40 gados nekam nav jāsāp – un to es tagad patiešām zinu.

 

Nevienā vecumā pašam pa sevi nekam nav jāsāp. Ir vienkārši par sevi jārūpējas un sevi jāmīl un ķermenis atbildēs ar to pašu.

 

Laimei, mīlestībai un brīnišķīgai pašsajūtai nav saistības ar gadiem.

 

Tici.

 

Tā ir.

 

Kā Tu domā?

 

Varbūt varam par to parunāt komentāru sadaļā?

Komentāri (37)  |  2011-01-25 06:50  |  Skatīts: 11402x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Kristīne* - 2011-07-28 04:00
Nesen satiku kādu cilvēku, kurš pilnībā izmainīja manas domas par vecumu. Tas ir Edgaronkulis, 81 gadu vecs, leģendāra personība ar to, ka viņš jau piekto gadu pēc kārtas ar riteni nobrauc Barona taku (maršuts no Tartu līdz Dundagai, kopumā 1000 km). Barona taku brauc 2 nedēļas, guļ teltīs. Edgaronkulis nobrauca VISUS 1000 km jau piekto gadu pēc kārtas. Un viņš ir džentlmenis, ja kādai jaunai dāmai nav spēka uzbraukt kalnā, Edgaronkulis savos 81 gados pastumj viņu no mugurpuses (burtiskā nozīmē). Ceļojuma galapunktā Dundagā, viņš dzēra šampanieti un tusēja ar mums līdz diviem naktī. Un nākamā dienā atkal brauca. Es apbrīnoju šo cilvēku, ap viņu vienmēr jaunieši tiecas ar prieku. Es arī gribu TĀDA būt savos 80 gados, tā dzīvot, lai es arī varu nobraukt ar velo 1000 km, būt moža un priecīga. Viņš man neapzināti noteica jaunu "vecuma latiņu".

Silvija* - 2011-09-20 00:25
:-) man ir 43,5 gadi. Un sajūta, ka dzīvei tikai sākas ;-DDDDD Veiksmi un mīlestību it visā!

Dagmāra.* - 2011-09-20 05:59
Man ir 38.gadi.Kādu gadu man ir sajūta, ka stāvu uz vietas,un nekas vairs nenotiek ,man vairs nepatīk tas kas patika agrāk,un es nezinu kas man varētu patikt šobrīd.Esmu mēģinājusi kaut ko sākt,bet interese ātri pazūd,un atkal atgriežos sākum punktā.Gala rezultātā zūd interese par dzīvi kā tādu.Kas tas varētu būt,depresija,vai vienkārši gadu krīze?

Inese* - 2011-09-20 16:19
Varbūt, ka tā ir vērtību maiņa. Vērtību sakārtošanās citādā hierahijā.
Grūti tieši tā pateikt, neko nezinot, kas Tavā dzīvē notiek, bet man sākot no 40 gadiem sākās ļoti straujas kvalitātīvas pārmaiņas dzīvē. Un škiet, ka pirms tam kādu brīdi arī bija sajūta, ka viss apstājies un nekas īpaši neinteresē.
Un......tad es sāku berzt māju un darīt visu pārējo, par ko rakstu savā grāmatā:)), lai dzīve izmainītos. Un izmainījās.

Kristīne* - 2011-09-21 07:13
Man ir 39 gadi un kādu laiku atpakaļ arī bija sajūta, ka nekas vairs neinteresē, ka dzīvē nav prieka. Es neticēju, ka tā var būt patiesība, ka pasaulē, kura ir tik pilnīga un skaista trūkst prieka un laimes. Sapratu, ka problēma ir manis pašas pasaules uztverē, sāku to mainīt, sāku pārskatīt savu vērtību sistēmu. Daudz man palīdzēja šī mājas lapa ar brīnišķīgo pozitīvismu un V.Siņeļņikova grāmatas. Un nu es jūtu, ka lēnām rāpjos ārā no sava sastinguma, rodas sajūta, ka viss ir labi, ka esmu tur, kur man jābūt, ka vēl tik daudz dzīvē ko darīt, ko iemācīties, izlasīt, pieredzēt. Un atgriežas prieks. Visu var pārvarēt, ja vien ir griba to darīt. Novēlu daudz, daudz veiksmes!!! :)))

Inese* - 2011-09-21 17:18
Piekrītu, Kristīnei. Pats būtiskākais ir saprast, ka tas, ja dzīvē kaut kas nav kārtībā un man nepatīk tas, kas notiek ar citiem, ar dzīvi, ar mani - ir jāsaprot, ka tas ir maināms.
Ka nav tā, ka kādā konkrētā vecumā vai pie konkrētiem apstākļiem mums tagad ir jāpieņem, ka dzīves krāsas mazinās.
Tā nav.
Esmu sapratusi, ka dzīvi var baudīt līdz pēdējam elpas vilcienam.
Ka ir pilnīgi vienalga cik mums ir gadu - mēs varam būt laimīgas jebkurā vecumā.
Gadi nozīmē tikai to kurā laikā dvēsele ir atnākusi uz zemes.


Solvita* - 2012-01-31 19:48
Janvāra Unā bija intervija ar Ditu Rietumu un te es citēšu vienu izvilkumu attiecinot uz šo rakstu..

''Paldies Dievam, mazliet ir atslābis histēriskais jaunības un dailes kults.
Droši vien treknajos gados to izjutusi katra sieviete . Ja tev bija pāri trīsdesmit , tev gandrīz vai bija jāatvainojas , ka vispār esi sabiedriskajā telpā''

Kāpēc citēju?
šis, man liekas, ir nozīmīgs aspekts, jo arī darba tirgū mainās tendences ..bija vajadzīgi jauni un bez pieredzes pirms krīzes periodā un daba devējs varēja skriet pakaļ labam darbiniekam (nosacīti ,protams, jautājums, kāda jomā utt.), bet , nu, jau tendence ir pa labu profesionalitātei...līdz ar to gadus skaits kļūst relatīvāks, manuprāt, situācija izlīdzinājusies.

Un vēl ...nesen dzirdēju sarunu, kurā bija izbrīns par vīrieša gadu skaitu, jo tika pieņemts, ka viņš noteikti ir vecāks, jo izskatu rotāja bārda.
Vērojums ir tāds, ka biznesā , lai jaunu vīrieti uztvertu nopietnāk , viņš sāks audzēt bārdu un/vai ūsas (līdz 30 gadiem)
Kad gadi pāriet 40gadu robežu un vēlāk, tad bārda /ūsas tiek nodzītas, lai tikai izskatās jaunāks :) Tādi ir vīriešu viltīgie paņēmieni, lai vizuālo tēlu padarītu pievilcīgāku ne vien biznesa vidē , bet arī sieviešu acīs :)
Par sieviešu paņēmieniem pašas zināt :), tikai tur atkal tā uzmanīgi, lai iekšējā būtība atbilstu ārējai būtībai...harmoniska, jo
samākslots cilvēks ilgtermiņā nav interesants, tu vari būt pareizs , bet dziļākā būtība jau iekšā.
Ja sieviete mirdz , tad vīrietim noteikti viņa liksies jaunāka :)

Tādas , lūk, manas pārdomas par šo tēmu...



Inese* - 2012-02-01 06:02
Interesanti, ka esmu šādu viedokli (Ditas Rietumas) dzirdējusi, bet nekad neesmu to savā dzīvē jutusi.

Man ir sajūta pilnīgi pretēja. Man šķiet, ka šobrīd 40gadnieces ir daudz jaunākas sabiedrības acīs, kā piemēram manu vecāku paaudzes laikā. (nemaz nerunājot par vecvecākiem)
Atceros, ka manai mammai trešais bērns dzima 37 gados un tas bija retums un viņai daudzi jautāja kapēc gan tas vajadzīgs.
Viņa (mana mamma) sāka savu akadēmisko karjeru 38 gados un savās sajūtās domāja, ka doktora grādu aizstāvēt vienkārši jau ir pa vēlu.

Tagad 40gadnieces dzemdē un jūtas brīnišķīgi, taisa zinātni un studē doktorantūrās, un galu galā izskatās ļoti jauneklīgi un skaisti.

Man šķiet, ka realitātē tomēr šis laiks ir daudz tolerantāks pret gadu skaitu, nekā tas bijis jebkad iepriekš.

Anita* - 2012-02-24 23:15
Inese!

Ir dažadas Ineses, ir dažādi cilvēki, ir dažādi ārsti.
Rakstīt,ka visi ārsti redz tikai sekas - parasti tas gan ir patanatoms,kas to redz.
Ir dažādu specialitāšu ārsti , pat vienas specialitātes ietvaros- ļoti dažādi speciālisti.
Lai teiktu ,ka visur līst lietus, ja tas līst šobrīd LV- nedrīkst.
Lai teiktu ,ka visi vīrieši ir cūkas, ja kādu viņas vīrs krāpj- arī nedrīkst.




Inese* - 2012-02-25 00:34
īstenībā tas vārds "nedrīkst" arī ir tāds ļoti relatīvs :)))

Dace Jermiļina - 2012-05-26 18:07
Man patīk šis raksts un komentāri.
Esmu 39 gadus jauna vai veca( atkarīgs no garastāvokļa) :)).
Bērni ir lieli un dzīvo pašu savu dzīvi. Esmu attiecībās. Viss kas atliek iemācīties izbaudīt to kas man ir dots, un neiespringt ka neesmu pēc stereotipiem viss, viss labākā. :))
Jo patiesībā es esmu īpaša jau vien ar to ka esmu, ka mācēju palaist bērnus dzīvē, ka viņi ir patstāvīgi.
Lielākais kompliments ko esmu saņēmusi no pilnīgi sveša vīrieša:" Jūs esat brīnišķīga mamma, jūsu bērniem ir paveicies."
Dzīvojoties pa šo brīnišķīgo mājas lapu, es sāku saprast ka manā dzīvē lielos vilcienos viss ir kārtībā.
Veiksmi, mīlestību un izdošanos visām, visam!

Inese Millere - 2013-06-27 03:16
Meitenes, es no saviem 50 varu roku uz sirds liekot teikt, ka 40 tie vēl lielas jaunības gadi. Jūties labi, ja iepriekš ar pārmērīga nevadīta vai nepareizi vadīta ( piem. apēdot) stresa ietekmē nav pabojāta veselība...tad diemžēl 50 gados lietas sāk izskatīties drusku citādi. Tāpēc, ko es teiktu rūpējaties par sevi vismaz no 35 gadiem: par ķermeni, prātu un garu. Protams nāk iekšā arī premonopauze, ar visādām kaitēm.



Lapa | [1] 2 |

Atpakaļ