Jauna un laimīga savos ...35,40,50...


sadaļa: JAUNĪBAS NOSLĒPUMS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Vairāku sieviešu pamudināta, šodien ar Tevi gribu uzsākt sarunu par to, cik brīnišķīgi jūtamies savos gados. Kā protam sadzīvot ar pārmaiņām, kas mūsos fiziski notiek. Kā ļaujamies un baudām šos gadus un kā izskatāmies, kā jūtamies psiholoģiski. 

 

Šī pirmā saruna būs tieši par šo iekšējo psiholoģisko komfortu.


 

Man pašai šī tēma ļoti patīk un ļoti interesē, tieši tādēļ, ka es jūtos tiešām brīnišķīgi, ka man ne mirkli nav šķitis, ka kādi citi gadi man šobrīd būtu piemērotāki vai arī, cik ļoti man gribētos būt par 10 vai 20 gadiem jaunākai.

 

Nē.

 

Tiešām nē.

 

Es esmu baudījusi un izbaudījusi kā ir būt 17 un 18 gadus jaunai un skaistai – kad liekas, ka visa dzīve vēl priekšā. Bet ja salīdzina ar manu šodienas sajūtu – tad arī šobrīd es jūtos tā, ka man visa dzīve vēl priekšā, jo esmu tik ļoti daudzās jomās sava ceļa sākumā, ka ir tik ļoti daudz pēc kā tiekties un ko sapņot, un ko sasniegt. Gribās tik ļoti daudz vēl ko paveikt un izbaudīt. Un salīdzinoši ar to, kāda tā sajūta bija 18 gados – tagad es ļoti konkrēti zinu kā varu to izdarīt, kā viss darbojas, kāpēc notiek tas vai nenotiek šis. Man tagad viss ir skaidrs un es jūtos ļoti, ļoti komfortabli. Toreiz to visu nezināju.

 

Ok, parunāsim par priekšrocībām, kas varētu būt salīdzinot ar 25 gadiem. ;)

 

Esmu sajūsmā par visām meitenēm, kas šobrīd izbauda tieši šo savu vecumu, bet ....man tas viss jau ir bijis. Es tiešām to vairs negribu. Man ir citas intereses un citas prioritātes. Aizvakar biju „Miss un Misters” konkursā un man bija milzīgs prieks par šiem jauniešiem, kas tur piedalījās, un ļoti labi viņus saprotu, bet pati piedalīties es vairs negribētu.

 

Un man tā sajūta sevī patīk.

 

Ka tiešām vairs neliekas, ka jābūt pašai skaistākajai vai jābūt labākai par citiem.

 

Tagad ir klāt nākusi tāda spēja, kas toreiz man varbūt nemaz nebija – es tiešām no sirds varu priecāties par citu skaistumu, nemaz nedomājot par sevi.

 

Ir pazudis tāds kā egoisms šai ziņā. Tā vietā ir stājusies tāda kā savas vērtības apzināšanās, kam tiešā nozīmē ar izskatu vairs nav tik lielas saistības.

 

Kāda vēl varētu būt priekšrocība?

 

Varbūt – iespēja dibināt attiecības? Satikt savu īsto un vienīgo? Satikt savu mūža mīlestību?

 

Un atkal man jāsaka, ka tam gadi nav svarīgi.

 

Īstā mīlestība atnāk nevis tad, kad tev paliek 18, 24 vai 27 gadi. :)

 

Īstā mīlestība atnāk tad, kad esi tai gatava. Man tas notika 40 gados.

 

Un svarīgākais tas, ka mazās krunciņas ap acīm, vai cipari, kas personas koda sākumā rakstīti, tam nav nekādi šķēršļi. ;)

 

Nu....kādi vēl varētu būt argumenti? Veselība? Pašsajūta?

 

Tam atkal ir maza sakarība ar gadiem. Tam drīzāk ir saistība ar to kā par sevi rūpējies. Kopš es par sevi rūpējos (un Tu jau citās sadaļās būsi lasījusi kā es to daru), es jūtos tiešām krietni labāk, nekā kad man bija 20 vai 25 gadi.

 

Man ir māsa, kas ir pa mani 9 gadus jaunāka un mēs šad tad runājam par pašsajūtu un par veselību. Un tiešām nevaru teikt, ka tādēļ, ka mums ir gandrīz desmit gadu starpība, es justos kaut kā sliktāk. Galīgi ne.

 

Darba tirgus?

 

Ok, piekrītu, ka darbu dabūt tad, ja sava CV sākumā uzraksti savu dzimšanas gadu, pēc 40 gadiem ir grūtāk. Tie ir sabiedrības stereotipi. Bet arī šai ziņā es Tev varu izstāstīt savu pozitīvo pieredzi.

 

Savā pēdējā konkursā uz vakanci es piedalījos, kad man bija 38 gadi.

 

Pirmkārt – neviens i neiedomājās cik man ir gadi un to tā pavisam reāli uzzināja tikai tad, kad es jau biju pieņemta darbā un vajadzēja iesniegt dokumentus. Un darbā es jutos ļoti, ļoti labi. Tiku novērtēta un cienīta. Man maksāja tieši tādu algu, kuru konkursā ar visu savu pašapziņu biju nosaukusi (un tas bija krietni vairāk, kā es būtu nosaukusi 25 gados). Un kamēr šajā darbā strādāju, tikmēr nevienu reizi neaizdomājos, ka mani gadi man varētu kaut ko traucēt, bremzēt vai kā savādāk būt par traucēkli.


Gluži otrādi - uzskatīju tos par vērtību, kas kopā ar pieredzi un izturēšanos bija (un ir) pamatu pamats manai pašapziņai.

Īstenībā es gribu teikt – ka cilvēki tiešām mūs redz tādus, kādi mēs iekšēji jūtamies.
 

Ja jūtamies lieliski, ja izskatāmies jauneklīgi, ja mums ir viegla attieksme pret dzīvi, ja mēs esam laimīgas un mīlestības piepildītas, tad īstenībā nevienam gar mūsu gadiem nav nekādas daļas.

 

Savukārt, ja izjūtam stresu par katru ķermeņa novecošanās pazīmi, par to pastiprināti domājam – tad, protams, ka piesaistām cilvēkus, kas atsauksies uz mūsu šo iekšējo vibrāciju un visticamāk, ka kaut kā paspilgtinās šo nepatīkamo stresa sajūtu.

 

Vai Tev to vajag?

 

Protams, ne! :)

 

Tad pirmais, ko vajadzētu darīt ir sajust savu tagadējo gadu pievilcību.

 

Un cik jauki Tev liksies šie gadi pēc vēl 10 gadiem :)


Un tad tiešām būs žēl un liksies muļķīgi, ka, lūk, savus tik brīnišķīgos šos gadus pavadīji stresojot un kreņķējoties par to, ka kāds vairs nemīlēs, vai kādam vairs šāda nepatiksi, un neizbaudīji, cik šis laiks ir īpašs.

 

Es patiešām domāju gluži kā filmā „Maskava asarām netic” teica – dzīve pēc 40 tikai sākas. :)

 

Šie gadi ļauj izskatīties ļoti, ļoti labi. Šie gadi ļauj justies ļoti, ļoti gudrai. Šie gadi – ja vien gribi ļauj dibināt jaunas attiecības un veidot ģimeni, un ja gribi - piedzemdēt bērniņus un viņus izaudzināt. Šie gadi ir īsts brīnums. Tikai baudi tos. Un neiznieko šo laiku pārdzīvojot par tiem.

 

Apzinies savu šarmu.

 

Apzinies, ka fiziski visu vari. 40 gados nekam nav jāsāp – un to es tagad patiešām zinu.

 

Nevienā vecumā pašam pa sevi nekam nav jāsāp. Ir vienkārši par sevi jārūpējas un sevi jāmīl un ķermenis atbildēs ar to pašu.

 

Laimei, mīlestībai un brīnišķīgai pašsajūtai nav saistības ar gadiem.

 

Tici.

 

Tā ir.

 

Kā Tu domā?

 

Varbūt varam par to parunāt komentāru sadaļā?

Komentāri (37)  |  2011-01-24 22:50  |  Skatīts: 8506x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Anonīms* - 2011-01-25 08:57
Lielsks raksts! Pilnībā piekrītu tam, ka vecums nav šķerslis. Man vienīgi vēl apbēdina ārstu nostāja - skatos no mammas pieredzes - tu aizej pie ārsta, un tas saka ai kundzīt jums jau 50 ko tad jūs gribat ,lai jums nekas nesāp...tas ir normāli jūsu vecumā! :( Lūk tas ir traki! Tev jāmāk iziet caur šiem sāpīgajiem steretipiem! Taču esmu laimīga ka esmu savā laimes terapijā jau tagad, kad man vēl ir 25, ka varēšu audzināt bērnus jau ar šiem man zināmajiem likumiem un apgūt vēl visus tos daudzos kas nav zināmi pagaidām. Ir tik labi būt sievietei un to apzināties.
Lai mums visām veicas un lai mēs vienmēr neatkarīgi no gadiem būtu skaistas un laimīgas un pilnas ar mīlestību!

Inese* - 2011-01-25 09:20
Esmu laimīga par to, ko lasu.
Man ārkārtīgi patīk saprast, ka 25 gadīgiem cilvēkiem arī ir tādas pat domas. Ka 25 gados neliekas, ka 50 gadi ir kaut kas vecs un daudz.
Jauki.

Man jāatzīst, ka tad, kad man bija 20 gadi, tad 35gadīgi ļauži man likās kā no citas pasaules. Es toreiz biju ļoti tālu no laimes terapijas un izpratnes par cilvēkiem.
Cik jauki, ka tagad aug cita- gudrāka paaudze :)

Bet runājot par ārstiem -nu jāatceras, ka tomēr ārsti ļoti konkrēti skatās caur fiziskā ķemeņa pārmaiņām. Ārsts redz sekas un nevis cēloni.

Man arī ir bijis tā, ka man tradicionālās medicīnas ārsti (vairāki) ir pateikuši, ka tas, ka slikti jūtos (migrēnas sakarā) ir normāli manam vecumam un man vienkārši ar to esot kā iemācās sadzīvot ;)
Nu.....labi, ka to visu neņēmu vērā un iemācījos nesadzīvot, iemācījos atbrīvoties no sāpēm, iemācījos justies brīnišķīgi :)

Un šobrīd varu ar pilnu pārliecību teikt, ka tiešām nevienā vecumā nekam nav jāsāp.
Sāpes rodas tādēļ, lai mums ķermenis pateiktu priekšā, ka dzīvojam nepareizu dzīves veidu un kaut kas ir jāmaina attieksmē.



zitttta - 2011-01-25 19:47
Varu pievienoties raksta autorei, jaa vislabaak juutos savos gados, 42.

kristine - 2011-01-25 21:05
Raksts tiešām ie iedvesmojošs. Paldies visiem pozitīviem komentāriem. Bet ja godīgi, es satraucos. Nē, ne jau par krunciņām. Man ir 38 gadi. Es gribu ģimeni, bērnu. Es ticu, es ļoti cenšos ticēt, ka to sagaidīšu, kut reizēm liekas, ka tas nekad nenotiks. Es gaidu ilgi, manuprāt ļoti ilgi. Mans pirmais vīrs nomira, kad man bija 23.gadi. Bērnus nepaspējām. Bet pēc tam man vairs neizveidojās tādas attiecības, kad es varētu laist pasaulē bērnu. Un gadi iet. Un sievietes reproduktīvais vecums nav mūžīgs. Un gadās pamosties naktīs, ka es nepaspēšu. Kā lai iemācās paļauties uz Dievu? Ticēt, ka arī šis sapnis piepildīsies? Ka Dievs nekad nenokavē, bet arī neatnāk par ātru? Reizēm tas ir tik ļoti grūti...

Inese* - 2011-01-25 22:35
Varu tikai pastāstīt pieredzi no savas ģimenes:
manai vīra mātei pirmais bērniņš (mans vīrs) piedzima 40 gadu vecumā. Pēc 3 gadiem piedzima māsiņa.
Manam vīram jau ir 40 un viņa mamma ir sveika un vesela un piedalās visos ģimenes notikumos. Izskatās brīnišķīgi un ir ar ļoti veselīgu skatu uz dzīvi :)

Tā kā - Dievam viss ir iespējams. Arī 40 gados var piedzemdēt bērnu un izaudzināt viņu līdz pieaugušam vecumam.


iedvesma - 2011-01-26 00:37
Rakstā vairāk runāts tiek par gadiem, kas vairs nav ne 20, ne 25 un arī 18 nē. Bet gan par gadiem, kad jau ir iegūta zināma dzīves pieredze, gudrības, kas ļauj pieņemt lēmumus un izdarī izvēli daudz drošāk un pārliecinošāk.

Bet arī 23 ir gadi ar kuriem ir jāspēj sadzīvot un jāmāk tos izbaudīt.

Tas ir tas laiks, kad vēlos būt aktīva un perspktīva - pati priekš sevis! Gribas darīt daudzas lietas, kaut vai tādēļ, lai ikdiena ir krāsaina un prieka pilna. Ir vēlme iet un darboties, kaut arī dienas beigās baterijas ir izlādējušās taču ir apziņa, ka esi daudz darījusi savas dzīves labā.

Šie arī ir tie gadi, kad jādomā par pamatu likšanu savai dzīvei. Gribas dzīvot skaisti un laimīgi.Gribas būt kopā ar dvēseliski saderīgu otro pusīti, gribas radīt, dot, ņemt un baudīt.

Gribas iemācīties dzīvot mīlestībā un saskaņā ar sevi!

Arī 23 gadi ir gadi, kad esi atbildīgu lēmumu, izvēles priekšā, kad arī ir jārūpējas par savu ķermeni un dvēseli, jo gribas to mieru un saticību, to mīļumu un draudzību ar apkārtējiem arī tad, kad vēl esmu jauna un skaista!

Ir tik daudz - es gribu! Ir tik daudz domu, sapņu un cerību!

Saprotu, ka arī jau 23 gados esmu atbildīga pati par sevi, savu šodienu, un rītdienu ko pati veidoju! Gribu kvalitatīvu katru savas dzīves mirkli!!!

Es nezinu kāda es būšu, kad būšu mamma bērniem vai sieva vīram, kad man jau būs krietni pāri jaunības gadiem,taču zinu, ka vēlos būt laimīga katru dienu!

Kā mans brālis teiktu - "Kādu bruģi būvēsi - pa tādu arī iesi!!!"






Inese* - 2011-01-26 08:07
23 gadi.....ļoti labi atceros šo savu laiku. Biju tikko kā pabeigusi augstskolu un tik ļoti gribēju precēties, ka tur nu neko nevarēja atlikt. ;)
Man tajā periodā bija ļoti konkrēta attieksme - "atrotīt piedurknes" un sakārtot savu dzīvi - izveidot ģimeni (tajā gadā aprecējos), uzsākt karjeru (sāku strādāt šķietami vadošā amatā) un turpināt mācības (iestājos maģistratūrā).
Toreiz man tā programma bija ļoti ļoti skaidra un arī attieksme, ka esmu savas dzīves autors, bija ļoti izteikta.
Skaists laiks, precīzi atbilstošs manai toreizējai attieksmei.

Tagad ir tā, ka visu to pašu es daru (pāris gadus atpakaļ -ģimene, Pavasara studija....utt.), bet sajūta ir pilnīgi cita - ka daru to tādēļ, ka nevaru nedarīt. Ka ļaujos Augstākiem spēkiem, kas mani vada. Un no dzīves saņemu vienas vienīgas balvas un dāvanas. Un es to visu baudu.
Tagad es dzīvi baudu un visu pieņemu ar milzīgu pateicību, neko neuzskatot par "pats par sevi saprotamu".





kristine - 2011-01-26 15:22
Jums, Inese, patiešām piemīt talants "sakārtot" sajukušas domas un "atgriezt" (ja tā var izteikties) cilvēku uz tā ceļa, kas ved pie Dieva. Jo Dievam patiešām viss ir iespējams, ja vien cilvēks iet kopā ar Dievu, ar to domāju dziļu ticību. Tāpat piekrītu Jums, ka mūsu izvēle ir iet dzīves ceļu ar prieku un Dievišķu mīlestību vai ar dusmām un negācijām. Paldies, Inese!

Sandra* - 2011-02-08 07:48
-paldies par rakstiņu...
- nu jā... es vel tik mācos sakārtot domas un salikt tās pa plauktiņiem... to visu es vel mācos... un tas nenotiek ne dienas ne nedēļas laikā...
ļoooti gribas sasniegt to mirkli un apzināties un pat izjust, ka 40 gados nekam nav jāsāp... vairākus gadus atpakaļ man kāda daktere pateica ( jā arī sakarā ar galvassāpēm) nu ko jūs gribat- 36 gadi.. vecms, kad jāmācas sadzīvot ar sāpēm.. tas man tā ir iesēdies prātā, atmiņā tas tik ļooti mani pat laikam pazemoja, ka ļooti bieži tieši to cenšos izdzēst kā kaut ko lieku no sava prāta.. bet galīgi nesanāk...
bet es mācos, cenšos...

un vel- bieži ir tā ka mūsu 40 un mazliet pāri, tie bērni jau aiziet no ģimenes un atkal ir jāsāk dzīvot sev.. nevis pakārtot savu ikdienu bērniem.. un kāpēc gan atkal nesajusties laimīgai, jaunai un atkal neaiziet uz kādu balli, tikai šoreiz ar vīru?... nu tas ir mans neteiksim mērķis, bet vēlme :))
jo tieši šobrīd apkārt tik daudzas ģimenes brūk jo vairs nav bērnu blakus, jāsadzīvo ar saviem gadiem un vienam ar otru... zinu ka tā ir cita tēma, bet ļooti pakārtota viena otrai.. tāpat kā visa dzīve, jeb tās notikumi.. viss secībā viens aiz otra..

Lai jauka diena ;)

Inese* - 2011-02-08 10:33
Nu ņemot vērā, ka man pašai ir 42 gadi un es tiešām jūtos ļoti jauna, vesela, skaista un bagāta, tad man sāk rasties doma veidot kādu īpašu semināra tēmu tieši par to kā šos gadus baudīt un kā atgūt brīnišķīgo jaunības sajūtu neatkarīgi no gadiem un sabiedrības nostājas šai jautājumā;)

Dominica* - 2011-03-05 11:08
Pēdējā "Ievas Veselība"nummurā, kas iznācis 4.martā ir ļoti labs raksts "Šķobies uz veselību", kā nostiprināt sejas muskulatūru, kā tikt vaļā no vārnu kājiņām, pacelt vaigu ādu, tikt vaļā no dubultzoda. Sākšu ar to nodarboties, ceru, ka noderēs vairākām sievietēm un noteikti daudzas jau ir izlasījušas un iespējams, ka daudzas jau ar to nodarbojas regulāri. Būtu interesanti dzirdēt atsauksmes. :))

Elizabete* - 2011-05-05 22:16
nu nevaru piekrist pilnībā...
zinu nervozus slimus cilvēkus un nav tā, ka viņi piesaista sev līdzīgus. Gadā pilnīgi pretēji. Un arī tādus var mīlēt un viņīem pat varbūt mīlestība ir vajadzīga vēl vairāk kā tiem, kam viss kārtībā...
un kam man vajadzīgs vīrietis, kurš mīl mani tikai tad, ja jūtos labi?... un kuram vīrietim būtu vajadzīga sieva, kura viņu mīlētu tikai tad, kad viņš jūtas labi un vesels...

sirsniņa* - 2011-05-06 08:40
Mani arī interesē Elizabetes uzdotais jautājums.Cik vērti ir mums tuvie un mīļie cilvēki,ja jau esam tiem vajadzīgi tikai tad,kad ar mums viss kārtībā,kad varam tikai dot.

Elizabete* - 2011-05-09 21:16
Noskatījos vienu filmu...
http://filmix.net/dramy/18795-chetvertyy-etazh-planta-4ye-2003.html
un tagad man radās jautājums: vai veicot visus šos pasākumus, cilvēkam var arī ataugt amputētā kāja, pazust kuprs no muguras, izaugt jauns vairogdziedzeris utt.? Ja jau domām ir tik milzīgs spēks, tad taču tam jābūt iespējamam? Un kā varētu izveseļoties tā meitenīte Ķīnā, kas piedzima ar divām galvām?...

Sarmite* - 2011-05-10 09:38
bet kā tu zini,ka tā meitene Ķīnā nav happy??Ja vina ir tada piedzimusi,tad kā vina var zinat kā ir savādāk?Ja tie tevis nosaukti cilveki ar kājām,kupriem,matiem,vairogdziedzeriem butu sevi milejusi un aizstajusi negativo ar pozitivo,tad tads nebutu noticis.Bet ,lai tiešām pārliecinātos par domu spēku,es iesaki katram paskatīties uz savu dzīvi,atbilde ir redzama.

Inese* - 2011-05-11 15:09
Priekš visiem tiem, kuri vēl arvien nespēj izprast un pieņemt, ka cilvēki piedzimst ar dažādām nepilnībām, un nesaprot kādēļ tam tā būtu jābūt, es varu ieteikt Maikla Ņūtona grāmatu "Dvēseļu ceļojums".
Tas ļoti labi visu izskaidro.

Lai gan......raksts jau nebija par to.
Šajā rakstā gan vairāk runāju, kā novērtēt un izbaudīt laiku katram savā vecumā:)

Kristine* - 2011-05-12 14:43
Bet kā sadzīvot ar savu izskatu? Es nedomāju, kādu acīmredzamu defektu. Vienkārši izskats, kurs atšķiras no sabiedrības uzspiestajām normām par sieviešu skaistumu, kas diezgan bieži tiek mērīts ar krūšu lielumu un kāju slaidumu. Kā sadzīvot, ja tāda neesi. Šis jautājums mani nodarbina un nomāc. Un diemžēl nepietiek ar pašas teikto sev - neņem galvā, cik cilvēku tik skaistuma kritēriju utml. Nevaru atbrīvotiesno domas, ka neatbilstu vajadzīgiem parametriem un tieši tas daudz ko ietekmē manā dzīvē. Lūdzu, padalieties ar savām domām un ieteikumiem. Gan jau neesmu vienīgā, kam tādas domas.

Inese* - 2011-05-12 15:31
Man jau škiet, ka lielākā daļa sieviešu iet cauri šīm pārdomām. un katrai mums ir'kāds kompleks, kas jau no bērnības ir "traucējis dzīvot".

Man ļoti palīdzēja mans vīrs un viņa mīlestība. Visas tās "nepilnības", kas man škita, kas man ir - viņš pieņēma ar vislielāko mīlestību un diendienā priecājas par manu izskatu.

Man ir bijusi arī pretēja pieredze un zinu kā ir tad, kad pilnīgi visi pasaules cilvēki šķiet skaisti, tikai ne tu. Un tā laika bildes skatoties tiešām redzams, ka neesmu jutusies skaista. Nav mirdzuma. Nav laimes. Nav apmierinājuma ar sevi un dzīvi.

Taisnības labad gan jāsaka, ka sevi iemīlēju un sev iepatikos jau krietni agrāk, kā satiku savu vīru, bet ja iet runa par šo periodu, tad man noteikti, ka veiksmes un skaistuma atslēga ir mana vīra attieksme.



Karinčiks* - 2011-05-13 09:53
Paldies Kristīnei par jautājumu..
Jā,kad esmu par sevi pārliecināta,kad nebaidos kaut ko zaudēt,kādam izpatikt,sevi mīlot visās izpausmēs..tad tieši saskatu sevī izmaiņas,bet vienozīmīgi ir bijis pretēji..un secinājums,ka ik dienas pateicos sev,arī tām lietiņām,kas man sevī nepatīk..vienkārši cenšos saskatīt pozitīvo..un ir okey...
Lai jauka darba diena un brīvdieniņas visiem

Ilva* - 2011-05-14 10:40
/veiksmes un skaistuma atslēga ir mana vīra attieksme./ Vot tam gan es varu piekrist... ja nav labas attieksmes no cilvēka, kurš ir Tavs vīrietis /pat ja tas nebūtu vīrs, bet vīrietis, kuru Tu mīli/, tad nekādas metodes nepalīdz... piepildījumu un laimi dod tikai mīlestība.

Ieva* - 2011-05-14 12:08
Piekrītu Ilvai. Trāpīgi. PIEPILDĪJUMU UN LAIMI DOD TIKAI MĪLESTĪBA. Lai veicas Inesei, lai mums visām ir savs mīļotais vīrietis, kas mūs atbalsta, ciena, mīl, un tad jau arī viss veicas un veidojas arvien labāk. Saskaņai ģimenē ir vislielākā vērtība. Tad arī ir stipra valsts, veseli pašī un bērni utt......

Dita* - 2011-05-14 17:57
Tikai tad, kad mēs būsim tam gatavas, nāks tas īstais un vienīgais, nekas nesākas ārpus mums, mēs esam tās, kas rada savu realitāti. Ja vēlamies mīlestību īstu, jākļūst pašām tādām, mūsu ārējā pasaule ir iekšējās pasaules atspulgs. Jāsāk ar sevi, tas jau arī ir tas, par ko Inese visu laiku runā, ja ko vēlies, tad kļūsti par to...........Arī es esmu ceļā, un ne reizi vien uznāk šaubas par to, vai tik tas viss nav ilūzija, jo gadi iet un nenāk tas vienīgais, vislabākais, vismīļākais, un reizēm šķiet, ko nu vairs.........Bet, ja mēs pašas radam savu realitāti, tad tik uz priekšu. Svarīgi ir noticēt,ka tas var notikt, bet jānotic ir par visiem 100%, tas nav viegli, vēl jo vairāk pēc 40-it.

Ilva* - 2011-05-14 21:06
mm:).....šeit ir uzradusies vel kāda Ilva!...jauki:)
...jauna un laimīga savos...40..., tā sajūta ir tik ļoti brīnumaina. Jo es pirms saviem 40...tik ļoti pārdomāju, pārcilāju un pārravēju savu dzīvi...kad man vienu brīdi likās...vai es piecelšos no šā visa....bet!!!...tagad, kad jūtu, kad atļaujos vairāk kā savos 20 vai 30....es smaidu.....Šī patiesi ir brīnumaina sajūta.

daiga * - 2011-07-26 22:12
gribu būt laimīga;

daiga* - 2011-07-26 22:13
jau tagad;



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ