Mīlestībai nekad nedrīkst teikt – nē!


sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: ANITA BUZJUKA

Dzīve ir bezgala gudra. Visā, kas ar mums notiek, jebkurā situācijā ir paslēpta “gudrības pērle”. Varētu teikt arī tā, ka viss, kas ar mums notiek, notiek nevis ar mums, bet priekš mums. No katra dzīves notikuma mēs varam sev ko gūt, iemācīties, ja vien esam pietiekoši vērīgi un atvērti pret pasauli. Mēs vienmēr esam tur, kur mums dotajā brīdī ir vislabvēlīgāk būt, ja arī reizēm prātam šķiet gluži pretēji. Dzīve mūs noliek situācijās, kurās mums ir jābūt, šādi veicinot mūsu izaugsmi.

Ir jākoncentrējas uz tiem, kas mums ir blakus. Tie ir mūsu tuvinieki, radi, draugi, kaimiņi, darba kolēģi, studiju biedri... Tie ir cilvēki, kuri ir mums līdzās, viņi nes mums kādu vēstījumu, un mēs savukārt viņiem, jo ne velti dzīve mūs ir savedusi kopā. Ir tikai jābūt vērīgākiem, lai saskatītu dzīves sniegto “gudrības pērli”.

Šajā rakstā es vēlos padomāt par to, ko darīt, ja ir izveidojusies situācija, kad ir attiecības ar precētu vīrieti. Tā vienkārši reizēm notiek. Ko darīt?

Kā dzīvot tālāk? Atteikties no šīm attiecībām vai tomēr nē? Un galu galā – kāpēc tā ir noticis? Ierastā cilvēku reakcija uz šādu situāciju ir nosodoša, bet, ko tad reāli darīt, ja tā ir noticis? Ir teiciens “sirdij nepavēlēsi”, mēs visi zinām, ka tā tiešām ir, un ja nu tas patiesi ir mūsu īstais vīrietis, vienīgais, vislabākais, ko tad? Vai ļauties, vai visu noliegt?

Mīlestībai nekad nedrīkst teikt – nē! Šādi viņa aiziet no mūsu dzīves, mēs viņu aizbiedējam. Tā savā ziņā ir mukšana no sevis paša. Bet kā tad būt? Kā dzīvot tālāk? No vienas puses gribas tam ļauties, un būt laimīgai, bet no otras saproti, ka tas tomēr nav labi, jo nav jau vēlme darīt pāri vīrieša ģimenei, vēl jo vairāk, ja tur ir bērni.

Kā jau ne reizi vien tika minēts, nekas šai dzīvē nav nejauši, arī šī radusies situācija. Tā kārtējo reizi ir dzīves piedāvātā iespēja, un tikai no mums ir atkarīgs, kā mēs to izmantosim. To varētu arī nosaukt par dzīves doto eksāmenu, kuru mūsu spēkos ir veiksmīgi nokārtot. Pilnīgi noteikti atteikšanās no mīlestības, bēgšana nav tas labākais risinājums.

Ja ir noticis tā, ka ir attiecības ar precētu vīrieti, tas nozīmē arī to, ka viņam vairs nav īstas ģimenes. Ja šādā situācijā pasakām sev, ka tā nedrīkst, mēs šādi atraidām mums piedāvāto iespēju atrisināt šo situāciju visiem labvēlīgā virzienā. Šeit svarīgi ir uzņemties atbildību par to, kas notiek, izveidot draudzīgas, pozitīvas attiecības ar šo vīrieti un mēģināt palīdzēt viņam saprast, ko tad viņš īsti vēlas, tas ir kā nodot viņam vēstījumu, lai viņš rīkojas vīrišķīgi, lai ir izlēmība, lai nav meli un krāpšana. Sieviete ar savu sievišķību spēj pamudināt vīrieti, viņa var palīdzēt saskatīt skaidri šo situāciju un pieņemt pareizo lēmumu, lai viņš ir godīgs pret visiem tajā iesaistītiem, lai vīrietis ir tas, kas izlemj, ko darīt tālāk, lai visiem ir labi.

Šādā situācijā sievietei tiek dota iespēja palīdzēt vīrietim rīkoties vīrišķīgi. Vīrietim palīdzot no visas sirds, ar mīlestību atgriezties ģimenē, vai pieņemt pretēju lēmumu, ja tas ir labākais risinājums, mēs – sievietes varam saņemt no dzīves dāvanu – šo vīrieti vai varbūt kādu citu, īsto, vienīgo, jo veiksmīgi būsim nokārtojušas dzīves eksāmenu. Tā ir mūsu iespēja. Vīrietis bez sievietes palīdzības nespēj izdarīt pareizo izvēli, jo tikai kopā mēs radām īstu mīlestību, radām pasauli, viens bez otra mēs esam tikai tā pa pusei.

Ja vīrietis sajūt un redz, ka var restaurēt attiecības ar savu sievu, ka ir nedaudz apmaldījies, tad viņam ir jāpalīdz to izdarīt, liekot spēkā sievišķību, maigumu un mīlestību pret visiem situācijā iesaistītajiem. Bet, ja nu ir tā, ka neko nevar glābt, tad nav vērts mānīt sevi un citus, arī šajā gadījumā ir jāizdara izvēle. Svarīgi ir būt patiesiem, īsteniem, izveidot pozitīvas un cilvēciskas attiecības. Sarežģītāk to ir izdarīt, ja šai izjukušā ģimenē ir bērni, bet bērniem nenāk par labu, ja vecāki viens otru vairs nemīl, tas nevienam nenāk par labu. Reizēm kāda pareiza, vīrišķīga izvēle izmaina daudzu cilvēku dzīves uz labu. Mēdz būt arī tā, ka, pateicoties tai, īstie cilvēki satiek viens otru un ir bezgala laimīgi, jo īsta mīlestība starp vīrieti un sievieti var būt tikai abpusēja, tā pa pusei nekas tur labs nesanāk.

Es pilnīgi noteikti nemudinu uz to, ka ģimenēm ir jāšķiras, bet es mudinu uz to, ka mīlestībai nedrīkst teikt - nē un ka ir jābūt patiesiem un godīgiem pret sevi un pasauli, ka dzīve bez mīlestības ir dzīve bez prieka. Jebkurai situācijai, kas mums dzīvē ir izveidojusies, mūsu spēkos ir iziet tai cauri ar mīlestību, šādi atrisināt to vislabākajā veidā. Mīlestība patiesi spēj darīt brīnumus! Ja mēs visu darām ar mīlestību, mums viss izdodas! Palīdzam vīriešiem būt vīrišķīgiem, pieņemt pareizos lēmumus, to spēj tikai mūsu sievišķība!

Lai izdodas pieņemt pareizo lēmumu!

Visiem uzdrīkstēšanos vēlot,

Anita (*-*)

Komentāri (23)  |  2012-09-01 04:03  |  Skatīts: 6644x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Dace Kalēja - 2012-09-04 23:23
Šis raksts ļoti sasaucas ar situāciju, kādā vēl neilgu laiku atpakaļ bija mana krustmāmiņa. Viņai jau ir stipri pāri 50! Arī bērni jau katrs savā dzīvē.
Dažus gadus atpakaļ viņai bija insults, viņa palika uz gultas. Uzlabojumi bija ļoti lēni un pakāpeniski. Tika no slimnīcas mājās, stumdīja viņu ratiņkrēslā vīrs. Arī rūpējās, cik nu viņam bija mācēšana un gribēšana. Tā pakāpeniski viņa sāka staigāt un pati vairāk kustēties.
Tā viss ritēja savu gaitu, tikai vīrs bija ar vien aizņemtāks, biežāk stāvēja pie spoguļa, biežāk iesmaržojās... Viņam bija uzradusies draudzene. Un mēs jau nezinām, vai viņa analizēja vai nē, ka ir citā ģimenē iejaukusies.
Kā murgs ir tie gadi, kad viss noskaidrojās, kad krustmāte bija izmisumā, bet viņas vīrs jutās labi un gribēja šo dubulto dzīvi dzīvot. Vēl kāds smags periods pēc vīra "izlikšanas aiz durvīm" krustmātei bija, kamēr viņa saprata, ka viss ir beidzies. Visa vairāku gadu desmitu garā laulība ir izirusi.
Un tad nāca mirklis, kad viņa saprata, ka vēl ir pietiekoši jauna. Ka vēl dzīvē daudz kas var mainīties. Un viņa sāka vairāk piestrādāt pie savām kustībām. Un tad arī saprata, ka viņa nav jutusi ne mīlestību, ne uzmanību no vīra, kādu viņš tagad sniedz savai draudzenei. Apprecējās viņi jauni un tajās reizēs, kad viņai šķita, ka grib sev citu dzīvi, tad vienmēr sevi mierināja, ka kopā ir jādzīvo vismaz bērnu dēļ. Kur nu skriesi?!
Šodien krustmāmiņa ir pateicīga tai jaunajai vīra draudzenei, jo beidzot viņa dzīvo. Viņa tic, ka būs mīlestība - tīra un gaiša un veco dzīvi atpakaļ negrib vairs ne par ko!

Tā lūk, nekad nevar zināt kā atšķetinās katrs attiecību trijstūris. Domāju, ka laiks rādīs savu arī šajā rakstā minētajā situācijā. Tikai nevajag cīnīties, bet vajag ļauties :)

Anita Buzjuka - 2012-09-05 01:02
Paldies, Dacīt, par komentāru!
Šis raksts nav no vieglajiem. Kādu brīdi šaubījos vai to ievietot, vai nē. Mani pamudināja tas, ka ir skumji noskatīties, cik daudzi cilvēki dzīvo bez mīlestības, baiļu pārņemti mainīt savu dzīvi, uztraukdamies par to, ko citi padomās vai vienkārši pienākuma pēc. Bet, vai divi cilvēki var būt laimīgi, ja viņus vieno tikai pienākums?! Un cik dauzi dzīvo dubultās dzīves, melo, krāpj, manipulē, izmanto. Tā, tā dzīve paiet, un pienāk reiz atmošanās brīdis, kad ir sapratne, ka visa dzīve nodzīvota ilūzijās, ka cilvēks kurš ir blakus nav tavs īstais, viņš tevi nekad nav mīlējis, un tu nekad neesi pa īstam jutusies laimīga kā sieviete. Un kurš gan vainīgs? Neviens, jo sirdij nepavēlēsi, sird vienkārši jūt, bet prāts analizē - tas ir labi, tas slikti, tā drīkst, tā nedrīkst..........
Tikai mūsu pašu spēkos ir izmainīt savu dzīvi, kādam beidzot pateikt - jā mīlestībai, bet kādam varbūt beidzot pateikt - nē meliem un krāpšanai.
Lai izdodas viss vislabākajā veidā!!!




inese - 2012-09-05 04:10
Ai, meitenes, cik jūs sarežģītu tēmu esat uzsākušas.

Nu.....trīsstūra attiecības vienmēr ir graujošas un vienmēr būs sāpīgi. Lielāko tiesu gandarījumu šīs attiecības nedod nevienam un mieles paliek pat tad, kad viss jau ir beidzies.

Vienigais, ko reāli var novēlēt - lai iesaistītie cilvēki pēc iespējas ātrāk saprot kur ir mīlestība un izdara savus lēmumus ar atbildību.

Es piekrītu, ka mīlestība ir pāri visam.

Bet tur atkal ir dikti uzmanīgi jānošķiro auzraušanās vai kaislība, kuru tik viegli noturēt par mīlestību. Tad var atklāties, ka tas vienkārši ir kārdinājums, kur instinkti ir ņēmuši varu un rezultātā ir pāri nodarīts mīlestībai, kura varbūt ilgākā kopdzīvē vairs nav tik spoža un koša.
Es novēlu nesakļūdīties.

Esmu dzīves laikā redzējusi gan tā, gan tā. Gan, ka šķiršanās ir bijusi ieguvums un rezultātā aizvedusi cilvēkus līdz īstajām attiecībām. Gan arī, kad kāds viltus trīsstūris ir izjaucis attiecības, kur mīlestība ir dzīva vēl pēc padsmit gadiem.

emilija - 2012-09-05 04:46
Idejiski es piekrītu rakstam, jo svarīgākais ir saprast, kādēļ šāda situācija izveidojusies un ko tā man un citiem iesaistītajiem grib iemācīt.
Es arī kādreiz biju šādā trijstūrī. Nezinot neko no teorijas, es mudināju vīrieti pievērst uzmanību savai sievai. Nezinu, ar ko tas viņam beidzās, bet man tas nācis par labu. Pavisam droši zinu - man tas bija vajadzīgs.
Bet man ienāca prātā kāda cita ar tematu saistīta problēma - ko darīt, ja vīrietis mīl, augstu vērtē savu sievu, bet regulāri "knakstās" pa iepazīšanās portāliem - nekā nopietna, nekā tālejoša, un tomēr... Nu jau zinu vairākus šādus piemērus: gan sievieti, kas tādēļ izšķiras, gan sievieti, kura to izliekas neredzam. Sekojot šā raksta vadmotīvam - ko mēs tīri sievišķīgi varam darīt tādās reizēs?

inese - 2012-09-05 05:56
Vīrietis iepazīšanās portālā meklē apztiprinājumu savai vīrišķībai.
Tātad kaut kas šai jomā klibo.

Sievietei tas varētu būt kā signāls, ka jāvairo sava sievišķība un jāļauj vīram atgriezties līdera pozīcijās pāra attiecībās.

Anita Buzjuka - 2012-09-05 06:01
Pirmkārt, varbūt mēģināt saprast, kāpēc ir šī ''knakstīšanās'' pa iepazīšanās portāliem, acīmredzot kaut kas pietrūkst attiecībās ar mīļoto. Un, ja ir mīlestība, tad varbūt ir vērts izrunāties. Man gan, godīgi sakot, mīlestība neiet kopā ar šo ''knakstīšanos'' pa iepazīšanās portāliem. Un, vai tad tā savā ziņā nav krāpšana? Vai krāpšana ir tikai fiziska tuvība? Ir arī viedoklis (tas nav manējais), ka vienas nakts sakars arī nav krāpšana, jo tas tak ir bez mīlestības. Katram protams ir sava izvēle, savs skatījums, kāds var izlikties neko neredzam, cits savukārt nevēlas tā dzīvot.. Zinu arī daudz piemērus, kad sievietes pacieš vīra sānsoļus, izliekas, ka neko nezin, jo baidās palikt vienas, bet vīrs savukārt turpina šādu dzīvi līdz sasniedz zināmu vecumu, kad tas vairs nav aktuāli, un tad kļūst ''uzticīgs'' sievai un ģimenei. Var protams dzīvot arī šādi, bet vai sieviete šādā situācijā var būt laimīga? Viņa iespējams tā arī nekad neuzzinās, kā ir būt patiesi laimīgai, arī kā sievietei, nevis tikai mātei, draudzenei un tml.., kā ir sevi patiesi mīlēt. Mēs vienmēr izdaram izvēli, arī tad, kad neko nedaram lai mainītu situāciju.



Anita Buzjuka - 2012-09-05 06:08
Piekrītu Inesei par vīrišķību un sievišķību. Svarīgi sievietei tik tiešām arvien vairot savu sievišķību, gan ārēji, gan iekšēji.

illva - 2012-09-05 06:53
Njāāā...šī nu ir tēma...par kuru noteikti ir vērts runāt...paldies Anitai, kura uzdrošinājās uzsākt šo sarunu.
Mīlestības mēdz būt tik ļoti daudz un dažāda veida. Jā...mēs varam teikt sev un mierināt sevi...., neteikt mīlestībai nē!!!....un domāt,ka vīrietis bez mums izvēli neizdarīs....bet!!!...vai mēs varam pilnīgi godīgi likt roku uz sirds...un teikt,ka vīrietis, kurš satiekoties ar citu sievieti ārpus ģimenes.....ar mūsu palīdzību neietekmējās no mūsu sievišķības, kuras pārzina sievišķības likumus. Vai mēs spējam būt tik ļoti tīras savā dvēselē, ka mēs tikai .....aiz tīrākās sirds mīlestības......viņam palīdzēsim izlemt.....pilnīgi nemaz neievirzot savas intereses. Es ļoti daudz esmu dzirdējusi šo stāstu......un vēl burtiski nevienā neesmu dzirdējusi, ka sieviete ir spējusi šim vīrietim būt tikai un tikai labais padomdevējs...bez savas sievišķības.,...bez sava šarma. Es iedomājos...šo padomdevēju sievieti....un mājās sievu, kura arī cenšās iespējams atrisināt šo sasāpējušo jautājumu...pat iespējams klusējot...pat iespējams esot nevīžīgai....jo viņai tik ļoti sāp....ka pat nespēj paskatīties uz savu vīru. Un arī tā ir mīlestība....un patiesībā tik ļoti spēcīga enerģētika......ir periodi, kad ir jāļauj snaust un neko nedarīt...tāpat kā Dabas likumos...iespējams šim vīrietim un sievai šie aktīvie un snaudošie brīži nesakrīt...bet ir jāgaida. Mēs gribam kaut ko tik ļoti kādam palīdzēt un risināt...bet vai vajag!!!...reizēm tik labi ir gaidīšanas brīži...kad beigās atrisinās viss pats par sevi..... Vai esat domājušas...kā sasaistās...šīs visas trīs enerģētikas.
Mēs nedrīkstam vērtēt vīrieša dzīvi,ka bez mums viņš neizlems.....un...kur nu vēl uzņemties pa to atbildību...vai mierināt sevi...mīlestībai nekad nesaki nē.
Mācīsimies vispirms mīlēt pašas sevi....un tikai tad!!!!...mums radīsies atbilde...vai mums jāizturās ar ļoti pietāti pret citu cilvēku dvēselēm.....vai ir jāpalīdz....vai tomēr gaidīt.
Jo...tiklīdz mēs kaut kur iesaistamies...mēs esam iekšā sistēmā....un vai mēs drīkstam būt tās...kuras kādu no šīs sistēmas drīkst izslēgt....un kuru izslēgt....vīrieti!!...sievi!!!...vai pašas sevi.
Vienīgajai mīlestībai kurai mēs nedrīkstam teikt nē!!!!...ir mīlestībai attiecībā pret sevi.

Anita Buzjuka - 2012-09-05 16:42
Paldies, Ilva, par komentāru!:)))
Nav jau viena recepte dotajā situācijā, katram sava izvēle, sava taisnība.
Piekrītu tam, ka ir periodi, kad ir vienkārši jānogaida, jāļauj visam ritēt savu gaitu, jākļūst notikumu vērotājam, bezkaislīgi, bet tas nav viegli kad ''....viņai tik ļoti sāp.... ka pat nespēj paskatīties uz savu vīru''. Tā jau tad vairs
nav ''snaušana un neko nedarīšana'', tas ir aizvainojums, un tam ir jātiek pār. Tas nav viegli, bet ir iespējams. Un tad, kad tas ir izdarīts, lai tālāk pieņemtu sev pareizo lēmumu, pajautāt - ko darītu mīlestība (man ļoti patīk šis Dainas teiciens), un vai es patiesi sevi mīlu, ja pieļauju, ka mani krāpj vai izmanto?!
Mīļās sievietes, mēs taču esam tās, kuru dēļ viss notiek, tās, pateicoties kuru izvēlei notiek tas, kas notiek, un mūsu spēkos ir visu vērst uz labu.

dainarozenberga - 2012-09-05 17:34
Sveikas, mīļā meitenes!
Visupirms, Anitiņ, paldies par Tavu rakstu. Es tajā ļoti sajūtu Mīlestības vibrāciju un ir skaidrs, ka nav viennozīmīga ceļa... Ir skaidrs, ka arī manī raisās domas...
Piekrītu gan Anitiņ Tev, gan Inesītei, gan Ilvai... Es ļoti daudz esmu domājusi par šāda veida situācijām... Paldies, Dievam, neesmu bijusi šāda veida attiecību trijstūrī, bet man tuvu cilvēku lokā ir bijušas šāda veida situācijas un tad pārdomas raisās... Kā būtu, ja būtu...
Un man ir skaidrs, ka mēs NEKAD nevaram zināt, kā rīkotos pašas, ja būtu vienalga kādā veidā iesaistītās personas... Mani pēdējā laika piedzīvojumi arvien vairāk man liek saprast, ka itin nekas nav viennozīmīgs...
Svarīgākais, lai mēs paši esam saskaņā ar sevi... Un ne tā, ka sev kaut ko "iestāstām", bet tā, ka esam pilnībā godīgas... Šeit tiešām domājot tikai par sevi... Dažreiz ir tik grūti palaist vaļā kādu sapni, lielu vēlmi... Bet, kad to izdaram "savam un visas pasaules labumam", tad Visums mūs atalgo!
Tik ļoti tam ticu un tik ļoti to piedzīvoju!
Un, Anitiņ, tas teiciens par Mīlestību ir tepat, no "Pavasara studijas", vai to pirmo reizi dzirdēju no Inesītes, vai šeit izlasīju, vairs jau nemaz neatceros, bet tas man palīdz ik uz soļa!
Un redz, tik pat labi Anitiņ, pārfrāzējot Tavu teicienu varam sev pajautāt
"Vai es patiesi sevi mīlu, ja dzīvoju attiecību trijstūrī?" - jebkurā no pusēm... Jo skaidrs, jau tik vai tā, ka pēc Dieva un Visuma likumiem mēs ejam pret... Kā raksta Inesīte - šādas attiecības vienmēr ir graujošas... Un lai vai cik mūsos būtu mīlestības, mēs tomēr savu svārstiņu griežam PRET... Atceramies - nav iespējam vienlaicīgi radīt un graut... Vai nu, vai nu... Lai kā gribētos...
Tās manas šī mirkļa pārdomas...
Lai Mīlestība un Gaisma aug augumā! :)

Anita Buzjuka - 2012-09-05 18:27
Paldies, Dainīt , par skaisto komentāru!:)))
Pilnībā Tev piekrītu, ka ''Svarīgākais, lai mēs paši esam saskaņā ar sevi... Un ne tā, ka sev kaut ko "iestāstām", bet tā, ka esam pilnībā godīgas... "
Piekrītu arī tam, ka nav iespējams vienlaicīgi radīt un graut... , un tomēr, reizēm kādu vecu ''māju'' nepieciešams nojaukt, lai tās vietā uzceltu jaunu, gaišu, tīru, skaistu, savu......., citādi var visu mūžu mēģināt ko labot, remontēt, bet patiesībā, tā jau sen ir savu nodzīvojusi un tur neko nevar darīt, visam savs laiks.
Es par pozitīvām pārmaiņām, Gaismu, Prieku un Mīlestību!!!:)))

inese - 2012-09-05 18:42
Par to teicienu, man šķiet, ka tas ir no Volša grāmatas "Sarunas ar Dievu". Un kaut ko līdzīgu esmu lasījusi un dzirdējusi vēl kaut kur.
Pēdējā laikā man šķiet, ka visur, jo pašas to lietojam.

Bet pieslēdzoties sarunai, gribu teikt, ka aprakstītajā situācijā nav viegli būt godīgai pašai pret sevi, jo ir ieslēdzies konkurences gars.
Brīdī, kad parādās cita sieviete, var sākt cīnīties pat par attiecībām, kuras iepriekš vairs nelikās svarīgas un pat šķita jau izplēnējam. Un tad , pēkšņi, dēļ tās citas sievietes, sieva savu vīru ierauga citā gaismā. Un ir it kā nokritis plīvurs un viņā atmostas mīlestība'. Spēcīga, koša, stipra mīlestība.
Un šai brīdī viņa ir godīga.
Viņa roku liekot uz sirds, sāk cīnīties par savām attiecībām, kaut iepriekš gadu gadiem bija pret vīru izturējusies....kā pašu par savi saprotamu (lietu mājās).

Man pat šķiet, ka šī ir klasika.
Kad kaut kas sāk slīdēt ārā no rokām, to gribas saturēt.

ilonas - 2012-09-05 18:49
es esmu bijusi šādās attiecībās. Ir pagājuši pāris gadi. Ir bijis laiks padomāt, pārdomāt. Sākšu ar to, ka dzīve jau māca tikai un vienīgi mūs pašus. Visas situācijas dzīvē ir mācībstundas. Mēs nevaram izmainīt vīrieti, sievieti, situāciju, notikumu gaitu, ja vien nemainām savu domāšanu, ja nemainām sevi. Un šajā situācijā caur sāpēm, pārdzīvojumiem, visi trīs trijstūrī iesaistītie cilvēki lauž savas dzīves idealizācijas - kāds idealizējis uzticību (palasiet Lazarevu), kāds idealizējis sevi - dzīvei nekas atliek kā parādīt, ka esi otrais.. - kāds idealizējis vēl kaut ko citu. Dzīve mūs noliek situācijās un ar tādu emociju devu, lai tik viegli to situāciju atrisināt nevarētu. Lielākoties Tu pat nepamani ka esi sapinies tā, ka maz neliekas. Un tad sākas dzīves skola - mūs jau nemāca tas, pret ko mēs esam neitrāli.
Es varu droši teikt, man tāda mācība bija vajadzīga, esmu daudz ieguvusi un citādi novērtēju sev blakus esošo cilvēku. Un es zinu, ka, ja man blakus esošais cilvēks, būtu trijstūrī, tad zinātu, ka kaut ko savā dzīvē daru nepareizi. Viss. Vainīgos meklējam spogulī.


ilonas - 2012-09-05 18:55
Man patika Lazareva doma, ka vīrs ārstē sievas idealizācijas. Ja Tev šķiet, ka uzticība ir pats galvenais, tad vīrs skries no vienas pie otras, utt. Ziniet, kas pats interesantākais - viņš pat nevarēs atbildēt, kāpēc viņš to dara. Atrodiet to, kas Jūsu vīrā Jūs visvairāk kaitina, izvērtējiet kāpēc Jums tas ir svarīgi, atbrīvojieties no šīs vajadzības un vīrs pamazām sāks darīt savādāk.

Un atkal atceramies pasaku par dvēselītēm un tad ar smaidu paskatamies un saviem vīriem, bērniem, vecākiem un to, ko viņi dara. Vai tas nav jauki?

Anita Buzjuka - 2012-09-05 20:15
Ir jau tā, kā jūs rakstāt, burvīgi komentāri.:)))
Mana meitiņa mēdz teikt to, ka cilvēkiem patīk spēlēt drāmas, viņa tā arī pasaka : ''viņi šobrīd spēlē drāmu''. Un tad, kad notiek kādi strīdi, es reizēm viņai vaicāju: '' kā tu domā kapēc tā notiek?'' uz ko mans meituks atbild ļoti īsi: ''tas ir ego''. Manuprāt, precīzāk noformulēt strīdus nav iespējams.
Un, ja mēs uz visu raugamies tā nedaudz plašāk, pāri savam ego, tad izrādās, ka viss ir daudz vienkāršāk, un tādas drāmas vispār nav, mēs paši esam to radījuši, un viss, kas notiek,notiek tikai uz labu, un ja jau tas notiek, tad citādi nemaz nevar būt, jo tas jau notiek, tas ir neizbēgami. Mūsu izvēle, kā mēs uz to reaģējam. Svarīga ir mūsu reakcija, tā arī ir mūsu brīvā griba!

arvienlabak - 2012-09-05 20:23
Jā... Man liekas, ka ir būtiski sajust, saprast - es runāju par abiem - gan Vīrieti, gan Sievieti - vai jaunās attiecības ir vienkārši Kārtējā iekāre, kurai spontāni ļaujas ar bezatbildīgu "ak, nu tā sanāca", vai tās ir dziļākas un patiesas. Jo tiešām nekad nevar paredzēt, kā tad mums visiem vēlāk būs labāk... Man šķiet visā šajā rakstā galvenie vārdiņi ir : "ir jābūt patiesiem un godīgiem pret sevi un pasauli". Un TAD viss būs kārtībā. Jo Tu tiešām nevari (un nedrīksti!) vairīties, ja tās jūtas ir no sirds un patiesas. Bet vajadzētu vairīties, ja tās ir parasta koķetērija, dēka un - azartspēle vienam vai otram...


ilze - 2012-09-05 21:59
Ui, nu riktīgas sieviešu sirds sarunas iet vaļā, grūti atturēties un neizteikties! Manuprāt mūžigā mīlas trīstūra siuācijā galvenais ir atšķirt īstumu no ilūzijas un to jau zina vienigi un tikai katra pasa SIRDS

Anita Buzjuka - 2012-09-06 00:15
Es vienkārši esmu laimīga, ka esmu starp jums, jūs visas esat tik fantastiskas!
Tas ir jauki, ka mēs šeit varam tā sirsnīgi parunāties. Vēl nepazīstot ''Pavasara studiju", esmu vienmēr sapņojusi par šāda veida diskusijām, es esmu pat mēģinājusi dažos portālos piedalīties, bet gandrīz vienmēr tās bija tikai un vienīgi ego cīņas. Šeit katra no mums viena otru papildina, un kopā mēs esam varens spēks.
Paldies, ka esat!!!

saulgrieze - 2012-09-06 03:25
Paldies, Anita, par drosmi pacelt tik smagu un jūtīgu tēmu. Ir nācies pārdzīvot trīsstūra pārbaudījumus...tiešām viegli nav. Piekrītu Ilonas, ka tajos tiek ārstētas idealizācijas, un visbiežāk pat visiem trijiem... Jo vairāk kāds cieš, jo pamatīgāka idealizācija. Bet atveseļojas tie, kuri pateicoties šīm ciešanām atklāj, ka mīlestība uz Augstāko caur sevi jāatrod, lai tad ir tuvākam ko īstu un tīru dāvāt. :)

kristine - 2012-09-06 22:26
Es arī esmu bijusi trijstūra attiecībās. Un tā kā esmu augusi vidē, kur ģimene tika augstu vērtēta, es ļoti mocījos vainas sajūtā. Jutos vainīga viņa sievas un bērnu priekšā, jutos kā ģimenes jaucēja. Pati mēģināju noliegt savas jūtas pret šo vīrieti, pārtraucu attiecības, kaut viņš to negribēja. Bet pēc attiecību pārtraukšanas staigāju kā nejūtīga, raudāju, pādzīvoju, nespēju iedomāties savu dzīvi bez viņa tuvuma. Tad atkal mēs sagājām kopā un pēc kāda laika atkal mana vainas sajūta bija klāt. Es nespēju ļauties šai mīlestībai. Bet tomēr tā bija mīlestība, jo mēs spējām saprast viens otru no pusvārda, spējām pat satikties pilsētā iepriekš nenorunājuši vietu un laiku, emocionāli bijām ļoti tuvi. Bet šī te mana trakā vainas sajūta, ko toreiz nespēju atbrīvot. Galu galā mēs atkal kādā brīdī pašķīrāmies un vīrietis satika citu sievieti, kuru vainas sajūta nemocīja. Galu galā viņš izšķīrās no savas sievas un pēc kāda laika apprecēja savu jauno mīlestību (ne mani). Bet es vēl kādus 3-4 gadus turpināju viņu slepeni mīlēt un nespēju izveidot attiecības ne ar vienu citu vīrieti, jo neviens man nelikās tik labs kā viņš. Tās mocības es nevienam nenovēlu - mīlēt cilvēku un vienlaicīgi aizliegt to sev darīt. Un vēlāk mīlēt viņu un vienlaicīgi saprast, ka mana rīcība ir atgrūdusi viņu,sāpinājusi un aizvainojusi. Un nu viņam ir cita, ar ko viņš ir laimīgs, bet es joprojām nespēju nevienu ielaist savā sirdī. Vienīgais pozitīvais šajā situācijā bija tas, ka tieši, pateicoties šim manas dzīves notikumam 7 gadu garumā, es tagad esmu uz sevis, Visuma un dzīves izprašanas ceļa, respektīvi, kopā ar Jums. Lūk tāds ir mans patiess dzīves stāsts, kad es aizliedzi sev mīlēt precētu vīrieti, jo tas nav godīgi pret viņa sievu un bērniem. Un retorisks jautājums, vai tomēr nebūtu bijis labāk ļauties šai mīlestībai? Bet varbūt man tomēr bija vajadzīgas šīs trakās sāpes, lai kaut ko saprastu? Jo sāpes bija lielas, dvēseles sāpes, kaut arī bija periods, kad es mīlēju pat sāpes, jo tās vismaz kaut kādā veidā bija saistītas ar viņu.

Anita Buzjuka - 2012-09-07 01:11
Paldies Tev, Kristīne, par šo patiesi atklāto komentāru!
Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, viss notiek pareizi, kļūdu vispār nav, viiss ir ceļš, katram savs. Tu pati jau skaisti atbildēji, ka pateicoties šiem Tavas dzīves notikumiem Tu nostājies ....''uz sevis, Visuma un dzīves izprašanas ceļa''....., un tas ir ļoti daudz.
Tavs šis stāsts ir ievilcies vairāku gadu garumā, sajūtot pēc šī komentāra, Tu vēl joprojām neesi to atlaidusi. Ar vainas apziņu ir jātiek galā, tas nav viegli, bet vērtīgi gan. Tu neesi vienīgā, kas iziet šo mācībstundu, ļoti daudziem tā nav sveša. Patiesībā agri vai vēlu, mēs visi izejam vienas un tās pašas mācībstundas, mēs esam tik dažādi un vienlaicīgi tik līdzīgi.
Novēlu Tev ātrāk atlaist to, kas bijis, un beidzot satikt kādu, kuru Tu jau sen esi gaidījusi! Lai izdodas!:)))

maara - 2012-09-07 16:35
Patiesi paldies Anitai, kura sāka šo dziļo, mums daudzām tik vajadzīgo tēmu. Domāju reti, kura NAV bijusi trīsstūrī. Jo tieši tā kā Anita teica - vai krāpšana ir tikai fiziska tuvība? Tātad arī trīsstūris jau nerodas tikai tad, kad ir fiziskas attiecības. Tas var būt cilvēkā iekšā gadiem ilgi dzīvojot ārēji laimīgā un pareizā ģimenē, bet sirdī nēsājot Mīlestību pret kādu citu. Un nav ne labi, ne slikti... Vienkārši ir tā, kā ir... Un brīžam ir skaisti, bet brīžam tik ļoti sāp... Un vienīgais, kas spēj mierināt - kad atceries vārdus: Dievs, lai notiek tavs prāts! Tieši tā kā Ilva raksta - nedaram neko, jo viss kam jānotiek, tas notiks un sakārtosies... Dzīvojam un mācāmies mīlēt sevi... :)
Paldies, meitenes, par šo diskusiju. Tā ir tik dziļa, tik godīga... Paldies! Lai mums visām izdodas būt laimīgām! :) Lai mūsu Mīlestība palīdz RADĪT! :)

inese - 2012-09-07 17:53
Es arī gribu pateikt paldies par brīnišķīgiem komentāriem. Tas ir tik fantastiski lasīt, kad viens otru papildina un bagātina, kad pa šādu (diezgan kofliktainu un graujošu tēmu satura ziņā) spējam runāt tik viedi. Es vienkārši lasu un baudu.
Paldies, Anita, un paldies, meitenes!!!


Atpakaļ