sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA
autors: INESE PRISJOLKOVA
Lai izstāstītu Tev kā tapa pasaku grāmata bērniem, man jāatgriežas pirms 1,5 gada attālos notikumos.
Bija ziema un man pēkšņi piezvana kāda meitene un jaukā mīļā balsī saka „Inese, man ir sajūta, ka jūs pazīstu, bet nevaru atcerēties un saprast kā. Klausos jūsu balsi radio ierakstā un skaidri zinu, ka reiz esam tikušās”. Es toreiz saņēmu ļoti daudz zvanu dienā, bet šo sarunu atceros kā ļoti netipisku. Es toreiz jautāju –„vai varu uzzināt kā jūs sauc?” Un viņa man atbild „mani sauc Vivita”. Es domāju, domāju, bet tiešām nezinu nevienu Vivitu un tādēļ saku „es atvainojos, bet nepazīstu nevienu Vivitu. Pa visu dzīvi zinu tikai vienu meiteni ar šādu vārdu, bet viņu satiku 20 gadus atpakaļ un diez vai jūs mani tagad pēc balss atpazītu”. Ieminos par situāciju, kurā toreiz biju un uzreiz dzirdu sajūsmas saucienus „jā, Inesīt tā esmu es. Un jā – tagad zinu, tā esi tu”.
Un tā mēs satikāmies. 20 gadi bija pazuduši, mēs bijām tieši tik tuvas kā toreiz, vienīgi stāstāmā bija ļoti daudz.
Mazai atkāpei man ir jāizstāsta vēl viena epizode:
Kad iznāca mana grāmata „Ieelpo laimi un mīlestību” bija ļoti daudz cilvēku, kas teica, ka par šīm lietām būtu jāsāk runāt jau bērnībā vai vismaz skolā. Un toreiz atceros to savu sajūtu – ka es nezinu kā lai bērniem šo pasniedz. Ka tur vajag kādu citu cilvēku, kas runā „bērnu valodā” un „jūt kā bērns, dzīvo kā bērns, domā kā bērns”. Atceros, toreiz Dievam lūdzu – atved man šādu cilvēku.
Atgriežoties pie mūsu tikšanās ar Vivitu, kur stāstām viena otrai visu, kas ar mums noticis. Runājamies 4 stundas. Uzzinu, ka Vivita ir bērnu dārza skolotāja un ka raksta scenārijus un uzved lugas, ka pati ir mamma diviem bērniem, bet tas viss mani kaut kā vispār neuzvedina uz domām par sadarbību. Līdz pēkšņi, runājot par kādu no dzīves smagiem posmiem dzīvē, Vivita saka - bet, Inese, ko lai es daru, es taču domāju kā bērns, es dzīvoju kā bērns es visu redzu kā bērns.
Šai brīdī man tirpiņas pārskrēja pār augumu un es vairs neko nedzirdu, ko Vivita tālāk saka. Es esmu saņēmusi zīmi no Visuma un es skaidri saprotu, ka Augstākie spēki man ir atveduši cilvēku, kur iepriekš lūdzu.
Un es vairs neatceros, ko toreiz runājām. Šķiet par ideju par laimes skoliņu (kas nu jau ieņēmusi vietu kādā no pasaciņām), par iespējamu sadarbību, par rakstīšanu, par kopdarbošanos. Lai kā –bija pilnīgi skaidrs, ka reiz tas viss notiks.
Toreiz šķīrāmies ar pilnīgu laimes sajūtu, ka esam viena otru atkal atradušas.
Un tad pēkšņi, pagājušā rudenī (mežā sēņojot) mēs ar vīru sākam runāt, ka būtu brīnišķīgi izdot kalendāru. Toreiz izdomājām Sajūtu kalendāru, kurš tiešām arī realizējās, un paralēli tam, izdomājām, ka būtu brīnišķīgi izdot pasaku kalendāru bērniem. Zvanu Vivitai, saku, ka ir doma izdot pasaku kalendāru. Un viņa momentā ir gatava atsaukties un domāt sižetus. Mēs sākam regulāri sarakstīties un sūtām viena otrai rakstus un melnrakstus, bet tuvojas rudens un saskaņā ar dabas ritmu, laiks, kad vairs nevajag sevi mudināt neko radīt. Ir vienkārši jāļaujas atpūsties, jo var pārtērēt spēkus. Mēs saprotam, ka divus kalendārus vienlaicīgi izdot nevarēsim.
Un lūk – šis bija mirklis, kad sapratām – būs pasaku grāmatiņa „Laimes likumiņi”. Un tādēļ tur ir iekļautas tieši 12 pasakas. Un tieši tādēļ sižetiskā līnija caurvijās caur visu gadu.
Kad bija zināms, ka rakstīsim grāmatu, atlika vien sākt meklēt kādu, kas zīmēs ilustrācijas.
Un šeit man savukārt jāpiemin Agnese, kura veido dizainu manām grāmatām un sajūtu kalendāram. Zvanu Agnesei un stāstu par ideju. Un man par lielu prieku, pārsteigumu un laimi, Agnese piekrīt uzņemties šo fantastiski apjomīgo darbu un izstrādāt ilustrācijas bilžu grāmatai.
Savukārt koriģēšanu un rediģēšanu (nu jau kā vienmēr) uzņēmās mana māsa Gundega. Esmu viņai ļoti pateicīga.
Kad grāmata jau bija gandrīz gatava, es reiz braucu uz studiju ierakstīt meditāciju disku. Un pēkšņi man radās doma par pasaciņu ierunāšanu. Atceros savu bērnību, kad pasaku plates tika grieztas uz riņķi un vismīļākā man bija Pasaka par Diegabiksi. Biju pārlaimīga to katru vakaru pirms miega klausīties un katru nākošo pasaku gaidīt līdz pat nākošam vakaram, lai dzirdētu turpinājumu. Un tā tapa mūsu klausām pasakas.
Šodien sēžu un smaidu. Man rokās ir fantastiski koša un skaista pasaku grāmata „Laimes likumiņi” un es to mīļoju un pildu svētītām domām ar vēlējumu – lai tai brīnišķīgs ceļš pie mazajiem lasītājiem.
Ar mīļiem sveicieniem,
Inese
