Tumsa nemaz nav tik tumša


sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: DAINA ROZENBERGA

Zini, kaut kā pēdējā laikā man nākas arvien aizdomāties par to, cik daudz mēs, cilvēki, pieķeramies savām vēlmēm. Cik ļoti ieciklējamies uz to, ko it kā vēlamies... Cik daudz no sevis, citiem, Dieva paģēram, lai mūsu vēlme piepildītos?  Cik ļoti sažņaudzamies pārdzīvojumā un sāpēs tad, kad viss nenotiek tā, kā bijām iedomājušies...

Vai Tev tā ir bijis?

Jā, es varu pieskaitīt sevi pie „normāliem” cilvēkiem, jo ik pa laikam dzīve sniedz man kādu mācību, kurā saprotu, cik ļoti esmu tikai un vienīgi cilvēks, kurš mācās... Mācās nepieķerties iedomātajam rezultātam.

Man šķiet, nu jau esmu iemācījusies neiespringt uz tām vēlmēm un iedomām, kas saistītas ar materiālo pasauli, ar citu cilvēku viedokli, ar mērķiem un plāniem savas pašizaugsmes, darba jomā... Pašai, it kā šķiet, ka tik ļoti spēju paļauties Dieva gribai, spēju pakļauties un pieņemt to rezultātu, ko Dievs ir paredzējis. Bet izrādās, ka ir vēl tik daudz jomas, kurās ir ko mācīties un mācīties. Ir jomas, kurās arvien sirds sažņaudzas, kad dzīve piespēlē kartējo mācību, kas pilnīgi fiziski degunu piespiež zemei un parāda – nu nav gluži tā, kā esi iedomājusies...

Man tās jomas pavisam noteikti ir mana un manu tuvāko cilvēku veselība, kā arī attiecības ar manu mīļoto vīru. Droši vien ir vēl kāda, bet šīs minētās jomas mani spēj izsist no līdzsvara pilnībā, pat tik ļoti, ka vienā brīdī šķiet, ka pazaudē saikni ar savu dziļāko es, jo prāts brēc, auro kā nenormāls, pašam šķiet, ka dvēsele asiņo. Tas tiešām šķiet ļoti traumējoši...

To rakstot es uz mirkli sajūtu šīs savas izjūtas. Bet zini, ko es atceros un sajūtu vēl izteiktāk. J Ja jau mani esi iepazinusi, tad noteiki nojaut, ka ilgi neļaujos iedomātajai bezcerībai un bēdām. Mani iedvesmo tas, ka mirkļos, kad dzīve piespiež pie zemes, es ieelpoju zemes smaržu, pasaku šim mirklim visdziļāko paldies un pa mazumiņam sāku celties augšā. Pa mazam solītim eju atpakaļ uz Gaismu. Un ir tik bezgalīgi skaisti sajust, ka Tevī atkal ieplūst spēks, ticība un cerība, un protams, kur bez Mīlestības. Svarīgākais, kas jāizdara brīdī, kad šķiet visas pasaules smagums uzgūlies uz Taviem pleciem – ir JĀGRIB piecelties!

Ja Tev šobrīd dzīvē ir tāds mirklis, kad pilnīgi nemaz neredzi Gaismu, neredzi Cerību, kad jūti, ka dziļi sevī esi sažņaugusies bēdās, zini, ka šobrīd NEVIENS Tev nevar palīdzēt, izņemot TEVI PAŠU! Inesīte reiz seminārā, šķiet „Visuma zīmes”, teica vārdus, kurus es kā mantru sev atgādinu brīdī, kad esmu ļoti, ļoti aizžņaugusies sāpēs un bailēs – tajā mirklī, kad esam „ciet”, kad neredzam neko, izņemot savas sāpes, kaut arī lūdzam Augstāko spēku palīdzību – mums tiešām neviens nevar palīdzēt, jo netiek klāt....

Ko darīt... Zini, mīļā, nav citu variantu, kā jāver sevi vaļā. Jāsāk ielaist sevī kaut neliela daļiņa ticības un cerības. Ko daru es – es dodos uz mežu, stundām staigāju, runājos, caur asarām, bet runājos ar sevi, ar Dievu, ar saviem Sargenģeļiem. Es tādos mirkļos atkal un atkal sev atgādinu, ka ikvienai situācijai ir pozitīvais nolūks, kas man ir jāierauga, jāsaprot un no sirds jāpieņem un jāiemīl. Es ticu, ka pirmajā brīdī var šķist, ka nekā laba nav, bet zini, ka VIENMĒR ir... Kaut tas vien, ka tieši caur visām dzīves grūtībām, kurās šķiet, ka esi piespiesta pie zemes, Tava dvēsele aug, tā iziet kārtējo mīlestības pārpildīto dzīves mācību.

Tu taču zini teicienu – „Mums uzliek tik cik varam panest”, tātad tas ir fantastiski, ka Visums redz, jūt un zina, ka šo konkrēto situāciju Tu spēsi izturēt, Tu spēsi tajā ienest Gaismu un Mīlestību, Tu spēsi no tās iemācīties to, ko Dievs Tev ir paredzējis.

Tajā mirklī, kad, caur sāpēm, Tu atveries Debesīm, sajūti cik ļoti Tevi atbalsta, pēkšņi ik uz soļa Tu saņem brīnišķīgas zīmes, kas liecina, ka nav viss tik slikti kā pirms mirkļa domāji. Un tas viss notiek brīdī, kad skaidri apzinies, ka šo situāciju iziesi ar mīlestību. Ka tieši Tu iegriezīsi pozitīvā virzienā gan savas domas, gan sajūtas un līdz ar to visu vibrāciju! Un jau atkal padarīsi pasauli par kripatiņu labāku

Vēl un vēlreiz Tev atgādinu, ka TIKAI TU esi tā, kas veido savu dzīvi. Ir tikai un vienīgi Tavos spēkos izmainīt, uzlabot, izgaismot ikvienu situāciju, kas ar Tevi notiek.

Es smaidu, jo pēkšņi atceros teicienu : „Tas vells nav tik mells kā viņu mālē” un par to jau arī visa šodienas mūsu saruna... :)

Komentāri (12)  |  2012-08-25 18:19  |  Skatīts: 3282x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Dace Kalēja - 2012-08-26 00:44
Es Tev , Dainīt, piekrītu, ka tikai mēs pašas esam tās, kas savā dzīvē varam ko mainīt. Un nevajag gaidīt, ka līdzcilvēki mainīsies vai ienesīs izmaiņas, ka man vairāk sāks paveikties, vai ka apstākļi paši pēkšņi mainīsies...
Tikai vienu es zinu, ka pacietība un ticība arī ir vajadzīgas, lai no tās bedres izrāptos. Un nevar jau gribēt, ka tas notiks uzreiz un ar liftu :) Pacietīgi solīti pa solītim nezaudējot ticību!
Es sevi arī vēl vienmēr skaitu, ka viss, kas notiek, notiek uz labu :)

baibam - 2012-08-27 03:01
Kad es paskatos atpakaļ uz situācijām, kas man tai brīdī ir šķitušas tumšas, tagad šiet pats labākais, kas ar mani varēja notikt, ieskaitot
šķiršanos no noteiktiem cilvēkiem, kas tobrīd ļoti sāpēja, un atceros, ka kliedzu Dievam un raudāju: Kāpēc, ko lai es daru!!?? Es taču esmu tik mīloša". Un tad nu izrādījās, ka tā nebija vis. Ka es vienkārši gribēju, lai mīl mani. Bet tikai toreiz neaizdomājos, ka to neviens cits par mani labāk neizdarīs. :)

Dace Kalēja - 2012-08-27 04:38
Bet tā jau tas ir - kamēr vieta nav atbrīvota, tajā nevar ienākt kāds cits. Kamēr šķīvis nav iztukšots, tajā nevar ieliet ko jaunu. Kamēr mēs nepieņemam paši lēmumus kaut ko mainīt vai arī "liktenis"mums tos nenoliek priekšā (un tajā brīdī sāpīgi), tikmēr jau nekas nevar mainīties. Nav brīvas vietas, kur jaunajam ienākt.

Līguce MANA BRĪNIŠĶĀ DIENA :) - 2012-08-27 05:44
Ai, Dainīt, samīļoju Tevi :)
Lasu rakstiņu un tas tik ļoti šobrīd ir par mani... par manu iedomāto gala rezultātu, kurš šobrīd nav tāds kādu ES biju ieplānojusi... dažubrīd, tik ļoti dzelžaini un spītīgi gribas turēties pie pašas iedomātā... (tas laikam cilvēcīgi :) )
Bet es ļoti priecājos, ka kaut arī ne 100 % bet tomēr, spēju un varu šo savu šobrīd (sāpīgo) jomu sapildīt ar Bezgalīgu Mīlestību :) un no sirds pasmaidīt - kaut arī sirsniņa sāp. Jo zinu, ka viss, kas notiek ar mani un ap mani - man ir vajadzīgs lai augtu, kļūtu stiprāka un mīlestības piepildīta!


karinchiks - 2012-08-27 17:39
Pēc tumsas vienmēr ir gaisma,kā pēc lietus saule...
Man jau šķiet,ka mums ir ļoti lielas prasības pret dzīvi,otru,līdzcilvēkiem..
Protams,ka man arī tā ir bijis...kā piemini rakstiņā...paldies,ka dalies kā ir Tev...
Tikai paņemot no katra mazu gabaliņu dzīves piredzes,ir iespējams izveidot savu.
Ir dienas,kad stāvu ar vienu kāju pasaku valstībā un ar otru bezdibenī..bet tā kārtējo reizi mani izved uz manu laimīgo ceļu..lai celtos,ietu un smeltos mīlestību...
Jo mēs esam GAISMA...


baibam - 2012-08-27 21:12
Dainīt, redzēju Tevi šodien sapnī. Bijām pavasara studijā un sarunājāmies. Par kaut ko līdzīgu, ka raksta tēmu. Var jau būt, ka tās ir mūsu personības daļas, kas ar mums šādi runā (kā saka psihologi), bet varbūt kāds dvēseles daļas aspekts mijiedarbojas viens ar otru, kaut ko māca, kaut ko pasaka priekšā...

nanija - 2012-08-28 00:45
Kad esi patiesā Gaismā, Tevi nevar satraukt arī īsta Tumsa. Kad esi gaišā istabā, tu vienkārši neredzi, kas notiek istabā, kur ir tumšs. Bet no tumšas istabas vienmēr pa kādu spraugu spīdēs kāds gaismas stariņš.

maara - 2012-08-28 23:42
Paldies Dainīt, par tik brīnišķīgu rakstiņu - tik patiesu un domāju, ka mums visām tuvu. Tuvu ar to, ka noteikti- visas esm bijušas situācijās, kad tik briesmīgi centrējamies uz savām vēlmēm un savu iedomāto rezultātu, ka vienkārši sāpīgi kļūst no šīs centrēšanās. Man šī sajūta asociējas ar cieši sažņaugtām plaukstām, kad nagi sāpīgi, līdz asinīm iegraužas plaukstā...
Tāpat arī situācijās, kad tā vietā, lai domātu - kas notika un kā no tā izķepuroties, mēs vienkārši aizveramies ciet un pašas grimstam arvien dziļāk purvā. Un tad ir tik labi, ja kāds (piemēram Daina ar savu rakstiņu :) ) atgādina, ka tikai pašas mēs vara sevi atvērt gaismai un pamazām vilkt ārā no purva.
Lai mums visām vienmēr izdodas to atcerēties un izgaismot ikvienu situāciju! :)

emilija - 2012-08-28 23:56
Vismaz man sarežģītākais šādās reizēs ir PIEŅEMT situāciju. Tad, kad tas ir noticis, tad atkal sākas ceļš uz augšu. Iepriekš man gribējās bēgt no visām grūtībām - ja reiz problēmas ar vīru, tad jāšķiras, ja nepatīk darbs, tad jāmeklē cits utml. Un tad vienreiz es sapratu, ka tā es bēgu no savas izaugsmes iespējām. Tagad cenšos "adaptēt" esošos apstākļus, un tas ir kaifīgi :) Lai mums visām izdodas!

Anita Buzjuka - 2012-08-31 22:13
Es bieži pieminu to, ka tādas tumsas jau vispār nav, ir tikai gaismas trūkums. Gluži tāpat kā, nav sliktu cilvēku, daži vienkārši šobrīd ir nedaudz apmaldījušies. Tad, kad reizēm uznāk ''gruzons'' vienmēr sev atgādinu - ņem visu vieglāk, viss ir mūsu prāta radītās ilūzijas. Paši radam, pašu spēkos ir visu mainīt uz labu.
Paldies, Dainīt, par rakstu, tajā sajutu mīlestību. Lai izdodas!!!?)))

marmelade - 2012-09-09 19:28
Pašreiz manā dzīvē ir periods,kad liekas viss ir apstājies. Dzīve kļuvusi pagalam pelēka. Istabu varu iztīrīt no rīta,bet vakarā tā šķiet jau netīra. Un lai arī cik stipras gaismas tiek saslēgtas vienalga liekas,ka istaba ir tāda kā tumša.Nekādi nevaru uzsākt iedomāto remontu - tas nav slinkums,bet kaut kāds iekšējs tukšums un vienaldzība. Vēlos uzsākt kādu savu biznesiņu,bet nekādi nevaru saprast,ko gribu darīt. Atbildes nenāk manā galvā. Esmu nogurusi no sava pašreizējā darba - nav nekāda gandarījuma un prieka, tikai tas,ka alga normāla. Divi no maniem kaķiem jau ilgstoši slimo un lai kādas zāles lietotu- slimība tikai tiek apārstēta un atkal uzliesmo. Vai arī viņus ietekmē mans garastāvoklis?

inese - 2012-09-10 05:14
Mūsu mājdzīvnieki uzņemas mūsu slimības un sliktu enerģētiku. Tādēļ mums pret viņiem jāizturas saudzīgi.

Un droši vien, ka pārmaiņas var sākt ar mīlestību pret sevi. Vienkārši no sirds pieņemt situāciju, kura šobrīd ir, un ar mīļumu soli pa solim to mainīt.
Galu galā - ja nenovērtējam to, kas mums ir, mums var to atņemt.
Ir vērts novērtēt un pēc tam to visu iegriezt pozitīvā virzienā:)


Atpakaļ