sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: DAINA ROZENBERGA
Zini, kaut kā pēdējā laikā man nākas arvien aizdomāties par to, cik daudz mēs, cilvēki, pieķeramies savām vēlmēm. Cik ļoti ieciklējamies uz to, ko it kā vēlamies... Cik daudz no sevis, citiem, Dieva paģēram, lai mūsu vēlme piepildītos? Cik ļoti sažņaudzamies pārdzīvojumā un sāpēs tad, kad viss nenotiek tā, kā bijām iedomājušies...
Vai Tev tā ir bijis?
Jā, es varu pieskaitīt sevi pie „normāliem” cilvēkiem, jo ik pa laikam dzīve sniedz man kādu mācību, kurā saprotu, cik ļoti esmu tikai un vienīgi cilvēks, kurš mācās... Mācās nepieķerties iedomātajam rezultātam.
Man šķiet, nu jau esmu iemācījusies neiespringt uz tām vēlmēm un iedomām, kas saistītas ar materiālo pasauli, ar citu cilvēku viedokli, ar mērķiem un plāniem savas pašizaugsmes, darba jomā... Pašai, it kā šķiet, ka tik ļoti spēju paļauties Dieva gribai, spēju pakļauties un pieņemt to rezultātu, ko Dievs ir paredzējis. Bet izrādās, ka ir vēl tik daudz jomas, kurās ir ko mācīties un mācīties. Ir jomas, kurās arvien sirds sažņaudzas, kad dzīve piespēlē kartējo mācību, kas pilnīgi fiziski degunu piespiež zemei un parāda – nu nav gluži tā, kā esi iedomājusies...
Man tās jomas pavisam noteikti ir mana un manu tuvāko cilvēku veselība, kā arī attiecības ar manu mīļoto vīru. Droši vien ir vēl kāda, bet šīs minētās jomas mani spēj izsist no līdzsvara pilnībā, pat tik ļoti, ka vienā brīdī šķiet, ka pazaudē saikni ar savu dziļāko es, jo prāts brēc, auro kā nenormāls, pašam šķiet, ka dvēsele asiņo. Tas tiešām šķiet ļoti traumējoši...
To rakstot es uz mirkli sajūtu šīs savas izjūtas. Bet zini, ko es atceros un sajūtu vēl izteiktāk. J Ja jau mani esi iepazinusi, tad noteiki nojaut, ka ilgi neļaujos iedomātajai bezcerībai un bēdām. Mani iedvesmo tas, ka mirkļos, kad dzīve piespiež pie zemes, es ieelpoju zemes smaržu, pasaku šim mirklim visdziļāko paldies un pa mazumiņam sāku celties augšā. Pa mazam solītim eju atpakaļ uz Gaismu. Un ir tik bezgalīgi skaisti sajust, ka Tevī atkal ieplūst spēks, ticība un cerība, un protams, kur bez Mīlestības. Svarīgākais, kas jāizdara brīdī, kad šķiet visas pasaules smagums uzgūlies uz Taviem pleciem – ir JĀGRIB piecelties!
Ja Tev šobrīd dzīvē ir tāds mirklis, kad pilnīgi nemaz neredzi Gaismu, neredzi Cerību, kad jūti, ka dziļi sevī esi sažņaugusies bēdās, zini, ka šobrīd NEVIENS Tev nevar palīdzēt, izņemot TEVI PAŠU! Inesīte reiz seminārā, šķiet „Visuma zīmes”, teica vārdus, kurus es kā mantru sev atgādinu brīdī, kad esmu ļoti, ļoti aizžņaugusies sāpēs un bailēs – tajā mirklī, kad esam „ciet”, kad neredzam neko, izņemot savas sāpes, kaut arī lūdzam Augstāko spēku palīdzību – mums tiešām neviens nevar palīdzēt, jo netiek klāt....
Ko darīt... Zini, mīļā, nav citu variantu, kā jāver sevi vaļā. Jāsāk ielaist sevī kaut neliela daļiņa ticības un cerības. Ko daru es – es dodos uz mežu, stundām staigāju, runājos, caur asarām, bet runājos ar sevi, ar Dievu, ar saviem Sargenģeļiem. Es tādos mirkļos atkal un atkal sev atgādinu, ka ikvienai situācijai ir pozitīvais nolūks, kas man ir jāierauga, jāsaprot un no sirds jāpieņem un jāiemīl. Es ticu, ka pirmajā brīdī var šķist, ka nekā laba nav, bet zini, ka VIENMĒR ir... Kaut tas vien, ka tieši caur visām dzīves grūtībām, kurās šķiet, ka esi piespiesta pie zemes, Tava dvēsele aug, tā iziet kārtējo mīlestības pārpildīto dzīves mācību.
Tu taču zini teicienu – „Mums uzliek tik cik varam panest”, tātad tas ir fantastiski, ka Visums redz, jūt un zina, ka šo konkrēto situāciju Tu spēsi izturēt, Tu spēsi tajā ienest Gaismu un Mīlestību, Tu spēsi no tās iemācīties to, ko Dievs Tev ir paredzējis.
Tajā mirklī, kad, caur sāpēm, Tu atveries Debesīm, sajūti cik ļoti Tevi atbalsta, pēkšņi ik uz soļa Tu saņem brīnišķīgas zīmes, kas liecina, ka nav viss tik slikti kā pirms mirkļa domāji. Un tas viss notiek brīdī, kad skaidri apzinies, ka šo situāciju iziesi ar mīlestību. Ka tieši Tu iegriezīsi pozitīvā virzienā gan savas domas, gan sajūtas un līdz ar to visu vibrāciju! Un jau atkal padarīsi pasauli par kripatiņu labāku
Vēl un vēlreiz Tev atgādinu, ka TIKAI TU esi tā, kas veido savu dzīvi. Ir tikai un vienīgi Tavos spēkos izmainīt, uzlabot, izgaismot ikvienu situāciju, kas ar Tevi notiek.
Es smaidu, jo pēkšņi atceros teicienu : „Tas vells nav tik mells kā viņu mālē” un par to jau arī visa šodienas mūsu saruna... :)