sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA
Tikko kā saņēmu vēstuli un šķiet, ka šo jautājumu esmu dzirdējusi jau vairakkārt, tādēļ vienojāmies, ka atbildēšu visiem kopēji mājas lapā.
Citāts:
Ir jauks vasaras vakars, patīkams nogurums no dārza darbiem, bet kaut kas nav tā....
Jau labu laiku lasu Jūsu mājas lapu, izlasīju Jūsu grāmatu un arī citas Jūsu ietektās grāmatas. Pirms tam iepazinos ar 'The Secret", V. Siņeļņikova, L. Heijas u.c. grāmatām. Ļoti tās man palīdzēja uz pasauli paskatīties ar "citādām acīm". Man izdevās sajust , baudīt un ļauties, līdz kaut kas notika.... Šī sajūta pazuda..... Tagad cenšos to atgūt, bet ir smagi... Vai tā notiek? Vai tā ir zīme?
Un te nu mana atbilde un domas par šo:
Dažreiz gadās, ka cilvēks savā enerģētikā ir ticis pie (vairāk) gaismas un ļoti labi sajuties, bet tad viņam dzīve sagādā pretim lielāku pretestību (tumsu) un viņam šķiet, ka tomēr viss tik skaisti nemaz nav.
Bet īstenībā ir.
Katras jaunas nepatikšanas vai katrs jauns neveiksmju periods ir kā trenažieris, kas padara mūs stiprākus, kas apliecina mums mūsu varēšanu un spēku. Tieši iziedami caur kādiem jauniem uzdevumiem, kas sākumā likās kā „neiespējamā misija” un uzkrājot savu veiksmīgo pieredzi, mēs saprotam, ka turpmāk šādā pat vai līdzīgās situācijās jūtamies labi. Esam paplašinājuši savu komforta zonu. Tā ir mūsu pieredze, tā ir mūsu kreisā serve.
Semināros ik pa laikam dodu šo piemēru ar tenisa spēlēšanu. Tātad – ja mēs gribētu iemācīties spēlēt tenisu un viss mums padotos, tikai kreisā serve neizdotos. Tad ko mēs darītu? Visticamāk, ka mēs paši pa savu naudu paņemtu vēl papildus laiku laukumam un samaksātu par trenera privātstundu, kur viņš mums mācītu tieši šo kreiso servi. Un mums no sākuma nesanāktu un vēl nesanāktu, bet mēs diez vai dusmotos uz treneri, kuru paši apmaksājam. Un vienā mirklī droši vien, ka mēs iemācītos.
Tad, kad ejam uz treniņu vai jogu, mēt taču neuztraucamies, ka uzlikta lielāka slodze. vai ne? Mēs zinām, ka tas ir mūsu spēkam un dzīvei.
Šo labi ir atcerēties brīžos, kad dzīve mums uzliek grūtības. Lūk – tā ir tikai šī kreisā serve. Tas nav nekas vairāk. Pati dzīve mums šobrīd ir kā treneris, ko esam piesaistījuši paši par savu naudu jeb ar savu enerģētiku.
Un ja runājam tālāk par sportu (galu galā, fonā iet olimpiāde), tad iedomājamies, ka varam vinnēt vienu pretinieku un tad vēl vienu. Un cik tad ilgi mēs gribētu spēlēt tikai ar tādiem, kuri ir vājāki? Mums noteikti, ka patiktu kāds līdzvērtīgs spēlētājs. Un tad kādā brīdī mums patrāpītos arī kāds stiprāks. Un būtu jāzaudē. Līdz brīdim, kad atkal mēs kļūstam tikpat stipri.
Parasti brīžos, kad cilvēks iegūst jaunas atziņas un atbildes uz jautājumiem, pirmajā brīdī domā, ka tagad visa dzīve būs mainījusies un nu turpmāk viss būs tikai balts un pūkains. Bet īstenībā, ja turpmāk viss būtu tikai gaišs un nebūtu šīs pretestības, tad mēs pārstātu augt un attīstīties un mums nebūtu kur savu gudrību un prasmes pielietot. Man ļoti patika kā reiz Lazarevs teica – ka viņš uztraucas nevis tad, kad notiek vienas nepatikšanas pēc otras, bet gan tad, kad viss iet gludi un netiek doti vairs nekādi šķēršļi. Viņš smejoties saka, ka tad ir sajūta, ka visu esi apguvis un tūlīt būs jāiet atpakaļ Mājās.
Un ne jau viņš šeit runā un domā, ka mums būtu jādzīvo ciešanās un grūtībās, bet gan, ka varam dzīvot laimīgi un mīlestības piepildīti, turpinot attīrīt (vai izgaismot) tumsu.
Mums jāatceras mūsu būtība un galvenais uzdevums – tātad jebkuru situāciju pārvērst mīlestībā. Bet ja viss jau būtu mīlestība, ja viss jau būtu gaisma – tad taču mums vairs nebūtu ko darīt un visticamāk, ka mēs gribētu atkal jaunus izaicinājumus. Mēs pabaudītu kādu laiku šo brīnišķīgo mīlestības sajūtu un vienā brīdī būtu atkal gatavi doties misijā, lai kaut kur tur, kur ir tumsa to transformētu uz gaismu. Tā ir mūsu būtība. Tā ir dzīves jēga. Un piedevām to darīt ar prieku, laimi un mīlestību, jo tikai tā varam saglabāt sevī gaismu. Tiklīdz mūsos vairs nav prieks, mīlestības un laimes, tā grūtības un dzīve mūs var samalt. Vienīgais kā varam būt stiprāki par situāciju, ir iesiet to ar prieku, mīlestību un laimi.
Un esam atkal izgājuši loku un nonākuši atpakaļ pie laimes terapijas :)))
Galvenais neuztraukties par grūtībām, bet gan pieņemt tās ar prieku un iziet ar laimi un mīlestību.
Ar mīļumu,
Inese