Tautas pašapziņa


Komentārs:

Agnese* - 2011-01-22 23:54
Kristīn, lieliski vārdi! :) Piekrītu tev. Latvija arī man ir vislabākā vieta pasaulē. Skaisti ir arī citās valstīs,tāpat arī interesanti,sirsnīgi cilvēki ir visur,bet Latvija man ir numur 1. Jo vairāk interesējos par senlatviešiem un baltu tautām vispār,jo vairāk nostiprinās šī pārliecība,ka te ir mana īstā vieta. :)

Ziņas neskatos.Izvēlos zemapziņu un apziņu piepildīt ar citām lietām,iespaidiem un domām. :) Ziņas var pasniegt dažādi; man nesimpatizē,kā tās pasniedz,tāpēc izvēlos neskatīties.



 Vakar uzsāku ar Tevi sarunu par to kā mūsu pašu pašapziņa atspoguļojas notikumos un informācijā, kuru dzirdam ap mums.

Bet tagad gribu paturpināt par šo tēmu jau globālāk – visas tautas kontekstā.

Galu galā ir taču tik ļoti daudz cilvēku, kuri diendienā neaizdomājas par savu pašapziņu un ir ļoti daudzi, kuri nekad nav domājuši par šādām kopsakarībām.

 

Šodien ar Tevi gribu parunāt par to kā tautas pašapziņu ietekmē sabiedriskā doma un kā tas pēc tam īstenojas notikumos mūsu dzīvē.

 

Ja nu jau kādus 25 gadus esam informēti par to, ka laba pašapziņa rodas bērnam jau no mazotnes, kad mammīte un tētis viņu nekritizē, ja atbalsta un par viņu priecājas.

Tad kā tas ir ar pieaugušiem cilvēkiem? Kas viņiem pilda šo „vecāku” lomu? Kas viņus vai nu grauj vai atbalsta?

Un tad nu man liekas, ka ļoti svarīga loma ir tai informācijai, ko dzirdam par sevi (kā tautu), par sevi (kā valsti), par sevi kā sabiedrības daļu (par sevi kā par sievieti, vai par sevi kā vīrieti), par savas valsts vadītājiem un ko paši par to visu domājam un runājam. Kā tas grauj vai ceļ mūsu pašapziņu.

Ka tas pilda mūsu zemapziņu un apziņu.
 

Ir jau ļoti labi, ja cilvēkam ir tik ļoti laba vērtību sistēma, ka viņš pats spēj sevi disciplinēt cik daudz skatīties Tv  - cik ne, cik ļaut sevi ietekmēt un kad vairs ne, cik atļauties runāt (aprunāt) par notiekoši, cik ne.

Vistrakāk ir, ja visu to darām neapzināti un paši nesaprotam kas mūsos no tā mainās.

Ka pašiem nemanot pēkšņi šķiet, ka citā valstī dzīvot būtu labāk. Ka citur cilvēki ir gudrāki, veiksmīgāki, bagātāki un veselāki.

Ka paši sākam atļauties kritizēt un sūkstīties, ka pēkšņi tās vērtības, par kurām 20 gadus atpakaļ sapņojām un cīnījāmies kā jauna valsts, tagad vairs nešķiet vērtība.

 

Kas mūsu valsti padara tik vāju?

Kas mūsu tautu padara tik nedrošu un cilvēkiem atņem pašapziņu, ka jābrauc prom, jāsāk dzert vai jāslīgst nabadzībā? Ka nespējam vairs saskatīt iespējas savā valstī.

 

Es uzdrošinos teikt, ka mēs paši sevi apzināti un neapzināti vājinām, diendienā klausoties sliktas ziņas, diendienā izvēloties runāt slikto par savas valsts vadītājiem, diendienā koncentrējoties uz negatīvo. Tas viss grauj mūsu pašapziņu.

 

Vai esi kādreiz domājusi par to, ko nozīmē brīvība?

Brīvība izteikties. Brīvība domāt, darīt un brīvība savas domas paust.

Manā skatījumā tā ir ļoti liela atbildība.

 

Atbildība par savu vērtības sistēmu, atbildība, par to, kurus tu ietekmē, atbildība par to, ko var atļauties ko nē. Tā ir zināšanas par uzvedības normām, subordināciju un etiķeti.

 

Kā tas viss iet kontekstā ar Visuma likumiem?

Visums ir liela sistēma, kurā ir konkrēta pēctecība. Pasaule nav atdalāma no Visuma. Mūsu dzīve ir Visuma likumu iespaidota.

 

Ja necienām savus vecākus – mūsu bērni necienīs mūs.

Ja nevērtējam savu tautu – tad kā tautu nevērtēs mūs.

Ja noniecinām savu valdību vai vadību – tad tā noniecinās mūs.

 

Un tas nav tādēļ, ka kāds to tā gribētu vai negribētu. Tas tā ir tādēļ, ka ir cēloņu-seku likums un mēs saņemam atpakaļ to, ko paši dodam.

 

Mani pārsteidz, ka šobrīd vecāki, audzinot savus bērnus, vienā mierā atļaujas sliktu runāt par savu valsti, kritizēt valsts prezidentu, himnu vai karogu. Ka sabiedrībā „lamāt” valdību ir norma. Un pēc tam kaut kā nesaprot kāpēc nekas šai valstī neuzlabojas.

Vai atkal otrādi – ieslēdz TV un tur visas ziņas par to cik viss slikti.

Un nu viss tālāk darbojas kā spoguļa efekts.

Kamēr lamāsies uz spoguli – spoguļattēls lamāsies tev pretim;)

 

Ko darīt?

 

Sākt ar sevi.

Sākt sakārtot savu vērtību sistēmu un pēc tam vairs nenodot to.

Dziļi savā sirdī mums katram ar vērtībām viss ir kārtībā, tikai šad tad kaut kā ļaujamies ietekmēties no ārējiem apstākļiem un savas vērtības nostumjam maliņā, padodoties kopējai attieksmei.

Ir jāseko līdzi cik daudz ļaujamies ārējai ietekmei.

Un ļoti jāstiprina sava vērtību sistēma. Katram sava un mūsu kopējā.

 

Man pašai ir tā, ka ļoti augstu vērtēju savu valsti, savu tautu, valsts prezidentu un valsts simboliku. Es ļoti augstu vērtēju cilvēkus un ļoti labprāt palīdzu atgūt un saskatīt savu sievišķīgo vērtību sievietēm un vīrišķīgo vērtību vīriešiem.

Un ko es dodu – to saņemu. Tas ir likums. Esmu laimīga  un veiksmīga pati savā valstī.

 

Un Tu?

 

Laba pašapziņa un vērtību sistēma ir pamatu pamats labai dzīvei. Laimei un veiksmei. Mīlestībai un attīstībai. Tautas attīstībai unn notikumiem ap mums! :)


Komentāri (7)  |  2011-01-22 20:15  |  Skatīts: 3022x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Kristīne* - 2011-01-22 23:20
Pilnīgi piekrītu! Vislabākā ir tā valsts, kurā esmu dzimusi, kurā ir manu senču tikumi un dziesmas, manas mājas, manas saknes. Cilvēks bez Dzimtenes ir ir kā koks bez saknēm vai ar bojātu sakņu sistēmu. Un tāds koks nespēj taču ne augt, ne salapot. Vislabākā zupa ir mājās gatavota, vislabākā pankūku recepte bija manai vecmammai :))), visvajadzīgākās vērtības bērnam ieaudzina tieši vecāki un ģimene. Un kur nu vēl manas dzimtās Latvijas puses skaistie ezeri, meži un putekļainie vasaras ceļi, kur aizved uz mājām, manām mājām. Tā taču ir laime, vai ne? Un tās ir muļķības, ka Latvijā nevar dabūt labi apmaksātu darbu, var!!!
Jauku visiem dienu!!! :)))

Agnese* - 2011-01-22 23:54
Kristīn, lieliski vārdi! :) Piekrītu tev. Latvija arī man ir vislabākā vieta pasaulē. Skaisti ir arī citās valstīs,tāpat arī interesanti,sirsnīgi cilvēki ir visur,bet Latvija man ir numur 1. Jo vairāk interesējos par senlatviešiem un baltu tautām vispār,jo vairāk nostiprinās šī pārliecība,ka te ir mana īstā vieta. :)

Ziņas neskatos.Izvēlos zemapziņu un apziņu piepildīt ar citām lietām,iespaidiem un domām. :) Ziņas var pasniegt dažādi; man nesimpatizē,kā tās pasniedz,tāpēc izvēlos neskatīties.

iedvesma - 2011-01-25 02:31
Man acīs sariesās asaras lasot šo tekstu, jo ;sovakar pavadu savu brāli uz ārzemēm, kurš brauc piepelnīties, lai atgriežoties varētu turpināt mācības maģistratūrā.

Zinu, ka viņš aizbrauks un viņš strādās un pelnīs naudiņu, bet kaut arī viņš nesaka, ta4u viņam pietrūks mājas, kas ir tepat Latvijā.

Pietrūks brīvdienu, kurās atbraukt pie vecākiem un rītu, kuros smaržo mammas pieceptās pankūkas. Tāpat arī kopīgu sestdienas ballīšu vecrīgā un svētdienas kopīgo sarunu par ezotēriskiem jautājumiem.

Un pats galvenais - man pietrūks viņa!

Viņš ir un vienmēr būs mans lielais brālis, mans visspēcīgākais iedvesmas avots un brālis uz kuru paļauties var vienmēr!

Un šajos brīžos es saprotu - lai vai kā, bet labrātīgi aizbraukt no LV, no saviem mīļajiem, no mājām 0- negribu, negribu, negribu!

Dzīvoju ar cerību par gaišu nākotni un laimīgiem cilvēkiem mūsu valstī! :)

Inese* - 2011-01-25 03:54
Paldies par tik skaistiem komentāriem.

Tagad tikai vēl jāpadomā kā varam palīdzēt Latvijai un latviešu sabiedrībai celt pašapziņu:)

Ilona* - 2011-01-25 08:06
Paldies Tev, Inesīt, par šo rakstu... Jo.. šobrīd esmu ārpus Latvijas robežām - Londonā. To, cik ļoti pietrūkst Māju.. to nevar izstāstīt. Ja gadus atpakaļ man bija iekšējas jautājums, kas tad īsti ir Patriotisms un Dzimtenes sajūta, tad tagad pēc prombūtnes es zinu gan, ko tas viss nozīmē. Un to, ka citur ir labāk, man vairs neviens nevarēs iestāstīt! Un es ceru, ka tā nav man vienīgajai.. Reizēm pašai jābrīnās par to cik ļoti dziļas saknes ir ieaugušas Savā zemē. Es varu tikai apbrīnot tos cilvēkus, kas spēj labi justies svešā zemē, runājot svešā valodā. Tas ir interesanti kādu laiku, bet īstās saknes jau netiek apcirstas. Lai arī esmu šobrīd (tieši tā..tikai šobrīd) esmu šeit, mana Sirds un Domas vienalga ir Mājās - mana ģimene, draugi, mans mežs un jūra un svaigais gaiss un dārza tomāti.
Apzinos arī, ka šis celš man ir bijis jāiet ne tikai sevis dēļ, bet arī, lai varētu atgriezties ar pilnu Ceļasomu labām sajūtām, jaunām prasmēm (kaut vai valodas pēc), un daudz daudz Mīlestības ar ko dalīties. Dzīvojot ārpus Savas Valts ļoti iemācās patstāvību... Tieši tā - nav ko " spļaudīties" uz valdību, klausīties ne īpaši pozitīvas ziņas, gausties par nejauko laiku. Jo patiesībā - viss ir Tavās rokās. Ikvienam ir dots Savs iekšējais Saules Motoriņš, kas ļoti ļoti daudz spēj mainīt katra paša Savā pasaulītē - līdzcilvēkos, kas mums apkārt.. Un ikkatra mazā pozitīvā pasaulīte kopā veido Vienu Lielu kopēju! Manā uztverē Mēs esam ne tikai tas, ko mēs ēdam, bet arī to, ko Domājam! Tā nu es pamazām krāmēju savu Labo Domu Ceļasomu!
Turot īkšķus, lai pēc iespējas drīzāk ar pozitīvām sajūtām varētu atgrieztos Mājās!
P.S. Nu tāpēc vien, ka tik daudz seminārus esmu palaidusi garām :))

Ilona* - 2011-01-25 08:06
Paldies Tev, Inesīt, par šo rakstu... Jo.. šobrīd esmu ārpus Latvijas robežām - Londonā. To, cik ļoti pietrūkst Māju.. to nevar izstāstīt. Ja gadus atpakaļ man bija iekšējas jautājums, kas tad īsti ir Patriotisms un Dzimtenes sajūta, tad tagad pēc prombūtnes es zinu gan, ko tas viss nozīmē. Un to, ka citur ir labāk, man vairs neviens nevarēs iestāstīt! Un es ceru, ka tā nav man vienīgajai.. Reizēm pašai jābrīnās par to cik ļoti dziļas saknes ir ieaugušas Savā zemē. Es varu tikai apbrīnot tos cilvēkus, kas spēj labi justies svešā zemē, runājot svešā valodā. Tas ir interesanti kādu laiku, bet īstās saknes jau netiek apcirstas. Lai arī esmu šobrīd (tieši tā..tikai šobrīd) esmu šeit, mana Sirds un Domas vienalga ir Mājās - mana ģimene, draugi, mans mežs un jūra un svaigais gaiss un dārza tomāti.
Apzinos arī, ka šis celš man ir bijis jāiet ne tikai sevis dēļ, bet arī, lai varētu atgriezties ar pilnu Ceļasomu labām sajūtām, jaunām prasmēm (kaut vai valodas pēc), un daudz daudz Mīlestības ar ko dalīties. Dzīvojot ārpus Savas Valts ļoti iemācās patstāvību... Tieši tā - nav ko " spļaudīties" uz valdību, klausīties ne īpaši pozitīvas ziņas, gausties par nejauko laiku. Jo patiesībā - viss ir Tavās rokās. Ikvienam ir dots Savs iekšējais Saules Motoriņš, kas ļoti ļoti daudz spēj mainīt katra paša Savā pasaulītē - līdzcilvēkos, kas mums apkārt.. Un ikkatra mazā pozitīvā pasaulīte kopā veido Vienu Lielu kopēju! Manā uztverē Mēs esam ne tikai tas, ko mēs ēdam, bet arī to, ko Domājam! Tā nu es pamazām krāmēju savu Labo Domu Ceļasomu!
Turot īkšķus, lai pēc iespējas drīzāk ar pozitīvām sajūtām varētu atgrieztos Mājās!
P.S. Nu tāpēc vien, ka tik daudz seminārus esmu palaidusi garām :))

Inese* - 2011-01-25 17:02
Samīļoju Tevi, Ilonīt :)

Es ļoti labi Tevi saprotu. Lai cik tālu es kur aizbrauktu, lai kādas perspektīvas man tur pavērtos, māju sajūta paliek Latvijā.
Bet braukt vajag. Uz kādu laiku tas tiešām dara mūs stiprākus.
Un ja tas palīdz atrisināt kādu reālu situāciju, tad tas arī ir labi.
Un ir jauki, ja esam aizbraukuši kaut kur pasaulē ar Latviju sirdī un savukārt, kad atbraucam, tad bagātinām savu zemi ar jaunām krāsām un iespaidiem:)

Sūtu Tev gaišas mīļas domas uz Londonu!!!
Un mēs Tevi gaidīsim atpakaļ :)


Atpakaļ