Šīs brīvdienas ir tik bagātas ar dažādu virzienu globāliem notikumiem un svētkiem, ka nevilšus aizdomājos par prioritātēm, un ko man pašai kas nozīmē. Nu, kaut kā ir tā, ka Valentīna diena mūsu ģimenē nav ienākusi kā īpaši svinama un atzīmējama diena. Lai gan, es tiešām un labprāt atzīmēju visu, kas saistīts ar mīlestību un mīlestības stiprināšanu. Vai tas tā arī notiek šo svētku kontekstā? – nu tas katram pašam labāk zināms. Katrā ziņā- lai jauki svētki visiem, kas to svin un atzīmē!

Jau drusku nopietnāk pieeju tam, ka pēc ķīniešu kalendāra šo svētdien ir sācies Tīģera gads. Nu, patiktu jau man domāt, ka tas dos mums tīģera spēku un spēju tikt galā ar visu, ko dzīve dod mums pretim. Katrā ziņā – jauns sākums vienmēr ir kā daudzsološs pamudinājums sapurināties, kas neviļus saistīts ar jaunu atskaites punktu, jaunu apņemšanos un jaunu sparu.

Un tad ir vēl viens notikums, kas saistīts ar šīm brīvdienām, un nu jau ieņēmis stabilu vietu manā un manas ģimenes dzīvē. Tās ir Ziemas Olimpiskās spēles un viss, kas ar to saistīts. Skatāmies dienām un naktīm. Jūtam līdzi. Uztraucamies un priecājamies. Manā skatījumā brīnišķīgu darbu veic LTV 7 gan ar intervijām, gan tiešraidēm un atkārtojumiem. Nu, dikti patīk tas viss.

Vēlu visiem sportistiem veiksmi un labus startus, savukārt līdzjutējiem – gandarījumu, sekojot līdzi šiem sporta svētkiem!

Tomēr, klausoties visas intervijas un komentārus, diskusijas un viedokļus, viena tēma mani ir uzrunājusi, par kuru tagad domāju padziļināti. Tas ir par sportistiem, kuri brauc uz olimpiādi, skaidri zinot, ka medaļas neiegūs un pasaules vērtējumā iegūs salīdzinoši zemas vietas. It kā jau ir slavenais teiciens – svarīgākais nav uzvarēt, bet piedalīties, tomēr viedokļi dalās vai viņiem ir jābrauc uz olimpiādi vai nē? Vai valstij ir par to jāmaksā vai nē? Parasti kritizētāji gan ir tie, kas paši pasaules nozīmē savā jomā diez vai ir guvuši tik augstu novērtējumu.

Es pati ļoti augstu novērtēju cilvēkus, kas spēj ar ļoti lielu nopietnību kvalitatīvi darīt kādu darbu, piedevām mūsu valstī vēl paši rūpēties par finansējumu, meklēt atbalstu, paši sevi mobilizēt, ievērot disciplīnu un spēt sevi pieteikt pasaules klases līmenī. Es esmu par to, ka, ja vien var izpildīt normatīvus un dalība ir iespējama, tad valstij ir jāatbalsta savi sportisti un viņu dalība olimpiskajās spēlēs.

Savās pārdomās man par sportistiem it kā viss skaidrs. Sportisti strādā uz ļoti augstiem rezultātiem ar maksimālu atdevi, un katra sportista vēlme un goda lieta ir nokļūt olimpiskajās spēlēs.

Bet paralēli virzīju šo domu tālāk par katru no mums.

Cik mums katram ir nozīmīgi salīdzināties ar citiem savā nozarē?

Vai, piemēram, man pašai, darot savu darbu, diez būtu tagad būtiski izvirzīties Latvijas, Eiropas vai pasaules mēroga forumos un kļūt atpazīstamai un zināmai konkrētā augstā līmenī? Un kas tās būtu par vērtībām, kas mani mudinātu izvēlēties šādu ceļu? Gods un godkāre? Bizness un nauda? Slava un ietekme?

Un vai šīs ir tās īpašības, kuras dara dzīvi piepildītu, laimīgu un harmonisku?

Un, ja izvēlas šādu ceļu - vienu savu personības jomu tik ļoti attīstīt, tad, cik laika un spēka paliek citām jomām?

Šai sakarā man ļoti patika mūsu medaļnieka, kamaniņbraucēja Mārtiņa Rubeņa teiktais, ka galvenais ir katru dienu nodzīvot pēc labākās sirdsapziņas. Visu darīt vislabākā kvalitātē. Gūt no tā prieku un apmierinājumu. Neizvirzīt sasniegumus un naudu par mērķi, jo tiklīdz tas notiek, tā rodas sasprindzinājums un uztraukums par rezultātu.

Savukārt tad, kad sasniedz tās virsotnes, tad neieciklēties uz to. Tas, protams, ir brīnišķīgi, bet nākamā atkal ir jauna diena, un tai ir jauni uzdevumi, kas atkal jāpaveic pēc labākās sirdsapziņas.

Brīnišķīga atziņa.

Un tad – faktiski nav nekāda nozīme vai tu pasaules mērogā esi medaļnieks vai ieņem 65 vietu, vai varbūt nekad pat neesi domājis salīdzināties tādā mērogā.

Galvenais ir saturīgi, pēc vislabākās sirdsapziņas, ar gandarījumu pavadīta diena, gads un ... dzīveJ

Lai laimīgs Tīģera gads!