Labais un sliktais sevī un sabiedrībā


Komentāri:

Inese* - 2011-01-22 17:38
O, paldies par tik garu komentāru. Lai uz to atbildētu, būs jāmēģina kaut kā pa punktiem:)

1. par ziņām - pasaulē un Latvijā notiek gan fantastiski labi notikumi, gan nelaimes un slikti notikumi. Kāpēc atspoguļot tikai slikto?
Tātad ir kāds iemesls.
Es labprāt klausītos ziņas par cilvēku sasniegumiem (kas taču reāli notiek), par to, ka Latvija ir vislabākā kādā konkrētā nozarē(un tādu ir daudz), par cilvēkiem, kas tikuši ar daudz ko galā, vai ka pasaule ir radīts, uzplaucis, izveidojies vai izdevies kaut kas labs. Man patiktu ziņas, kas būtu 3/4 pozitīvais un 1/4 tas, kas nav līdz galam vēl pagaidām izdevies.
No šādām ziņām cilvēki iedvesmotos un kļūtu stiprāki.

2. Mūsu zemapziņa nesaprot, ko nozīmē "laižu to pār galvu". Zemapziņā nosēžas viss.
Savukārt mēs dzīvojam saskaņā ar mūsu zemapziņā uzkrāto informāciju.
Mūsu nedrošība, bailes, negatīvās izjūtas utt. rodas no zemapziņā un apziņā esošās informācijas.
Tas, protams, attiecas arī uz trilleriem.

3.Par to, ka kāds var "nolikt pie vietas" - tas atkal ir tādēļ, ka mūsos iekšā ir šī nepārliecinātība un bailes, ka kāds noliks pie vietas. Kāda vibrācija mūsos ir - tādu pretim dabūjam:)
Tas ir likums.

4. Par raudāšanu un līdzi jušanu.
Ir milzu atšķirība starp žēlošanu un raudāšanu - un atbalstu un palīdzēšanu. Ja vari ko darīt - dari. Ja vari tikai raudāt, tad zini, ka šobrīd mazini gan savu enerģiju, gan visu to, ar ko kopā raudi.
Vienmēr ir jāpadomā - ko labu iegūst tas bērniņš, par kuru raudu vai ar kuru kopā raudu.
Ar žēlošanu visu darām tikai sliktāku.
Ja šo laiku veltītu tam, lai izdomātu kā lai viņam vai viņiem palīdzu, tas būtu daudz vērtīgāk.

Man prieks, Lelle, ka esi sava pozitīvās domāšanas ceļa sākumā un tiešām centies:)
Būs viss labi:)


Inese* - 2011-01-22 20:20
Pasaule nav būvēta egoistiski. Un tieši tādēļ raudāt nav jēgas.
Raudot un žēlojot mēs tērējam pasaules un savu enerģiju.
Kļūstam vājāki un nedrošāki un tādus padaram citus.

Ja esam laimīgi un mīlestību dodoši, tad papildinam pasaules enerģiju un ļaujam dievišķai enerģijai brīvi caur sevi plūst.
Tā situācija uzlobajas un atrisinās:)


Inese* - 2011-01-24 19:37
Raudāšanai kā tādai nav ne vainas:) Var raudāt aiz prieka, var raudāt aiz bēdām, var raudāt aiz emocionāla pacēluma utt. Man ir teiciens par raudāšanu, ka Dievs mums devis iespēju attīrīties caur asarām:)

Bet komentāros augstāk gāja runa par raudāšanu kā žēlošanu. Un tas tiešām nav ieteicams, jo tas ļoti novājina visus iesaistītos.

Līdzi jušana ir laba tad, ja kaut kā vari stiprināt to, kas nonācis bedrē. Ja vari viņam palīdzēt saprast kā no turienes izkļūt - viņš saņemas, sakārto savu dzīvi un izrāpjas ārā. Bet tad, kad sākam - "ak cik viņam tajā bedrē ir slikti. ai-ai-ai cik slikti visi darījuši, dēļ kā viņš tagad ir bedrē" utt. tas nekam neder. Ar šādu vaimanāšanu un gaušanos mēs visu iegriežam vēl negatīvākā virzienā, kas rada agresiju un dusmas no nespējas neko mainīt.
Kaut kā tā:)

Līdzi jušana un labdarība vērtīga ir tad, kad otram palīdzi kļūt stiprākam. Viss cits ir "lāča pakalpojums" ;)


Inese* - 2011-01-24 20:41
Var jau būt :))

Bet es tiešām nedomāju, ka empātija ir otra vājināša paspilgtinot viņa paša emocijas ;)


Inese* - 2011-01-25 06:52
Nu tad jau viss kārtībā.

Jo vairāk dosim pozitīvo un stiprināsim viens otru, jo brīnišķīgākā sabiedrībā dzīvosim:)



 Vai esi kādreiz domājusi kādēļ ir tik grūti sevi paslavēt? Sevi noprezentēt? Par sevi pateikt to pašu labāko? Kādēļ?

Kādēļ savukārt ir tik viegli atkal nokritizēt un vai par sevi pateikt kaut ko sliktu vai sašaubīties savos spēkos?

Un vai tas kaut kā nesasaucas ar to, ka ieslēdzam ziņas un par savu valsti un sabiedrību dzirdam tikai un vienīgi sliktos notikumus? Ka „laba ziņa skaitās slikta ziņa”?

Vai esi domājusi kādēļ tas tā ir un vai tam ir kaut kāda kopsakarība?

 

Man ir vairākas pārdomas šai sakarā. Pirmā no tām ir sakarība– „kā mežā sauc tā atskan”. Ja viens sāk teikt kaut ko sliktu, tad otrs atspoguļo to pašu, nākamais atkal atbild ar to pašu vibrāciju un tā ķēdīte aiziet.

Otra lieta, ka cilvēkam visvairāk interesē atpazīstamas lietas, jūtas, sajūtas, un, ja klausītājs vai skatītājs uzslēdz pārraidi, kura atbild uz spilgtākajām viņa iekšējām sajūtām, tad visticamāk, ka viņš nekur nepārslēdz, kamēr ir „pabarojis” šo savu iekšējo interesi un negatīvo uzstādījumu. Reitingi un pieprasījums dara savu un mēs no medijiem saņemam to, kam ir lielākais pieprasījums

 

Viss ir pilnīgi saskaņā ar Visuma likumiem – agresija piesaista agresiju, skumjas savienojas ar skumjām, iekšējs nīgrums meklē atbilstošu vibrāciju utt.

Un tā nu ir iesācies riņķa dancis, no kura izkāpt var tikai apzināti, izdarot plašu soli un saprotot, ka šī negatīvā enerģija pie nekā laba novest nevar.

 

Lai to izdarītu ir jāpiedomā – cik bieži es pati par sevi saku labu, priecājos un stāstu citiem par saviem sasniegumiem, cik brīvi dalos ar saviem talantiem, cik viegli man ir sevi paslavēt.

Visvienkāršāk to pārbaudīt ir izpildot vienu vienkāršu vingrinājumu – uzraksti 10 savas izcilākās īpašības un 10 sliktās īpašības.

 

Kas bija vieglāk? Un ja tas būtu jāpasniedz kādam citam? Viegli?

 

Man reiz vienā seminārā dalībnieces teica, ka ir ļoti grūti sevi noprezentēt un brīvi runāt par saviem talantiem, savām labākajām rakstura īpašībām un izcilību. Es toreiz pat samulsu un nesapratu – kāpēc lai tas būtu grūti? Nesapratu, jo man pašai nav grūti.

 

Tas jautājums manī turpina dzīvot un es par to turpinu domāt.

Acīmredzot, ka vienkārši nav pierasts par sevi teikt cildinošas lietas. Acīmredzot tas ir solis ārpus komforta zonas. Acīmredzot kaut kādi stereotipi liedz justies brīvi šādā situācijā. Varbūt, ka tas ir tas, ko mēdz saukt par kompleksiem. Varbūt, ka ir bail būt lepnam vai lielīgam, jo kā zināms lepnums ir lielākais grēks.

 

Manā skatījumā te ir divas iespējas kā šo situāciju uzlabot – pirmā varētu būt saistīta ar veselīgu pašapziņu, kad bez lielības saskatu sevī vērtīgās īpašības un vislabākā veidā pasniedzu to citiem. Bet otra ir saistīta ar dievišķo apziņu, kad tu skaidri saproti, ka tev pašam jau nav nekādu nopelnu, ka tavi talanti un labās īpašības ir Dieva dotās dāvanas, kuras tu ar pateicību pieņem un tava atbildība Dieva un cilvēku priekšā ir ar to visu dalīties. Jo ne jau tas tika dots, lai tagad tu viens pats savā istabā pa kluso to lietotu. Nē.

Tās ir Dieva dotas dāvanas, kas domātas visiem, tikai izpildītājs esi tu.

 

Un ja šādi paskatās, tad viss iegūst pilnīgi citu jēgu. Tad vairs nav par ko kaunēties.

Tad vienīgā iespēja ir ar pateicību pieņemt un izprast visas savas vērtīgās izpausmes iespējas, tās pilnveidot, tās bagātināt, ar tām lepoties un brīvi par tām runāt ar visiem, kas vien to prot novērtēt.

 

Ja šādi sevi apzināsies, tad tā nebūs nekāda lepnība vai lielība. Tad vairs nav par ko baidīties un tad vairs nav no kā kaunēties. Ir tikai jāapzinās, ka tas kā Tu izturies pret saviem talantiem un savām labākajām īpašībām - tā ir Tava atbildība.

 

Ja cilvēki iemācīsies par sevi runāt labu un lepoties ar vērtībām, kas tiešām viņam ir, tad varbūt ar laiku mēs iemācīsimies labu runāt par savu sabiedrību, par savu valsti un beigu beigās mēs, ieslēdzot TV vai radio, dzirdēsim labas ziņasJ


Ko Tu par šo visu domā?
 

Komentāri (13)  |  2011-01-22 05:39  |  Skatīts: 4435x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Agnese* - 2011-01-22 07:41
Nu ja.Kādreiz man arī bija grūti daudz par sevi pateikt labu.Ar tām 10 īpašībām- tas ir labs treniņš.Kā arī sevis izprašana- kas patīk,kas aizrauj tā pa īstam.Toreiz es pati sevi pazinu visai maz,var pat teikt,ka neļāvu sev būt tādai,kāda īstenībā esmu. Man palīdzēja grāmatas, satiktie,interesantie cilvēki.Mainies pats mainās viss apkārt. :) Joprojām turpinu atklāt sevī kaut ko jaunu.Tas ir aizraujoši. :)

Lelle* - 2011-01-22 07:58
Domāju tā,ka -kas attiecas uz ikdienas ziņām-nepārslēdz tāpēc citur,ka ziņas paliek ziņas.Cilvēks vienkārši vēlas būt kursā par apkārt notiekošo-vismaz kāds no visas ģimenes to vēlas noteikti.Tad ,kādas nu tās ziņas ir,tādas ir.Varam dusmoties,cik gribam,ka pasniegšanas metode ir vulgāra,agresīva un uz negatīvām sensācijām vērsta.Es laižu to pār galvu,vīru esmu iemācījusi-ja dusmosies uz tiem nejēgām,kuri iekarsuši stāsta visas tās lietas -izslēgšu televizoru.Uzzinām,kas apkārt notiek-un miers.
Bet vēl jau ir viss birums ar trilleriem,detektīviem,krimiķiem,pat multenītēm ar agresiju.nezinu,kāpēc tāds pieprasījums pēc tām?Neticu gan,ka patiešām ir pieprasījums:drīzāk,šī kultūra tiek kultivēta speciāli!Uzskatu,ka notiek sava veida zombēšana.
Manipulēšana.Cik liela daļa ļaujas tam,cits jautājums.Bet domāju,ka šī daļa ir liela.
Kāpēc grūti paslavēt sevi?Ne jau tikai kompleksi vai līdzšinējā audzināšana,nē.Tas ir - Aizsargbloks. Ja es pati sevi paslavēšu,kāds noteikti atradīs ko žultainu,lai mani "noliktu pie vietas". Ja ne uzreiz,tad pēc brīža. Cita lieta,ja cenšos,daru-un mani novērtē,tad uzslavas pieņemu kā saules gaismas vanniņas! Man nav nemaz grūti sarakstīt sarakstā savus talantus,bet,ja tos uzskaitīšu citiem,varu izpelnīties arī izsmieklu!
Varbūt - nu varbūt daļēji te var palīdzēt darbs pie savas retorikas.
Par pašapziņu jārunā tik bieži,cik vien iespējams,lai ieklausās cilvēki un sadzird.Jo bieži vien gadās,ka bērnībā tā tikusi kārtīgi sabradāta...
Vēl,piebilstot par zīmēm.... ko kurš sadzird,ierauga,iedomājas... Laikam nekad neesmu pratusi īsti labi tulkot zīmes,jā.Tāpēc dzīve man ir kā atvērta grāmata,kur jāmācās atkal un atkal ko jaunu-ilgi,kārtīgi un pacietīgi,citādāk-bunkš-puns.
Nezinu,vai esmu tik negatīva,ja raudu par citu bēdām,ja man sāp sevišķi bērnu sāpes.Jā,tas vienmēr ir pirmais,ko pamanu,jā.Vai būt vienaldzīgam-ir labāk?Vai es būšu laimīgāks,ja būšu vienaldzīgs??Dzirdēju versiju,ka cilvēkam esot jālūdz piedošana sev,par to,ka ielaiž sevī sāpes-līdzjūtību.Piedodiet,mana dvēsele atsakās to saprast.vajag mīlēt sevi,protams.bet nevajag kļūt par vienaldzīgu un pašapmierinātu patmīli,un sist pa pirkstiem katram,kas noliecas,lai palīdzētu bāram vai mazam ,slimam bērnam....
Es esmu vēl tālu no lielā atklājuma-pozitīvā domāšana,man vēl ir daudz jautājumu,ir tikai mazītiņa nojausma par to.Laikam tāpēc tik daudz protesta.Bet es cenšos:)


Inese* - 2011-01-22 17:38
O, paldies par tik garu komentāru. Lai uz to atbildētu, būs jāmēģina kaut kā pa punktiem:)

1. par ziņām - pasaulē un Latvijā notiek gan fantastiski labi notikumi, gan nelaimes un slikti notikumi. Kāpēc atspoguļot tikai slikto?
Tātad ir kāds iemesls.
Es labprāt klausītos ziņas par cilvēku sasniegumiem (kas taču reāli notiek), par to, ka Latvija ir vislabākā kādā konkrētā nozarē(un tādu ir daudz), par cilvēkiem, kas tikuši ar daudz ko galā, vai ka pasaule ir radīts, uzplaucis, izveidojies vai izdevies kaut kas labs. Man patiktu ziņas, kas būtu 3/4 pozitīvais un 1/4 tas, kas nav līdz galam vēl pagaidām izdevies.
No šādām ziņām cilvēki iedvesmotos un kļūtu stiprāki.

2. Mūsu zemapziņa nesaprot, ko nozīmē "laižu to pār galvu". Zemapziņā nosēžas viss.
Savukārt mēs dzīvojam saskaņā ar mūsu zemapziņā uzkrāto informāciju.
Mūsu nedrošība, bailes, negatīvās izjūtas utt. rodas no zemapziņā un apziņā esošās informācijas.
Tas, protams, attiecas arī uz trilleriem.

3.Par to, ka kāds var "nolikt pie vietas" - tas atkal ir tādēļ, ka mūsos iekšā ir šī nepārliecinātība un bailes, ka kāds noliks pie vietas. Kāda vibrācija mūsos ir - tādu pretim dabūjam:)
Tas ir likums.

4. Par raudāšanu un līdzi jušanu.
Ir milzu atšķirība starp žēlošanu un raudāšanu - un atbalstu un palīdzēšanu. Ja vari ko darīt - dari. Ja vari tikai raudāt, tad zini, ka šobrīd mazini gan savu enerģiju, gan visu to, ar ko kopā raudi.
Vienmēr ir jāpadomā - ko labu iegūst tas bērniņš, par kuru raudu vai ar kuru kopā raudu.
Ar žēlošanu visu darām tikai sliktāku.
Ja šo laiku veltītu tam, lai izdomātu kā lai viņam vai viņiem palīdzu, tas būtu daudz vērtīgāk.

Man prieks, Lelle, ka esi sava pozitīvās domāšanas ceļa sākumā un tiešām centies:)
Būs viss labi:)

Lelle* - 2011-01-22 17:59
Ar raudāšanau ,starp citu,tieši arī domāju-palīdzēšanau.Kā gan citādi.Ja man būs vienalga,kā tad palīdzēšu.
Un - man negribas pieņemt,ka pasaule būvēta tik egoistiski.MAN.Un tikai Man.Es varu būt laimīga,ja arī man apkārt ir visi laimīgi.es elpoju kopā ar visiem.
protams,viss būs labi.Būs!

Inese* - 2011-01-22 20:20
Pasaule nav būvēta egoistiski. Un tieši tādēļ raudāt nav jēgas.
Raudot un žēlojot mēs tērējam pasaules un savu enerģiju.
Kļūstam vājāki un nedrošāki un tādus padaram citus.

Ja esam laimīgi un mīlestību dodoši, tad papildinam pasaules enerģiju un ļaujam dievišķai enerģijai brīvi caur sevi plūst.
Tā situācija uzlobajas un atrisinās:)

Bella* - 2011-01-24 16:33
Mīļā Inese,
vai tiešām pareizi noprotu, ka raudāšana kā tāda, Tavuprāt, nav ieteicama?

Inese* - 2011-01-24 19:37
Raudāšanai kā tādai nav ne vainas:) Var raudāt aiz prieka, var raudāt aiz bēdām, var raudāt aiz emocionāla pacēluma utt. Man ir teiciens par raudāšanu, ka Dievs mums devis iespēju attīrīties caur asarām:)

Bet komentāros augstāk gāja runa par raudāšanu kā žēlošanu. Un tas tiešām nav ieteicams, jo tas ļoti novājina visus iesaistītos.

Līdzi jušana ir laba tad, ja kaut kā vari stiprināt to, kas nonācis bedrē. Ja vari viņam palīdzēt saprast kā no turienes izkļūt - viņš saņemas, sakārto savu dzīvi un izrāpjas ārā. Bet tad, kad sākam - "ak cik viņam tajā bedrē ir slikti. ai-ai-ai cik slikti visi darījuši, dēļ kā viņš tagad ir bedrē" utt. tas nekam neder. Ar šādu vaimanāšanu un gaušanos mēs visu iegriežam vēl negatīvākā virzienā, kas rada agresiju un dusmas no nespējas neko mainīt.
Kaut kā tā:)

Līdzi jušana un labdarība vērtīga ir tad, kad otram palīdzi kļūt stiprākam. Viss cits ir "lāča pakalpojums" ;)

Anonīms* - 2011-01-24 20:37
Tad jūs neko nesaprotat par empātiju.

Inese* - 2011-01-24 20:41
Var jau būt :))

Bet es tiešām nedomāju, ka empātija ir otra vājināša paspilgtinot viņa paša emocijas ;)

Agnese* - 2011-01-25 00:39
Empātija ir iejušanās otra situācijā.
Žēlošana ir agresīva īpašība.Zemapziņā es sūtu otram cilvēkam to slikto,par ko žēloju.Tas,ka žēlums ir cilvēcīga,laba īpašība ,ir maldi,ilūzija. Labāk un lietderīgāk ir sūtī totram mīļas,labas domas. :)
Uzkrāsim sevī,dvēselē mīlestību,mīļumu,sirsnību- daudz,daudz. :) Lai nebūtu nevajadzīgā žēluma.

Lelle* - 2011-01-25 06:45
Laikam katrs sadzird to,ko vēlas.... ;) Kur es runāju par žēlošanu?Es runāju par līdzjūtību,spēju just līdzi,par iejušanos otra situācijā,par spēju sajust! Sajust - un tad var sūtīt labas domas,jā.par to jau es arī šeit runāju. Sūtīt vislabākās,vissiltākās,vissirsnīgākās domas,enerģiju kā mazu ,pozitīvu kamoliņu. Un pasniedzam palīdzīgu roku. Tieši tā.Daži saprata.
Vēlu arī turpmāk ikdienā - spēju ieklausīties-sadzirdēt-sajust!Un nebūt vienaldzīgiem pret citu ciešanām un sāpēm,palīdzēt tur,kur iespējams!
Veiksmi!

Inese* - 2011-01-25 06:52
Nu tad jau viss kārtībā.

Jo vairāk dosim pozitīvo un stiprināsim viens otru, jo brīnišķīgākā sabiedrībā dzīvosim:)

Lelle* - 2011-01-25 06:54
Smaids,labs vārds - nemaksā - neko. Bet ir tik vērtīgs Kādam!
Par sevis paslavēšanu: mēs taču esam TIK dažādi! katram savs tikums,audzināšana,mentalitāte.Kam nopulgot to,kurš pieticīgāk uzteic sevi? Vai inteliģenta pazīme nav nedaudz kautruma? Mārketings-tā mums ,latviešiem,ir jauna disciplīna. Pašreklāma-ir daļa no mārketinga,no tirgus.Ne katrs esam biznesmenis,tirgotājs.Tā ir lieta,ko var studēt mūža garumā. Bet esam taču atšķirīgi-kāpēc uzreiz- ne tādi, ne šitādi? Kāpēc mākslinieki, radošās dvēseles rada,bet darbus pārdot uztic savam menedžerim? Jo mākslinieks ir meistars savā - radošajā pasaulē,bet tirgū viņš nejūtas ērti.To viņš uztic speciālistam. Mēs taču zobus arī neārstējam mājās- ejam pie speciālista. nevar viens cilvēks būt meistars absolūti visā... Ir ģēniji,jā. Ir ļoti gudri,apdāvināti cilvēki-mēs visi esam apdāvināt-mums piemīt ļoti daudz kolosālu lietu! Bet katram - tās ir citādākas!


Atpakaļ