Kā uzturēt sevī pozitīvismu mazliet apmākušā jūlijā dienā :)


sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: ILZE GULBE

Labrīt vai labdien skaistā jūlija dienā! Rīts varbūt nav tik karsts kā parasti jūlija rīti. Bet tas jau nenozīmē, ka saules nav, ja viņa ir paslēpusies aiz mākoņiem!

Šorīt gadījās būt agri Rīgas centrā, jo lielais bērns brauca uz nometni un gluži vieglprātīgi biju nozaudējusi ārsta zīmi, vajadzēja pēdējā brīdī skriet pakjaļ jaunai. Tā nu atrodos jaukā Rīgas centra kafejnīcā, uz krēsla guļ rudens jaka (!), lai mazliet nenosaltu, un vēroju apkārt notiekošo caur kafejnīcas logu.

Cilvēki no paša rīta neaizksatās tādi īpaši smaidīgi, laikam sailgojušies pēc lielāka karstuma. Tā nu pavadu laiku kafejnīcā, gaidu, kad 9:30 sāksies foto kursi un esmu izvilkusi savu mīļo datoru, lai piefiksētu dažu labu domu, kas ieskrējusi galvā. Esmu īsts kafejnīcu un restorānu „iedzīvotājs”, drīz būšu eksperts, kur ir wi-fi, kur nav, kur ko var apēst, cik kur maksā kafija, utt.

Tā nu lai citus un sevi pie reizes uzmundrinātu šajā jaukajā, taču klimata un temperaturās ziņā ne pašā tipiskākajā jūlija rītā, nolēmu padalīties savā „pataloģiskā optimisma” pieredzē labas noskaņas, garastāvokļa un vienkāršas laimes uzturēšanai visas dienas garumā. Šo sajūtu jau vajag tikai šodien – no rīta līdz vakaram, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies. Mans uzdevums ir jauki, viegli, ar šarmu un  mīlestību nodzīvot šodienu, jo šodien, tepat pirkstu galos, ir mana dzīve, nevis kaut kur citur.

Būtībā jau ir tā, ka neko labu un skaistu mēs nevaram izdarīt, ja neesam laimīgi. Vienalga cik liels vai mazs, svarīgs, vai mazsvarīgs tas darāmais būtu. Un galu galā, ko nozīmē mazsvarīgs? Ja es to šajā brīdī daru, tad tas ir pietiekami svarīgi, lai to darītu ar prieku, vienkārši esot laimīgai.

Gribu padalīties ar vienu no saviem mīļākajiem citātiem, kuru mēdzu ik pa laikam pārlasīt, un tas  mani iedvesmo plašāk skatīties uz dzīvi un atgriež centrā pašai pie sevis. Mani tas sapludina ar jaunības un dzīvelīguma enerģiju, kurai viss atkal ir iespējams.

Par šī citāta izcelsmi man ir pretrunīga informācija. Pati to atradu, vienā grāmatā angļu valodā ar nosakumu ‘When I Relax I Feel Guilty” (Kad atpūšos, tad jūtos vainīgs), ar norādi, ka to ir uzrakstījis kāds anonīms mūks dzīves norietā. Citā avotā par šo citātu redzēju atsauci uz argentīniešu rakstnieku Horhe Luisu Borhesu. Teikšu godīgi, nezinu līdz galam precīzi no kurienes tas cēlies, bet milzīgs paldies šim cilvēkam par brīnišķīgajām rindām un atziņām dzīves beigās. Tajās rindās ir ietverta visa dzīves attieksmes sāls!

Ja es varētu dzīvi sākt no jauna, es censtos vairāk kļūdīties,

es skolā nepelnītu tik labas atzīmes, ja nu vienīgi nejauši.

Es negribētu būt tik perfekts, es nedzīvotu tik veselīgi, 

es daudz ko neuztvertu tik nopietni.

Vairāk riskētu un vairāk ceļotu. Biežāk vērotu saullēktus, kāptu kalnos, peldētos. 

No agra pavasara līdz pat vēlam rudenim ietu kājām.

Un biežāk rotaļātos ar bērniem.

Es esmu bijis viens no tiem gudrajiem ļaudīm, kas ikkatru savu dzīves mirkli

pavadījis auglīgi, man ir bijuši  arī prieka pilni brīži.

Taču,  ja tagad visu sāktu no jauna, censtos baudīt pēc iespējas daudz spilgtu,

neaizmirstamu mirkļu,  jo tie veido dzīvi.

Diemžēl man jau ir 85 gadi, un es zinu, ka man drīz jāmirst ...

Es šīs rindas parasti izlasu, kad nevaru izšķirties kaut ko uzsākt vai tieši pretēji – pārtraukt darīt,

domājot vai ir īstais brīdis, vai pietiks laika un resursu, un tā bez gala. Izlasot šīs rindas, es parasti

nospļaujos,  pasmejos par visiem saviem pārgudrajiem prātojumiem un metos akal dzīvē!

Galu galā – ja man būtu jāaiziet no dzīves rīt – vai es šo darītu vai tieši nē? 

TAS NU ĻĻĻOTI PALĪDZ UZĶERT ĪSTO SAJŪTU UN RĪKOTIES TĀLĀK!

Katrā ziņā tik smieklīga lietas, kā uztraukums vai savas personības svarīgums, veselīgi izšķīst un dzīslās agtriežas dzīvelīgums kā putojošs šampanietis!

No sirds vēlot tvert dzīves mirkļus,

Ilze

Komentāri (6)  |  2012-07-20 04:33  |  Skatīts: 2946x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
joliite - 2012-07-20 17:27
Brīnišķīgs un iedvesmojošs raksts!
Paldies, Ilze!

illva - 2012-07-20 19:20
Jā...šogad ir tā,ka nav tik karsts kā iespējams gribētos...bet man tas šogad netraucē. Esmu atvaļinājumā....un katru rītu ceļos,lai ietu skriet.....arī šorīt pamostos....un nodomāju re kā līst!!!!....un izeju pusstundu vēlāk kā ierasts.....Aizejot uz stadionu......onkulīts, kuŗš katru rītu ātrā solī apmēram pusotru stundu staigā....man norāda uz pulksteni....jo sarunāties mēs nevaram...elpas dēļ...viņš acīm redzot jau šorīt bija daudz apļus noriņķojis. Es pasmaidu un apstiprinu viņam ar galvas mājienu, ka jā...esmu vēlēk. Tik patīkama sazināšanās bez vārdiem,kas liek smaidīt. Tik pierasts,ka tas onkulīts tur katru rītu sportiskā solī staigā. Skrienu un domāju...re kā...es nobijos no lietus...nogaidiju un izgāju vēlāk....bet onkulīts uzvilcis virsjaku, kas nelaiž cauri lietu....drošā....solī...riņķo savus apļus. Un protams....tad!!!...kad!!!...viņš gāja mājās...es vēl turpināju.....un protams arī man uznāca lietutiņš...bet tik valdzinošs...man patikās...jo skrienot sajūtā..... ir karsts....un rīta skaista duša...pa tiešo no debesīm.....smaids nezūd man vēl joprojām.
Un man palīdz Tavs izvēlētais citāds...kādā no rakstiem atpakaļ....kuru es esmu ierakstijusi plānotājā kā virzītāju.....tas ir tas, kas mani uzmundrina:)
.....citēšu:
""Ir divi veidi kā raudzīties uz pasauli- tā it kā viss jau ir zināms un pazīstams vai arī tā, it kā viss ir brīnums.""
( Alberts Einšteins)
Ar smaidīgu sveicienu šajā dienā....:)

ilze - 2012-07-21 03:07
Joliite, paldies par jaukiem vārdiem! Lai jaukas un saulainas brīvdienas:)

ilze - 2012-07-21 03:14
Illva, sirsnīgs paldies par tik foršu un sportisku rīta cēliena pārstāstu! Tu esi malacis, ka sporto un tādi onkulīši arī riktīgi iedvesmo. Citi viņa vecuma skatās seriālus, kritizē medicīnas sistēmu, viņam tādu nevajag - tik soļo uz priekšu! Super! Bet Tavs jaukais pārstāsts jau arī ir viens no tiek zelta mirkļiem, kurus ir vērts ķert un ķert! Kad rakstu šo komentāru ārā jau ir silta saule! Lai jaukas un saulainas bŗīvdienas un atvaļinājums!

baibam - 2012-07-21 07:31
Ko cilvēlo visvairāk nožēlo sava mūža beigās?

-Pirms nāves cilvēki visbiežāk nožēlo, ka viņiem pietrūcis drosmes realizēt savus sapņus un izpaust patiesās jūtas, bet vīrieši bieži nožēlo arī to, ka pārāk daudz strādājuši;

- Visbiežāk aizgājēji nožēloja, ka viņiem pietrūkusi drosme dzīvot saskaņā ar sevi, tā vietā dzīvojot tā, kā no viņiem sagaida citi.

«Tā ir visbiežākā nožēla. Kad cilvēki saprot, ka dzīve ir gandrīz galā, un skaidri atskatās pagātnē, viņi pamana, cik daudz sapņu nav piepildījuši. Vairums cilvēku nav realizējis pat pusi no saviem sapņiem. Daudzi arī apzinās, ka viņi mirst tādēļ, ka viņi savā dzīvē ir izvēlējušies vai nav izvēlējušies noteiktas lietas. Veselība nodrošina brīvību, bet reti kurš to saprot, pirms to ir zaudējis,»

Otra biežākā nožēla cilvēkiem bijusi pārmērīga sevis veltīšana karjerai, ko pārsvarā atskārtuši vīrieši;

-Daudzi cilvēki savas jūtas ir apspieduši, lai nekonfliktētu. Tādēļ viņi samierinājušies ar vidusmēra eksistenci un nekad nav kļuvuši par to, ko viņu spēkos būtu bijis sasniegt.»

Ceturtā biežākā nožēla ir senu draugu pazaudēšana, gadu gaitā neveltot pietiekoši daudz uzmanības draudzības uzturēšanai.

Daudzi cilvēki pirms nāves arī nožēlojuši, ka dzīves laikā nav dāvājuši sev vairāk laimes un prieka.

«Tā ir pārsteidzoši izplatīta nožēla. Daudzi cilvēki līdz pat pašām beigām neapzinās, ka laime ir izvēles iespēja. Viņi palikuši iestrēguši vecos paradumos un rutīnā. Viņi ļāvusi ieraduma komfortam pārmākt emocijas un arī fizisko dzīvi,»

«Aiz bailēm no pārmaiņām viņi citiem un paši sev izlikušies, ka viņi ir apmierināti, kaut arī dziļi iekšienē viņi ilgojušies kārtīgi izsmieties un kādas iepriecinošas muļķības savā dzīvē" (pilnu rakstu var lasīt šeit: http://www.apollo.lv/zinas/noskaidrots-ko-cilveki-visvairak-nozelo-pirms-naves/506035).

Dzīvosim jau tagad tā, lai pēc tam nebūtu, ko nožēlot! ;)

ilze - 2012-07-22 20:32
Baiba, mīļs paldies par Taviem komentāriem un rakstu par šo mūžīgo tēmu - kā pilvērtīgi nodzīvot SAVU DZĪVI!


Atpakaļ