sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: ILZE GULBE
Darbojoties ar saviem mīļotajiem īpašumiem (nodarbojos ar īpašumu tirdzniecību), sapratu, ka ļoti būtiskas ir labas un kvalitatīvas fotogrāfijas. Pati galīgi neesmu tehniska, tajā ziņā – īsta blondīne. Visas instrukcijas jebkurai aparatūrai parasti apgūst vīrs vai vecāka meita un tad man izstāsta, kā to lietot. Bet nu visām lietām pienāk dzīvē brīdis, kad kaut kas jāmaina, tas parasti notiek, kad ir pietiekami liela motivācija.
Mana motivācija šajā gadījumā bija patiesa vēlme iemācīties skaisti fotografēt vai vienkāršāk runājot – taisīt smukas bildes. Sešus mēnešus biju knipsējusi īpašumus ar savu aparātu, ne to vienkāršako, bet bez maināmiem objektīviem. Tā nu nobriedu, ka jāiet foto kursos, jo sapratu, ka ir visādi knifi, lai bildes izdotos tādas smukas. Un vispār gribējas attīstīt un paplest savu radošo personības pusi un foto kursi likās perfekta kombinācija.
Kāpēc es to rakstu?
Kursos esam kādas 6-7 sievietes/meitenes ar dažādu fotografēšanas prasmju līmeni.
Viena no dalībniecēm nāk ar tulku, ne jau svešvalodas, bet zīmju tulku. Jaunā, skaistā meitene, saukšu viņu par Liānu (tas nav viņas īstais vārds), izskatās, ka nav nekāda iesācēja fotografēšanā, jo viņas, caur tulku uzdotie jautājumi, ir ar profesionālisma piegaršu.
Liāna nevar parunāt un neko nedzird. Mēs vienmēr saskatamies un sasmaidamies. Viņa ir ļoti smuka, cirtainiem, rudiem matiem, lielām acīm. Tāpat, uz viņu skatoties, man prātā nenāktu viņas ierobežojumi. Liāna neskatās uz pasniedzēju, viņa skatās tulkam uz lūpām un rokām. Tulks ir viņas ceļš, saikne ar ārpasauli. Viņu nesatrauc mašīnas aiz loga, kas tik skaļi brauc pa Dzirnavu ielas bruģi, suņa kaukšana pagalmā, pulksteņa tikšķēšana auditorijā, citu kursa dalībnieku mobilo telefonu zvani, viņa no tā visa ir pasargāta, pati sev negribot.
Vienu ceturtdienas rītu Liāna bija viena, laikam tulks netika. Viņas skatiens bija pavisam skumjš. Viņa nosēdēja pirmo lekcijas daļu, tad telefonā uzrakstīja ziņu pasniedzējam, parādīja viņam to un aizgāja. Pakrūtē kaut kas sažņaudzās, Liāna uz otru lekcijas daļu nepalika, viņa nevarēja sekot līdzi notiekošajam bez tulka palīdzības. Par laimi nākošās ceturtdienas nodarbībā Liānas acis atkal staroja, jo blakus bija tulks.
Šādi mirkļi atstāj iespaidu un kārtējo reizi atmodina, atmodina no aizmigšanas dzīves un dienas vidū, domājot par savām “tik nopietnajām un svarīgajām” problēmām un lietām. Šādi mirkļi un pieredze ļauj novērtēt nenovērtējamo – spēju dzirdēt, runāt, klausīties mūziku, ūdens čurkstēšanu, bērnu izrunāšanos, mammas argumentus par to, ka jālasa ogas, kā jāaudzina bērni, un tā bez gala. Tā ir Dieva dāvana.
Kursi vēl nav beigušies, nākamajā nedēļā sāksies praktiskie darbi. Domāju, ka Liāna tur spīdēs, jo fotogrāfija ir viņas izteiksmes veids, viņas saruna ar pasauli.
Es noliecu galvu šādu cilvēku priekšā, kas savus ierobežojumus prot pārvērst ieguvumos un pārvar šos, it kā nepārvaramos šķēršļus, dzīvo, attīstās, smaida, bauda un pilnveidojas. Dievs šo bezgala mīļo un skaisto meiteni Liānu ir arī ievedis manā dzīvē, lai es kārtējo reizi uztvertu dzīvi un savas dabas dāvanas – spēju redzēt, dzirdēt, runāt, dziedāt, izteikties, utt. kā nenovērtējamu un bezgalīgu vērtību.
Ir divi veidi kā raudzīties uz pasauli - tā it kā viss jau ir zināms un pazīstams vai arī tā,it kā viss ir brīnums.
/Alberts Einšteins/
Lai redzam un saskatam brīnumus un atkal un atkal novērtējam to, kas mums dots!
Ar mīlestību pret dzīvi,
Ilze
