Minci, piedod...


sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: SARMĪTE GRASE

Notikums, kurš rosināja mani uz šīm pārdomām ir bēdīgs un ļoti nepatīkams.

Rīta pusē braucu uz darbu. Iela pilna, visi steidzas. Mašīnu plūsma blīva. Es klausos mūziku, vēroju apkārtni un mazliet nervozēju jo brauciens nav tik raits kā gribētos. Man ļoti nepatīk kavēt.

Zaļā gaisma, visi sākam braukt un pēkšņi manas mašīnas priekšā pāri ielai skrien kaķis. Piebremzēju cerot izvairīties no saskarsmes. Aizmugurējā mašīna bīstami tuvu arī bremzē, pīkstina nesaprotot, kas ar mani noticis.  Apstātes vai nobraukt malā nav iespējas, esmu transporta kopējā plūsmā. Atpakaļskata spogulī skatos, kas aiz manis uz ceļa, taču minci neredzu.  Ir tik ļoti nepatīkama sajūta un stress, tuvākajā ieliņā iegriežos un līkumoju atpakaļ, lai nokļūtu tajā pašā vietā. Jau atkal braucu pa šo pašu ielu un pētu apkārtni. Asinis uz ceļa nav, arī minku nekur malā neredzu. Iedomājos, varbūt viņš nesaņēma sitienu un aizskrējis savās gaitās, taču sajūta, ka esmu mincim nodarījusi pāri nepamet. 

Tālāk braucot domāju, kāpēc no visas plūsmas tieši manas mašīnas priekšā izskrēja šis minka? Vai tā ir zīme man? Ko man jāsaprot? Vai arī - kā es piesaistīju šo situāciju.

Pirmā doma, kas parādījās manā galvā: kam vēl es dzīvē „pārbraucu” pāri un nezinu, kas aiz manis paliek. Ar vārdu, ar kritiku, reizēm pat ar padomu.

Studējot psiholoģiju man bija pārsteigums ka  viens no agresijas izpausmes veidiem ir padomu došana. Bet padomu taču dodam ar vislabākiem nodomiem. Tev jādara tā... Tev jāizvēlas šitas... Tev vajag to... Un vispār, tu nepareizi dzīvo...  Tas nozīmē: Tu nesaproti, es zinu labāk.  Vai tā ir? Vai mēs varam zināt labāk ko vajag otram cilvēkam? Padomu, drīzāk viedokli par situāciju, dot drīkst tikai tad, ja to lūdz vai ja atļauj to darīt. Arī tautas dziesmā rakstīts: ...gudru ņēmu padomiņu...  Ņēmu nevis devu.

Jo katrā situācijā ir iespēja  katram pašam izdarīt izvēli, kā to risināt. Ar labi domātu padomu šo izvēli var iespaidot, un tad tas vairs nav tā cilvēka izaugsmes ceļš.

Un šeit es atkal nedomāju, ka vispār nav jāinteresējas kā iet citiem, lai paši tiek galā. Cilvēka dabā taču ir rūpēties un palīdzēt.  Es tagad stāstu cilvēkiem ap sevi, ka esmu laimīga, esmu izvēlējusies dzīvot mīlestībā un stāstu, kā es to daru. Par Pavasara studiju, par grāmatām, kuras lasot mana sirds gavilē pateicībā, ka tās esmu atradusi.  Par Dievu, kurš visu laiku ir ar mani un runā ar mani. Un ne visi mani saprot , bet es nesteidzos dot padomu:  tev jālasa tas, tev jādomā tā, tev vajag to. Es varu tikai pastāstīt ko un kā daru es, kas palīdz man, ko es zinu un ko vēl gribu saprast, ja kāds grib zināt.

Kad man pietrūkst padoma, es veros apkārt, kā dara citi, ko no tā es varu paņemt sev, kas der manā situācijā. Reizēm jau es prasu padomu bet rīkojos kā tajā teicienā: noklausies ko iesaka citi bet rīkojies kā pati uzskati par pareizu. Taču ļoti svarīgi man ir zināt citu pieredzi, tās kļūst par manām teorētiskajām zināšanām, tās palīdz izdarīt manas izvēles.

Šoreiz man ir šī pieredze un šīs pirmās pārdomas. Kāpēc tieši ar mani tā notika, tas man vēl ir neatbildēts jautājums.

Par kavēšanu. Es protams nokavēju. Man neviens nepārmeta vien daži nosodoši skati. Man negribējās taisnoties un stāstīt par manu situāciju. Es gan turpmāk, nezinot iemeslu, neīgņošos, ja kāds kavēsies.

Minci, piedod, lai es kļūtu gudrāka, es negribēju lai tu ciestu.

Skumji laimīga un mīlot šo dzīv, pasauli un jūs visus, kuriem mana pieredze varbūt noderēs,

Sarmīte

Komentāri (3)  |  2012-06-07 21:26  |  Skatīts: 2555x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
ardnija - 2012-06-08 21:47
Paldies, Sarmīt, par šo rakstiņu. kļuva nedaudz skumji, bet viss glužīi k'ā par mani -es arī ļoti grēkoju ar padomu došanu, cenšos jau piebremzēt un noķert sevi, vismaz neapvainojos vairs, ja kāds neklausa..:)
Zinu tadgad savus divus lielākos grēkus - lepnība un slinkums. Ar tiem arī cenšos cīnīties un Jūsu lapa man ļoti palīdz, paldies!

Dace Kalēja - 2012-06-09 05:14
Viela pārdomām man tāpat kā ardnijai ir tieši par padomu došanu. Es arī mācos būt neuzbāzīga. To gan es nezināju, ka padomu došana ir viens no agresijas izpausmes veidiem. Bet ja tā padomāju, tad pilnīgi piekrītu.

Un par dažādām situācijām, arī minčiem uz ceļa vai izskrējušiem lielākiem meža zvēriem -piekrītu, ka tās ir zīmes, kuras mums jāmācās saprast... Pateicībā izjust, izanalizēt un mīlestībā pieņemt...
Paldies, Sarmīt, par šo rakstiņu :) Man prieks, ka dalies ar savām pārdomām :)

inese - 2012-06-09 06:15
Sarmīt!!!! ai kā saraudināji mani. un tā bildīte. un tas mincīts!!! ai!!!


Atpakaļ