sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Šodien gribu Tev izstāstīt par savu vakardienas piedzīvojumu, baudījumu, notikumu un pieredzi, ar domu, ka arī Tu vari sev ko tādu sagādāt. :)
Vakar biju uzaicināta uz apgāda „Kontinents” pasākumu – jaunas franču grāmatu līnijas atvēršanas svētkiem. Un kā pirmā grāmata šai ciklā tiek izdota un vakar prezentēta Marka Levī „Starp debesīm un zemi”. Gribu Tev izstāstīt par tikšanos ar šo grāmatu, par savām sajūtām un to dziļumu.
Nedēļu (vai divas) iepriekš, kad pasākuma organizatore Ieva mani uzaicināja piedalīties grāmatas atvēršanas svētkos un pastāstīt par savām sajūtām to lasot, nodomāju, ka ārkārtīgi sen neesmu lasījusi nevienu romānu un ka diez vai esmu īstā, kas tagad par šo tā publiski var izteikties.
Par to, cik šis periods man aizņemts, rakstīju jau iepriekšējos rakstos un tāpēc vēl jo vairāk nespēju iedomāties kuru gan laiku, lai atvēlu romāna lasīšanai.
Bet....piekritusi esmu. Jālasa ir.
Un tad vakar tas notika. 5 stundas pirms pasākuma atveru grāmatu un lasu. No sākuma piefiksēju, ka nespēju noticēt, ka to daru – lasu romānu dienas laikā. Pēc tam domāju – nu man ir jāiepazīstas, lai es varu pateikt savas domas par to. Un tad jau sākas sižets. Tik neticams. Tik neiedomājams. Tik saistošs. Tik ātri uz priekšu dzenošs. Es lasu un lasu un ļaujos sižetiskai līnijai un pēkšņi jūtu, ka veros vaļā kaut kur daudz dziļāk – ka Levī manī ver vaļā ko tādu, kas ir manā pašas dzīvē, ka dzīvoju līdzi ar visām emocijām, ka burtiski sajūtu kā Levī mani uzrunā kaut kur... riktīgi dziļāk par vārdiem un tekstu. Es dzīvoju tajā iekšā. Un nevis sižetā, bet... dzīves gudrībā. Savā dzīves gudrībā. Dievišķā gudrībā. Ielikšu kādu fragmentu:
„..paskaties uz visu, kas ir mums visapkārt. Uz burzguļojošiem viļņiem un krastu, kas tiem padodas, uz augstajiem kalniem, kokiem, gaismu, kuras intensitāte un krāsa mainās ik sekundi, putniem, kas riņķo virs mūsu galvām, zivīm, kas nevēlas kļūt kaijām par barību, lai gan pašas pārtiek no citām, mazākām zivīm. Cik pārsteidzoša ir skaņu, viļņu šalku, vēja un smilšu harmonija. Bet šīs dzīves simfonijas un matērijas vidū esam tu un es, un visi pārējie līdzcilvēki. Vai daudzi no viņiem ir pamanījuši to, ko tev tikko aprakstīju? Vai daudzi no tiem, rītos mostoties apzinās, ka tā ir dāvana – pamosties un redzēt, just, pieskarties, dzirdēt un apjaust? Vai maz ir daudz tādu, kuri spēj kaut uz mirkli izrauties no ikdienas, lai apbrīnotu šo skaistumu? ..”
Vai arī šis:
„..Reizēm mēs esam bezspēcīgi mūsu alku, vēlmju un ambīciju priekšā, un tas ir nepanesami mokoši. Šī sajūta tevi vajās visu mūžu, reizēm tu par to piemirsīsi, reizēm tā kļūs par apsēstību. Māksla dzīvot lielākoties ir atkarīga no mūsu spējām uzvarēt savu bezspēcību. Tas ir grūti, jo bezspēcība rada bailes. Tā atņem spēkus, spriestspēju, veselo saprātu un atver durvis vājumam. Tu iepazīsies ar bailēm. Cīnies ar tām, bet neaizstāj tās ar pārlieku vilcināšanos. Domā, izlem un dari! Nedod vaļu šaubām, jo nespēja atbildēt par savu lēmumu saindē dzīvi.”
Un tad vēl šis – jau iepriekš tik zināmais un lasītais Levī citāts:
„..Ja vēlies uzzināt, cik vērts ir viens gads, pajautā to studentam, kurš izkritis gala eksāmenā. Ja gribi uzzināt, cik vērts ir mēnesis, pajautā to mātei, kurai pasaulē nācis neiznēsāts bērns un kura gaida, kad to izņems no inkubatora. Nedēļas vērtību uzzināsi no cilvēka, kurš strādā pie konveijera vai šahtā, lai pabarotu ģimeni. Cik vērta ir viena diena, pajautā tiem, kas ir iemīlējušies un gaida tikšanos. Stundas vērtību pajautā cilvēkam, kurš sirgst ar klaustrofobiju un ir iestrēdzis liftā. To cik vērta ir sekunde uzzināsi no tā cilvēka sejas, kuru no nāves glābusi sekundes tūkstošdaļa, vai arī no sportista, kurš tikko ieguvis sudraba medaļu Olimpiskajās spēlēs, lai gan visu dzīvi veltījis vienam vienīgam mērķim – zelta medaļai. Tāpēc izbaudīsim tās sekundes, kas mums ir atvēlētas!”
Un tā es lasu un lasu un esmu tajā iekšā tik dziļi, ka apkārtējais vairs nav saistošs. Es jūtu kā tīros - kā raudu un smejos, kā eju cauri kaut kādai pašas un autora sarīkotai terapijai, kuras laikā izdzīvoju sakrājušās emocijas. Un tad, kad viss beidzās, kad grāmata un „terapija” bija galā – tad iestājās tāds vieglums, tāda tīrības un gaišuma sajūta.
Domāju – diez cik bieži mēs atļaujamies tā vienkārši apsēsties un noraudāt nost savas uzkrātās emocijas, jeb cik bieži no sirds izsmejamies un izdzīvojam patieso dziļo prieku, jeb cik bieži apsēžamies un padomājam par dzīves jēgu...
Šādas grāmatas ir kā fantastisks iegansts to visu izdarīt. Un autors mums to palīdz tik meistarīgi, ka pašam atliek vien tikai un vienīgi ļauties un baudīt procesu.
Es Tev iesaku šo grāmatu. Noteikti, ka jau tagad tā ir veikalos un bibliotēkās. Tas ir kaut kas līdzīgs „Ziliem putniem” – neticams stāsts, bet tas dziļums kādā tas uzrunā, nav pat sasaistāms ar sižetu. Šis dziļums ir dziļāks par vārdiem, prātu un emocijām. Levī ir meistars un tas noteikti būtu pa vieglu teikts, ka tikai sentimentālu romāna meistars. Viss atkarīgs no tā cik dziļi šo grāmatu lasi.
Ar mīļumu,
Inese
