Par vārdiem, ko lietojam ikdienā


sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: DZINTRA ČEVERE

„Ak Dievs”, „Paldies Dievam”, „Nedod Dievs”, „Dod Dievs”, „Dievs pasarg’ ”, „No Tavas mutes Dieva ausī”… Cik šķietami vienkāršas, ikdienā lietojamas frāzes. Šodien gribu parunāt par to, cik apzināti vai neapzināti mēs tās lietojam. Vai Tu bieži piedomā, pie savām sajūtām un emocionālā fona, kad tās izrunā?

Atceros, kad pirms vairākiem gadiem, kad gāju svētdienas skolā mācītājs jautāja, vai Jūs ikdienā izrunājat Dieva vārdu? Mēs bērni mazliet samulsām, jo likās, ka nē, laikam neizrunājam viss. Bet tad viņš saka, vai Jums pazīstamas frāzes  „Ak Dievs”, „Paldies Dievam” … Un mēs atviegloti nopūtāmies, ak jā, pareizi, šīs frāzes lietojam gan. Un pat visai bieži. Tad jau sanāk , ka Dievu pieminam ļoti bieži. Un tas ir labi, nodomāju. Bet šodien atceroties mācītāja jautājumu, man gribas precizēt – cik apzināti mēs tās lietojam?

Vai tad, kad sakām „Ak Dievs” –vēršamies no sirds pie Dieva, vai tad, kad sakām „Paldies Dievam”  vai patiesi esam pateicīgi Dievam? Un zini, priekš sevis esmu atklājusi, cik pasakaini ir šos vārdus sacīt apzināti, patiesi vēršoties pie Dieva it kā sūtot savas domas viņam. Tās ir kā mantras, kuras ir patīkami atkārtot. Tās palīdz just saikni ar Radītāju, un saņemt Dievišķo enerģiju. Ieliekot tajās savu mīlestību un gaišās domas, tās patiesi tiek sadzirdētas. Mēs ļoti daudz ko ikdienā darām intuitīvi, taču darot un sakot ne tikai intuitīvi, bet gan apzināti mēs iegūstam ārkārtīgi daudz. Jo ieliekam šajās darbībās savu domu, savu enerģiju un mīlestību. Un jo vairāk dodam – sūtam Dievam, Visumam šīs mantras, jo vairāk arī saņemam pretī atbalstu, mīlestību un palīdzību. Veidojas nebeidzams savienojums ar Dievišķo.

Tikpat lielu uzmanību ir pelnījuši vārdi:  „Lūdzu”, „Paldies”, „Piedod”! Būtībā šie vārdiņi apzināti izteikti var kļūt par vis īstākiem burvju vārdiņiem.  „Lūdzu” un „Paldies” klasiski tiek mācīti kā pieklājības norma, taču tādējādi, tie bieži tiek izteikti mehāniski, automātiski, pienākuma pēc un ar pavisam pretēju emocionālo vēstījumu.

Aicinu Tevi pavērot sevi, kā jūties katru reizi, kad tos izsaki. Vai zem izteikta „Lūdzu” neslēpjas „še, ņem”, „savāc, un liec mani mierā” , vai nav tā, ka iekšā viss sažņaudzas un ir sajūta ka pēdējo atņem. Vai „Paldies” nesatur emociju „tas nemaz nav tā vērts”, „labāk nebūtu darījis”, vai „es nemaz negribēju”. Vai „Piedod” pateikt nesagādā milzīgas zobu sāpes un tā vietā gribētos drīzāk izteikt nievājošu, „par ko tur atvainoties” „nu labi piedod”, „tā tev vajadzēja”, „īstenībā pats vainīgs”, „es nemaz nenožēloju” un līdzīgi…

Neapzināti izteikts vārds ir tikai burtu salikums, bet apzināti pasacīts, tas ir milzīga vērtība. Redz, nav jau svarīgi KO mēs sakām, bet gan KĀ, tas cilvēks kuram to sakām bez vārdiem sajutīs emocionālo ziņu, kas slēpjas aiz vārdiem. Un sajutīs cik patiess ir Tavs „Piedod” vai „Es mīlu”. Dažkārt pat nevajag vārdus, lai mēs justu, kā cilvēks ir noskaņots. Pat skaļi neizteikts piedod var būt skaidri saskatāms acīs.

Izsaki skaļi pati sev „Lūdzu” ieklausies kā šis vārds skan, cik melodisks tas ir, kā tas atsaucas Tevī. Cik dažādi mēs to varam pateikt: gan dusmīgi, gan aizvainojoši, gan priecīgi, gan bēdīgi, gan laimīgi, gan no sirds un ar mīlestību, pavariē, pavēro, vai Tev mainās šīs vārda tonis dažādās situācijās. Kāds fons tam piemīt. Vai tas ir no sirds un vai tas nes šī vārda jēgu un būtību. Tāpat dari ar pārējiem vārdiem. Baudi šos vārdus. Izgaršo tos. Mīli tos sacīt. Dari to apzināti! Piešķir tiem īpašo emocionālo nokrāsu, gūsti prieku no tā un pavēro, kā mainās cilvēku reakcijas un attieksme. Kad saki „Paldies” dari to no sirds, kad saki „Lūdzu” – atceries, ka visumā visiem visa ir gana – nebaidies dot, dod ar prieku, un zini, ka daloties saņemsi ar uzviju. Ja saki „Piedod” – tad tiešām tā arī domā! Atceries patiesība ir lasāma Tavās acīs, un nekādi vārdi to nenoslēps!

Lai brīnišķīgs ik mirklis!

Dzintra

Komentāri (4)  |  2012-05-26 17:35  |  Skatīts: 3246x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
lienjux - 2012-05-26 18:35
Paldies par šo jauko rakstiņu, jo tiešām esmu sapratusi, ka ir jādomā, ko un kā saki...Lai izdodas!

inese - 2012-05-27 03:40
Paldies, Dzintriņ, par rakstiņu!!

Runājot par šo tēmu-
Man ir katra vakara rituāls - kad ej gulēt, es miegā laižos ar vārdiem "Dievs, es Tevi ļoti mīlu".
To daru jau kādus....10 gadus, kopš laika, ka lasīju Lazareva "Karmas diagnostiku" un nekā nevarēju saprast vai tiešām mīlu Dievu vai tikai domāju, ka mīlu. Un tad viņš tais savās grāmatās tur iesaka - sāc ar to, ka pie sevis atkārto "es mīlu Tevi, Dievs" (nu gluži kā afirmācvcijas vai mantras) un tad nemanot tā sajūta pati radīsies un mīlestība atvērsies.
Tagad zinu, ka tā ir. Es vienkārši aizmiegot (tad, kad ir Alfa stāvoklisstarp apziņu un zemapziņu) vēl paspēju pateikt cik ļoti es mīlu Dievu. Un tad es vienmēr zinu, ka lai kas notiktu, es vienmēr esmu drošībā, laimē un mīlestībā :)

baibam - 2012-05-27 07:51
Paldies, Dzintra, par jauko rakstu! Vārdam ir liels spēks, lietosim vārdus apdomīgi un ar mīlestību! Lai bagāta un skaista mūsu valoda, lai patiesi siltas emocijas pavada teikto!

illva - 2012-05-27 18:14
Ļoti brīnišķīgs rakstiņš.....paldies Dzintra:)
Es...izlasiju jau vakar....un dienas garumā ar gandarijumu notestēju pati sevi....kā un ko kuros momentos mani izrunātie vārdiņi skan......un tūlīt testēju arī sev līdzās cilvēkus....cik un kuros momentos šos vārdiņus mēs visi izrunājam ar jēgu un kādu nozīmi tiem piešķiram.
Sveiciens skaistajos Vasaras svētkos.



Atpakaļ