Par vainas apziņu


sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA

autors: INESE PRISJOLKOVA

 Otra tēma, par kuru apsolīju parunāt un pārdomāt, ir par vainas apziņu un kā no tās atbrīvoties.

Izrādās, ka man tas nemaz nav tik viegli. Mēģināju izdomāt, kad pēdējo reizi esmu jutusies par kaut ko vainīga, un pat vīram pārjautāju – bet ar mani tas tiešām nenotiek tik bieži. Un tomēr – kaut ko jau atradu : ) un līdz ar to varu izanalizēt, ko tādos gadījumos daru un kā tieku galā.

Pirmkārt, ko varu pateikt, ka jebkura graujoša emocija, domas un enerģija manī rodas no piekusuma un spēku izsīkuma. Kamēr esmu pilna mīlestības, tikmēr mierīgi tieku galā ar jebkuru tuvākas vai tālākas pagātnes notikumu. Bet, ja esmu piekususi, noskrējusies, neizgulējusies un tuvu tam, lai sajustos kā „upuris”, tad man patiešām tā vainas apziņa var pienākt pavisam tuvu.

Un tad vienīgais, ko tiešām var darīt – ir izgulēties, atpūsties, izstaigāties, izvēdināt domas un tiklīdz esam attapušies, tā – vainas apziņa mazinās.

Piemēram, man tikko kā bija notikums, kas patiešām mani „satraumēja” uz noguruma fona. Mūsu kaķenītei bija pienācis laiks laist pasaulē kaķēnus, bet kad īstais brīdis bija pienācis, viņa staigā man apkārt, skatās acīs, guļās un....skaidri rāda, ka man tagad ir viņai jāpalīdz. Nu, tā kā esmu bijusi viņai blakus arī iepriekš, nemaz neuztraucos un skaidri zinu, ka viss būs kārtībā, un viņa ar visu tiks pati galā. Tomēr šoreiz viss izskatās savādāk un viņa patiešām man pieguļas tik tuvu, ka sāku viņu paijāt un masēt un daru to arvien spēcīgāk un jūtu kā viņa ļaujas un kā viņai tas palīdz. Ir trīs naktī. Viņa ik pa laikam ņaud, bet es tikai masēju un zinu, ka viss būs labi. Un jā – pēc pusotras stundas pirmais kaķēns ir klāt. Pēc piecpadsmit minūtēm otrs un vēl pēc pusstundas trešais. Ir jau rīts un aust gaisma. Pēc negulētas nakts visi esam noguruši, un it kā man ir sajūta, ka jābūt vēl vienam kaķītim, bet...kaķenīte jau guļ un mierīgi baro savus kaķēnus, un es kaut kā neuzstāju un vairs viņu neņurcu un ...man rodas sajūta, ka viņa taču labāk zin –ir kāds vēl iekšā vai nē.

Viss beidzas. Mēs aizejam gulēt. Nākošā rītā kaķenīte laimīga, mazie arī, bet...man ir tā sajūta, ka bija jābūt vēl vienam. Sauc to par manu intuīciju, vai kādu īpašo sajūtu. Nu vārdusakot, nenoturos un zvanu ārstei. Viņa atbrauc – un jā. Tas ceturtais kaķīts ir puncītī. Un kamēr viņa tur mēģina atkal iekustināt, lai kaķenīte pati viņu izstumtu, kļūst skaidrs, ka viņš vairs nav dzīvs.

Bija operācija. Bija gulēšana narkozē. Tie maziņie – pus dienu jauniņi kaķentiņi apkārt, mammīte pa vidam un es blakus.

Lūk – un tad mani pārņēma vainas apziņa. Par to, ka neuzstāju. Par to, ka nepaļāvos uz savu intuīciju, bet pakļāvos kaķenītes instinktiem (jeb nogurumam). Visu dienu es staigāju ar šo....jā...ar vainas apziņu, ka neizdarīju līdz galam. Ka es taču esmu vainīga, ka mazais kaķītis nepiedzima.

Tagad varu pateikt – biju nogurusi, biju emocionālā pārtēriņā (ne jau katru dienu ko tādu daru), nebiju gulējusi un jā – biju kaut ko zaudējusi. Vainas apziņa klāt. Par to, ka neesmu gana laba. Par to, ka netiku galā. Par to, ka neuzticējos savai intuīcijai.

Ko šādos brīžos darīt?

Kā tik ar to galā?

Nu pirmkārt jau saprast, ka ne viss ir mūsu rokās. Ne viss notiks pēc mūsu prāta un ne vienmēr varam gūt labāko rezultātu. Saprast, ka ir brīži, kad vienkārši nespējam pieņemt labāku lēmumu (nu manā gadījumā bija tikai intuīcija – nekādas pazīmes jau nerādīja, ka man taisnība un galu galā –es tiešām neesmu vetārsts un vispār esmu diezgan neķermeniska)

Otrkārt – ir jāsaprot, ka ja vien Dievs būtu gribējis, lai notiek savādāk – viņš to patiešām būtu palīdzējis sakārtot. Būtu atsūtīta vēl spēcīgāka īstā pareizā doma. Būtu bijis vēl konkrētāk norādīts kas jādara.

Un treškārt -mums ir vajadzīgas gan pozitīvas, gan negatīvas pieredzes. Un es esmu laimīga, ka varu iziet arī savas negatīvās. Un ja man bija jāzaudē kāda tuva dzīvībiņa, tad varbūt, ka šī ir vismaigākā mācība, kāda vien man varēja būt.

Un tā – kad Tev atkal ir pielavījusies vainas apziņa, tad Tu vienkārši vari ar sevi šādi parunāt, to visu pārdomāt un pieņemt. Piedod sev. Piedod iesaistītajiem cilvēkiem. Izproti, ka arī šī pieredze un situācija Tev Tavā dzīvē ir vajadzīga. Ka katram mums ir jāiziet savs dzīves „augšā-lejā” ceļš. Un patiešām nav tā, ka varam iet tikai augšā. Un varbūt, ka tieši šis ir augšā. Nu...vismaz manā aprakstītajā gadījumā ir arī ļoti daudz laba. Piemēram, tas, cik ļoti visi varam mobilizēties un viens par otru pastāvēt. Kā varam viens otram palīdzēt un katrs (pat suns) zina ko un kā darīt, lai viens otram netraucētu vai palīdzētu. Ka pāri visam ir milzīga mīlestība. Ka ir milzīga līdzjūtība, iejušanās un palīdzēšana. Ka neviens nečīkst un nesaka, ka „priekš kam mums tas viss vajadzīgs”. Šādos brīžos izjūtu savu un ģimenes spēku. Un lai arī bija šis iekritiens vainas apziņā, tomēr jau pēc kāda laiciņa tā milzīgā vispārējā mīlestība pārņēma situāciju un mani savā kopējā enerģijā.

Un tagad ir laime. Un tagad viss atkal ir labi.

Un es saprotu arī par to, ka dzīvē ir daudz sāpīgāki notikumi. Ka aiziet cilvēki, šķirās ģimenes, mirst bērni, ka ir bijuši periodi, kad sevi necieni, vai esi ļāvusi ilgstoši kādam citam sevi necienīt, ka ir bijušas vai ir neārstējamas slimības vai nelaimes gadījumi un vainas apziņa var būt daudz lielākas kā mans aprakstītais gadījums. Es saprotu. Šo Tev izstāstīju tikai tāpēc, ka tas notika ar mani pāris dienas atpakaļ un tas ir spilgtākais mans personīgais piemērs.

Neatkarīgi no notikuma lieluma un dziļuma – shēma jau ir viena un tā pati: pieņemt, izprast, piedot un piepildīt šo situāciju un visus iesaistītos ar mīlestību. Un šad tad saprast – ka arī konkrētai situācijai ir kāda mācība priekš mums. Un tieši tagad mums ir brīnišķīga iespēja augt un paplašināt savu apziņu, savu spēju pieņemt sevi un citus, savu mīlestības trauku.

Lai Tev izdodas.

Ar mīļumu, Inese

Komentāri (10)  |  2012-04-20 03:28  |  Skatīts: 4234x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
karinchiks - 2012-04-20 15:56
Paldies,ka padalījies ar savu pieredzi,notikumu,kas manai dvēselītei bija nepieciešams..
P.S.( Kaķenīte ir pateicīga Jums...viss notika tā,kā tam bija jānotiek...Jūs bijāt klāt,dāvājat mīlestību..tieši tajā mirklī,kad tas bija nepieciešams... man jau šķiet,ka tas attiecas uz visām dzīves situācijām)
Samīļoju Jūs:))

maara - 2012-04-20 16:50
Paldies, Inese, par jauko rakstiņu. Visjaukākā man likās tā daļa, kurā Tu runā, kā paskatīties pozitīvi uz jekuru notikumu, kā arī konkrētajā notikumā Tu izlobīji pozitīvo. Jā, tas ir pats svarīgākais - atcerēties, ka vienmēr un visās situācijās vajag atrast pozitīvo pusi, kur pieķerties. Nu jau man šķiet, ka arī man tas daudz maz izdodas. bet vienmēr jau tā nebija. :)
Tāpēc gribu padalīties savā pieredzē par vainas apziņu. Šī te vainas apziņa, par ko runāts rakstiņā, ir uznākusi pēc konkrētas situācijas, konkrēta notikuma un atliek vien visu pārdomāt, "salikt pa plauktiņiem" un pmazām viss nostājas vietā. Tā tas arī ir cilvēkam, kurš ar sevi jau labu laiku strādā. Taču varu teikt, ka apmēram pirms gada, kad par visām šīm lietām sāku interesēties, es sapratu, ka manī ir ļoti daudz vainas apziņas. Nevis par kādu vienu notikumu, bet gan visas dzīves garumā esmu sapildījusi sevi ar vainas apziņu, tā ir kā mana iekšējā sajūta, gandrīz kā mans otrs es. Ja man jautātu, par ko tieši jūtos vainīga, diez vai ātrumā spētu to visu uzskatīt. Tā bija tāda liela visaptveroša - par to, ka neesmu pietiekami laba māte, ka neesmu pietiekami laba sieva, ka nedaru savu darbu pietiekami labi, ka neesmu gana smuka utt. Tagad rakstu un domāju - ārprāts! Kā vispār tāds cilvēks var dzīvot? Bet varēju, daudzus gadus.
Manā dzīvē pārmaiņas sākās, kad izlasīju Elvitas Rudzātes grāmatu "Piedošanas mācība" (1.grāmatu). Tajā ļoti jauki, vienkārši, katram saprotami ir aprakstīts, kā dabūt no sevis ārā gan vainas apziņu gan visas citas graujošās emocijas - naidu, aizvainojumu, dusmas, bailes utt. Tas man ļoti, ļoti palīdzēja.
Pēc tam jau nāca pirmā tiksānās ar Inesi, kas vienkārši apžilbināja ar to milzīgo pozitīvo lādiņu, kas staro no katra Inese vārda un skatiena. Tad sekoja Ineses gramata, kas ir tik daudzveidīga, interesanta un katram saprotami rāda ceļu uz savas dzīves sakārtošanu. Un nu jau ir viss kaut kas - lasu (raksti un grāmatas paši atnāk pie manis tieši vajadzīgajā brīdī), mācos, priecājos par dzīvi, cilvēkiem, pasauli un sevi šajā dzīvē un pasaulē...
Lai mums visām izdodas!!! :))



dainarozenberga - 2012-04-20 17:39
Ak, Inesīt!
Es tik ļoti izjūtu katru Tevis rakstīto vārdu.
Tik dzīvi, tik mīļi un sirsnīgi. Un tā jau ir, dzīvē nepārtraukti notiek dažādas lietas... Vainas apziņā var iedzīvoties ik uz soļa. Ja tikai paši koncentrējamies uz to "kā būtu vajadzējis", "kā būtu labāk"... "ja es būtu darījis tā, tad...noteikti būtu bijis labāk"...
Un šis viss ir jāatlaiž. Jāpieņem dziļā pazemībā, ka tieši šis rezultāts ir labākais mums visiem. Un tiklīdz ar mīlestību to pieņemam, mīlestība vairojas... Jo visi kopā saskatām sitācijas nozīmību. Viens otrā saskatām mīlošu dvēseli. Darījām labākajā veidā, kā tajā mirklī varējām, kā teica mūsu sirds... Un ja mēs sevī un viens otrā saskatām šo labo, saskatām bezgalīgo mīlestību... nav variantu tā vairojas! :)

baibam - 2012-04-20 19:19
Paldies par rakstu! Man ļoti patīk, kā Tu runā tieši par šo mierīgo izpratni un pieņemšanu. Cik reizes nav bijis, kad sev saku- varbūt vajadzēja tā vai šitā darīt..Kāpēc neklausīju savai intuīcijai? Bet patiesi- jābeidz sevi šaustīt (tā jau mēs to pagātni nepārrakstīsim), jāpieņem pieredze, kas mums bija nepieciešama (un ko varam no tās mācīties) un jādodas tālāk.

illva - 2012-04-24 07:46
Tagad esmu ar to tikusi galā...bet bija laiks, kad sevi vainoju...burtiski par visu..arī par to,kur nebiju vainīga.
Šodien...es satiku sievieti, kas sevi vainoja...par nepietiekami viņasprāt paveikto.Un...tikai tad, kad viņa to bija minūtes laikā pateikusi trīs reizes....es viņai pārjautāju...vai tiešām viņa sevi uzskata...par tik ļoti sliktu šodien. Viņa apstājās un apskatijās uz mani....un tas ko viņa teica..., ka nē...nemaz nē...viņai vajadzēja tikai, lai kāds viņai pasaka un apstādina to vainas apli, kurā pati bija iekāpusi.
šķiet...esmu šodien kādam iedevusi kaut ko jauku....un tas liek smaidīt.

baibam - 2012-05-02 00:56
Kad pavaicāja vienam mazam zēnam, kas ir piedošana, viņš deva brīnišķīgu atbildi: "Tas ir aromāts, kuru dāvā puķe, kad viņu bradā".- atradu "Draugos"- nu smuki pateikts!

baibam - 2012-05-02 00:57
Vispār daudz smuku teicienu Draugu lapā- "Āriene uz laiku, dvēsele uz mūžu".

illva - 2012-05-02 04:17
Cik skaisti pateikts......par to zēnu un puķi...brīnumaini.

inese - 2012-05-09 22:20
Jā - par tiem teicieniem man patīk Valda Attāla dziesmas teksts par beznosacījumu mīlestību - kā malka ziedo sevi ugunij.

kafija27 - 2012-07-04 21:20
Raksts man atsauca atmiņā divus notikumus. Pirmais tāds pozitīvs. Kad manam vecākajam dēlam bija 10 gadi, tad reiz atnākot no skolas viņš stāstīja kā bijis oiegājis pie drauga un spēlējuši spēles. Drauga kaķenītei sākušās dzemdības, bet viņa jauna būdama un bez pieredzes nemācēja pārkost nabas saites. Tad nu dēls ar draugu par abiem to izdarījuši. uzvilkuši gumijas cimdus, draugs turējis un mans dēls griezis. Un tā trijiem kaķēniem. Tajā mirklī es sapratu, ka esmu pareizi darījusi un nekad saviem bērniem neesmu stāstījusi, ka viņus ir atnesis stārķis vai atrasti kāpostos. Patiesās zināšanas izglāba kaķēniem dzīvību.
Otrs tāds vainas apziņas gadījums.Reiz bija pie mums atbraukusi radiniece ciemos. Sēdējām dārzā un dzerot kafiju pļāpājām. Te pie jaunākā dēla saskrēja bars puiku, visi ar riteņiem, troksnis, ka ne avirs parunāt ne sadzirdēt. Tā nu es liku viņiem visiem braukt ar riteņiem projām uz stadionu vai upes malu. Nepagāja ne 10 minūtes , kad manu dēu atveda draugi atpakaļ. Bija neveiksmīgi kritis un dabūja smadzeņu satricinājumu. Nogulēja slimnīcā 10 dienas. Toreiz izjutu milzīgu vainas apziņu, ka biju viņus izraidījusi no pagalma. Ja būtu palikuši, tad šis nelaimīgais atgadījums nebūtu noticis. Ir jau daudzas reizes, kad j'tamies par kaut ko vainīgas, bet šī bija spilgtākā manā mūžā. Nu jau būs pagājuši kādi 9 gadi, bet atceros joprojām.


Atpakaļ