sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Es šodien noteikti ar Tevi gribu parunāt. Pirmkārt jau tādēļ, ka sen neesmu Tev rakstījusi. Otrkārt tādēļ, ka pirmdien uz pāris nedēļām aizbraukšu atvaļinājumā un pa to laiku tad mājas lapā neienākšu.

Un īstenībā -ir tik daudz notikumu, par ko rakstīt. Un man bija tik daudz domu, ko tieši Tev gribu pateikt, bet pa to laiku saņēmu aicinājumu uzrakstīt par pāris aktuālām tēmām – 1. kā atbrīvoties no vainas apziņas un 2. kā nepieķerties instinktiem. (Jautājums skanēja - ko nozīmē pieķeršanās instinktiem, kā tas izpaužas, kas notiek, ja mēs tiem pieķeramies, kā to izmainīt, ja instinktiem nevajag pieķerties, tad kam vajag pieķerties tā vietā utt.)

Un laikam, ka tās tomēr ir divas atsevišķas tēmas un arī raksti.

Sākšu ar instinktiem. Par to ļoti daudz runā Lazarevs. Tieši instinkti kā pretstats dievišķajam. Instinkti ir mūsu pirmatnējā daba. Dzīvnieciskais mūsos. Instinkti ir tie, kas veido mūsu atkarības, kas velk mūs pie zemes (pie materiālā, pie miesiskā), instinkti ir ārkārtīgi spēcīgi un prasa piepūli, lai brīžiem to spētu uzveikt.

Instinkti ir saistīti ar „patīk” un „nepatīk”, „gribu” vai „negribu”. Šobrīd lielākā daļa sabiedrības vērtību tiek balstītas uz instinktiem.

Kāpēc?

Tādēļ, ka uz cilvēku atkarībām un baudām ir visvieglāk nopelnīt. Tādēļ, ka izmantojot instinktus ir visvieglāk ar cilvēkiem manipulēt. Tādēļ, ka ieejot atkarībā – cilvēks ir gatavs tērēt milzīgu enerģiju, lai šo savu atkarību apmierinātu.

Instinkti ir saistīti ar mūsu Ego, ar personību, ar fizisko ķermeni, toties ir distancēti no dvēseles augšanas. Ja dvēsele ko dara „instinktīvi”, tad tas ir saistīts ar intuīciju. Intuīcija ir sestā maņa. Intuīcija un instinkts nav viens un tas pats.

Ko nozīmē pieķeršanās instinktiem?

Tas ir, ka instinkti ir kļuvuši cilvēkam par kungu, ka viņš nevar vairs mierīgi izlemt kā rīkoties, bet ļauj vaļu savām graujošām iegribām vai graujošām emocijām. Un trakākais, ka šad tad viņš pats saprot, ka tā ir – bet neko nespēj izdarīt. Tas ir it kā pāri viņa spēkiem.

Piemēram, kāds ir viegli aizkaitināms un vienmēr sāk kliegt un lamāties tiklīdz viņam tiek dot konkrētais kairinājums. Un šis cilvēks zina(bet citreiz nemaz ne), ka patiešām rīkojas graujoši gan pret sevi, gan pret citiem, bet.....neko ar sevi nevar padarīt. Paraksti viņš saka „man ir tāds raksturs”, „man ir ātra daba”. Bieži vien gadās, ka citi cilvēki šo viņa vājību izmanto.

Kāds cits piemēram nevar atturēties no alkohola vai kalorijām bagāta ēdiena. Un viņš pat it kā gribētu, bet...kāds paaicināja, piedāvāja un viņš nespēja atturēties.

Vēl kāds cits iekļūst iepirkšanās atkarībā, vai ceļojumu atkarībā, vai kļūst par darbaholiķi, Vārdu sakot – kad cilvēks vairs nespēj izvērtēt vai viņam to pašam tiešām gribās vai nē, vai vajag vai nē, vai viņš var atļauties vai nē, un katru reizi nevar pretoties kārdinājumam, tad ir pamats domāt, ka vēlmes ir uzaudzētas pa lielu. Vēlmju pamatā ir instinkts iegūt.

Tad kad „trīci un drebi” par savu vēlēšanos un konkrēto rezultātu, tad tā ir pieķeršanās saviem instinktiem, to audzēšana un iešana to pavadā. Tiklīdz kaut viens var ar Tevi manipulēt dēļ instinktiem, vai arī instinkti un iegribas manipulē ar Tevi – ir pamats domāt, ka pieķeršanās instinktiem ir traucējoša un graujoša Tev pašai.

Caur ko tiek audzēti instinkti?

Instinktu audzēšana notiek caur visām fizisku baudu izraisošām darbībām (ēšana, dzeršana, mīlēšanās, fiziskas aktivitātes ar adrenalīna vairošanu- piemēram, medības, ātra braukšana utt.), materiālu vērtību iegūšanu un vairošanu (arvien labāku mašīnu, arvien lielāku māju utt.) un izdabāšana savām vēlmēm un savai gribēšanai.

Vai tas ir slikti?

Nu tai brīdī, kad neesi savai gribai un apziņai saimnieks, tad tas pavēršas pret Tevi pašu.

Pirmkārt jau – tās vēlēšanās kam pārāk pieķeramies, tās nepiepildās.

Otrkārt – vairojas atkarība, neapmierinātība, depresija (jo nav sasniegts vēlamais), rodas mazvērtības un zaudētāja sindroms.

Ko likt vietā?

Novērtēt to, kas ir. Priecāties un ar mīlestību un pateicību pieņemt sevi un savu dzīvi. Saprast, ka arī bez konkrētās vēlēšanās un iegribas varu dzīvot brīnišķīgu un mīlestības piepildītu dzīvi. Pretim instinktu audzēšanai mēs liekam ļaušanos un dievišķās enerģijas plūdumu, izpratni par Visuma kārtību, redzam cēloņus un sekas, mainām domāšanu, ja gribam dzīvot savādāk. Mēs liekam pretim visu to, ko mācāmies un darām laimes terapijā.

Un protams, nevajag tagad mesties galējībās. Instinkti mums ir vajadzīgi. Tie sazemē. Sazemējums ir labs (jo dzīvojam pasaulīgu dzīvi). Ir pamats kaut ko mainīt tad, ja ir pārmērības un Tu vairs nejūties autore savai dzīvei. Kamēr instinkti ir kā virzošais spēks tavai attīstībai – viss ir kārtībā.

Lai Tev viss izdodās!

Ar sveicienu,

Inese

Ps. Atceries, ka komentāru sadaļā tagad varam rakstīt tad, kad piereģistrējamies mājas lapā un ielogojamies.