sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: DAINA ROZENBERGA

Es ļoti mīlu Pirmdienas. Kāpēc? Jauna diena, jauna nedēļa, daudz jaunu iespēju... Skaties no kuras puses gribi, ir jauna balta lapa... Tu jau zini, ka to balto lapu vari uzšķirt jebkurā brīdī, jebkurā dienā... Es domāju tieši tāpat, bet tā Pirmdiena – ir un paliek mana mīļākā diena starp mīļākajām... :)

Ar mani pēdējā laikā notiek bezgala daudz dažādu lietu un notikumu... Pat ne tik ļoti ārēju, kā ar sevi... iekšēji. Es mainos... Dvēseles muskuļi aug. Vai sāp... Jā... brīžiem šķiet, ka ļoti. Vai ir laime? Jā! :) Tāda dziļa un nedaudz savādāka, kā ierasts... Kāpēc man šķiet svarīgi par šo stāstīt Tev? Jo ticu, ka tieši Tev noderēs...

Gan teorētiski, gan praktiski mēs ikdienā ļoti izjūtam, ka ir kalni un ir lejas. Ir augšā un ir apakšā. Un kaut kā šķiet, ka mēs, cilvēki, ļoti bieži atdalām, tos brīžus – „augšā” no tiem brīžiem – „apakšā”. Atdalām dēļ emocijām, atdalām dēļ notikumiem... It kā šķiet, dažreiz pilnīgi nesaistām sevi ar nevēlamajiem pārdzīvojumiem, dzīvojam, izdzīvojam, kad pienāk atkal „augšā”, tikai tad sākam baudīt, izdzīvot un sajust sevi kā sastāvdaļu...

Bet vai neesi domājusi, ka principā vajadzētu būt pilnībā otrādi. Tieši tad, kad esam „apakšā”, tad pilnībā izjust savu ceļa ritējumu, sajust sevi kā sastāvdaļu. Tieši tajos grūtajos bīžos pildīties ar bezgalīgu laimi un pateicību – par to, ka augam, par to, ka saņemam papildus spēku no Visuma, no Dieva... Tieši par šo pēdējā laikā es domāju nepārtraukti.

Esmu jau vairākkārt minējusi, ka pēdējā gada laikā ļoti daudz strādāju ar sevi... Brīžiem pati sev uzsitu pa plecu, vai paglaudu galvu, vai ar lepnumu paceļu galvu – redz kāda malacīte, darbojos, un turpinu darboties. Un kaut kā nevilšus piezogas sajūta – viss tik labi, tik labi, būs vēl labāk, jo zinu, kur ir tā laime, viss atrisinās viegli. La, la, lā.... :)

Un tad vienā brīdī pienāk notikumi un sajūtas, kas nebūt nešķiet – la, la, lā... Pienāk brīdis, kad sajūties, kā ar āmuru pa pieri dabūjis... Vai ar to pašu „grābekli”. Ir puns, sāp... Un kas notiek? Sašļūkam mazā čupiņā, gribam noslēpties no esošās situācijas (atdalīt sevi no būšanas „apakšā”), piemetās sevis žēlošana, bailes, sajūta, ka esi izgāzies... Kāpēc? Jo ir puns? Jo kļūdījies?

Kāpēc mums ir tik liela tendence sevi sodīt? Kāpēc šķiet, ka tiksim ātrāk ārā no bedres, tad kad pasēdēsim tajā un vēl sevi pamocīsim? Vai varbūt pat šķiet, ka tad, ja jutīšos vainīga, man to ātrāk kāds piedos? Lai Visums redz, kāda es laba, jūtos „atbildīga”...

Ko dara Visums? Smaida! Un kā vienmēr saka – „JĀ!”. Jūties vainīga – Tu esi, jā! Jūties upuris – Tu esi, jā! Tev ir grūti – JĀ!!!!! Un viss mūsu smagums  aug augumā – 10 kārtīgi! Vai dzirdi? Ar katru Tavu nopūtu viss paliek 10 reizes smagāks! Un tieši tad šķiet, dzīve ir tik ļoti nežēlīga un skarba. Un to tikai tajā redzam. Kāpēc? Jo pašas to vairojam!

Vai Tu to vēlies? Es noteikti nē! Un ticu, ka Tu ne pavisam! Jo mācāmies sevi mīlēt, jo vēlamies sevi mīlēt, jo vēlamies būt laimīgas!

Mīļā, bet mēs dzīvojam tik pasakainā pasaulē. Bezgalīgi mīlošā Dieva azotē. Mēs dzīvojam Visumā, kurš VIENMĒR mūs atbalsta! Ir tikai mūsu atbildība un izvēle, no kuras puses skatīties uz ikvienu savas dzīves situāciju! Tajā mirklī, kad jūti, ka esi „apakšā”, kad jūti, ka sevī sāc vairot sāpes, smagumu – atceries, Dievs Tevi mīl, atceries, Visums Tevi atbalsta. Tev ir tikai jāierauga gaisma. Un gaisma vienmēr ir līdzās.

Un tagad saskati Visumā veselumu. Saskati, ko saka Dievs dvēselītei (links) – Viss ir viens!  Nav tāda „augšā un apakšā”, atrodoties augšā, mēs atrodamies apakšā un atrodoties apakšā mēs atrodamies augšā. Nepiešķir nozīmi un īpašības vārdu notikumiem savā dzīvē. Tie nav ne labi, ne slikti. Viss, kas ar Tevi notiek – ir Tava dzīve. Dziļā pateicībā izdzīvo ik mirkli. Esi laimīga par to, ka dzīvo, ka esi šeit un tagad. Esi gaisma, vairo gaismu –sevī, ap sevi! Un tā vairosies 10 kārtīgi.

Ja tieši šobrīd jūti, kā sāp Tavs puns... Esi pateicīga, ka izdzīvo jaunu iespēju mācīties! Esi laimīga, jo iemācīsies un kļūsi gudrāka, skaidrāka, mīlošāka! Pieliec nedaudz spēka un iegriez enerģiju sevī pozitīvā virzienā, kaut tikai ar apziņu, ka vairojot negatīvo, tas pieaug aritmētiskās progresijas ātrumā, vai arī vairojot pozitīvo – tas pieaug tik pat ātri! :)

Tu to spēj! Tici sev! Tici Dievam! Tici Visuma atbalstam! Tev nav variantu! Savādāk, Tu sevi iznīcini!

Es sēžu un smaidu... Kā vienmēr... Jo tik ļoti izjūtu, ka viss, ko rakstu tikai plūst caur mani. Nav nekādas vajadzības izdomāt, ko vēlies pateikt, ir tikai jāļaujas Mīlestības valodai!

Pasmaidi, no sirds, man un galvenais – SEV! :)

Mīlestība vairo Mīlestību.