sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: ANITA BUZJUKA
Mēs - cilvēki, esam tik dažādi un neatkārtojami, un tomēr ir kas tāds, kas mums visiem ir kopīgs, mēs visi vēlamies būt laimīgi. Viss, ko cilvēks dara savā dzīvē, tiek virzīts tikai un vienīgi uz šo mērķi- būt laimīgam. Jebkurai mūsu darbībai ir pozitīvs nolūks, lai arī brīžiem tam ir grūti noticēt. Nav sliktu cilvēku, kāds vienkārši varbūt ir apmaldījies, samulsis un novirzījies no sevis paša, arī viņš vēlas būt laimīgs, bet nezina kā. Tad kāpēc gan visiem tas neizdodas? Kas ir tas, kas traucē cilvēkam būt laimīgam? Kur ir meklējama laimes „atslēga"?
Šobrīd ir tik milzum daudz informācijas, dažādas metodes, kas māca, kā būt veseliem, veiksmīgiem un laimīgiem. Bet neskatoties uz to, ka mēs varbūt esam beiguši neskaitāmas skolas, apmeklējuši daudzus seminārus, izlasījuši kaudzēm grāmatas, lielai daļai no mums tā ir un paliek tikai teorija. Kāpēc gan tā ir? Kas mums traucē būt laimīgiem? Jēzus ir teicis: „Lai jums notiek pēc jūsu ticības". Viss ir ticības jautājums. Laimes „atslēga" ir meklējama ticībā. Es šeit nedomāju reliģisko aspektu, bet vienkārši ticību , ticību veiksmei, laimei, tam, ka viss iecerētais izdosies un, visbeidzot, ticību sev, gaismai un mīlestībai. .........
Svarīgi ir saprast, ka ar mums notiek tas, kam mēs ticam. Ik mirklis dzīvē ir ticības caurstrāvots. Mēs izvēlamies, kam mēs ticam, un tas arī virza mūsu ticības vektoru noteiktā virzienā.
Kas tad ir tas, kas traucē mūsu ticībai? Tās ir bailes. Bailēm ir ļoti dažādas izpausmes, un tās reizēm iezogas mūsu dzīvē nemanāmi, arī kā šaubas, nedrošība vai tml. Mēs baidāmies ko pazaudēt, kļūdīties, izskatīties muļķīgiem, uztraucamies, ko par mums citi padomās, vai tikai mēs esam gana labi, gana perfekti, un šādi baiļojoties mēs palaižam garām savas iespējas, jo bailes mūs ir pārņēmušas savā varā, un mēs nemanot, esam kļuvuši par tās vergiem. Baiļu pārņemti, mēs reizēm darām pilnīgi absurdas lietas, viens otru iznīcinām, uzspiežam otram savu gribu, manipulējam, krāpjam un tml., nodarbojamies ar lietām, kas mums nesagādā nekāda prieka, strādājam darbos, kuri mūs nomāc, nevarot sagaidīt darba laika beigas, esam starp sev svešiem cilvēkiem, jo atkal jau baidāmies mainīt savu dzīvi, baidāmies palikt vieni.
Manuprāt, šobrīd pasaulē tas ir ļoti aktuāls jautājums, šķiet, ka kāds apzināti ieved cilvēkus šai baiļu ''slazdā'', lai mēs aizmirstu par to, kas tad mēs patiesībā esam, kāds ir mūsu īstenais spēks un kādas ir patiesās dzīves vērtības. Mēs esam kā aizmiguši, aizvērušies savai īstenai dzīvei, jo mums ir bail. Bailēm ir graujošs raksturs, tās traucē mums dzīvē virzīties uz priekšu, būt tiem, kas mēs patiesībā esam. Bet labā ziņa ir tā, ka bailes mūsu dzīvē darbojas tik ilgi, kamēr mēs paši to pieļaujam, un mūsu spēkos ir tās apturēt, aizliegt tām mūs traucēt. Būtībā bailes ir ticības trūkums, tās ir pretstatā ticībai, bet vienmēr der atcerēties, ka ticība ir stiprāka par bailēm, veselība stiprāka par slimību, labklājība stiprāka par nabadzību , mīlestība stiprāka par naidu..........
Ticība mums ir ļoti nepieciešama. Tā ir radošs spēks, kas virza mūs dzīvē uz priekšu. Mēs pieņemam lēmumu, kas mēs vēlamies būt, kādu dzīvi dzīvot, un ar mīlestību virzām savu ticības vektoru mums vajadzīgā virzienā, droši un pārliecinoši.. Ja mūsu ticība būs stipra, bailes atkāpsies ticības priekšā, tās nevarēs darboties sirdī, kura būs pārpilna ar ticību un mīlestību.
Mēs pārstājam ticēt tiem apstākļiem, kas mūs ierobežo, mēs ticam tām iespējām, ko dzīve mums piedāvā. Mēs apzināti izvēlamies to, ko vēlamies, un tieši tas sāk mūsu dzīvē notikt, jo kur ir mūsu uzmanība, tur ir enerģija. Tas arī ir vērtīgākais, kas mums ir, tie esam mēs paši, tā ir mūsu uzmanība. Pievēršot kaut kam savu uzmanību, mēs atdodam savu enerģiju, tāpēc ir svarīgi izdarīt apzinātu izvēli, kam mēs to darām, vai tas ir tas, ko mēs vēlamies. Varētu to teikt arī tā, ka mēs izvēlamies, vai mēs pievēršam savu uzmanību apstākļiem, kas mūs ierobežo, vai arī iespējām, kas mums tiek piedāvātas. Bezjēdzīgi ir cīnīties ar apstākļiem, mēs tos nevaram izmainīt, mēs varam izmainīt tikai sevi, savu ticību. Novēlu visiem ticēt iespējām, ko dzīve mums piedāvā, nevis apstākļiem, kas mūs ierobežo!
Lai Ticība, Cerība un Mīlestība ir ar jums!
Visiem drosmi vēlot,
Anita (*-*)