Pārprastā ziedošanās


sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA

autors: INESE PRISJOLKOVA

 Pēdējā laikā arvien biežāk man konsultācijās un semināros ir sievietes, kas saka, ka jūtas iztukšotas, atdodot sevi visu vīram, ģimenei, darbam vai arī visam tam kopā.

Un tad es domāju, cik tas tomēr ir kaut kā ačgārni saprasts, jo – mēs taču saviem tuvākajiem vēlam pašu labāko, ko vien viņi būtu pelnījuši. Satiekot un iemīlot savu cilvēku, mēs taču tik ļoti domājam par to kā kopā būsim laimīgi, kā viņu darīt laimīgu, kā pašai būt visskaistākai un pievilcīgākai, kā dod savam vīrietim pašu pilnību. Un bērniem mīlošu mammu, un vīram mīlošu un laimīgu sievu . :)

Un pēc tam šo savu pilnību soli pa solim pašas sagraujam. Vai nu cenšoties izdabāt, vai pārāk daudz padarīt, vai izpatikt, vai ziedoties. Sievietes ir iemācījušās no sevis ņemt nost gabaliņu pa gabaliņam, lai to dāvātu saviem tuvākajiem. Atņem sev brīvo laiku. Atņem sev rūpes pašas par sevi. Atņem sev savus hobijus un savu atpūtu. Atņem, atņem un atņem. Un beigās no tās brīnišķīgās fantastiskās sievietes, kāda tā bija iepazīšanās sākumā, vairs nekas nav palicis. Pelēka. Nogurusi. Spogulī vairs nemaz skatīties negribas. Un tai pat laikā – strādā, strādā un strādā, lai tik visiem būtu labi.

Vai viņiem ir labi? Nē. Viņi saņem to, ko viņiem dod un ja nav ko vairs dot, tad tieši šo – neko – viņi arī saņem. Pat ja ēdiens ir uztaisīts, drēbes sagludinātas un māja izmazgāta – piepildījuma un gandarījuma tajā vairs nav.

Ko darīt?

Mainīties. Pa priekšu mainīt domāšanu un saprast, ka laiks, ko veltu sev un savai pilnveidei ir vajadzīgs arī manai ģimenei.

Es reiz, mācoties maģistrantūrā, piedalījos vienā treniņā, kur uzdevums bija sadalīties pa pāriem un apstāties ar mugurām tā, lai otram būtu labi. Un tad tik sākas smieklīgākais. Cilvēks ņemas un velk to otru it kā uz savas muguras – „nu, gulies, gulies, lai taču tev ērtāk”, tas otrs stīvējas pretim, jo arī viņam taču ir jādomā par otru – „gulies tu. Lai taču tev ērtāk”. Beigu beigās abi piekusuši, nepamierināti, dusmīgi, ka tas otrs nav izmantojis tik brīnišķīgu piedāvājumu un ērtu pozu....

Un tad otrs uzdevums tam pašam pārim – apstājies tā, lai tev būtu ērti. Cilvēki sastājas, atbalstās ar mugurām, ieriktējas un stāv. Abiem labi. Abi atpūtušies. Abi laimīgi.

Lūk – laimīgu attiecību pirmais un galvenais noteikums ir audzēt sevī šo laimi un pilnību un tad dalīties ar otru tajā. Nevis sevi nodzīt līdz tam, ka vairs nav, ko dot , bet tieši otrādi – audzēt sevī mīlestību, prieku un laimi. Daudz par sevi domāt. Daudz sev dot. Daudz pilnveidoties un augt. Rūpēties par savu dvēseli. Par ķermeni. Par garu. Galu galā – tas ir svarīgākais uzdevums šai dzīvē. Un tad – dalīties ar šo savu pilnību ar citiem, tā atkal vairojot to, kas Tevī ir.

Tieši sevis pazaudēšana ir visbiežāk sastopamais iemesls neveiksmīgu pāru attiecībās.

Bet mums nav sevi jāpazaudē. Nē.

Tieši otrādi.

Mums būtu pietiekoši daudz jāvelta laiks, lai sevi „atrastu” un pilnveidotu. Lai izveidotu attiecības ar savu augstāko „Es”, lai sakārtotu attiecības ar sevi kā sievieti – un iemācītos dzīvot saskaņā ar sievišķo enerģiju, lai pieņemtu un iemīlētu savu ķermeni, lai mainītu savu attieksmi, ja tas nepieciešams, lai..... Jā – lai atrastu sevi. Lai uzzinātu „kas es esmu”, „kas man patīk”, „ko ar prieku daru”, „kad esmu laimīga” utt.

Vai Tev tas izdodas? Vai izdodas saprast, ka laiks, ko ieguldi sevī (savās domās, attieksmes maiņā, pozitīvā enerģijā) ir vērtība gan priekš Tevis, gan priekš visiem, ar ko esi kopā.

Es novēlu Tev to. Lai Taviem mīļajiem Tu esi pati pilnība un lai pirmkārt jau Tu tāda esi pati priekš sevis – atpūtusies, laimīga, mīlestības piepildīta.

Ar mīļumu,

Inese

Komentāri (22)  |  2012-04-11 21:47  |  Skatīts: 4538x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
baibam - 2012-04-12 01:31
Piekritīšu rakstītajam. Jautājums- citēju- "saprast, ka laiks, ko veltu sev un savai pilnveidei ir vajadzīgs arī manai ģimenei"- es to saprotu brīnišķīgi, bet ko darīt, ja vīram dažkārt ir citādas domas šai jautājumā- kā to savienot ar "vīru- lēmumu pieņēmēju"? :)

inese - 2012-04-12 01:47
Ar vīru vajag parunāties. Vīram vajag stāstīt. Viņš ļoti daudz ko no mūsu - sieviešu- pasaules nezina. Mēs pašas "audzinām" un "izglītojam" savus vīrus. Vīram ir jāiemācās saprast un pieņemt sievietes vajadzības. Tieši vīrs mums nodrošina emocionālo drošību. Arī visu cita veida drošību -ka drīkstam būt tādas, kādas esam un tieši tas ir jauki :)

Vīrus mēs ieinteresējam. Vīrus ieintriģējam. Sievietei ir savs noslēpums. Savs šarms. Viņam tas ļoti patīk.
Tas ir kaut kas atšķirīgs no vīrišķā un tieši tāpēc viņu tā uzrunā.

Sievietei vienmēr ir paņēmieni kā savam vīram palīdzēt pieņemt tos lēmumus, kas ir labi visai ģimenei.

baibam - 2012-04-12 16:30
Paldies!

inese - 2012-04-12 17:31
Šodien lasīju vienu senu interviju ar Agnesi, kur viņa saka:

"Cilvēks spēj darīt labu pasaulei, apkārtējai videi, citiem cilvēkiem tikai un vienīgi caur savu personīgo garīgo izaugsmi, tātad, pirmkārt, darot labu pats sev "

visa intervija:
http://laisma.1w.lv/502-gaisrege-agnese-berzina-no-ragaciema-1/

baibam - 2012-04-12 18:18
Nu tam ir jāpiekrīt. Sai Baba runā par to pašu- tikai apgriezti- viss, ko mēs darām priekš citiem, patiesībā pirmām kārtām ir vajadzīgs mums pašiem, ar domu, ka mēs to darām (piem., palīdzam kādam) priekš sevis, savas izaugsmes.

inese - 2012-04-13 20:37
Tas būtu izcili, ja mēs katreiz saprastu, ka darām jau priekš sevis - savai izaugsmei. Tad upurēšanās un sevis izmelšana tik bieži nebūtu sastopama.

ilonas - 2012-05-01 04:01
Šodien aizdomājos par mūsu laiku, ko pavadām tiekoties ar citiem cilvēkiem. Ne darbā, bet ārpus - radinieki, draugi, paziņas, utt. Viss ir labi, ka tie ir cilvēki, ar kuriem gribam tikties. Bet, ko darīt tad, ja tie ir radinieki, kurus Tu nevēlies redzēt biežāk kā jubilejās, bet diemžēl nākas. Ko darīt, ja katru reizi pēc tikšanās Tevi pārņem sajūta, ka 'pilnīgi tukši pavadīts laiks". Tās nav dusmas, tā nav vilšanās, tikai vienkārši tā jūties. Būtībā tā arī ir pārprastā ziedošanās. Ja Tu savam dzīvesdraugam godīgi pasaki, ka jubilejās brauksi, bet lieki centīsies nebraukt. Tas ir egoistiski, vai tomēr godīga attieksme pret sevi un pret otru?

Tad man radās doma, cik bieži mēs tiekamies dzīvē ar cilvēkiem kaut kāda pienākuma pēc? Vai esam pietiekami godīgi, lai vismaz savam vīram/ sievai pateiktu - nē, man ar tiem cilvēkiem vismaz patreiz nav pa ceļam!!!

Cik daudz mēs vispār darām tikai tāpēc, ka tā prasa kaut kādas normas?

jannat - 2012-05-01 19:37
Man liidziigi ar radiniekiem - galvenais neidalizeet cilveekus un nekritizeeet vi nju personiibas, dziives uzskatus utt, kas nesasskan ar pasu - es izveelos tiesaam braukt tikai seviskos gadiijumos, kad nu nevar nebraukt, bet citaadi, es aizbildinos ar aiznjemtiibu vai ko citu un panjemu sev briivu dienu, kad viirs pie vinjiem brauc!!
Vienkaarsi mums nesaskan taas personiibas, nav aizrautiigas sarunas, vinjiem ir citas prioritaates un man savas un to jaarespektee! un negribu teelot labo, ceelo, gaadiigo radinieci, ja taada neesmu! cilveeki to saak vienkaarsi izmantot un ne viens ne otrs no siim attieciibaam tapat nav laimiigs! Galu galaa mums ir taa izveeles iespeeja tikties ar tiem, ar kuriem ir labi un kuri ir prieciigi par tavu kompaaniju, jo no taa ir tikai pozitiivas emocijas!!
Ilona, es domaaju, ka ar viiru mieriigi aprunaajies un pasaki savas sajuutas, ka veelies braukt retaak, aicini uz sapratni - es nedomaaju, ka tas ir egoistiski! es savam viiram skaidri un gaisi pateicu, ka negribu braukt biezi taadu un taadu iemeslu deelj - vins zin manu attieksmi - un pienjem.

dainarozenberga - 2012-05-03 01:54
Kādu brīdi padomāju pie šī jautājuma un to, kādas ir manas sajūtas... Es viennozīmīgi esmu par to, ka savs laiks ir ļoti jānovērtē, jāciena sevi un mums nav pienākuma atrasties starp cilvēkiem, starp kuriem mēs nejūtamies ērti. Mums ir ļoti svarīgi, tieši laimes terapijas sākumposmā, kontaktēties ar cilvēkiem, kas mūs iedvesmo, motivē, paceļ, lai mūsu sajūta nostirpinātos daudz dziļāk, lai negatīvu cilvēku sabiedrība daudz straujāk nenomet mūs sākuma stāvoklī... Jā, es šim visam piekrītu tik ilgi, līdz mēs iekšēji kļūstam sitpri, mīlestības un pateicības pilni.
Ja ir pienācis brīdis, kad ļoti skaidri apzinies, kur meklējama laime, miers, harmonija un mīlestība, tad es domāju, esam jau citā "stadijā". Ja ir tā, ka jau kādu laiku ar sevi strādā, izjūti progresu un iekšējo spēku... tad pavērtē, kāpēc izvairies no sev "netīkamiem" cilvēkiem. Manuprāt, ir ļoti šaura līnija starp cieņu pret savu laiku un sevi, un starp egoismu, jušanos pārākam... Tikai pajautā sev, paskaties sevī. Ja Tevī ir dziļa cieņa, pateicība un mīlestība pret ikvienu cilvēku, kā dvēseli, kas nākusi šeit, uz zemes, iziet savas mācības, tad ne mirkli neizjutīsi negatīvu enerģiju attiecībā pert kādu. Mēs mācāmies mīlestību... ja kāds ir drūms, negatīvs, bēdīgs, čīkstīgs, slinks... viņam pietrūkst Mīlestības... Tajā mirklī, ja piesitam kāju grīdā ("tēlaini" runājot) un sakām - MANS laiks ir vairāk vērts... tad šeit runā Tavs ego, ne dvēsele un Mīlestība... Mēs no ikvienas tikšanās varam ko paņemt un vēl vairāk, mēs ikvienā tikšanās reizē, ar jebkuru brīnišķīgo cilvēku, Dieva bērnu, varam DOT... :) Radi, dalies, vairo... sevī un ap sevi...
Pazemībā un Mīlestībā,
D.

ilonas - 2012-05-03 06:15
Paldies par padomu dot Mīlestību. Man likās, ka ir svarīgi cilvēkam neuzmākties ar savu viedokli, saviem padomiem, dzīves uzskatiem. To es arī cenšos darīt. Ja es ar šiem cilvēkiem runātu par Laimes terapiju, domāju, ka viņi pieklājības pēc klusētu, bet nedomāju, ka viņi man piekristu.

Mēs katrs pats dzīvē atrodam to, ko mums vajag. Tāpēc vēlu arī viņiem atrast un baudīt tādu dzīvi, kādu viņi vēlas.

Man tagad ir garāka darba diena un vienīgais brīdis, kad pabūt vienatnē un pārdomāt ir no pieciem līdz sešiem no rīta. Pārējā laikā es esmu starp cilvēkiem. Droši vien tāpēc daudz krasāk izjūtu nepieciešamību pēc laika sev, laiku pabūšanai vienatnē. Es nejūtos tik stipra, lai izvērtētu savu dzīvi, savu rīcību,, strādājot darbā vai klausoties nemainīgus stāstus par radinieku sliktajiem kaimiņiem.

Patiesībā man pirmo reizi dzīvē negribas mainīt citus cilvēkus un mēģināt viņu par kaut ko pārliecināt. Bet tas taču nenozīmē, ka man regulāri, t.i., ik pa divām nedēļām jābauda viņu sabiedrība. Es laikam esmu egoiste, bet, strādājot turpat 12 stundas dienā, tas atlikušais laiks man šķiet vairāk vērts... nu patreiz laikam esmu pārāk liela egoiste...
Es mēģinu pāris gadus to pieņemt, bet nu tagad ir kaut kas galīgi apnicis...

dainarozenberga - 2012-05-03 15:28
Mīļā, Ilona! It viss ir tāds, kā mēs uz to paskatāmies... Egoisms jau arī nav ne slikts ne labs, tas tikai nozīmē, ka mums pietrūkst mīlestības. Es rakstīju, ka pieņemt un mīlēt varam ikvienu tad, kad pašas esam mierā, harmonijā un pilnas ar mīlestību. Tu esi piekususi un tas ir pilnīgi normāli, ka vēlies daudz vairāk laika veltīt sev.
Es nebūt nedomāju kādu pārtaisīt, pārliecināt un uzbāsties. Es vienkārši piedāvāju paskatīties uz ikvienu cilvēku un ikkatru situāciju kā dāvanu un iespēju tajā kaut ko dot no sevis, ne jau ar varu, vienkārši, sevī pludināt pārliecību un sajūtu, ka tieši šī tikšanās būs brīnišķīga tāpēc, ka es esmu šeit, ka es vairoju labo ap sevi...
Ilona, Tev ir jāsapildās pašai, lai Tu varētu dot... Šobrīd, Tev jālīdzsvaro savs laiks, un enerģijas, spēku atdeve, ko velti citiem (ģimenei, darbam, radiem...) un ko velti sev... Un tiklīdz Tu jutīsi, ka esi miera, harmonijas, spēka, mīlestības pilna, tad dot, dalīties un vairot būs daudz vieglāk, jo mēs taču varam dot tikai to, kas ir mūsos... :)
Ar mīļumu,
D.

ilonas - 2012-05-03 18:47
Paldies Daina par mīļumu. Paldies par padomu. Man pašai šķiet, ka tā ir viena no manas dzīves mācībām - sniegt mīlestību, kad šķiet, kad pašai nav un škiet, kad nav kur ņemt. Es patiesi to mācos. Ir jomas, kur izdodas, bet ir jomas, kur vēl nē.

dainarozenberga - 2012-05-04 01:22
Ilona, Mīlestības mācība ir tā, kura mums ikvienam ir jāiziet šeit uz zemes... Mēs visi mācāmies. Man arī - brīžiem izdodas, brīžiem grūtāk. Es galvenokārt mācos mīlēt sevi, kaut arī tik vai tā tas viss ir tik ļoti saistīts. Ja nemīlam sevi, neveltām uzmanību sev, tad par visām varītēm gribēdami nevarām mīlēt citus... Es domāju, ka uzrakstīšu rakstu par šo, jo jūtu, ka man ir daudz ko teikt šajā jautājumā... :)))))
Mums viss izdosies! Mums jau izdodas! :)
PRIECĪGUS Latvijas svētkus!

illva - 2012-05-04 05:58
Njāāāā...pārprastā ziedošanās- ik pa laikam es sevi nokontrolēju...kas ar mani notiekās...un cik reizes atkal esmu sevi piekrāpusi.Tik ļoti gribās, lai visi citi justos labi...pati par sevi piemirstot...kaut arī labi apzinoties, ka vēlos ko citu. Un...tikai tajā mirklī...kad sāku sevi cienīt un piepildīties ar mīlestību...tad pēkšņi kaut kas notiekās man par labu...brīnumaini. Bet ne vienmēr izdodās.Tik viegli pavilkties uz veco uzvedības modeli.

illva - 2012-05-04 06:44
Es tikko pārlasiju komentārus. Un....es mazliet aizdomājos...par Ilonas sarunu.
Jauki...ka atklāti ...nemelojot vari pateikt ko domā savai otrai pusītei.
Tā ir pilnīga atļauja legāli nebraukt.
Bet!!!...ja tie cilvēki ir gatavi klausīties....tikai aiz pieklājības....vai esi iedomājusies....cik ļoti viņi visi Tevi ciena.
Jo!!!...Tev noteikti nav pat jārunā par laimes terapiju...bet gan jāuzvedās pēc tās......esi kopā...ar sev tuvu cilvēku...pie viņam svarīgiem cilvēkiem...un baudi mirkli...pēc 12nostrādātām stundām. Un!!! tā!!!...ir tik ļoti mīlestības dalīšanās....un tas ir brīnumaini!!


ilonas - 2012-05-04 14:53
illva

Es nezinu, vai šie cilvēki ir gatavi klausīties manas pārdomas un uzskatus par dzīvi. Mēs nekad par tādu tēmu neesam runājuši. Turklāt uzskatu, ka laimes terapija katram ir sava un katram pa savu ceļu līdz tai ir jānonāk. Katram pašam. Nevis klausoties, bet jautājot un meklējot atbildes. Es ļoti vados pēc principa, ka zināšanas pie katra atnāk tikai tad, kad cilvēks ir gatavs tās apgūt.

Par melošanu vai nemelošanu otrai pusītei - es braucu pie vīra radiem gandrīz katru otro nedēļu un ja jābrauc arī atlikušās, tad man nav pat laika kādu grāmatu izlasīt. Bet tur lasīt es nevaru, jo viņiem tas šķiet nepieklājīgi pret viņiem. Ja es melošu vīram un pati jutīšos slikti, arī viņš jutīsies slikti, bet nezinās kāpēc. Es labāk ar prieku divas reizes neaizbraucu nekā aizbraucu un iekšēji vāros.
Man laimes terapija nozīmē arī sevi mīlēt, pat ja tas kādam varētu nepatikt.


illva - 2012-05-04 17:49
Ilona
Jā!!!...es piekrītu, ka katram cilvēkam ir savs dzīves ceļš ejams...un mēs katrs nonākam...līdz atbilžu meklējumiem......tikai mums katram...kā es saku...ir savs temps...savs ātrums.
Un...tikai mēs pašas esam atbildīgas...cik lietderīgi mēs izmantojam savu laiku un kā to izmantojam. Citreiz gribās būt kopā ar citiem cilvēkiem...priecāties...un runāties...līksmot un darboties kopā...bet!!...citreizir tā, ka gribās pabūt vienatnē....sarunāties ar sevi...izlasot kādu literatūtu....kas piepilda mūsu dvēseles...svarīgākais...šajā visā izjust laimes izjūtu.

kafija27 - 2012-06-27 18:22
Jā, laikam tiešām viena no lielākajām kļūdām, ko sieviete var izdarīt ir atņemt sevi sev pašai. Daudzus gadus tas likās pats par sevi saprotams, bet nu kad bērni sāk spurgt pa vienam vien no ligzdas, vīram darba specifika tāda, ka mēnesī tiekamies vidēji 5 dienas, tad sajūtas reizēm ne no laimīgākajām. Sāk pārņemt tāds kā tukšās ligzdas sindroms. Esmu centusies būt laba sieva un māte un to nenožēloju. Bet savas vēlmes esmu atstājusi aiz borta. Tas vēl būs kādu laiku, kamēr vienam no bērniem sakārtosies veselības problēmas, kā dēļ arī esmu diezgan pakļauta mājas režīmam. Bet sapņi pa galvu lidinās.Reizēm laimes sajūta mijās ar asarām, bet varbūt ka līdzsvars ir vajadzīgs? Varbūt atļauties būt visu laiku laimīgai ir prasīts par daudz?Bet kāda iekšējā balss un intuīcija saka priekšā, ka kaut kas sāk iet ne pa tām sliedēm. Tik ļoti gribētos braukāt uz semināriem, bet pagaidām tas nav reāli izdarāms, varbūt pēc kāda pus gada. Varbūt saņemšos uz individuālu konsulāciju. Pēc lasīta ir vairāk kā skaidrs, ka Inese ir fantastisks cilvēks. Uz daudziem jautājumiem jau var rast atbildes šai mājas lapā. Paldies par to!

illva - 2012-06-27 23:53
Kafija27
Izklausās, ka Tu esi brīnišķīga sieviete...pie tam...tik ļoti pati nonākusi skaidrībā, ka kaut kas nav.....es pilnīgi ticu, ka saņemsies un aizbrauksi uz konsultāciju.....tici man...es to esmu izbaudijusi...un saku no sirds...tas tik ļoti palīdz....un Inesīte patiesi ir mūsu brīnumiņš.....kas izgaismos visas mūsu bažas...parādīs mūsu realitāti un resursiņus....kur varam ķerties un darboties sev par godu tālāk.
Bet.....atļauties būt visu laiku laimīgai ir prasīts par daudz!?.....arī es kādu brīdi tā domāju....bet, kur tas ir noteikts....Mēs cilvēki esam pieraduši, ka pēc labā....vienmēr nāk sliktais.....un patiesībā paši to piesaistam....jo mūsos ir bažas....un tās enerģētiski vairojās. To gan nedrīkst pieļaut.
Lai izdodās saņemties...un ar sveicieniem kafija.

kafija27 - 2012-06-28 17:07
Uz konsultāciju noteikti aizbraukšu, jo ļoti gribās klātienē satikt brīnišķīgu cilvēku kāda ir Inese.
Piekrītu, ka mēs paši piesaistām visus notikumus savā dzīvē. Ja kādu laiku iet viss gludi, tad atliek tikai nodomāt, ka pārāk labi viss lai būtu ticami un nākamā ķibele ir klāt.
Vakar pēc .... neatceros pat cik gadiem pieņēmu lēmumu rudenī uz 4 dienām viena pati izbraukt ārpus Latvijas uz kādu pasākumu. Stimulu deva arī iepriekšējā dienā jaunākā dēla teiktais- mammu sāc dzīvot! Mums sievietēm laikam tiešām tas asinīs- tā pārprastā ziedošanās. Gribās būt perfektām sievām un mātēm un liekās , ka tikai mēs visu izdarīsim pareizi un ka bez mums neviens netiks galā. Un kā vēl tiks. Vakar bija telefona saruna ar draudzeni kura gūžas lūzuma dēl uz 3 mēnešiem piekalta pie gultas. Izrādās, ka viņas vīrs, ko viņa domājam neko nemākam no mājas darbiem ir vienkārši perfekts. Māk gan gatavot ēst, gan māju četrrāpus izmazgāt, gan veļu izmazgāt un sievas naktskrekliņu skaisti uz pakaramā pakārt žāvēties, lai viņš nav jāgludina. Draudzene saka, ka tas laikam liktenis, kurš lika viņai iegūt traumu, lai savu vīru ieraudzītu jaunā gaismā.

baibam - 2012-06-29 03:57
kafija27- es arī esmu palaidusi vīru ar bērniem šobrīd brīvsolī (viņi tiek galā lieliski) un nu baudu šo nedēļu (pirmo x pa 5 gadiem :):):):)) tikai sev. Es jūtos fantastiski, katru dienu smaidu līdz ausīm. Esmu noķellējusies ar sejas, matu maskām, lakoju nagus utt. Katru vakaru skatos filmas.. lasu.. daru visu, ko sirds vēlas. Bet, meitenes!!! To vajag darīt ātrāk, pirms dzīve uz to pagrūž:)

inese - 2012-06-29 15:52
Cik labi Baibiņ. Tu šobrīd esi paraugs visām mazo bērnu mammām.
Man pēdējā laikā tik bieži ir nācies runāt par tēmu, ka mammīte nevar atdot sevi visu bērniem, ja piedevām grib būt laimīga. Ka ir jāatvēl kāda daļa laika arī sev pašai.
Malacīts, ka Tev tas šobrīd ir izdevies.
Samīļoju Tevi :))


Atpakaļ