Pārprastā ziedošanās Komentāri:
ilonas -
2012-05-01 04:01 Šodien aizdomājos par mūsu laiku, ko pavadām tiekoties ar citiem cilvēkiem. Ne darbā, bet ārpus - radinieki, draugi, paziņas, utt. Viss ir labi, ka tie ir cilvēki, ar kuriem gribam tikties. Bet, ko darīt tad, ja tie ir radinieki, kurus Tu nevēlies redzēt biežāk kā jubilejās, bet diemžēl nākas. Ko darīt, ja katru reizi pēc tikšanās Tevi pārņem sajūta, ka 'pilnīgi tukši pavadīts laiks". Tās nav dusmas, tā nav vilšanās, tikai vienkārši tā jūties. Būtībā tā arī ir pārprastā ziedošanās. Ja Tu savam dzīvesdraugam godīgi pasaki, ka jubilejās brauksi, bet lieki centīsies nebraukt. Tas ir egoistiski, vai tomēr godīga attieksme pret sevi un pret otru?
Tad man radās doma, cik bieži mēs tiekamies dzīvē ar cilvēkiem kaut kāda pienākuma pēc? Vai esam pietiekami godīgi, lai vismaz savam vīram/ sievai pateiktu - nē, man ar tiem cilvēkiem vismaz patreiz nav pa ceļam!!!
Cik daudz mēs vispār darām tikai tāpēc, ka tā prasa kaut kādas normas?
ilonas -
2012-05-03 06:15 Paldies par padomu dot Mīlestību. Man likās, ka ir svarīgi cilvēkam neuzmākties ar savu viedokli, saviem padomiem, dzīves uzskatiem. To es arī cenšos darīt. Ja es ar šiem cilvēkiem runātu par Laimes terapiju, domāju, ka viņi pieklājības pēc klusētu, bet nedomāju, ka viņi man piekristu.
Mēs katrs pats dzīvē atrodam to, ko mums vajag. Tāpēc vēlu arī viņiem atrast un baudīt tādu dzīvi, kādu viņi vēlas.
Man tagad ir garāka darba diena un vienīgais brīdis, kad pabūt vienatnē un pārdomāt ir no pieciem līdz sešiem no rīta. Pārējā laikā es esmu starp cilvēkiem. Droši vien tāpēc daudz krasāk izjūtu nepieciešamību pēc laika sev, laiku pabūšanai vienatnē. Es nejūtos tik stipra, lai izvērtētu savu dzīvi, savu rīcību,, strādājot darbā vai klausoties nemainīgus stāstus par radinieku sliktajiem kaimiņiem.
Patiesībā man pirmo reizi dzīvē negribas mainīt citus cilvēkus un mēģināt viņu par kaut ko pārliecināt. Bet tas taču nenozīmē, ka man regulāri, t.i., ik pa divām nedēļām jābauda viņu sabiedrība. Es laikam esmu egoiste, bet, strādājot turpat 12 stundas dienā, tas atlikušais laiks man šķiet vairāk vērts... nu patreiz laikam esmu pārāk liela egoiste...
Es mēģinu pāris gadus to pieņemt, bet nu tagad ir kaut kas galīgi apnicis...
ilonas -
2012-05-03 18:47 Paldies Daina par mīļumu. Paldies par padomu. Man pašai šķiet, ka tā ir viena no manas dzīves mācībām - sniegt mīlestību, kad šķiet, kad pašai nav un škiet, kad nav kur ņemt. Es patiesi to mācos. Ir jomas, kur izdodas, bet ir jomas, kur vēl nē.
ilonas -
2012-05-04 14:53 illva
Es nezinu, vai šie cilvēki ir gatavi klausīties manas pārdomas un uzskatus par dzīvi. Mēs nekad par tādu tēmu neesam runājuši. Turklāt uzskatu, ka laimes terapija katram ir sava un katram pa savu ceļu līdz tai ir jānonāk. Katram pašam. Nevis klausoties, bet jautājot un meklējot atbildes. Es ļoti vados pēc principa, ka zināšanas pie katra atnāk tikai tad, kad cilvēks ir gatavs tās apgūt.
Par melošanu vai nemelošanu otrai pusītei - es braucu pie vīra radiem gandrīz katru otro nedēļu un ja jābrauc arī atlikušās, tad man nav pat laika kādu grāmatu izlasīt. Bet tur lasīt es nevaru, jo viņiem tas šķiet nepieklājīgi pret viņiem. Ja es melošu vīram un pati jutīšos slikti, arī viņš jutīsies slikti, bet nezinās kāpēc. Es labāk ar prieku divas reizes neaizbraucu nekā aizbraucu un iekšēji vāros.
Man laimes terapija nozīmē arī sevi mīlēt, pat ja tas kādam varētu nepatikt.
sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA
autors: INESE PRISJOLKOVA
Pēdējā laikā arvien biežāk man konsultācijās un semināros ir sievietes, kas saka, ka jūtas iztukšotas, atdodot sevi visu vīram, ģimenei, darbam vai arī visam tam kopā.
Un tad es domāju, cik tas tomēr ir kaut kā ačgārni saprasts, jo – mēs taču saviem tuvākajiem vēlam pašu labāko, ko vien viņi būtu pelnījuši. Satiekot un iemīlot savu cilvēku, mēs taču tik ļoti domājam par to kā kopā būsim laimīgi, kā viņu darīt laimīgu, kā pašai būt visskaistākai un pievilcīgākai, kā dod savam vīrietim pašu pilnību. Un bērniem mīlošu mammu, un vīram mīlošu un laimīgu sievu . :)
Un pēc tam šo savu pilnību soli pa solim pašas sagraujam. Vai nu cenšoties izdabāt, vai pārāk daudz padarīt, vai izpatikt, vai ziedoties. Sievietes ir iemācījušās no sevis ņemt nost gabaliņu pa gabaliņam, lai to dāvātu saviem tuvākajiem. Atņem sev brīvo laiku. Atņem sev rūpes pašas par sevi. Atņem sev savus hobijus un savu atpūtu. Atņem, atņem un atņem. Un beigās no tās brīnišķīgās fantastiskās sievietes, kāda tā bija iepazīšanās sākumā, vairs nekas nav palicis. Pelēka. Nogurusi. Spogulī vairs nemaz skatīties negribas. Un tai pat laikā – strādā, strādā un strādā, lai tik visiem būtu labi.
Vai viņiem ir labi? Nē. Viņi saņem to, ko viņiem dod un ja nav ko vairs dot, tad tieši šo – neko – viņi arī saņem. Pat ja ēdiens ir uztaisīts, drēbes sagludinātas un māja izmazgāta – piepildījuma un gandarījuma tajā vairs nav.
Ko darīt?
Mainīties. Pa priekšu mainīt domāšanu un saprast, ka laiks, ko veltu sev un savai pilnveidei ir vajadzīgs arī manai ģimenei.
Es reiz, mācoties maģistrantūrā, piedalījos vienā treniņā, kur uzdevums bija sadalīties pa pāriem un apstāties ar mugurām tā, lai otram būtu labi. Un tad tik sākas smieklīgākais. Cilvēks ņemas un velk to otru it kā uz savas muguras – „nu, gulies, gulies, lai taču tev ērtāk”, tas otrs stīvējas pretim, jo arī viņam taču ir jādomā par otru – „gulies tu. Lai taču tev ērtāk”. Beigu beigās abi piekusuši, nepamierināti, dusmīgi, ka tas otrs nav izmantojis tik brīnišķīgu piedāvājumu un ērtu pozu....
Un tad otrs uzdevums tam pašam pārim – apstājies tā, lai tev būtu ērti. Cilvēki sastājas, atbalstās ar mugurām, ieriktējas un stāv. Abiem labi. Abi atpūtušies. Abi laimīgi.
Lūk – laimīgu attiecību pirmais un galvenais noteikums ir audzēt sevī šo laimi un pilnību un tad dalīties ar otru tajā. Nevis sevi nodzīt līdz tam, ka vairs nav, ko dot , bet tieši otrādi – audzēt sevī mīlestību, prieku un laimi. Daudz par sevi domāt. Daudz sev dot. Daudz pilnveidoties un augt. Rūpēties par savu dvēseli. Par ķermeni. Par garu. Galu galā – tas ir svarīgākais uzdevums šai dzīvē. Un tad – dalīties ar šo savu pilnību ar citiem, tā atkal vairojot to, kas Tevī ir.
Tieši sevis pazaudēšana ir visbiežāk sastopamais iemesls neveiksmīgu pāru attiecībās.
Bet mums nav sevi jāpazaudē. Nē.
Tieši otrādi.
Mums būtu pietiekoši daudz jāvelta laiks, lai sevi „atrastu” un pilnveidotu. Lai izveidotu attiecības ar savu augstāko „Es”, lai sakārtotu attiecības ar sevi kā sievieti – un iemācītos dzīvot saskaņā ar sievišķo enerģiju, lai pieņemtu un iemīlētu savu ķermeni, lai mainītu savu attieksmi, ja tas nepieciešams, lai..... Jā – lai atrastu sevi. Lai uzzinātu „kas es esmu”, „kas man patīk”, „ko ar prieku daru”, „kad esmu laimīga” utt.
Vai Tev tas izdodas? Vai izdodas saprast, ka laiks, ko ieguldi sevī (savās domās, attieksmes maiņā, pozitīvā enerģijā) ir vērtība gan priekš Tevis, gan priekš visiem, ar ko esi kopā.
Es novēlu Tev to. Lai Taviem mīļajiem Tu esi pati pilnība un lai pirmkārt jau Tu tāda esi pati priekš sevis – atpūtusies, laimīga, mīlestības piepildīta.
Ar mīļumu,
Inese |