Jauna realitāte – jauna dzīve


Komentārs:

jannat - 2012-04-10 08:44
Man patika arii no Agnese lekcijas, ka vajag sveetiit savu gultu, kad no riita klaaj, jo vakaraa tak buus jaatgriezas tajaa, sveetiit ik mirkli, ik darbu - jo tas ir nepaartraukts kontakts ar Dievu - to prast apzinaaties - tas skiet paliidz sekot savai domai un var buut plusaa sim Ineses ieteiktajam piemeeram - fors raksts, gribu praktizeet - un to jau saaku dariit tagad, ne riit...;)


sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Kādu krietnu laiku atpakaļ, man viena meitene uzrakstīja vēstuli un lūdza, lai es uzrakstu kā tikt vaļā no depresijas, kā noticēt sev, kā sākt jaunu un laimīgu dzīvi.

Un kaut kā es biju aizķērusies ar šī lūguma izpildi. Bet nu šodien, kā jau iepriekš rakstīju, es iekustinu savu radošo enerģiju, un tad nu žigli jāizpilda visi senie parādi.

Runājot par depresiju – nu īsti nezinu, cik dziļi kurš tajā ir iestidzis, un cik pats sev spējīgs palīdzēt, bet ja mēs depresiju uztveram kā slimību, un ja mēs atsaucamies uz to, ko jau iepriekš esam runājuši -  ka visas tā saucamās slimības mēs varam ārstēt caur domu un informācijas izmaiņām smalkajā laukā, tad shēma ir tieši tā pati, kā jebkuras neveiksmes vai nepatīkamas situācijas pārvarēšanai.  Vienā teikumā tas būtu tā – nepatīk Tev tā realitāte, kurā dzīvo – izmaini to.

Un šeit nu būtu ļoti svarīgi nemesties to mainīt fiziskā plānā. Kā arī nesākt izdomāt argumentus vienu pēc otra, ka tas principā nav iespējams. Ka slims par veselu netaps, vecs par jaunu arī nē utt. Pirms tērēt spēku uz protestēšanu, izmaini to, ko tiešām vari mainīt. Domāšanu. Tikai Tu domā ar savām smadzenēm. Tikai Tu esi tā, kas izvēlas, ko domāt. Tev nevienam nekas nav jāpaskaidro, Tev nevienam nav jāprasa atļauja, lai izmainītu savus domāšanas paradumus.

Pamēģini savu dzīves realitāti sākotnēji izmainīt savā domāšanā. Pamēģini to izmainīt savā pārliecībā. Pamēģini to izmainīt smalkajā plānā – savā smalkajā ķermenī.

Kā?

Sāc domāt to, ko Tu gribi, pretstatā tam, ko negribi.

Pamēģini tā. Paskaties uz savu esošo dzīvi tagad un pieņem un saproti, ka tieši tādu Tu to esi radījusi. Zinu, ka jau tagad gribas protestēt un teikt, ka neko no šitā visa neesmu izvēlējusies. Bet īstenībā tomēr esi gan. Ar savām domām, ar savām šaubām, ar savām bailēm, ar visu citu informāciju, kas „zinātniski vai statistiski pierāda”, ka jābūt tā. Pieņem un izproti, ka tieši Tu, balstoties uz savu audzināšanu un uz savu vērtību sistēmu esi radījusi tieši šādu savu realitāti, kuru šobrīd dzīvo.

Un tagad pamēģini burtiski iedomāties kāda būtu Tava ideālā dzīve. Ko konkrēti Tu gribi darīt. Kā justies. Kā izskatīties. Kādu Tu gribi ģimeni. Kādu darbu. Cik daudz naudas. Kādu labklājību, kādu fizisko un emocionālo stāvokli. Pamēģini iedomāties līdz visiem sīkumiem.

Un nemāni sevi. Nesāc tagad „celt gaisa pilis”, kuras pati pat savās domās nespēj pieņemt. Uztaisi savās domās to bildi pilnīgi reālu. Nu tieši tādu, kādu Tu no šodienas gribētu dzīvot. Vai spēj? Vai iedomāties un vizualizēt spēj? Tas ir atkarīgs no Tevis un no Tavas izvēles.

Ja jā, tad ejam tālāk. Ja nē – tad vēl jāuzkavējas šai posmā. Tad var ņemt palīgos lapu un mēģināt rakstīt. Vai zīmēt. Vai līmēt. Būtiskais šeit nav tehnika. Būtiskais ir tas, ko apzinies, ka tiešām tā Tev būtu ļoti, ļoti labi.

Un tad, kad to tagad esi pilnībā izdomājusi, tad apsoli sev, ka vienu dienu – nu tikai vienu pašu dienu, sākot no šodienas, Tu visu laiku godīgi domāsi šo reālo jauno domu. Bet tiešām visu laiku. Nevis brītiņu. Nevis "laimes terapijas domāšanas stundā" vai meditāciju laikā. Pamēģini šo savu jauno uzskatu noturēt visu dienu.

Un tad, kad tiešām esi devusi startu šai jaunajai pozitīvajai domāšanai, tad nu tagad (vienu pašu dienu) sāc vaktēt kurā mirklī Tu sāc nodot šo savu laimīgo dzīvi. Un tiklīdz pieķer sevi, ka sāc to visu apšaubīt – momentā „ieknieb sev” un atgriezies atpakaļ pie pozitīvā. Tiklīdz Tev prāts atkal piespēlē jaunus argumentus par šīs domāšanas bezjēdzību, atkal „ieknieb sev” un atgriezies pie nolemtā šodienas darbiņa. Vaktē sevi. Seko līdzi. Tikai vienu dienu.

Ko tas dos?

Tas Tev iedos pilnu ainu par savu reālo domāšanu. Par to kā mēs patiešām paši radām savu realitāti un precīzi tādu, kādu dzīvi rezultātā saņemam jeb dzīvojam. Katra sāpīgā iekniebšana sev būs kā atgādinājums par to cik ļoti mēs graujam paši savu laimīgo dzīvi. Cik teorētiski stipri esam „par!” pozitīvo domāšanu un cik švaki tas mums realitātē sanāk.

Un Tev patiešām nevienam nav jāatskaitās. Tev patiešām nevienam pat nav jāsaka, ko Tu šodien esi nolēmusi un ko dari. Tas ir tikai priekš Tevis. Es šo „treniņu” Tev ieteiktu darīt dienu no dienas. Un pati arī daru to katru mirkli.

Piemēram, tikko kā skrējām gar jūru. Nu ir taču grūti. Bet es skrienu un pie sevis skaitu-  cik es jūtos brīnišķīgi un cik ļoti man patīk skriet. Un kā tikai man pielavās doma par grūtumu, tā es atkal sāku domāt cik esmu laimīga, ka skrienu. Priecājos, ka man ir kājas, priecājos, ka varu paskriet, priecājos, ka dzīvoju pie jūras, priecājos, ka ar mani kopā ir mans vīrs un suns, priecājos, priecājos un priecājos. Un tā skriešana kļūst viegla un kaifīga (šis ir viens no maniem mīļiem izteicieniem).

Un tad, kad salīdzinoši piekusuši ienākam istabā, tad jāsāk gatavot pusdienas (man parasti ne visai patīk gatavot), bet es uzreiz skandinu pie sevis – kāda laime, ka esam visi kopā un mājās un ka tūlīt varēsi garšīgi paēst. Un kāda laime, ka es varu pagatavot kaut ko tik garšīgu. Un cik brīnišķīgas svētku pusdienas mums ir galdā utt.

Nu tas tā – par darbībām, ko tieši tai mirklī daru.

Bet pilnīgi tāpat es izturos par jebkuru priekšā stāvošo notikumu – ar prieku, laimi un mīlestību, absolūti izbaudot to, ka man tajā būs jāpiedalās un pilnīgi reāli saskatot tādu iznākumu vai rezultātu, kuru gribēšu izdzīvot ar prieku, laimi un mīlestību.

Un pati par sevi es domāju – cik esmu laimīga, vesela, jauna un skaista. Un nevis tā kā skaita afirmācijas, bet tā, ka tā ir absolūtā patiesība un savādāk vispār nevar būt. Es burtiski redzu to. Un tiklīdz pielavās atkal kāda aizdomīga, negatīva vai šaubīga doma – žigli uzburu atpakaļ to ainu, kādu gribu redzēt un dzīvot realitātē.

Interesantākais, ka visi autori, kurus pēdējā laikā lasu (rumāņu puisēns vēstījums, Agneses lekcijas, Volša „Sarunas ar Dievu” utt.utjp.) vēl un vēl runā par šo – mēs esam savas realitātes radītāji, tas tikai jāapzinās un jāizmaina esošā realitāte, pret to, ko patiesi gribam dzīvot.

Depresiju iemainām pret veselību, trūkumu pret pārpilnību, vecumu pret jaunību, nespēku pret spēku utt. Vienkārši sēž (vai staigā) un domā. Domā to, ko grib, lai dzīvē tā notiek.

Lai Tev izdodas!!!

Ar mīļumu, 

Inese
Komentāri (14)  |  2012-04-10 04:28  |  Skatīts: 5619x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
illva - 2012-04-10 07:21
Ļoti paldies Inesīt...., kad esi atsākusi rakstīt...es lepojos...un reizē priecājos....un pasakos...kad Tu to esi iesākusi...es patiesi gaidiju....,kad Tu atgriezīsies:)
Samīļojiens...PALDIES, KA TU ESI:)
Es...noteikti izmēģināšu....to metodi...par jaunu domu....un vienu dienu...un šķiet, ka es jau kaut ko līdzīgu praktizēju...tikai man tik ļoti patikās....kad ir "jāiekniebj"...jo es tiktiešām pieķeru sevi...kad...tad...kad nevar sagaidīt...tad doma atkāpjās...un ir visa negatīvo emociju buķete....tiktiešām sevi nepārtraukti ir jākontrolē. Paldies Inesīt...Tu tagad stiprināji manu pārliecību...par to, ko daru:)

jannat - 2012-04-10 08:44
Man patika arii no Agnese lekcijas, ka vajag sveetiit savu gultu, kad no riita klaaj, jo vakaraa tak buus jaatgriezas tajaa, sveetiit ik mirkli, ik darbu - jo tas ir nepaartraukts kontakts ar Dievu - to prast apzinaaties - tas skiet paliidz sekot savai domai un var buut plusaa sim Ineses ieteiktajam piemeeram - fors raksts, gribu praktizeet - un to jau saaku dariit tagad, ne riit...;)

inese - 2012-04-10 17:09
Tas ir fantastiski, ka iemācāmies būt nepārtrauktā kontaktā ar dievišķu enerģiju. Tā ir laime, svētība, veselība, bagātība, pārpilnība utt.
Tad vienkārši viss ir kārtībā.

Šodien man tieši seminārs ir par šo. Pirmo reizi izstrādāta un atvērta tēma.


guga - 2012-04-10 22:14
Patiesiiba raksta...tik es laikam busu saknaibiita zilumos...jo sliktas domas maacas virsu ka melns makonis...Prieks,ka INESIIT esi atgriezusies pie rakstiisanas!!!

inese - 2012-04-10 23:06
Man ar prieks, ka atkal rakstu. Radošā mīlestības enerģija atkal plūst un plūst. Tā ir laime :)

Jā, tā knaibīšana ir ļoti laba metode, lai mēs paši paskatītos, ko darām ar savu dzīvi. Ja piekrītam un saprotam, ka domas rada notikumus, tad.....kapēc domāt negatīvas domas :))
Un protams, ka mēs atrodamies dažādās ietekmēs, bet tik un tā - tā ir mūsu izvēle ko domāt un kā pacensties tikt vaļā no melnā mākoņa. Šad tad vajag spēku un riktīgu gribēšanu, lai to cauršautu un tiktu līdz Gaismai. Un tad kad jau pirmais stars tiek cauri, tad atliek vien klīdināt un šķīdināt to tumsu prom.

Man pašai patīk tā doma par vienu dienu. ka tikai vienu dienu - šodienu - mēs domājam labas domas un runājam par savu dzīvi tā, kā tiešām gribam, lai tas tā īstenībā būtu.
Tikai vienu dienu.
Tas nav daudz.
To var:)

gabriela - 2012-04-11 03:47
Inese, paldies par tik amizantu un vienkāršu metodi kā knaibīšana! :D ;)
Pirms kāda laika izlasīju un priekš sevis atklāju iedarbīgu metodi kā neļaut negācijām uzveikt mūs ikdienā. Tā ir tik ļoti atbilstoša tam par ko Tu raksti savā rakstiņā! :)
Ceru, ka arī citiem noderēs un palīdzēs cīņā ar sliktajām domām. :)
http://www.laimesakademija.lv/?p=192#more-192
Vēlot veiksmi un izdošanos! :)

inese - 2012-04-11 06:29
Paldies, Gabriela :)
es palasīju laimes akadēmijas lapu, kad biji pielikusi komentāru pie Anitas raksta. Viss jau ir viens. Mēs runājam par līdzīgām lietām.

Veiksmes!!!
Inese

maara - 2012-04-13 20:59
Izlasu šo rakstu un kārtējo reizi saprotu, cik ļoti Dievs mums piespēlē informāciju tieši tad, kad tā visvairāk vajadzīga.
Vakar ļāvu enerģijas svārstiņam tik ļoti iegriezties negatīvā virzienā, ka visu nakti nesapratu, kā no tā purva lai izrāpjas. Šodien izlasu šo rakstu un saprotu, ka viss ģeniālais ir vienkāršs - pati ļāvu iegriezties negatīvi, pašai būs jāsagriež atpakaļ pozitīvi - ar savām domām, ar savu attieksmi. :)
Paldies, Inesīt par šo rakstiņu!!! :))

inese - 2012-04-13 22:12
Man prieks, ka noder.
Es pati ar diendienā šo pielietoju :)

Līguce MANA BRĪNIŠĶĀ DIENA :) - 2012-05-02 04:45
Es par to realitāti un realitātes veidošanu :)
Inesīte tik pareizi un precīzi saka, ka tik tiešām mēs pašas to veidojam:) kaut kur dziļi sirdī es to vienmēr esmu apzinājusies... bet tikai tagad satiekot Inesīti un ieviešot savā dzīvē Ineses mācīto... un PAŠAI MAINOTIES...NOTIEK BRĪNIŠĶĪGAS LIETAS UN NOTIKUMI ;) protams, piezogas šaubas, neticība, ka viss var būt tik ļoti satīts un apvīts ar mīlestību... bet Es ļaujos, paļaujos...baudu un kaifoju katru mīļu brīdi baudot Dievišķo Mīlestību sevī un dotot to citiem:) un ja tomēr piezogas kāda graujoša doma, pajautāju sev, KĀ DARĪTU MĪLESTĪBA :) un tiešām, kā uz burvju klikšķi - manī ieplūst mīlestība - smaidu un mīlu... un pretī saņemu smaidu un mīļumu pretī :)
Visu ko savā dzīvē negribam, mēs varam mainīt PAŠAS - mainot attieksmi un sapildoties ar mīlestību:)

Lai Mums mīļumpilns katrs mirklis :)

inese - 2012-05-09 22:01
man vēlarvien šis ir mīļākais raksts (tā doma rakstā) un mīļākā metode -kā zāles visām dzīves situācijām.

Dace Jermiļina - 2012-05-21 03:30
šis rakstiņš, man šobrīd pašā laikā. Pēkšņi nezinu ko gribu, tad nu lasot aizdomājos, varbūt gribēt kaut ko vienkāršu un reālu, rudenī būs dzimšanas diena, tad nu varbūt līdz tam laikam savest prātu un ķermeni mierā un līdzsvarā un pie labas veselības, tad jau arī radīsies, jauni mērķi un vēlmes. Jo viss atnākot pie mums kad mēs tam esam gatavi. Paldies, par iespēju lasīt šos iedvesmojošos rakstus. Priecājos ka atradu šo "Pavasara studiju.".

ilonas - 2012-05-22 18:56
Pēdējā laikā pieķeru sevi pie domas, ka nemāku tā vienmērīgi dot enerģīju visām jomām, cilvēkiem savā dzīvē. Šī mīlestības došana dažādiem cilvēkiem, darbiem, pienākumiem, situācijām nenotiek tā vienmērīgi. Brīžiem ir sajūta, ka it kā no jauna mācies braukt ar riteni. Kaut kā sāc, it kā ripo un bums - priekšā siena. Tad apstājies, pārdomā, "samīļo" sienu un atkal ceļš ir brīvs. Un braucu tālāk...

Bet joprojām manī ir sajūta, ka tas, kas nav manā redzeslokā, tas to manu mīlestību nesaņem vai saņem nepietiekami. Tā nav kā paškritika, tā ir tāda iekšēja sajūta. Nu un patreiz nav skaidrs, kā šo sajūtu "palaist vaļā".

inese - 2012-05-25 02:30
Tas tapēc, ka mēģini šo mīlestības došanu kūrēt ar prātu.
Tas nav iespējams.
Mīlestības enerģija ir dziļāk par prātu.

Ir vienkārši "jāpalaiž" prāts un jāvairo mīlestība. Un tad viss notiek. Tad visas jomas sapildās:)
Tad ir kā saulītei, kura mirdz nevis piedomājot pie katra stariņa, bet gan stari rodas no saules enerģijas.
Mēs jau ar esam tādas pat saulītes :)))


Atpakaļ