Gavēnis, klusums, miers un harmonija


sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Ir pagājis mēnesis, kopš mana pēdējā raksta un ir tik interesanti tagad pēc tik ilga laika atkal atsākt rakstīt. Tas ir kā pēc ilga neēšanas perioda atsākt ēst. Kad vari lietot tikai kaut ko sablenderētu un maigu, lai nenodari pats sev pāri. (es reiz esmu badojusies un zinu ko runāju).

Šoreiz „mana badošanās” vai „mans gavēnis” nebija saistīts ar ēšanu un atteikšanos no ēdiena. Es jau tā ļoti daudz ko neēdu un īsti atmest vēl kaut ko varbūt, ka nebūtu prātīgi. Bet pati gavēņa ideja ir brīnišķīga – kā atteikšanās no savām atkarībām vai iegribām, lai vairāk iedziļinātos sevī un atjaunotu vērtību sistēmu, lai atgūtu mieru un harmoniju un sakārtotu attiecības ar Dievu.

Gribētos jau domāt, ka attiecības ar Dievu uzturu kārtībā visu laiku, arī vērtību sistēma plus mīnus man vairs strauji nemainās, bet runājot par atkarību – tagad varu pateikt droši, ka mūsu mīļotās nodarbes, darbs vai nodarbošanās var nemanāmi mūs ievilkt zināmā atkarībā un galvenais, ka mēs paši tai brīdī domājam, ka tam visam tā ir jābūt un mums ir jāstrādā arvien vairāk, un ka tas viss ir tik ļoti nozīmīgi, ka ja vien kaut ko palaidīsi garām vai neizdarīsi, tad kaut kas atgadīsies vai arī pēkšņi viss apstāsies vai sabruks.

Bet īstenībā jau nesabruks. Vai arī sabruks tas, kam jāsabrūk.

Tas ir prāts un Ego, kas mums liek domāt, ka esam neaizstājami. Bet Tu jau zini teicienu – labāk būt laimīgai kā pareizai un tāpēc es esmu par to, ka ja kaut kas vairs nesagādā prieku – to vairs nevajag darīt līdz brīdim, kad tas atkal sagādā prieku. Ja darīsi bez prieka, nevienam nebūs labi. Tas ir lāča pakalpojums pārējiem un nekaitīgi tas izskatās tikai tad, ja nedomājam par savu un kopējo enerģētiku.

Un tā –mēnesi atpakaļ, brīdī, kad mājas lapā kaislības kūsāt kūsāja un vienā brīdī jau šķita te notiek reāla samērīšanās ar EGO, es sapratu, ka diez vai mēs ejam pareizā virzienā. Neba jau šī lapa domāta agresijai, dusmām un EGO audzēšanai. (Šai gadījumā tieši egocentrisma audzēšanai). Un piedevām vēl gavēņa laikā, kad iesaka kļūt lēnprātīgiem, iecietīgiem un mīlestības piepildītiem. Un tad mana mīļā skolotāja man smuki pateica priekšā – paņem pauzi. Vienkārši nedari neko. Un tu redzēsi kā viss sakārtosies un norims.

Ģeniāli vienkārši pateikts. Un perfekti strādā.

Rakstu Tev to tādēļ, ka zinu – arī Tev dzīvē ir brīži, kad šķiet, ka tas, kas notiek darbā vai kādā projektā, kolektīvā vai ļaužu grupā ir tik ļoti svarīgs un tik ļoti viss sagājis šķērsām, ka vairs nesaproti, ko lai dara.

Un, lūk, ir vēl viena metode – nedarīt neko.

Vienkārši vēro kā viss norimstas. Kā vētra noplok gan Tevī pašā, gan situācijā – iestājas miers un harmonija. Un tad Tu visu vari iegriezt pozitīvā virzienā.

Sāra Bon Bronika to apraksta šādi:
“Tagad jūs ieturēsit pauzi un nedarīsit neko. Tieši tā. Neko. Tikai vērosit, kā liktenis, īpaši jūsējais, iet pats savu ceļu. Esiet gatavi šonedēļ nedarīt neko, lai kaut ko panāktu. Ļaujiet, lai nejaušība jums palīdz. Dzīves lielākās mistērijas kļūst par mūsu ikdienas bēdām tikai tad, kad uzstājīgi vēlamies radīt sīki izstrādātu plānu, kas neatstāj nejaušības ziņā neko, it sevišķi mūsu laimi.”

Es tā izdarīju. Vēroju. Ieturēju pauzi un savu dzīvi atkal iegriezu „pa saulītei”.  Es savā dzīvē atklāju tik daudz jauna – pirmkārt jau atklājās cik ļoti daudz man ir brīva laika, ko šai periodā varēju veltīt sev. Esmu izlasījusi fantastiskas grāmatas, par kurām nākošos rakstos noteikti Tev izstāstīšu, esmu atklājusi viedas vietnes ar ļoti labu un man šobrīd tik svarīgu informāciju, noklausījusies ļoti daudz jaunu lekciju un semināru, noskatījusies filmas. Es viennozīmīgi izmantoju šo periodu, lai gluži kā akumulators uzpildītos ar jaunu informāciju un sapildītu savu mīlestības trauku. Redz, kamēr gandrīz katru dienu rakstīju mājas lapā, tikmēr jau i nepamanīju, cik ļoti daudz no sevis atdodu.

Arī Tu, kad strādā – dod, dod, un dod, vari pēkšņi nonākt situācijā, kad saproti, ir vienkārši dots par daudz. Un tas patiešām nevienam nav vajadzīgs. Tukša Tu nevienam nebūsi vairs vajadzīga. To gan atceries.

Mēs varam dot tikai to, kas mūsos ir.

Tāpēc padomā varbūt arī Tev kādreiz var noderēt gavēņa metode, lai pārskatītu vai neesi kļuvusi atkarīga pati no sava darba (misijas, skrējiena, došanas utt.), kad tas, ko Tu dari, jau kļūst svarīgāks par dzīvi. Un ja tā ir – tad kaut kas ir jāmaina. Tad vienkārši apstājies, pilnībā nomierinies, atbrīvojies no agresijas, dusmām, vainas apziņas un norūpēšanās, lai varētu atļaut sev atkal būt laimīgai, veselai, mierīgai, harmoniskai un mīlestības piepildītai.
Lai Tev izdodas!!!

Ar mīlestību,
Inese

Komentāri (22)  |  2012-04-03 06:49  |  Skatīts: 4756x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
illva - 2012-04-03 16:05
Ak Inesīt!!!!!...es Tevi tik ļoti gaidiju šeit atpakaļ...ar kādu rindiņu....un sagaidiju:))
Tik...ļoti prieks Tevī klausīties.....un tik ļoti prieks, ka esi sapildijusi savu mīlestības trauku.
Mīlestībā....samīļojiens...Ilva.

inese - 2012-04-03 17:37
Ilvu, paldies Tev. Tu visu laiku biji šeit un uzturēji tīru enerģētiku. Samīļoju Tevi!!
Cik jauki būt atkal kopā!!!

iedvesma - 2012-04-03 20:20
Paldies par rakstu! :)

Bet sakiet, lūdzu, kā ir iespējams neko nedarīt un apstāties, ieturēt pauzi, ja darba laiks ir no agra rīta līdz vakaram un neaiziet uz darbu vienkārši nevar, jo pēc darba ir jāsakopj sevi, māja un vēl jāvelta uzmanība cilvēkiem, kuriem esmu vajadzīga. Nu kā to ir iespējams izdarīt? Jā, stunda rīta garumā tiek veltīta sev un nesteidzīgam rītam.

Varbūt pati kaut ko līdz galam nesaprotu, bet šķiet, ja cilvēks dzīvo viens, tad viņam nav izvēles, jo ēst gibas katru dienu un arī rēķiniem ir termiņi un līdzekļi ir ierobežoti un tāda kā drošības patvēruma, uz kuru varētu paļauties, kamēr atpūšos, apstājos- vienkārši nav.

Un šķiet, ka bremzes šim vāveres ritenim nav domātas.

linda - 2012-04-03 20:32
Paldies par rakstu un pozitīvo enerģiju, ko var smelties no tā! :)

inese - 2012-04-03 21:11
iedvesmai-
īstenībā gavēņa laikā pārtrauc darīt tikai to, no kā ir izveidojusies atkarība (vai arī ir aizdomas par to), vai arī to, kas ir samilzis ;)
Lai padarītu to mazāku - tas mazāk jābaro ;)

Es gavēņa laikā gan vadīju seminārus, gan konsultācijas, gan kopu māju, gan dārzu, gan palīdzēju mammai, gan gāju ciemos - vārdu sakot, dzīve turpinājās. Tikai es nerakstīju mājas lapā.

Kāds izlemj neēst saldumus. Visu citu viņš dara, tikai neēd saldumus. Kāds izlemj nedzert alkoholu - un visu citu dara, tikai nedzer. utt.

Atsakās no kaut kā viena, bet visu citu dara ar prieku, laimi un mīlestību :)



iedvesma - 2012-04-03 21:58
Liels, paldies. Tagad sapratu. :)



jannat - 2012-04-04 02:52
prieks lasiit Tavu rakstu atkal :) Tas ir uz paardomaam aicinoss, ka visam jaabuut balansaa, reizeem jaapanjem atpuuta, ja kas par daudz...
and welcome back :))

inese - 2012-04-04 06:33
Paldies :)) Es priecājos būt atpakaļ. Biju jau noilgojusies :))

ilonas - 2012-04-04 14:03
Kādas divas nedēļas atpakaļ iesāku lasīt grāmatu "Muļķa pieredze jeb kā atgūt redzi....". Manuprāt, grāmata ļoti vērtīga. Nezinu, cik vērtīgi tie vingrojumi redzes atgūšanai, tik tālu šo grāmatu neesmu izlasījusi. Es pildu citu vingrojumu - mācos smaidīt grūtos brīžos un mācos darīt ar prieku. Es esmu tipiskā drūmā latviete, tāpēc tagad smaidīšana un prieka sajūta man šķiet kā atslēga uz daudzām durvīm.

Gribu apgalvot, ka šajā Ineses rakstā ir zelta doma: "tāpēc es esmu par to, ka ja kaut kas vairs nesagādā prieku – to vairs nevajag darīt līdz brīdim, kad tas atkal sagādā prieku. Ja darīsi bez prieka, nevienam nebūs labi."

Es mācos šādi dzīvot, daru tikai ar prieku. Ko es esmu sapratusi - ja es kaut ko daru ar prieku, es gūstu ļoti lielu gandarījumu no darīšanas procesa, manas domas pievēršanas darīšanas kvalitātei nevis cerētajam rezultātam, un viss kļūst vieglāks, situācijas mazāk sarežģītas.

Vēl darīšana ar prieku ir kā indikators brīdim, kad vajag apstāties. Tieši vakardien beidzu darbu pusstundu agrāk, jo izjutu, tieši izjutu, ka šī pusstunda darba būs ar piespiešanos nevis ar prieku. Man ir prasījis divas nedēļas "smaidīšanas vingrinājuma", lai sāktu sajust, ka ir jāapstājas. Ziniet, ja seja savilkta smaidā, tad stipri vieglāk būt nosvērtai, daudz vieglāk visu apkārt notiekošo vari uztvert ar mīlestību.

Un vēl - tas patiesi palīdz būt laimīgai nevis pareizai. Un nav bailes nebūt pareizai.

Es savā dzīvē daudz ko foršu sabojājusi, darot nevis ar prieku, bet tāpēc, ka jādara. Man, lai atgūtu pat ne prieku, bet nevērstu nepatikas sajūtu, vajadzēja vairāk kā mēnesi.

Man šodien gribas teikt, ka raksts ir zelta vērts.

Tie, kam kaut kas neizdodas, kaut tā pati laimes terapija neīstenojas, atbildiet sev godīgi - vai Jūs to dariet ar prieku? Pavērojiet, vai Jūsu seja smaida brīdī, kad celieties no rīta sešos vai veiciet prakšalanu????

Paldies, Inese!





naktsvijole - 2012-04-04 17:45
Labdien! Jau labu laiku sekoju Ineses rakstiem un apmeklēju šo lapu. Arī mani šeit notiekošais iedvesmo un ir palīdzējis. Paldies arī par šo rakstu!
Gribu lūgt jums visām padomu. Esmu nonākusi situācijā, kad kāda cilvēka (jaunas sievietes) principiāla rīcība dara pāri citiem. Vai ir vērts un vai tas būtu pareizi uzrunāt šo cilvēciņu un mēģināt nomierināt viņas prātu? Vai arī jāļauj visam iet savu gaitu un jāļauj cilvēkam tādā pašā garā turpināt, tādējādi bojājot nervus citiem. Es saprotu, ka nekādi mēs otru nevaram izmainīt, bet varam izmainīt savu attieksmi pret notiekošo. Varbūt šai meitenei pietrūkst tā labā vārda, izrunāšanās un sapratnes. Būšu pateicīga par jūsu viedokli.

ilonas - 2012-04-04 18:33
Naktsvijolei.

Es ar otru nerunātu, jo tas viss jau uztrauc Tevi nevis to otru cilvēku. Es vērstos pie Dieva, Visuma (kas kuram tuvāks), meditētu, lai rastu atbildes uz jautājumu - ko man šī situācija māca.


Te bija pasaka par Dvēselīti. Šis cilvēks arī ir kāda jauka Dvēselīte, ar kuru esat vienojušies, ka viņa Tev kaut ko iemācīs. Tā arī ir.

Plus priecājies, ka mācība ir tik viegla - tik vien kā neizprasta situācija, nevis slimība, parādi.

Ja "nervi tiek bojāti citiem" - nedalies ar savām emocijām, it īpaši negatīvajām ar citiem. Tā tu tikai tās vairo. Un vēl - jo vairāk Tu domā par to nervu bojātāju, jo lielāku enerģiju tam cilvēkam sniedz. Ļauj cilvēkam izpausties un skaties to visu kā teātri.



Un vēl dažkārt dzīve mums cenšās sagandēt to, ko esam idializējuši. Mums nedara pāri cilvēks, ar šī cilvēka rīcību dzīve mums grib uz kaut ko "atvērt acis".


Vismaz man augstāk aprakstītie padomi palīdz. Lai izdodas arī Tev.


naktsvijole - 2012-04-04 21:20
Paldies, ilonas! Pilnīgi Tev piekrītu. Tikai dažreiz grūti noskatīties un notiekošo un piezogas vēlme mainīt pasauli nevis "atvērt acis". Paldies par ieteikumiem, man tie tiešām noder. Domāšu par savu mācību.

inese - 2012-04-05 06:01
Ilona, paldies. Vienreizēji labs komentārs. Man ļoti noderēja, domājot par savām situācijām.
Un atgādinājums par dvēselīti un par idealizācijām ir tik precīzs.

Tiešām liels paldies :)

ilonas - 2012-04-05 14:11
Man patiess prieks, ka ieteikumi bija noderīgi.

illva - 2012-04-06 08:44
Esmu apmulsusi...Inesīt...man sestdien ir jābrauc uz bērēm...nomira kurabiedrenīte-draudzene.......es saprotu, ka man ir tik ļoti daudz emociju...bet!!!...vai vari...pastāstīt...kā ir atvadīties no cilvēka....uz pavisam....no laimes terapijas skata leņķa?...lūdzu...man vajadzīgs Tavs padomiņš.
Kad pēdējā gada laikā..viņa slimoja...es diezgan novērsos...jo man bija grūti skatīties...kā viņa mainās.....fiziski...Emocionāli...viņa vienmēr mums visiem rādija smaidīgo pusi...kaut iekšēji tik ļoti sāpēja. Pirms viņas saslimšanas bieži runājāmies par dzīvi...par pieredzi....par to...kā ir pārkāpts kādam dzīves posmam...kā ir atrisinājies.....un ar to...man viņa šķiet tuva.
Ļoti paldies Inesīt...par atbildi...jau iepriekš.
Ar mīlestību. Ilva.


inese - 2012-04-06 16:33
Ilvu, mīļo!! Samīļoju Tevi!
Sūtu gaišas domas, spēku un līdzjūtību.

Turies, mīļā!

No laimes terapijas viedokļa es vienmār stāstu tā, ka mēs uz nāvi varam skatīties kā uz pāreju no viena stāvokļa otrā. No vienas dzīves otrā.
Mums ir bijuši fantastiski brīži kopā ar šo cilvēku un tagad viņam ir jādodas tālāk. Viņš savu misiju šeit uz Zemes ir izpildījis.
Atceries "Zilos putnus".
Atceries Ņūtona "Dvēseļu ceļojumu".
Tavas draudzenes dvēselei ir jādodas tālāk. Varbūt, ka var teikt - Mājās.

Laimes terapijā par nāvi mēs maz esam runājuši, bet šķiet, ka tieši šodien un tieši Lielajā Piektdienā šis temats ir īsti vietā.

Es pēdējā laikā ļoti daudz lasu un domāju par to, kas notiek ārpus mūsu - cilvēku dzīves. Un jo vairāk lasu un jo vairāk interesējos, jo saprotu, ka dzīve nekad nebeidzas. Ka tikai mūsu (cilvēku) smadzenes nevar paņemt pretim tik lielu informācijas daudzumu, lai saprastu, ka tie, kas aiziet (pavisam), īstenībā nekur neaiziet un ir tepat blakus, mēs vienkārši viņus vairs nevaram sataustīt un saredzēt.

Ilvu, man jau šķiet, ka vienīgais, kas reāli palīdz brīžos, kad jāatvādās no tuviem cilvēkiem - pirmkārt ir:
atļaut sev skumt un būt bēdīgiem. Ir sēras un tas ir normāli. Tā nav graujoša enerģija. Tās ir atvadas un mēs esam emocionālas būtnes un gribam un varam izraudāties šai brīdī.
Un tad, kad no tām pirmām emocijām mēs "tiekam vaļā", tad pēc tam palīdz zināšanas, priekštati un domas par to, kas ar mūsu tuviniekiem notiek pēc tam.
Un jo stabilāka un skaidrāka ir šī izpratne, jo vieglāk pieņemt šo notikumu.

Ja Tu gribi manu pleca sajūtu, es noteikti labprāt ar Tevi sarakstīšos e-pastā vai draugos.
Šī ir pārāk dziļa tēma, lai mēs te pāris komentāros to varētu izrunāt.

Novēlu Tev būt stiprai dievišķā mīlestībā!! Mīlestība vienmēr palīdz. Mīlestība ļauj izturēt un izdzīvot visu to, uz ko prātam nav nekādu argumentu un atbilžu.

Sūtu savās domās Tev mīlestības bumbu!

illva - 2012-04-06 17:38
Ak Inesīt....cik mīļi....no visas savas dvēseles saku Tev ļoti paldies.
Es saķēru Tevis sūtīto mīlestības bumbu..ļoti paldies.
Tavs atbalsts...man patiesi tik ļoti labi strādā.
Jāāā...ir jāatļauj sērot...un būt skumīgai....jo i-nets draugos...ir tik krāšņs Lieldienām par godu....un apsveikumi jau tagad ienāk.....un vakar, aizvakar darbiņā.....es lasīju lekcijas....un beigās viens otram vēlējām priecīgas, gaišas Lieldienas.
Paldies, kad palīdzēji man sakārtot lomas....un sajūtas.....jo Liledienām par godu....esmu saulainu krāsu sajūtā....un tik pat ļoti sēru sajūtā..par godu draudzenītei.....es atļaušu sev būt bēdīgai....jo tas ir patiesi.
Inesīt.....paldies, ka Tu man esi...,ka atļāvi rakstīt e-pastā...vai draugos.....es noteikti sevi šodien pildīšu ar spēku....jo spēks...vairo spēku.....tikko izlasiju šā mēneša Tavā kalendārā....iešu pasportot-skriešu....tas man palīdz..
Un...ja netikšau galā....tad rakstīšu.
Ar samīļojienu un mīlestību Ilva.

karinchiks - 2012-04-12 16:58
Mīļo Inesīt,paldies par šo iedvesmojošo rakstu..
Vērojamai laiks manī ir beidzies..esmu Te..
Ilva..( Jūtu Tev līdzi )
Turies...
Man šodien jājiet uz bērēm.Mums tuvs cilvēks aizgāja Lielajā piektdienā..Tā ir īpaša diena...
Un es domāju,ka tajā brīdī vienkārši paļaujas uz Dievu,upurēt viņam visas savas ciešanas,būt laimīgam Dievā...
Es pateicos par to,ka man bija lemts iepazīt tik jauku,gaišu cilvēciņu uz zemes..Un es zinu,ka šī dvēselīte izpelnīsies debesu svētlaimi..Debesīs katrs ir laimīgs,katrs savādāk,katrs saprot,ka vairāk neko nav pelnījis...
Mums atliek tikai lūgties,pateikties...

inese - 2012-04-16 21:36
Karinčik, cik jauki, ka vērojamais laiks ir beidzies un esi atkal klāt:)
Ir mīļi Tevi satikt arī šeit :))

guga - 2013-01-27 21:45
Vai sogad gaveenis sakas Pelnu diena?

Dagnija Caune - 2013-01-31 05:13
Inesei raksts ir perfekts...Novelu daudz milestibas un speka prieksdienam! Jo neapzinati to sava dzive esmu darijusi un pat sobrid esmu gavenii un saprotu ka esmu uz pareiza cela...Liels liels Tev paldies ka Tev ir tads talants un Tu nesavtigi davaa visai planetai.Paldies!:)))

Daiga Vanaga - 2013-02-09 21:24
Pēc 4 dienām -
Pelnu diena (Gavēņa laika sākums), trešdiena, 13 februāris 2013.gads.
http://www.simanadraudze.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=188:gavnis-un-pelnu-tredien&catid=68:raksti&Itemid=102


Atpakaļ