Pateicība...


Komentārs:

dainarozenberga - 2012-03-29 17:21
Mīļš paldies! :)
Vairojam pateicību sevī ik uz soļa! :) Maara, paldies par Tavu stāstu!



sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: DAINA ROZENBERGA

 Cik bieži Tu esi pateicīga? Cik bieži Tu no sirds izjūti it visu, kas ir ap Tevi kā lielu dārgumu, kā bezgalīgu bagātību? Cik bieži Tu izsaki pateicību? Un cik bieži it visu Tu uztver kā pašu par sevi saprotamu?

Parunāsim, kas ir tās pašsaprotamās lietas? Pats par sevi saprotams, tiklīdz pienāk rīts, es pamostos, atveru acis... Atkal jāceļas, jauna diena - vai tiešām šodien atkal uz darbu? Un kā negribas... Ko šodien brokastīs? Atkal tās pašas sviestmaizes, sen jau apnikušas... Man nav ko vilkt mugurā! Un vispār, šodien daudz priecīgāka būtu par brīvdienu... Darbā - kolēģi neciešami, priekšnieks nav īstais, un arī šodien tāds īgns, un vispār sen jau varēja lielāku algu maksāt... Ai cik gan labi būtu nestrādāt, vai darīt ko pilnīgi citu... Vakarā atkal jāiet ciemos, tur jau droši vien būs garlaicīgi, sen jau nav par ko runāt.

Un paiet diena pēc dienas... Šodiena tāda pati kā vakardiena un rītdiena, jau zini, ka būs tāda pati, kā šodiena. Tā Tu dzīvo savu pelēko, vienmuļo dzīvi, kura, principā, pilnīgi nav tāda, kā vēlējies...

Vai Tu kaut vienā teikumā atpazini sevi? Vai tīri vibrāciju līmenī sajuti, ka tiešām ir lietas, kuras Tu uztver kā pašas par sevi saprotamas, ka vienkārši savādāk, jau nevar būt, savādāk nenotiek, pēdējos 10 gadus tā ir bijis, kāpēc lai kaut kas mainītos?

Un kas notiek tad, kad mainās? Kas notiek tad, kad pēkšņi Tev pasaka, ka uz darbu vari nenākt... Kas notiek tad, kad kāds draugs pēkšņi, aiziet no dzīves... Un kas notiek tad, kad Tu no rīta atver acis un neko neredzi?

Tādos mirkļos iestājas šoks... Kāpēc ar mani? Dzīve ir tik nežēlīga, netaisna... Es neesmu ne pret vienu bijusi tik slikta, lai ar mani tā notiktu... Un šeit pajautā sev, mīļā, kā Tu pret sevi esi izturējusies visu šo pelēko savas dzīves laiku? Kā Tu pret sevi izturējies šorīt no rīta?

Dzīve izsit mums pamatu zem kājām, to pamatu, ko esam uztvēruši gadu desmitiem par pašsaprotamu, tikai tad mēs „atveram acis", lai paskatītos sev apkārt un sāktu novērtēt vissīkākās lietas, jo it nekas šajā dzīvē nav pats par sevi saprotams.

Kāpēc mums ir jāsagaida šādi mirkļi? Vai tiešām ir tā, ka savādāk mēs nemācāmies, nesaprotam? Vai tiešām nespējam novērtēt it visu savā dzīvē, iekams neesam zaudējuši?

Es no sirds ticu, ka spējam gan... Un it viss sākas ar pateicību. Jau tas vien, ka šorīt atvēri acis, ir dziļas, jo dziļas pateicības vērts, jo Tev ir dota jauna diena, jauns mirklis, ko izdzīvot no visas sirds. Tu spēj redzēt, just, smieties, raudāt, staigāt, dejot, apmīļot, sabučot, pasmaidīt, palīdzēt... Tu spēj tik neizsakāmi daudz! Esi par to pateicīga... Ik uz soļa, jo Tu spēj likt soli... Tu taču ļoti skaidri zini, ka tas nav pats par sevi saprotams. Jo ilgāk Tu to uztversi, kā nenozīmīgu lietu, jo iespējami ātrāk pienāks brīdis, kad to nevarēsi izdarīt - nevarēsi spert soli - slimība, nelaimes gadījums - tas viss var atnākt visnegaidītākajā brīdī... Kāpēc? Jo mēs nenovērtējam, cik tas ir daudz, kad viss ir kārtībā, mēs par jebko aizdomājamies tikai tad, kad mums to atņem...

Ne mirkli neiznieko savu ikdienu... Ne mirkli neļaujies īgnumam un čīkstēšanai. Bet tieši šobrīd sāc savu pateicības pilno dzīvi. Tieši tūliņ un tagad aptver, cik ļoti daudz Tev ir dots. Veselība - tieši tik laba, kāda tā ir, jo Tu joprojām elpo! Kamēr Tu elpo Dievs Tev dod iespēju ko mainīt! Dievs Tev dod iespēju pateikties, iemīlēt un priecāties... Tu šobrīd lasi šos vārdus, tātad Tev ir laba redze, varbūt kāds Tev lasa priekšā, tātad Tu spēj dzirdēt, vai tas nav apbrīnojami! Esi pateicīga par to, ka joprojām esi dzīva... Nenoniecini šo bagātību.

Tevi mīl? Tev ir ģimene? Tuvi un mīļi draugi? Brīnišķīgi kolēģi - tieši tādi, kādi viņi ir, jo zini, ka pati esi viņus izvēlējusies. Esi pateicīga, par ikvienu cilvēku sev līdzās. Jo tā ir iespēja Tev - mīlēt! Caur mīlestības vairošanu pret līdzcilvēkiem, Tev daudz vieglāk būs iemīlēt sevi, caur sevis iemīlēšanu Tev daudz vieglāk būs iemīlēt savu dzīvi un cilvēkus sev apkārt. Un ja šobrīd Tev šķiet, ka esi viena, vientuļa, nemīlēta... Izej uz ielas, aizej uz kādu vietu, kur ir daudz cilvēku. Atrodoties starp citiem, smaidi sev, uzsmaidi ikvienam... Priecājies, ka kāds atsmaida atpakaļ... Priecājies, ja kāds iesmejas. Pieņem, ka kāds Tevi nesaprot, bet Tu zini, ko Tu šobrīd dari! Vairo sevī mīlestību... Vairojot to, Tu sev pievelc tieši mīlestību! Tu pilnīgi droši vari iemīlēt ikvienu un priecāties par pilnīgu svešinieku! Mēs visi esam dvēseles... Mēs visi esam cilvēki, kuri ir izslāpuši pēc mīlestības...

Un viss sākas ar pateicību... Par to, ka Tavās krūtīs pukst sidrs... Un kamēr vien tā pukst, Tev ir iespēja mīlēt. Kamēr vien tā pukst, Tev ir iespēja pateikties... par to, ka esi. Un, ja reiz esi, tad tam ir kāda lielāka nozīme... Saskati sevī šo nozīmību, caur pateicību un mīlestību... Neatrunājies... Dari... Vairo... Radi...Nebaidies... Dievs Tevi atbalstīs.

Un tieši šobrīd paskaties debesīs un no sirds pasaki „Paldies!".

Pazemībā un dziļā pateicībā,

Daina
Komentāri (4)  |  2012-03-26 22:52  |  Skatīts: 5589x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
illva - 2012-03-27 06:19
Pateicība...tā ir tik brīnumaina...tā ir tik skaista...es arī vairs nevaru savu dzīvi iedomāties bez pateicības...un tas ir tik brīnumaini:))


Dace Kalēja - 2012-03-28 05:08
Tik ļoti brīnišķīgs raksts. Kā tik skaisti un atklāti Tu visu izliki - kā uz delnas:)
Pati varu teikt, ka tieši pateicība dod vairāk enerģijas un piepilda mīlestības trauku, vairo laimes sajūtu manī.
Ja tajā brīdī, kad ir grūti es attopos, ka varu sākt pateikties par to un šito, tā uzreiz var atgūt pozitīvo sajūtu un līdzsvaru. Tas strādā tiešām lieliski.
Paldies, Daina

maara - 2012-03-29 03:52
Manai mammai, kad viņa nomira, bija 32 gadi. Man tobrīd bija 7. Viņai nebija iespēja redzēt, kā es sāku skolas gaitas, kā apgūstu savu iemīļoto profesiju, kā piedzimst mani bērni... Viņa aizejot vēlēja savai mātei par mani parūpēties. Tā tas arī bija - augu pie vecvecākiem un tiku ļoti, ļoti mīlēta. No saviem vecvecākiem saņēmu tik daudz mīlestības, ka šķiet man pietiks visam mūžam - gan sev, gan citiem, ko dot...
Bet tā īsti par to, ko nozīmē aiziet no dzīves tik agrā jaunībā, laikam aizdomājos, kad man pašai palika 32 gadi. Tad laikam sāku domāt par to, ka tiešām katrs mums dotais mirklis ir jāsaņem ar lielu pateicību. Un tagad ar katru gadu aizvien vairāk manī aug šī pateicība, arvien vairāk mācos saskatīt skaisto dažādos sīkumos. Ir brīži, kad pateicība pati nāk prātā -izej agri no rīta uz ielas un saproti, ka tā ir vienreizēja dāvana, ar visām maņām sajust austošo dienu! :)) Bet reizēs, kad ir kādi kreņķi, tad pateicība tiešām palīdz tikt tiem pāri, palīdz saprast, ka ļoti liela daļa no mūsu tā saucamajiem kreņķiem vispār nav pieminēšanas vērti.
Pateicība tāpat kā Mīlestība tiešām ir brīnumains spēks... :))

dainarozenberga - 2012-03-29 17:21
Mīļš paldies! :)
Vairojam pateicību sevī ik uz soļa! :) Maara, paldies par Tavu stāstu!


Atpakaļ