sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Sveika! Gribu padalīties ar savu pieredzi, kā nesen dzīvē izmantoju to, ko mēs te mācāmies un domāju „pa jaunam”. :)
Nedēļas sākumā man bija ieplānots iet pie draudzenes (sauksim viņu par Sandru) uz dzimšanas dienu. Dāvana jau izdomāta, sirdī miers un prieks. Te negaidīti zvana otra draudzene (ar kuru kopā mums jādodas ciemos, saukšu par Ilzi) un prasa, vai es esmu Sandrai jau dāvanu nopirkusi- vai es atceroties, ka kaut kad domājām korķu viļķi dāvināt, bet viņa jau esot dāvanu nopirkusi, un tad nu tas korķu viļķis tā kā man esot jādāvina. Mani drusku apmulsināja Ilzes teiktais, bet tad es atceros- jā, laikam kaut kad solījām to korķu viļķi. Bet manī ir tāda kā neizprotama pretestība, taču šoreiz intuīcijā neieklausos un nolemju savu iepriekš domāto dāvanu nepirkt, bet gan iegādāties korķu viļķi un loģiski vīnu komplektā.
Šeit man jāpastāsta, ka, tāpat kā Inese savā pirmajā grāmatā raksta, arī man agrāk patika šad tad iedzert pa glāzei vīna, tomēr, kopš aizraujos ar laimes terapiju, šī vēlme bija kļuvusi arvien mazāka un mazāka un es aizvien biežāk sāku no piedāvātās glāzes jubilejās atteikties. Kaut kā jutu, ka man to nevajag un es no tā neko labu negūstu. Un līdz ar to jutu, ka arī nevēlos no sevis tādas lietas dāvināt, bet nu inerces pēc tomēr to izdaru.
Aizeju ciemos, pasēdēšana izvēršas jauka, es gan iekšā vairāk par pusglāzi vīna nevaru iedabūt... Pie tam no tā paša vakarā uznāk tāda ēdelība- alkohols palielina apetīti- ka visu nakti svaidos pa gultu (jo uz nakti nav labi daudz un smagi ēdieni).
Apmēram ap 3-jiem naktī man sāk šausmīgi sāpēt nesen labotais zobs. Un it kā vienkāršs, neliels labojums bez nekāda iekaisuma un pagaidu plombēm (es, pirms zobārste to atklāja, pat nejutu, ka man tur ir caurums).
Nu ko- domājot pa vecam- būtu vienkārši iedzērusi pretsāpju zāles un gulējusi līdz rītam. Bet tagad sāku „pa jaunam”- uztveru sāpes labvēlīgi un domāju, ko tās vēlas man pateikt? Kas man ar šo situāciju jāsaprot? Vai esmu sadusmojusies uz kādu, apvainojusies? Kas vēl? Kas vēl? Un tad pēkšņi prātā uzpeld atbilde- Tu rīkojies pret savu sirdsapziņu, kad draudzenei to vīnu dāvināji. Tu taču zināji, ka to nevajag. Un te pat nav runa par to, vai iedzert kādu glāzi vīna ir labi vai slikti. Tikko es šo domu paspēju izdomāt līdz galam, zobu sāpes dīvainā kārtā atlaidās, līdz pazuda pavisam un es saldi aizmigu.
Protams, var meklēt „objektīvus” iemeslus un teikt- nu tās sāpes man no tā, ka iedzēru vīnu, zobs vēl nebija pilnībā sadzijis. Bet tomēr mani pārsteidza, cik ātri sāpes pazuda uz neatgriešanos, kad atklāju to iemeslu.
Mans secinājums - pirms pieņem kādu lēmumu, ieklausies savā iekšējā balsī. Izdomā, vai Tu ar šo lēmumu tuvojies Dievam vai attālinies no tā. Vai Tu pieņem lēmumu, kādam izdabājot vai domājot tikai par savu ego, vai tomēr ieklausies savā sirdī un, kā D. Volšs saka, vai Tevi vada visaugstākās domas un viscildenākās jūtas? Nav jābaidās kļūdīties, tomēr arī kļūdoties tad Tu zināsi, ka rīkojies pēc vislabākās gribas ar to informāciju, kas Tev bija pieejama. Un tad jau nebūs vietas ne vainas apziņai, ne nožēlai.
Lai Tev šodien izdodas ieklausīties savā intuīcijā un sirdī un rīkoties atbilstoši tam!
Ar mīļumu, Baiba.
