Izpūstu svilpienu atpakaļ neievilksi


Komentārs:

kristine - 2012-05-12 01:50
Es arī lūdzu Visumam dzīves draugu, tas bija sen. Un Visums man atsūtīja labu cilvēku: gudru, talantīgu, godīgu, turīgu. Nu viss it kā būtu. Šis cilvēks gribēja mani, būt kopā ar mani. Bet no šīs Visuma dāvanas atteicos. Lieta tāda, ka tajā laikā biju iemīlējusi citu vīrieti, visas manas domas bija pie šā cita. Un labajam, godīgajam es atteicu, teicu: nevaru būt ar Tevi, es tevi atbrīvoju. Jā, tas ir sāpīgi tev patreiz, toties godīgi. Un tiešām es tā domāju: ir tikai godīgi nepalikt kopā ar cilvēku, ja tu mīli kādu citu. Bet beigās ir sanācis tā, ka mans labais, godīgais puisis atrada sev citu sievieti, ar kuru tagad ir laimīgs. Un manas kaislīgās, stiprās mīlestības vīrietis arī satika citu un mēs šķīrāmies. Un arī viņš tagad ir laimīgs. Man ir sajūta, ka es vienīgā (no mums trim) esmu patreiz palikusi pie sasistas siles, jo savu mīlestību neesmu vēl satikusi. Vai es darīju nepareizi? Vai mani Visums ''soda'' par to, ka dāvanu nepieņēmu? Vai vajadzēja tajā, es uzsveru, tajā situācijā tomēr palikt kopā ar šo labo, godīgo pat tad, ja es zināju, ka TOBRĪD mīlu citu? Bieži domāju par šo situāciju, īpaši tāpēc, ka patreiz esmu viena, laiks iet, nekas nenotiek. Un tad rodas tādas domas, ka varbūt toreiz es pārkāpu Visuma likumus un nu man neko tādu vairs nedos.


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Ko darīt tad, ja esi sarunājis kaut ko ne tā un pēc tam nožēlo un nezini kā atvainoties. Ko darīt tad, ja cilvēki par taviem vārdiem ir jau paspējuši apvainoties un tu arī pats saproti, ka nebija smuki, kā izdarījies. Vai arī esi ko sasolījis, bet jūti, ka pildīt to nespēsi.

Vai Tev ir tā bijis?

Zinu, ka ir. Man arī.

Liekas jau vienkārši – tu vienkārši piedod sev, ka tev tā gadījās un ar milzu mīļumu parunā ar iesaistītiem ļaudīm, lai viņi tev piedod. Ka tu no sirds nožēlo un ka tiešām tā negribēji.

Pārsvarā gadījumu jau ir tā, ka tam cilvēkam patiešām bija vajadzīga šī mācība un viņam no kāda bija jādzird šī „patiesība” vai šis nepildītais solījums, un ka kaut kādā mērā mēs bijām instrumenti Augstāku Spēku rokās, lai viņš/a šo mācību saņemtu.

Un nu jau atliek vien mums pašiem tikt galā ar šo savu iesaistīšanos šai situācijā un saprast, ka neviens pie nekā nav vainīgs. Ka tā ir mūsu mācība.

Bet šodien pie iepriekšējā vakardienas (vai aizvakardienas) raksta mēs sākām runāt –ko darīt tad, ja esi Visumam lūdzis ko tādu, ko saproti, ka pats nemaz nespēsi paņemt pretim vai arī, ka tas nav tas, ko tu pa īstam gribēji. Ko tad darīt? Atvainoties? Palūgt piedošanu? Pateikt, ka to vairs negribi, vai atstāt to visu likteņa un dzīves pašas rokās?

Ko darīt tad, ja vienkārši esi vēlējies pa daudz un saproti, ka tas vienlaicīgi vienā dzīvē nav iespējams. Nu vismaz šobrīd ne.

Un ko darīt tad, ja esi ne tā noformulējis?

Vai tā Tev ir bijis? Man ir.

Es reiz biju uz lapiņas sarakstījusi kādu vīru sev gribēšu un kādam viņam ir jāizskatās un kā jāizturas un kādiem jābūt blakus
apstākļiem (māja, firma, džips, suns ;))) ) un ko domā – es tiešām visu to dabūju. Un gandrīz vai tiešām nonācu līdz kāzām. Bet....es šai sarakstā nebiju ierakstījusi vārdu „mīlestība”. Un es nevarēju to visu ņemt pretim. Man bija jāsaka Visumam „nē”. Un tad, kad es sapratu, ka man taču pilnīgi viss tika dots tieši tas, ko es gribēju. Ka viss ir pēc saraksta un ka es tagad kā niķīga meitene negribu ņemt to, ko pati esmu vēlējusies, lūk, tad gan uznāk sajūta, ka spēlēties ar Visumu nevarēs.

Manā gadījumā bija tā, ka es izgāju cauri milzīgam attīrīšanās periodam – caur raudāšanu, negulē&ˇanu, lūgšanām, caur skaidru apziņu, ka –ja šādi dara, tad var vispār vairs neko nedabūt.

Kopš tā laika ar vēlēšanos un ar lūgumiem esmu patiešām ļoti prātīga un vēlos caur dievišķo, caur mīlestību, caur labo bez īpašas konkrētības. (vai nu jau pēdējā laikā vispār neko vairs neformulēju)

Un manā gadījumā tas viss piepildās. Tas viss realizējas manā dzīvē.

Bet arī šobrīd ir tas jautājums – kā nekļūt par upuri vai ķīlnieku pats savām agrāk uzstādītām vēlmēm, jo, protams, ka mēs esam atbildīgi par savu dzīvi. Protams, ka gribam darīt labu. Protams, ka gribam darīt daudz laba. Un protams, ka gribam ņemt pretim visu to, ko tev dod. Un tu audz. Tu audzē savu mīlestības ietilpību (kā jau rakstīju iepriekšējā rakstā), bet ir pilnīgi skaidrs, ka tu nevari un negribi augt tāpēc, ka pats esi pa daudz savēlējies, vai izsapņojis, vai palūdzis. Ka tev nupat jau sāp visas malas no augšanas un ka tu labprāt kādu mirkli neaugtu  : )) Bet....tas ir kā bērnam, kā pusaudzim. Viņam sāp ceļi un elkoņi, un sāp visi iekšējie orgāni, bet viņš nevar izvēlēties augt vai neaugt. Daba ir stiprāka.

Un arī mums, kas esam uz sava izaugsmes ceļa, ir tāpat – jā brīžiem ir gūti, brīžiem sāp, brīžiem liekas, ka diez vai es visu mūžu to spēšu un vai vispār tas kaut kad beigsies.

Un tad ir jāatceras, ka Dievs mums ir devis augstāko no balvām – brīvu gribu. Un ka mēs taču paši esam izvēlējušies augt. Ka tas ir mūsu ceļš. Un ka ne jau dēļ vēlmēm mēs tagad augam, bet dēļ tā, lai pildītu Dieva plānu savai dzīvei. Ka tā taču ir dzīves jēga. Ka tā ir tā misija. Ka tāpēc mēs esam šeit uz Zemes.

Un protams, mums ir iespēja pateikt nē. Atkrist atpakaļ vai mukt. Un ir ļoti daudz cilvēku, kas šādi izdara (vienalga kurā no saviem ceļiem – bizness, ģimene, karjera, garīgā izaugsme) un vienkārši pagriež visam muguru un saka, ka nav spēka, ka vairs to negrib darīt. Lūk – tas ir tas risks, kad tiekam pārbaudīti caur veiksmi, caur laimi, arī caur milzīgu mīlestību – ka viss iecerētais izdodas. Un atgriežamies pie tā – cik spējam paņemt to pretim. Un cik no tā mums patiešām vajag un cik no tā, ko darām mums palīdz augt, un kad sākas graušana (pašam sevis, attiecību vai dzīves citu jomu).

Pamatu pamatos ir jāzina un jāsaprot, ka tas, par kuru ej, tas patiešām ir Tavs ceļš. Ka tās iepriekš izteiktās vēlēšanās, vīzijas un mērķi vēl arvien ir aktuāli un ka Tu patiešām gribi to visu sasniegt. Vienalga vai iet runa par ģimeni, laulību, iepazīšanos, precēšanos, šķiršanos, biznesu, karjeru, naudas pelnīšanu, labdarību, garīgo vai personīgo izaugsmi.

Un ja zini, ka tas ir Tavs – tad vienkārši ej. Vai brīžiem ļauj sevi nest vai vadīt (tās sajūtas ir ļoti dažādas). Vienkārši ļaujies.

Atceries par saulīti un visiem saulītes stariņiem – jo spožāka saule jo tālāk tiek stari.

Un atceries, ka dzīves līnija ir kā sinusoīda (kas labākajā gadījumā iet visu laiku slīpi uz augšu) – brīžiem jākāpj kalnā (un tad pretestība ir lielāka), brīžiem esi kalna galā un tad ir viegli un skaisti, brīžiem ripinies lejā un brīžiem esi bedrē. Un pēc tam atkal sāc kāpt kalnā. Droši vien, ka tie kalnu gali ir tie mērķi, tās vēlmes, sapņi un vīzijas. Citreiz tu par to domā un iedvesmojies pats no savas šīs vēlmes un vīzijas, bet citreiz tu vienkārši ej – sev un Dievam par godu. Un tu nemaz vairs nedomā ne par virsotnēm, ne bedrēm. Tas viss ir tavs ceļš. Un tu tam ļaujies.

Ar mīlestību,

Inese
Komentāri (21)  |  2012-02-10 19:33  |  Skatīts: 5676x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
dainarozenberga* - 2012-02-10 19:55
Inesīt, es tikko saņēmu atbildi uz savu pēdējā laika LIELO jautājumu! :) Milzīgs PALDIES Tev!
Samīļoju,
D.

Šoreiz Anonīms* - 2012-02-10 20:04
Un ko darīt, kad saproti, ka visu līdzšinējo dzīvi (30gadus) 95% gadījumu esi sarunājis cilvēkiem ne tā, attiecies pret cilvēkiem ne tā, izturējies un izrīkojies ne tā (jo pats esi bijis ļoti, ļoti nelaimīgs sevī)? Ka esi gandrīz vai visiem, ar ko jebkad esi bijis kontaktā, vismaz uzrējis vai arī - uzgāzis virsū savu personisko samazgu spaini? Un ģimenes cilvēkiem un dažiem atlikušajiem draugiem tonnu ar samazgu spaiņiem, gadu no gada, dienu no dienas? Un kā tagad to labot? Ir milzīgs kauns, vainas sajūta, naids pret sevi un sirdssāpēs gribās balsī gaudot, kad iedomājies, kā jutās apkārtējie, kuri tevi mīlēja, pacieta, piedeva, atkal pacieta, krita izmisumā, varbūt pat klusībā raudāja - par ko tu pret viņiem tā... Vislielākais pārdzīvojums par ģimenes cilvēkiem un mīļoto cilvēku, kurš uz savas ādas ir izbaudījis reālu emocionālu vardarbību un tagad ir aizvēris savu sirdi un distancējies (kas ir tikai likumsakarīgi). Ko darīt šādā situācijā?

dainarozenberga* - 2012-02-10 20:17
Mums ik uz soļa ir dota šī - brīvā griba. Tu jau esi sapartusi savas lielakās kļūdas, tagad pa solītim ir jāizceļ sevi saulītē. Pa mazam solītim sāc sevi mīlēt, piedot sev visu, kas bijis. Nav variantu, mīlestība un piedošana palīdzēs Tev. Kad sāksi sakārtot sevi, pieņemt sevi, pildīt ar mīlestību, tad arī līdzcilvēki palēnām atvērs Tev savu sirdi, tie ir mūsu tuvākie cilvēki, kuri mūs mīl arī tad, kad ir novērsušies.
Man ir vienas sāpīgas attiecības ar tuvu ģimenes cilvēku, bet sevī esmu piedevusi, šobrīd apzināti nekontaktējos, bet zinu, ka mana sirds ir vaļā, ja šis cilvēks sniegs roku, es atbildēšu.


Diāna* - 2012-02-10 20:32
O, jā! Dabūt to, ko gribēji - to esmu izjutusi arī uz savas ādas. Ne par velti saka, ka esi uzmanīgs ar savām vēlmēm, tās var piepildīties.
Pirms daudziem gadiem, kad pēc šķiršanās "ievēlēju" sev vīru, vēlējos lai viņam būtu tās īpašības, kas nepiemita iepriekšējam. Un tādu arī dabūju. Tikai diemžēl bez tām īpašībām, kas labas piemita bijušajam. Visums izpilda "pavēles" precīzi. Viņam nav skaidrs tas, ko mēs ar to esam domājuši, otrais plāns paliek tikai mūsu galvās, nerealizēts:))

Diāna* - 2012-02-10 20:38
Varbūt es ne tā saprotu, bet vai nav tā, ka šīs situācijas ar neizpildītiem solījumiem rodas no tā, ka vienkārši nespējam pateikt "nē", tāpēc saņemamies par daudz uz saviem pleciem? Un tādās situācijās neprotam uzticēt daļu sava uzņemtā kādam citam cilvēkam - ģimenei, asistentam, darbiniekiem utt, atkarībā no jomas?

Inese* - 2012-02-10 20:52
Protams, mums jāiemācās izvērtēt cik varam un cik nespējam dot. Solīt to, ko nespējam, nav godīgi.
Es rakstā vairāk domāju par tiem gadījumiem, kad mēs solām un tai brīdī svēti ticam, ka spēsim, bet...tad kaut kas atgadās, atklājās, un tu šo situāciju sāc redzēt citādāku.
Un kā tad tiekam no šīs situācijas ārā.
Protams, ar zaudējumiem. Protams, ar ciešanām. Jautājums tikai cik lielām un cik cilvēku ir iesaistīti.
Piemēram, ja solies precēt, tad tu nevari to deliģēt citai. Ja esi ieņēmis kādu amatu, tu ar to nevari deliģēt citam. Ja esi izvēlējies kādu konkrētu ceļu, tu to nevari deliģēt citam.

Bet par uzņemšanos pa daudz uz saviem pleciem - jā tur Tev, Diānīt, taisnība. Tam ar mēs it in bieži ejam cauri, piekūstam un ir sajūta, ka tieši tad vairs to nespējam, neprotam, nemākam un ir jāatsakās:)

Un tad atkal nonākam pie brīnišķīgā stāvokļa - pieņemt un ļauties:)
Man tas arvien biežāk kļūst par pamatstāvokli.

Ilona* - 2012-02-10 20:57
šoreiz Anonīms
Mēs to gribam vai nē, bet man šķiet, ka mums visiem nākas iziet, "izaugt" cauri šim kaunam, sāpēm, aiz izmisuma negulētām naktīm...Nu laikam sākumā savādāk izaugsme nav iespējama. Tas ir tas attīstības lūzuma punkts, kad lūst, tad sāp. Bet tad arī atcerās, iemācās piedot citu kļūdas, iemācās pateicību, mīlestību, piedot arī sev un iemācās iemīlēt sevi.

Brīžiem domāju, ka viens no dzīves svarīgākajiem uzdevumiem ir mums iemācīties mīlēt sevi tādus, kādi esam. Jo kamēr mēs nemīlam sevi, mēs nemākam mīlēt citus - pagāja brīdis, kamēr līdz kaulam sapratu šīs domas nozīmi. Jo ja Tu nemīli sevi tādu, kāda esi, tad jau Tu nemīli arī Dievu, kas Tevi tādu radījis. - To es šodien izlasīju.

Man, piemēram, gandrīz gads pagāja, lai es neveiksmes uztvertu tikai kā mācības un neskatoties uz to, ka kaut kas neizdodas dzīvotu dzīvi ar smaidu, mieru un iekšēju labsajūtu.

šoreiz Anonīms - turies, lūdz Dievu un piedošanu, un lēnām cilvēki atvērsies. Ja kāds cilvēks novērsies, pieņem to kā vislabāko mācību. Man patīk Lazareva doma, ka, ja Tev kā sods par nepareizību nav atņemta dzīvība, tad jau ir labi. Novērtē to.

Par Dieva lūgšanu - tiem, kas to nav darījuši. Arī es to nemāku, arī man šajā lapā ir daudz kas jauns un neizprotams. Bet, lasot Lazarevu, sapratu, ka jāmēģina vienkārši runāt. Arī tā ir mācība, kas jāapgūst.

Sāpes, pārdzīvojumi ir jāizrunā. tam lieliski der arī dienasgrāmatas rakstīšana. kādā komentārā vai rakstā Inese rakstīja, ja visu krāj iekšā, tad arī informācija sāk "rūgt". Absolūta patiesība. Kamēr tās dusmas, sāpes neizliksi kaut uz papīra, neizrunāsi, jauna informācija, jauna attieksme jeb tā jaunā mācība līdz Tevim var nenokļūt. Tai mācībai arī vajag tukšo telpu, kur iespraukties.

Inese* - 2012-02-10 22:41
Ilonai-ja Tu lasi Lazarevu, tad šai lapā Tev būtu jābūt visam "pa vienkāršo". :))
Es pati vēl tikai mācos paveikt to, par ko Lazarevs runā.

Ilona* - 2012-02-10 23:01
Es sāku lasīt Lazarevu, jo šajā lapā ir daudz pieminēts. Kaut kādā mirklī sapratu, ka bez papildus lasīšanas kaut kas uz priekšu neiet... Komentāros tiek minēts par garīgumu, bet es saprotu, ka nevaru piedalīties diskusijā, jo man vispār nebija viedokļa par garīgumu kā tādu... Es tikai sapratu, ka kaut kam iekšēji nepiekrītu...


Sevis izzināšanas jomā viss patiešām ir "pa vienkāršo" - tas process nekad nebeidzas, un kad tev šķiet, ka kaut kas saprasts - zini, tūlīt būs jauns sarežģītāks mezgls. Vismaz man patreiz viss ir tik vienkārši, jo pēc laicīgo vērtību skalas nekas nav atrisinājies....



Inese* - 2012-02-10 23:11
Tur ar to garīgumu ar jābūt ļoti prātīgiem. Lazarevs saka, ka ir būstami pieķerties garīgumam.

Un arī dzīvē tas var izraisīt pārākumu apziņu.

Man prieks, Ilona, ka lasi, ka meklē un Lazarevs noteikti ir tā vērts, lai viņu lasītu:)

Anonīms* - 2012-02-11 01:11
Paldies, Inesīt! Kā vienmēr naglai uz galvas!
Man patīk šis- "Un ka ne jau dēļ vēlmēm mēs tagad augam, bet dēļ tā, lai pildītu Dieva plānu savai dzīvei. Ka tā taču ir dzīves jēga. Ka tā ir tā misija. Ka tāpēc mēs esam šeit uz Zemes".

Baiba* - 2012-02-11 01:16
Pēdējais mans komentārs.

Inese* - 2012-02-11 01:41
Jā Baibiņ, šitas tiešām jāatcerās ik uz soļa. Citādi var sanākt sāpīga vilšanās :))

Sanita* - 2012-02-15 21:09
Inesīt.... "Un ja zini, ka tas ir Tavs – tad vienkārši ej"

ko darīt,ja šaubies ik pa laikam vai tas ir mans vai nav....

Inese* - 2012-02-15 23:17
Ja šaubies, tad diemžēl vinnēs šaubas. Tad sprunguļi liksies viens pēc otra spieķos un nevarēs saprast kapēc tā notiek.
Bet tas viss ir tikai dēļ tām šaubām.

Es esmu pat to, ka labāk nešauboties iet, un varbūt kaut kad kļūdīties, apstāties un iet citā virzienā, nekā šaubīties, šaudīties un svārstīties. Jo tad tas nav ne šis ne tas.

Agrāk manā dzī'vē bija tā, ka ar lielu pārliecību sāku vienu lietu. Pēc tam citu. Pēc tam vēl citu. No malas varbūt izskatījās, ka nav nekādas noturības. (Bet mums jau nav nevienam jāatskaitās)
Tas bija mans celš un tad mani rūdīja, lai tad, kad būšu atradusi savu, tad prastu to darīt vai būt pa īstam.

Sanita* - 2012-02-16 01:27
Inese... šeit konkrēti runāju par attiecīam,jo ik pa laikam kaut kas notiek,es kā personība jūtos zemaka par viņu. nelīdzvertīgāka... tad nāk domas virsū - vai es sev nemeloju ? Viskaut ko sarunāju viņam,visādas varbūtības.. divi lieli filozofi sēž un filozofē ... a ko darīt... Tādi mēs abi esam...

Esmu novērojusi pati sevī,ka man uz visām lietam tā ir - šaubas. Līdz pēdējam sīkumam. Smieklīgi pat dažreiz paliek.



Inese* - 2012-02-16 17:15
Ar šaubām var sabeigt attiecības.
Ja esi satikusi savu cilvēku, kuru mīli, tad par to vairs nevajag šaubīties.

Un tāpat ir ar jebkuru jomu - ar darbu, ar savu misiju, ar draugiem, ar.....jebkuru no savām izvēlēm.

Par līdzvērtībām - ja jūs abi esat kopā, tas nozīmē, ka esat līdzīgu enerģētiku. Līdzīgs pievelk līdzīgu. Un tad tā sajūta par to nelīdzvērtību vai būšanu zemāk ir tikai un vienīgi kompleksi, no kuriem vajadzētu tikt vaļā.

Baiba* - 2012-02-16 20:49
Jā, mani uzrunā šis- "Es esmu pat to, ka labāk nešauboties iet, un varbūt kaut kad kļūdīties, apstāties un iet citā virzienā, nekā šaubīties, šaudīties un svārstīties. Jo tad tas nav ne šis ne tas."
Pēc pieredzes saku, šaubas patiešām spēj paralizēt.



arvienlabak - 2012-05-10 20:28
Pirmdien, škirstot šejienes lapas, vienā brīdī vienkārši nāca raudiens - bija sajūta, ka (kaut arī tēmas pamatā zināmas, caur-sevi-sen-izlaistas un pieņemtas un tā arī dzīvoju, saskaņā ar to, cik nu tas cilvēcīgi, vēl augot, ir iespējams:)) tā informācija gāžas pār mani TIK intensivi, TIK daudz, ka mani - kā te teikts - TĀ audzina, ka Tu vienkārši vairs nespēj uzņemt vairāk. Ka Tu tver, tver, tver, esi pilns līdz maliņām un tas viss gāžas pāri kā pilnai glāzei. Un nāk asaras. Tādas laimes asaras par to, kā Tevi Kāds vada un pieskata....

inese - 2012-05-10 20:31
Ak, cik labi Tevi saprotu. Man ir šādi bijis. Un ik pa laikam arī tagad ir.
Un tā ir tāda laimes sajūta - tieši tā kā Tu raksti, ka burtiski līst asaras:)

kristine - 2012-05-12 01:50
Es arī lūdzu Visumam dzīves draugu, tas bija sen. Un Visums man atsūtīja labu cilvēku: gudru, talantīgu, godīgu, turīgu. Nu viss it kā būtu. Šis cilvēks gribēja mani, būt kopā ar mani. Bet no šīs Visuma dāvanas atteicos. Lieta tāda, ka tajā laikā biju iemīlējusi citu vīrieti, visas manas domas bija pie šā cita. Un labajam, godīgajam es atteicu, teicu: nevaru būt ar Tevi, es tevi atbrīvoju. Jā, tas ir sāpīgi tev patreiz, toties godīgi. Un tiešām es tā domāju: ir tikai godīgi nepalikt kopā ar cilvēku, ja tu mīli kādu citu. Bet beigās ir sanācis tā, ka mans labais, godīgais puisis atrada sev citu sievieti, ar kuru tagad ir laimīgs. Un manas kaislīgās, stiprās mīlestības vīrietis arī satika citu un mēs šķīrāmies. Un arī viņš tagad ir laimīgs. Man ir sajūta, ka es vienīgā (no mums trim) esmu patreiz palikusi pie sasistas siles, jo savu mīlestību neesmu vēl satikusi. Vai es darīju nepareizi? Vai mani Visums ''soda'' par to, ka dāvanu nepieņēmu? Vai vajadzēja tajā, es uzsveru, tajā situācijā tomēr palikt kopā ar šo labo, godīgo pat tad, ja es zināju, ka TOBRĪD mīlu citu? Bieži domāju par šo situāciju, īpaši tāpēc, ka patreiz esmu viena, laiks iet, nekas nenotiek. Un tad rodas tādas domas, ka varbūt toreiz es pārkāpu Visuma likumus un nu man neko tādu vairs nedos.


Atpakaļ