sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA
Ko darīt tad, ja esi sarunājis kaut ko ne tā un pēc tam nožēlo un nezini kā atvainoties. Ko darīt tad, ja cilvēki par taviem vārdiem ir jau paspējuši apvainoties un tu arī pats saproti, ka nebija smuki, kā izdarījies. Vai arī esi ko sasolījis, bet jūti, ka pildīt to nespēsi.
Vai Tev ir tā bijis?
Zinu, ka ir. Man arī.
Liekas jau vienkārši – tu vienkārši piedod sev, ka tev tā gadījās un ar milzu mīļumu parunā ar iesaistītiem ļaudīm, lai viņi tev piedod. Ka tu no sirds nožēlo un ka tiešām tā negribēji.
Pārsvarā gadījumu jau ir tā, ka tam cilvēkam patiešām bija vajadzīga šī mācība un viņam no kāda bija jādzird šī „patiesība” vai šis nepildītais solījums, un ka kaut kādā mērā mēs bijām instrumenti Augstāku Spēku rokās, lai viņš/a šo mācību saņemtu.
Un nu jau atliek vien mums pašiem tikt galā ar šo savu iesaistīšanos šai situācijā un saprast, ka neviens pie nekā nav vainīgs. Ka tā ir mūsu mācība.
Bet šodien pie iepriekšējā vakardienas (vai aizvakardienas) raksta mēs sākām runāt –ko darīt tad, ja esi Visumam lūdzis ko tādu, ko saproti, ka pats nemaz nespēsi paņemt pretim vai arī, ka tas nav tas, ko tu pa īstam gribēji. Ko tad darīt? Atvainoties? Palūgt piedošanu? Pateikt, ka to vairs negribi, vai atstāt to visu likteņa un dzīves pašas rokās?
Ko darīt tad, ja vienkārši esi vēlējies pa daudz un saproti, ka tas vienlaicīgi vienā dzīvē nav iespējams. Nu vismaz šobrīd ne.
Un ko darīt tad, ja esi ne tā noformulējis?
Vai tā Tev ir bijis? Man ir.
Es reiz biju uz lapiņas sarakstījusi kādu vīru sev gribēšu un kādam viņam ir jāizskatās un kā jāizturas un kādiem jābūt blakus
apstākļiem (māja, firma, džips, suns ;))) ) un ko domā – es tiešām visu to dabūju. Un gandrīz vai tiešām nonācu līdz kāzām. Bet....es šai sarakstā nebiju ierakstījusi vārdu „mīlestība”. Un es nevarēju to visu ņemt pretim. Man bija jāsaka Visumam „nē”. Un tad, kad es sapratu, ka man taču pilnīgi viss tika dots tieši tas, ko es gribēju. Ka viss ir pēc saraksta un ka es tagad kā niķīga meitene negribu ņemt to, ko pati esmu vēlējusies, lūk, tad gan uznāk sajūta, ka spēlēties ar Visumu nevarēs.
Manā gadījumā bija tā, ka es izgāju cauri milzīgam attīrīšanās periodam – caur raudāšanu, negulē&ˇanu, lūgšanām, caur skaidru apziņu, ka –ja šādi dara, tad var vispār vairs neko nedabūt.
Kopš tā laika ar vēlēšanos un ar lūgumiem esmu patiešām ļoti prātīga un vēlos caur dievišķo, caur mīlestību, caur labo bez īpašas konkrētības. (vai nu jau pēdējā laikā vispār neko vairs neformulēju)
Un manā gadījumā tas viss piepildās. Tas viss realizējas manā dzīvē.
Bet arī šobrīd ir tas jautājums – kā nekļūt par upuri vai ķīlnieku pats savām agrāk uzstādītām vēlmēm, jo, protams, ka mēs esam atbildīgi par savu dzīvi. Protams, ka gribam darīt labu. Protams, ka gribam darīt daudz laba. Un protams, ka gribam ņemt pretim visu to, ko tev dod. Un tu audz. Tu audzē savu mīlestības ietilpību (kā jau rakstīju iepriekšējā rakstā), bet ir pilnīgi skaidrs, ka tu nevari un negribi augt tāpēc, ka pats esi pa daudz savēlējies, vai izsapņojis, vai palūdzis. Ka tev nupat jau sāp visas malas no augšanas un ka tu labprāt kādu mirkli neaugtu : )) Bet....tas ir kā bērnam, kā pusaudzim. Viņam sāp ceļi un elkoņi, un sāp visi iekšējie orgāni, bet viņš nevar izvēlēties augt vai neaugt. Daba ir stiprāka.
Un arī mums, kas esam uz sava izaugsmes ceļa, ir tāpat – jā brīžiem ir gūti, brīžiem sāp, brīžiem liekas, ka diez vai es visu mūžu to spēšu un vai vispār tas kaut kad beigsies.
Un tad ir jāatceras, ka Dievs mums ir devis augstāko no balvām – brīvu gribu. Un ka mēs taču paši esam izvēlējušies augt. Ka tas ir mūsu ceļš. Un ka ne jau dēļ vēlmēm mēs tagad augam, bet dēļ tā, lai pildītu Dieva plānu savai dzīvei. Ka tā taču ir dzīves jēga. Ka tā ir tā misija. Ka tāpēc mēs esam šeit uz Zemes.
Un protams, mums ir iespēja pateikt nē. Atkrist atpakaļ vai mukt. Un ir ļoti daudz cilvēku, kas šādi izdara (vienalga kurā no saviem ceļiem – bizness, ģimene, karjera, garīgā izaugsme) un vienkārši pagriež visam muguru un saka, ka nav spēka, ka vairs to negrib darīt. Lūk – tas ir tas risks, kad tiekam pārbaudīti caur veiksmi, caur laimi, arī caur milzīgu mīlestību – ka viss iecerētais izdodas. Un atgriežamies pie tā – cik spējam paņemt to pretim. Un cik no tā mums patiešām vajag un cik no tā, ko darām mums palīdz augt, un kad sākas graušana (pašam sevis, attiecību vai dzīves citu jomu).
Pamatu pamatos ir jāzina un jāsaprot, ka tas, par kuru ej, tas patiešām ir Tavs ceļš. Ka tās iepriekš izteiktās vēlēšanās, vīzijas un mērķi vēl arvien ir aktuāli un ka Tu patiešām gribi to visu sasniegt. Vienalga vai iet runa par ģimeni, laulību, iepazīšanos, precēšanos, šķiršanos, biznesu, karjeru, naudas pelnīšanu, labdarību, garīgo vai personīgo izaugsmi.
Un ja zini, ka tas ir Tavs – tad vienkārši ej. Vai brīžiem ļauj sevi nest vai vadīt (tās sajūtas ir ļoti dažādas). Vienkārši ļaujies.
Atceries par saulīti un visiem saulītes stariņiem – jo spožāka saule jo tālāk tiek stari.
Un atceries, ka dzīves līnija ir kā sinusoīda (kas labākajā gadījumā iet visu laiku slīpi uz augšu) – brīžiem jākāpj kalnā (un tad pretestība ir lielāka), brīžiem esi kalna galā un tad ir viegli un skaisti, brīžiem ripinies lejā un brīžiem esi bedrē. Un pēc tam atkal sāc kāpt kalnā. Droši vien, ka tie kalnu gali ir tie mērķi, tās vēlmes, sapņi un vīzijas. Citreiz tu par to domā un iedvesmojies pats no savas šīs vēlmes un vīzijas, bet citreiz tu vienkārši ej – sev un Dievam par godu. Un tu nemaz vairs nedomā ne par virsotnēm, ne bedrēm. Tas viss ir tavs ceļš. Un tu tam ļaujies.
Ar mīlestību,
Inese