Tukšums jūtās


sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Ko darīt tad, ja dzīvo ar savu cilvēku, bet ikdienā mīlestību nemaz kaut kā neizjūti. Ja gribētos kaut ko kaislīgu un skaistu, bet...ne ar savu cilvēku. Ja domās iztēlojies visu kā būtu, ja būtu, bet šajās vizualizācijās cilvēka, ar kuru esi kopā, nav.
 

 

Ko darīt, ja esi kopā un tai pat laikā viena. Ja tev blakus ir brīnišķīgs vīrietis un kāda cita visticamāk, ka būtu laimes pārņemta, ja viņai būtu šāds vīrs, bet tu pret savu vīru nejūti neko. Ko darīt?

 

Un izjaukt to, kas ir - bail. Un atstāt tā, kā ir – negribas. Ko darīt?

 

Tad, manuprāt, te ir divi varianti, kas sākotnēji jāizšķir tev pašai. Pirmkārt ir jāsaprot vai tā iekšējā „nekā negribēšanas” sajūta attiecas tikai un vienīgi uz savu vīru, vai arī patiešām tu šajā dzīves periodā negribi neko un nevienu. Var jau būt, ka šobrīd esi pārņemta ar studijām, darbu, bērnu vai visu kopā un patiešām iekšēji esi piekususi un zaudējusi spēju dot un vēlmi kaut ko saņemt.

 

Šajā gadījumā ir jādomā par to kā atjaunot savu enerģētiku un sajusties atkal kā sievišķīgai sievietei. Sākt dzīvot saskaņā ar savu būtību un baudīt, ko dzīve spēj dot. 

 

Šis ir garš skaists periods, ko savā praksē saucu par laimes terapiju. Esmu par to uzrakstījusi grāmatu „Ieelpo laimi un mīlestību”, vadu seminārus un konsultācijas un esmu par to, ka šo iekšējo pašsajūtu var atjaunot un sākt dzīvot absolūti laimīgu un mīlestības piepildītu dzīvi, neatkarīgi no laika apstākļiem, sabiedrībā notiekošiem procesiem, laulības dzīves ilguma vai krīzēm savā un ģimenes dzīvē.

 

Bet var arī vēl būt tā, ka pret citiem vīriešiem tu izjūti kaisli, „tauriņus vēderā” un „ļimstošas kājas”, tikai pret savu vīrieti šo izjūtu nav. Un tad atkal ir jāpārdomā – vai tā ir bijis vienmēr un īstenībā tāda īstena kaislība starp jums nav bijusi nekad. Vai arī kaut kāda iemesla pēc tas viss ir izmainījies. 

 

Un ja ir tā, ka sākumā bija gan iekāre, gan kaisle, gan liela mīlestība, bet ar laiku tas viss kaut kā saplaka, tad ir sevī jāsaprot vai to visu maz gribi atpakaļ vai arī esat mainījušies tik ļoti, ka kopdzīve ir sevi izsmēlusi. Ja gribi – tad tas jau ir daudz. Tad maini savu iekšējo attieksmi un soli pa solim šo visu atkal sakārto. Tas ir izdarāms. Vēl jo vairāk, ja vīrietis vēl arvien mīl un ir ļoti saistīts ar Tevi. 

 
Komentāri (33)  |  2010-12-17 05:38  |  Skatīts: 9752x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Anonīms* - 2011-08-31 18:39
paldies Dzintra....jāsecina, ka uzvedamies atšķirīgi no laimīgām sievietēm...nezinu...it kā viss būtu un tajā pašā reizē skumji...saprotu vīrieties nav nagla visai dzīvei ir jauki mirkļi arī bez viņa, bet sirds ilgojas...

Inese* - 2011-08-31 18:41
O, es arī tieši 38 gados gāju pretim savai īstajai mīlestībai un jutos ārkārtīgi līdzīgi kā rakstiet.

Ko es darīju?

Es tiešām sevī audzēju mīlestību. Es ar mīlestību raudzījos uz visiem cilvēkiem un katrā mācījos saskatīt dvēseli. Es kā sieviete pucējos un "taisījos", un ļoti baudīju vīriešu uzmanību.
Es cēlu gan savu pašapziņu (tātad saturu) gan tēlu (tātad formu) arvien augstākā (tīrākā) līmenī.
Un es skaidri zināju, ko daru. Es katru dienu gāju pretim savam īstajam un vienīgajam.

Lai gan...ja godīgi....tajā brīdī, kad viņu satiku...es jutos kā maratonists pēc distances, kas izlicis visus spēkus. Man Dievs manu lielo mīlestību iedeva tad, kad pati biju izdarījusi visu, bet nonācu pie tā, ka tikai Dievs man to var vai nu dot vai nedot. Tieši tad, kad noliku visu savu dzīvi Dievam pie kājām, tad satiku Tomu.

Anonīms* - 2011-08-31 20:04
sanāk, ka jāturpina iesāktais tik ar lielāku pārliecību un azartu...paldies, Inese. ļoti patīkami sajust to, ko devi.

Dzintra* - 2011-08-31 22:23
Viss jau ir pareizi,ko Inese raksta,bet tas ir uz brīdi,līdzīgi kā dopings un prieks''jā es tomēr daru pareizi'',....bet tā ilgošanas un skumjas tomēr kādā brīdī ņem virsroku....laikam vispareizāk ir uzticēties Dievam un beigt cīnīties,atdot visu savu dzīvi Dieva rokās,pilnībā bez šaubīšanās,līdzarto iestāsies sirdsmiers,bet to izdarīt kā?

Inese* - 2011-08-31 22:50
ir jāiemācās to visu izdarīt paralēli - gan paļauties uz Dievu, gan pašam visu darīt.
Dievs mūsu vietā neko nedara, tikai palīdz tajā, ko darām :)

Dzintra* - 2011-08-31 23:00
Pilnīgi saprotams,ka Dievs manā vietā neko nedarīs,es nedomāju to tā,bet gribēju zināt ko konrēti darīt,lai tā paļaušanās manī rodas,konkrēti ko-lasīt Bībeli,skaitīt Tēvreizi,lasīt grāmatas par Dievu,lūgt piedošanu,kā sevī atrast to stīdziņu,kur ir tā pilnīgā paļaušanas vai uzticēšanas,kā lai to pareizāk pasaka,uzticēties Dievam...

Inese* - 2011-08-31 23:50
Man palīdz dzīvās sarunas ar Dievu.
Es vispār pret Dievu izturos kā pret ļoti mīļu, tuvu, ļoti cienījamu personību. Es viņam visu stāstu. Es lūdzu. Un jo vairāk ar Viņu sarunājos, jo Viņš manā dzīvē kļūst reālāks un klāt esošāks.
Un ja diendienā jūtu Viņu sev blakus, tad man pati no sevis rodas šī paļāvības sajūta.

Ja es kaut ko dzīvē nesaprotu - jautāju Viņam. Un atbildes nāk visdažādākos veidos. Caur cilvēkiem. Caur situācijām. Caur grāmatām.
Jā.....laikam, ka par šo ir jāuzraksta jauns raksts :)

Dzintra* - 2011-09-01 00:16
Paldies,Inesīt,un īpašas ir sajūtas kad saproti,ka kāda situācija nāk tieši no Dieva.Tad tā ir laimes sajūta.Gaidīšu rakstiņu.:))



Lapa | [1] 2 |

Atpakaļ