Tukšums jūtās


Komentārs:

inta* - 2011-03-06 04:36
Mana situācija un izjūtas ir līdzīgas iepriekš rakstītajam. Manā situācijā sieviete,kuru atstāja vīrs un zinot,ka manā gimēnē ir zemūdens akmeņi,tagad cenšas savu laimi kaldināt uz manām ciešanām.Ar to es gribēju pateikt to , lai brīvās meitenes cenšoties satikt savu īsto,paveras vērīgāk vai nerada kādam sāpes. Meklējiet brīvos!


sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Ko darīt tad, ja dzīvo ar savu cilvēku, bet ikdienā mīlestību nemaz kaut kā neizjūti. Ja gribētos kaut ko kaislīgu un skaistu, bet...ne ar savu cilvēku. Ja domās iztēlojies visu kā būtu, ja būtu, bet šajās vizualizācijās cilvēka, ar kuru esi kopā, nav.
 

 

Ko darīt, ja esi kopā un tai pat laikā viena. Ja tev blakus ir brīnišķīgs vīrietis un kāda cita visticamāk, ka būtu laimes pārņemta, ja viņai būtu šāds vīrs, bet tu pret savu vīru nejūti neko. Ko darīt?

 

Un izjaukt to, kas ir - bail. Un atstāt tā, kā ir – negribas. Ko darīt?

 

Tad, manuprāt, te ir divi varianti, kas sākotnēji jāizšķir tev pašai. Pirmkārt ir jāsaprot vai tā iekšējā „nekā negribēšanas” sajūta attiecas tikai un vienīgi uz savu vīru, vai arī patiešām tu šajā dzīves periodā negribi neko un nevienu. Var jau būt, ka šobrīd esi pārņemta ar studijām, darbu, bērnu vai visu kopā un patiešām iekšēji esi piekususi un zaudējusi spēju dot un vēlmi kaut ko saņemt.

 

Šajā gadījumā ir jādomā par to kā atjaunot savu enerģētiku un sajusties atkal kā sievišķīgai sievietei. Sākt dzīvot saskaņā ar savu būtību un baudīt, ko dzīve spēj dot. 

 

Šis ir garš skaists periods, ko savā praksē saucu par laimes terapiju. Esmu par to uzrakstījusi grāmatu „Ieelpo laimi un mīlestību”, vadu seminārus un konsultācijas un esmu par to, ka šo iekšējo pašsajūtu var atjaunot un sākt dzīvot absolūti laimīgu un mīlestības piepildītu dzīvi, neatkarīgi no laika apstākļiem, sabiedrībā notiekošiem procesiem, laulības dzīves ilguma vai krīzēm savā un ģimenes dzīvē.

 

Bet var arī vēl būt tā, ka pret citiem vīriešiem tu izjūti kaisli, „tauriņus vēderā” un „ļimstošas kājas”, tikai pret savu vīrieti šo izjūtu nav. Un tad atkal ir jāpārdomā – vai tā ir bijis vienmēr un īstenībā tāda īstena kaislība starp jums nav bijusi nekad. Vai arī kaut kāda iemesla pēc tas viss ir izmainījies. 

 

Un ja ir tā, ka sākumā bija gan iekāre, gan kaisle, gan liela mīlestība, bet ar laiku tas viss kaut kā saplaka, tad ir sevī jāsaprot vai to visu maz gribi atpakaļ vai arī esat mainījušies tik ļoti, ka kopdzīve ir sevi izsmēlusi. Ja gribi – tad tas jau ir daudz. Tad maini savu iekšējo attieksmi un soli pa solim šo visu atkal sakārto. Tas ir izdarāms. Vēl jo vairāk, ja vīrietis vēl arvien mīl un ir ļoti saistīts ar Tevi. 

 
Komentāri (33)  |  2010-12-17 05:38  |  Skatīts: 9739x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Ieva* - 2010-12-21 23:22
Zini, šis ir tieši tas, par ko šobrīd domāju... Smagas pārdomas. Bija. ;) Lasu Tavu grāmatu un sapratu, ka atkal ir tā reize, kad nenovērtēju to, kas ir, bet redzu tikai to, kā pietrūkst. Jā, iespējams, sākotnēji pieļāvu kļūdu, sagaidīju no otra vairāk, nekā viņš gatavs dot. Bet tā bija mana izvēle. Un man tā tagad jāvērš par labu. Apzināti jāizvēlas un jāievēro labais, kas man ir dots. :) Galu galā - es pati radu to, ko gribu piedzīvot, vai ne? ;)

Inese* - 2010-12-22 06:57
Jā, Ieva! Tu pati radi to, kas Tavā dzīvē notiek.
Vienkārši tas ir jānoķer sajūtu līmenī kā tas īstenībā notiek. un tad, kad to saprot, tad visa dzīve sakārtojas un cilvēki ap mums mainās it kā paši no sevis:)

Anna* - 2010-12-23 08:23
Tik ļoti tuvs raksts man un manai situācijai. Tieši šādās pārdomās iegrimu pēc 10 kopdzīves gadiem ar savu vīrieti. Nu tik ļoti trūka šīs dzirkstelītes, kaisles un sajūtas ka esmu gribēta un mīlēta. Attiecībās biju tik ļoti izsmelta, ka ļāvos cita vīrieša valdzinājumam. Un iepazinu gan kaisli gan mīlestību. Grūti bija pieņemt lēmumu aiziet, jo bija ģimene, bērni, bet man kā sievietei nebija nekā. Un negribējās savu dzīvi pavadīt ar mierīgu līdzās pastāvēšanu, tik ļoti gribējās ticēt, ka ir iespējama dzirkstelīte arī ilgstošās attiecībās. Bet ar vīrieti, kurš visus šos gadus bija blakus, sapratu, ka nekas nemainīsies. Un es tiešām sāku uztvert viņu kā labu draugu, kā čomu, bet vairs nekā vīrieti ar kuru gribu mīlēties. Tāpēc pieņēmu tik ļoti smago lēmumu aiziet. Tagad esmu iemīlējusies, ir tauriņi vēderā un milzīga kaisle. Kaisle no kuras brīžiem bail metas. Tik pagaidām neskaidras ir šīs attiecības, bet es joprojām ticu, ka arī man būs lemts piedzīvot laimīgas attiecības.

Inese* - 2010-12-23 16:40
Ir tik bezgala skaists šis periods, kad tauriņi vēderā :) Baudi to un esi gudra un sievišķīga sieviete un sakārto šīs savas attiecības tā, lai tas nekad nebeidzas - lai pāriet dziļā skaistā mīlestībā, kas nes mieru un stabilitāti, nezaudējot kaislīgo pievilkšanās spēku viens otram:)
Tev izdosies viss!

Anna* - 2011-01-13 08:58
Diemžēl mani sapņi sabruka. Un mana lielā kaislīgā mīla, izrādās mani krāpj. Ir tik neizsakāmi smagi. Kad cilvēks, kuram tu atdevi sevi visu un kurš ierosināja dzīvot kopā, jo mīlot mani un manus bērnus, laikā, kad esmu darbā, tikās ar savu bijušo. Ir ļoti ļoti smagi.

Inese* - 2011-01-13 16:11
Tad zini - ka viņš nebija īstais. Ka tās bijs skaistas kaislīgas attiecības, kas reiz vienkārši beidzas. Prieks, ka tādas ir bijušas. Prieks, ka varēji tās baudīt........un tagad palaist.
Protams, ka šķiršanās vienmēr sāp un mums nebribās, lai skaistie periodi beidzas.
Bet tapēc jau mums dod šādas īslaicīgas attiecības, lai iemācāmies cilvēkus gan ieaicināt savā dzīvē, gan palaist.
Viss ir mācībstinda. Arī šī ir mācība.

Un vienmēr der atcerēties, ka varbūt tieši šobrīd atbrīvo vietu Tavai Lielajai Mīlestībai, kura vēl tikai būs:)

Anna* - 2011-01-15 18:14
Ar prātu saprotu, ka vajadzētu no šī visa mācīties, bet lielākā problēma ir tā, ka mēs nelaižam viens otru vaļā. Viņš joprojām mēģina uzturēt attiecības ar mani. Lai nu ko bet paspēlēt uz pareizajām stīgām viņam padodas izcili. Un es joprojam ceru, ka kaut kas mainīsies, jo tiešām ļoti ļoti mīlu viņu. Viņš nenoliedz ka ir ticies ar viņu, bet starp viņiem nekā neesot. Ai tipisks scenārijs, viss ir ne ta kā tev liekas. Un ta es nespēju viņu atlaist. Vajadzētu, bet nevaru. Šis ir stāsts par tā saucamajām neiespējamām attiecībām. Kurās kopā esot viss ir brīnišķīgi, bet tad bez paskaidrojumiem viņš pazūd. Tad es gaidu. Un tad viņš atkal uzrodas. Viss atkal ir lieliski. Un atkal pazūd. Un tāds ir šis neizskaidrojami maģiskais aplis, no kura nevaru izrauties. Ta ir kaisle, kas spēj pazudināt. Prāts saka met mieru, tu pārdegsi, bet sirds kā magnēts velk pie viņa. Un vajadzīgs pārcilvēcisks spēks, lai varētu atrauties. Nekad nebiju domājusi, ka mani varētu pārņemt šāda mīlestība. Lai gan jau iepriekš sapratu, ja kādu mīlu, tad tā līdz kaulam.

Inese* - 2011-01-17 05:00
Galvenais ir apzināties, ka viss, ko Tu dari ir Tava izvēle:)

Lai veicas!!

Minciite* - 2011-02-03 18:12
Sveika Inese! Vairāk kā pirms gada ļoti sāpīgi izšķīros ar puisi... sāpēja ļoti, jo kā naiva muļķīte biju sevi atdevusi visu šim cilvēkam, respektīvi, pazaudēju sevi.... šis cilvēks mani nenovērtēja un daudz darīja pāri... Izšķiros, un vairāk kā gadu biju viena, sakārtoju savu dzīvi, kļuvu spēcīga, tiku galā ar visām problēmām utt. Gāja laiku un nu manā dzīvē ienāca cits vīrietis... tāds kādu vienmēr esmu vēlējusies, kas tiešām mani novērtē... bet... kaut kā nav.... es nespēju saprast savas izjūtas,, es it kā atstumju šo cilvēku un nelaižu viņu sev klāt... Es gribu pati visu darīt un man pašlaik ir grūti laikam pieņemt to, ka manā dzīvē ir vēl kāds ar ko ir jārēķinās... var teikt ka es neļauju viņam būt ar mani, kaut gan tajā pašā laikā es zinu ka viņš ir vīrietis priekš manis.... esmu apjukusi, jo kā var būt tik dalītas jūtas uzreiz, gribu būt kopā ar šo cilvēku, bet tai pat laikā vairāk sanāk viņu atgrūzt.... mani pārņem izmisums, jo nezinu ko īsti jūtu, nesaprotu neko, kāpēc tā notiek un kāpēc ir tukšums jūtās....

Inese* - 2011-02-03 18:54
Sveika :)
īstenībā šādos brīžos vislabāk ir parunāt ar Dievu un ar sevi, jo visticamāk, ka ir kāda informācija zemapziņā, kas neļauj visam tā smuki notikt.
Varbūt tās ir bailes par to, ka var kaut kas nesanākt un tad ļoti sāp.
Varbūt, ka tā ir piesardzība un šoreiz ir bail sevi atdot visu (jo bija tā iepriekšējā pieredze).

Bet te nu sevī ir jāatpazīst - vai šī ir mana lielā mūža mīlestība un vai Dievs svētī šīs manas attiecības. Un ja tā ir, tad palīdzēt sev ļauties un savai zemapziņai pārformēties, lai tie bloki, kas tur ir, netraucētu.
Tukšums jūtās ir tad, kad sirds čakra ir ciet vai daļēji ciet.

Jāver tā vaļā.
Kāpēc lai cilvēks dzīvotu noslēdzies no mīlestības.
Tā nav nekāda dzīve;)

Mēs pilnvērtīgi dzīvojam tad, kad mīlam un mūs mīl:)

Minciite* - 2011-02-03 19:24
Paldies Inese par atbildi! Tu apstiprinaji manas domas.... ir tā kā tu rakstīji... tikai šeit man rodas jautājums, kā tad īsti atvērt sirds čakru? es zinu ka man tā ir ciet... it sevišķi ja iet runa par pretējo dzimumu... es gribu to atvērt un dzīvot laimīgi un mīlēt....

Inese* - 2011-02-03 20:26
Sirds čakra veras vaļā, kad sāk to lietot :)))

1. iemīli sevi.
Baudi savu ikdienu, baudi darbu, ko dari. Baudi attiecības. Apmīļo savu atspulgu spogulī. Lutini sevi. Samīļo.
Sāc dzīvot ar garšu (gan manā grāmatā, gan kaut kur šeit mājas lapā ir raksts ar šādu nosaukumu)

2. Sāc mīlēt dzīvi. Burtiski visu, kas notiek. Apzinies, ka ir cilvēki, kas jau tagad aiziet no dzīves - un viņiem pietrūka laika izdarīt ko svarīgu. Ir cilvēki, kas vēl aizies. Un arī mums tas brīdis kaut kad pienāks. Un tad var gadīties, ka būs žēl - ka nenovērtējām to, ko varējām šeit uz Zemes izdarīt. Baudi katru dienu, kas sākas. Katra diena ir unikāla ar visu, kas notiek.

3. Sākotnēji iemīli vīriešus ar dievišķu mīlestību. Saskati viņu atšķirību no mums. Viņi ir pilnīgi savādāki. un viņus nevajag pārtaisīt. vajag ļaut viņiem būt izciliem. Vajag viņus iedvesmot, lai viņi spēj būt vislabākie.

4. Novērtē un iemīli cilvēku, kurš ir ar Tevi.
Mīlestība ir no Dieva.
Ja vienreiz vai otreiz atraidīsi Dieva sūtīto mīlestību, tad galu galā Viņam nav nekāds pienākums sūtīt Tev to vēl kādreiz.

Visa dzīve mums dota ir lai mēs baudītu mīlestību.

iztēlojies - kā Tu šobrīd ieelpo laimi un mīlestību.
Iztēlojies to kā zeltainu skaistu gaismu. Iztēlojies kā tā Tevi pilda.
Meditē.
Sarunājies ar Dievu.
Nododies lūgšanām.

Tas viss ļauj mums sapildīties ar Mīlestību:)

Līva* - 2011-02-05 06:26
Nu bet vai tad nevar but tā ka tik un tā pa īstam mīl tikai vienu reizi? Man situacija līdzīgi kā Annai, un lai cik mēģinu aizmirsties un vaidot attiecības , netieku vaļā no domām par to VIENU vīrieti un jau 2 gadi pagājuši, prāts saka ka labi vien ir, ka nēesam kopā bet ar sirdi un miesu gribu viņu atpakaļ...

Inese* - 2011-02-05 17:37
Ja vieta ir aizņemta - neviens nevar atnākt.

Kamēr mīli to vienu (kurš varbūt nemaz vairs nav blakus), citu ielaist savā dzīvē un jūtās grūti.
Pat neiespējami.

Tur tad ir pa priekšu jāatvādas no iepriekšējām attiecībām.


Kristine* - 2011-02-06 18:27
Visam savs laiks. Arī manā dzīvē bija periods, kad mīlēju vīrieti, kurš jau sen bija ar citu sievieti. Bet es viņu turpināju mīlēt. Tas tomērt bija mokoši. Ar sirdi jutu, ka tā nav tāda īsta mīlestība, ka mīlestība ir abpusēja došana un ņemšana, pie tam ar prieku un labprātīgi. Tās attiecības tagad saucu par apmātību un atkarību, jo mīlēju es viena, kamēr viņš mierīgi baudīja savu tagadni ar citu sievieti. Kā mācībstunda tā bija laba, iemācīja atteikties no lepnības un varbūt šādas mācībstundas mums dod, lai mēs iemācītos būt īstas sievietes, atvērt savu sievišķību, jūtas (nevis iedomīgo lepno Ego:es gribu). Jebkurā gadījumā es toreiz es daudz strādāju ar sevi, katru dienu jautāju, kas man jādara, lai šī situācija mainītos, lai es kļūtu brīva, lai man būtu iespējas satikt cilvēku, ar kuru mīlestība ir abpusēja. Es meditēju, lasīju grāmatas par šo tēmu, apmeklēju kursus. Un vienā dienā mana apmātība pret šo cilvēku apdzisa, vēl tagad atceros šo mirkli, tā izgaisa un es kļuvu brīva. Tagad varu ar viņu mierīgi parunāties, ja satieku, bez sāpēm, aizvainojuma. Un nu saku, paldies, ka tas viss ir bijis, bet tieši tā - bijis, man to vairs nevajag. Savu mīlestību vēl neesmu satikusi. Kāda šo ceļu noiet ātrāk, cita vēlāk. Svarīgi to uztver kā ceļu, kas dod iespējas mums katrām atgriezties pie mūsu sākotnējās šīs dzīves būtības - sievišķības, sievietes. Mīlestība ir ceļš, process, nevis mērķis. Tā es to tagad saprotu.

Zum zUM :)* - 2011-02-08 07:50
Sveiki :)
Nestaastiishu savu garo staastu, bet atkal esmu kopaa ar puisis, kuru biju kopaa pirms gada.... abi esam mainiijushies un liekas, ka tas, ka izskjiiraamies bija likumsakariigi un naacis mums abiem tikai par labu, un arii tagad attieciibas liekas labaakas un forshaakas.. tikai manii nav taas uguntinjas.., es nezinu, kaut kas nav kaartiibaa... kad nedomaaju un atsleedzu praatu, tad ir tik labi kaa veel nekad, nevaru atraut rokas no vinja, pati sevi piekjru pie domas, kad skatos uz vinju, ka nekad ieprieksh uz vinju nekad taa neskatiijos (labaa noziimee ) bet kas saakas visa lielaa domaashana, tad kushs.... gribas palikt vienai un ierauties stuurii un teikt, lai visi liek man mieru... ... saprotu, ka man jaastraadaa ar savu praatu, bet tas ir tik gruuti, briizhiem skjiet kaa darbs uz pilnu slodzi :)
pa to gadu, kad bijaam izskjiirushies, protams mums abiem bija citas attieciibas, bet taapat kaut kaadaa mistiskaa veidaa mees viens ar otru sazinaajaamies ik peec paaris meeneshiem..... man bija vairaaki viirieshi.. un lielaakajai daljai es dariiju paari,,, aizgaaju prom, vai vnk bez jebkaada izskaidrojuma vinjiem paliku veesa, aiksta un mediiju naakamo viirieti... nepatika man taadai buut.. protams tajaa laikaa es arii daudz straadaaju ar sevi, lasiiju graamatas... pirmaas divas attieciibas peec aizieshanas no vinja bija skaistas, ar taurinjiem veederaa un sevis pilniigu atdoshanu, bet vinjas beidzaas ar sirds galiigu un pilniigu saluushanu... un es nevaru aizmirst un palaist tos viirieshus, kaut kur praataa visulaiku vinji man lozhnjaa un staigaa un atceros viskaut ko.. es zinu un saprotu, ka man vinji ir jaapalaizh, un ka vinji nebija prieksh manis....... un jo vairaak es domaaju, jo nevaru saprast, vai tieshaam man atkal buutu jaaaiziet no tagadeejaa puisha tikai taadeelj, ka nav to taurinju veederaa nemaz nepameegjinot taa no sirds pacensties atveerties? un ja mees taa atklaati runaajam, tad vai tieshaam vienmeer vajaga tos taurinjus un trako praata pazaudeeshanu?
Man laikam vienkaarshi vajag savaakties un atveerties un ljauties un tad jau redzees, kas buus un laiks paraadiis, kas un kaa... :)

Anita* - 2011-02-24 21:22
Īsta mīlestība ir abpusēja, ja tā nav, tad tā nav īstā mīlestība. Mīlestība vai nu ir, vai nav, te nav nekādi varbūt. Atgriest to, kas jau ir aizgājis, arī nav iespējams, jo divreiz vienā upē neiekāpsi, protams var jau mēģināt, bet tā ir lieka laika tērēšana, vajag būt drosmīgām un iet tālāk, neatskatoties, bez nožēlas, ar mīlestību sirdī.
Es novēlu mums visām (tām, kuras to vēl nav izdarījušas, arī man pašai) būt drosmīgām un nebaidīties mainīt savu dzīvi, nav jēga dzīvot bez mīlestības.
Pievienoju kādu dziesmu, kura mani iedvesmo:
http://www.youtube.com/watch?v=NhxMz6xXrMA&feature=related

Karīna* - 2011-02-27 03:40
Paldies, palasīju ko Jūs visas rakstāt un palika vieglāk. Mani pirms pavisam īsa laika atstāja cilvēks, kuram uzticējos, ar kuru piedzīvoti brīnišķigi brīži, kuru mīlēju, no kura sākumā saņēmu pretī to pašu, tikai tas viss pietika neilgam laikam. Nu esmu viena un īpaši sāpīgi ir brīvdienās, vakaros, kad atceros cik jauki mums kādreiz bija kopā. Pavisam negaidīti pie manis nonāca Ineses grāmata, tagad lasu to un izdzīvoju katru rindu. Tā tiešām dod spēku unļauj uz visu paskat'ties citām acīm. Varbūt vēl piedzīvošu ko skaistu! Gribētos, kaut gan man jau 55 gadi!

Anita* - 2011-02-27 04:10
Pirms brīža noklausījos kādu lekciju, kur tika runāts par to, ka viss ir tik vienkārši, lai mēs sievietes kļūtu laimīgas, satiktu savu īsto, vīrišķīgo vīrieti, mums vienkārši ir jābūt sievišķīgām, tas arī viss. Līdzīgs pievelk līdzīgu, šajā gadījumā, lai satiktu īstu vīrieti, ir jābūt īstai sievietei. Es nolēmu, ka nav ko gaidīt un atlikt uz nākamām dzīvēm, tik uz priekšu meitenes, nav svarīgi cik mums kurai ir gadu, 40+ vai 50+, Visums ir dāsns, un katrai no mums ir iespēja satikt savu īsto, vienīgo, vismīļāko. Beigsim skumt par to, kas ir bijis vai nav bijis, mums ir jābūt laimīgām, tas arī ir mūsu dzīves uzdevums.
Būsim sievišķīgas un ļausim vīriešiem būt vīrišķīgiem!
Lai mums visām izdodas!!!

Inese* - 2011-02-27 05:11
Bravo!!!
Šī ir īstā pieeja:)


inta* - 2011-03-06 04:36
Mana situācija un izjūtas ir līdzīgas iepriekš rakstītajam. Manā situācijā sieviete,kuru atstāja vīrs un zinot,ka manā gimēnē ir zemūdens akmeņi,tagad cenšas savu laimi kaldināt uz manām ciešanām.Ar to es gribēju pateikt to , lai brīvās meitenes cenšoties satikt savu īsto,paveras vērīgāk vai nerada kādam sāpes. Meklējiet brīvos!

Anonīms* - 2011-08-30 23:32
.... kas jāsaprot, ja pēc škiršaās jau pagājuši 5 gadi un nav satikts vīrietis?

Inese* - 2011-08-31 00:51
Tikai tas, ka neesi tam gatava.

Bet...Tu noteikti vari tāda kļūt un būt :)

Anonīms* - 2011-08-31 17:40
paldies par atbildI :)
man ir 38 gadi un tā sajūta mani dara nelaimīgu, katru dienu domāju kāpēc tā ir ...par dažām lietām rodas sapratne, bet principā jūtos slikti. esmu gan izskatīga, gan intiliģenta, bet dzīvē nelaimīga...
lūgums, iesaki ar ko sākt.....

Dzintra* - 2011-08-31 18:28
Anonīms-ja tas ir mierinājums,tad Tu neesi tāda vienīgā.Tā ir arī ar mani,un dažreiz tas iedzen tik dziļā bezcerībā,ka nav viegli atgūties.Kaut ar prātu saprotu,ka varbūt neesmu tam gatava un tā mani Augstākie spēki tikai pārbauda,bet vienalga,to ir grūti iznest,jo nesaproti ko dari nepareizi....it sevišķi laukos,kur vajadzīga vīrieša roka,tas dzen pamatīgā izmisumā...bērniem savas dzīves un nav man tiesību prasīt,lai viņi dzīvotu un kalpotu man...arī es gribētu padomu,ko darīt tieši tādos mirkļos....spilvenā raudāt tas ir bezjēdzīgi...un tajos brīžos domas bloķējas,tad vispār ir sajūta,ka esi šai dzīvē lieks...



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ