Kāpēc nepiepildās vēlēšanās, kāpēc „nestrādā” laimes terapija


sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA

autors: INESE PRISJOLKOVA

 Man ļoti daudz cilvēku ir jautājuši – bet vai tiešām laimes terapija der visiem un var katra cilvēka dzīvi savest kārtībā. Vai visiem izdodas sakārtot veselību, izveidot attiecības, nodibināt ģimenes, dzīvot pārpilnībā utt.

Un man ir bijis jāatzīst, ka nē – ne visiem. Bet tiklīdz man jautā  - kādēļ ne? Vai arī - kuriem tad der un kuriem ne? Es nevarēju skaidri pateikt. Zināju, ka tam ar centību vai precīzu izpildīšanu nav nekāda sakara. Bija jādomā dziļāk.

Un šodien klausījos Lazarevu un pēkšņi kaut kā vai nu starp rindām vai varbūt pat pa tiešo saņēmu atbildi kāpēc ir cilvēki, kas saka, ka visu dara gandrīz kā pēc grāmatas, bet dzīve nesakārtojas. Es tik ilgi esmu par to domājusi – nu kāpēc man laimes teorijas strādā un patiešām es caur šo savu laimes stāvokli varu sakārtot jomu pa jomai, bet ir cilvēki, kas raud gaužas asaras, ka ne attiecības var sakārtot, ne naudu nopelnīt, ne savu misijas darbu atrast – nu nevar neko un viss. Un tad atskan jautājums - ko es daru nepareizi?

Un pēkšņi Lazarevs saka – ja cilvēks pārāk pieķeras laimīgai dzīvei un grib būt laimīgs laimīgas dzīves dēļ, tad viņš audzē savus instinktus un būtībā iet nolemtības ceļu.

Un te nu man saslēdzas ar Volša rakstīto, ja tu lūgšanā lūdz kaut ko konkrētu, tad vienīgais, ko tu vairo, ir savu gribēšanu. Tātad – atkal instinktus.

Un te tad nu ir arī atbilde uz manis ilgi domāto un izprātuļoto jautājumu – kāpēc man laimes terapija strādā un kāpēc kādam ne.

Laimes terapija strādā visiem tiem cilvēkiem (man arī), kam tas ir tikai kā instruments, lai vairotu mīlestību un lai tuvinātos Dievam. Tas ir tāpat kā ar naudu (par naudu vienmēr ir viskonkrētākie labākie piemēri, jo tā ir tāda „aptaustāma” lieta) – ja naudu uztver kā instrumentu, lai vairotu labo pasaulē, tad Lakšme būs un nauda nāks. Ja iekoncentrējas uz naudu – tad vai nu nauda būs īslaicīgi un nākotnē cietīs citas jomas, vai arī naudas nebūs.

Ar vēlēšanos ir tāpat. Ja cilvēks vēlas satikt savu īsto un vienīgo un veidot ģimeni un būt laimīgs sevis pēc (vai ģimenes pēc, vai otra cilvēka pēc, vai bērnu pēc) un, skarbi runājot, tiklīdz to visu dabū, tā par Dievu aizmirst – tad viņam šo mīlestību nedod un īsto un vienīgo satikt viņš nevar. Bet ja no Augšas ir redzams, ka cilvēks, satiekot otru, kļūs daudz mīlestības piepildītāks un pasaulei dos daudz vairāk laba, nekā dzīvojot viens pats – tad ir visas iespējas šo mīlestību sagaidīt.

Šo es varu apgalvot 100%. Ja es skatos uz savu un sava vīra dzīvi, tad varu pateikt, ka jā – mums vajadzēja satikties, lai kopā saņemtu tik milzīgu mīlestību, kas mūs abus kopā un katru atsevišķi padara par daudz labākiem, nekā mēs dzīvojām viens bez otra. Un lai arī es patiešām visu dzīvi esmu ticīga, tik ļoti saskaņā un saiknē ar Dievu kā tagad, es neesmu dzīvojusi nekad.

Tātad būtība ir cik egoistiski vai cik savtīgi mēs lūdzam vai kaut ko gribam savā dzīvē mainīt. Ja izmaiņas notiek tādēļ, ka Tu tiecies pie Dieva, dari labu un viss, kas Tev tiek dots, atkal tiek ieguldīts šai pašā virzienā, lai tuvinātos Dievam – jebkura garīgā prakse (joga, laimes terapija, Reiki, kristietība, .....) būs labas izmaiņas nesoša. Ja šo visu gribēsi izmantot savam labumam un manipulēt ar zināšanām, lai dabūtu egoistisku laimi (te nu es tā skarbi pateicu, bet varbūt tieši tā skan gana precīzi) – laimes terapija „nestrādā”, īsto un vienīgo satikt neizdodas un bagātāks ar netopi.

Tātad būtība ir tajā – vai dara to Dieva vārdā un lai tuvinātos Dievam vai nē. Vai Tava dvēsele top tīrāka un pilna dievišķas mīlestības, vai nē.

Tie mērķi, kuri mūs rezultātā no Dieva atrauj – tie mūsu dvēselei nav vajadzīgi un mūsu zemapziņa mūs sargās un neļaus tiem mūsu dzīvē piepildīties.

Interesanti, ka Lazarevs stāstīja par badošanos: reiz viens cilvēks pabadojies un viņam viss sāka dzīvē veikties – sakārtojās attiecības, radās veiksme, sāka pelnīties nauda. Nu – viss labi. Nākošreiz viņš badojas jau ar konkrētu mērķi – lai dzīvē sakārtotu attiecības, veiksmi un naudu – un ....... piedzīvoja pilnīgu krahu. Kāpēc? Tādēļ, ka pirmajā gadījumā viņš caur atsacīšanos bija tuvinājies Dievam, otrajā gadījumā caur gribēšanu audzējis piesaisti instinktiem.

Lūk – tieši tāpat ir ar jebkuru no mūsu tehnikām. Kamēr to darām, lai vairotu sevī dievišķu mīlestību – viss būs labi. Kad sākam to darīt lai vairāk nopelnītu vai kļūtu veiksmīgāki – būs apgrieztais rezultāts.

Novēlu Tev vairot sevī dievišķu mīlestību un būt laimīgai un, protams, sakārtot savu dzīvi jomu pa jomai! Jo pa lielam tas nozīmē - iemīlēt savu dzīvi, kura Tev ir, un tad novērot pārmaiņas, ko mīlestība tajā ienes.

Ar ļoti lielu mīlestību,

Inese

Komentāri (77)  |  2012-02-02 01:13  |  Skatīts: 6641x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Anonīms* - 2012-02-02 02:30
Paldies par rakstu. Es te mazliet pafilosofēšu. Tie, kas no visas sirds tic dievam iet uz baznīcu vai kā citādi un to visu apgūst. Bet ko darīt tiem, kas nesaprot, ko nozīmē - "dara to Dieva vārdā un lai tuvinātos Dievam". Kā viņiem to izprast?

Inese* - 2012-02-02 02:43
Tur var būt dažādi. Var gadīties, ka cilvēks nenoformulē to visu tādiem vārdiem, bet iekšēji viņš tiešām kļūst labāks un vairo sevī nesavtīgo mīlestību. Un tad viss ir labi.Jo nejau visiem viss ir jāprot izskaidrot, kas viņā notiek.

Cits jautājums ir par tiem, kas mācās speciālās tehnikas lai kļūtu veiksmīgi, vai pēc iespējas uzalbotu savu biznesu, lai kļūtu labi pārdevēji vai produktu izplatītāji. Tur var gadīties arī piedzīvot krahu.

Un par to laimes terapiju - man jau šķiet, ka visi tie, kas lasa Pavasara studijas mājas lapu un manu grāmatu, nu jau zin, ko nozīmē tuvināties Dievam :)

skilla* - 2012-02-02 02:47
Esmu priecīga par šo lapu.Paldies Inesei,paldies visiem jums!Nepaiet gandrīz ne diena,kad neieskatītos šeit. Kad sākšu līst laukā no kūniņas -tas gan ir jautājums.Bet es ticu,ka drīz tas notiks:)

skilla* - 2012-02-02 02:51
Mazliet piebilstot pie Lazareva - kaut kur pedagoģiskajās lekcijās manā augstskolā bija runāts par to, ka bērns, cilvēks visvairāk attīstās tad, kad nav līdzsvarā... Tikko viņš ir komfortā, attīstība palēninās. Bet tas laikam nav tik viennozīmīgi,vai ne?

xxx* - 2012-02-02 02:52
:) par to ka tie kas lasa tavu grāmatu un šo mājaslapu zina ko noz''imē tuvināties Dievam, Inese , tu alojies. Uzdod vēlamo par realitāti.
Viena lieta ir zināt ( teorija), otra lieta ir just un pieņemt.
Pēc komentāriem kas ir šai lapā es drīzāk teiktu , ka šie cilvēki meklē ceļu , lai tuvinātos Dievam. Reizēm uzdod vēlamo par patiesību, emocijas jauc ar Dievišķo.
Bet nu tas viss pieder pie ceļa. Tā tam būt.
Raksts ir labs.
Patīkami vērot kā tu audz, un kā tu māki veikli un sparotami izklāstīt. Viegli uztverami :)

Anonīms* - 2012-02-02 02:55
Paldies! Mana problēma ir tāda, ka man Dievs ir jāpaskaidro meitai, kura negrib dzirdēt vārdu Dievs, bet tā vietā labprāt klausās citus vārdus. Tad nu improvizēju pa tēmu! Lai jauks vakars!

Diāna* - 2012-02-02 03:10
xxx, Tu kā vienmēr - naglai uz galvas:))) Visu cieņu! Es varētu parakstīties zem katra vārda...



Ilona* - 2012-02-02 03:38
Es šodien sev uzdevumu jautājumu, pilnīgi nejauši: Kāds cilvēkiem labums no manis? Nu ko es tādu daru: strādāju, rūpējos par kārtību mājās, gatavoju vakariņas, lutinu ar kādiem pašgatavotiem kārumiem, rūpējos visiem par drēbēm, spēlējos ar bērnu, bērnu vedu uz/ no b/d, kad sanāk pavingroju, cenšos bez iemesla uzklāt svinīgu vakariņu galdu, uzklausu vīru, pilnīgi noteikti cenšos par viņu rūpēties un katru dienu pasaku Dievam paldies par savu ģimeni un vīru.
Un ziniet kāda man atziņa radās? Ka varbūt es nenovērtēju savu sniegto pietiekami labi, es par maz sevi mīlu un tāpēc nepiepildās manas vēlēšanās.
Jo šodien domāju, kā papildus nopelnīt, kā iemācīties kaut ko jaunu, un sapratu, lai to izdarītu - man jāiet vēlāk gulēt.
Tad radās jautājums - vai mēs sievietes sevi pietiekami novērtējam un vai jūtamies nopelnījušas šo mērķu izpildīšanos?
Jo kas var būt vēl dievišķāks par rūpēm par ģimeni, ģimeniskuma radīšanu?

Inese* - 2012-02-02 03:39
Skillai-
Ir precīzi tā. Gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tieši tad, kad mūs izsit no sliedēm un izstumj no komforta zonas - tad mēs augam.
Lazarevs saka, ka vienēr jāpriecājas, kad sākās nepatikšanas - jo ir ko darīt un varam sevi un situāciju pildīt ar mīlestību.
Ja vairs nepatikšanas nedod, tad gan jāsāk uztraukties - jo ja nav attīstības, nav dzīves. Kā Lazarevs saka - tad jāsāk domāt vai nav laiks doties atpakaļ.

xxx-
nē es nedomāju, ka visi sajūt un pieņem. Es tiešām domāju, ka cilvēki, kas lasa manu grāmatu un lapu, zina (teorētiski) un pieņem šo terminoloģiju un vārdu "Dievs". Ka, tieši tā - mēs teorētiski saprotam par ko iet runa.
Un vai mēs pa īstam esam saskaņā ar Dievu - nu to jau varam mēģināt pateikt tikai katrs par sevi.
Domāju, ka Anonīms jautāja par terminoloģiju:)
Un ja saki, ka pēc komentāriem saproti, ka cilvēki meklē ceļu, lai tuvinātos Dievam - tas jau ir daudz.
Man ir atrakstījuši ļoti daudz cilvēku, kas tikai pateicoties laimes terapijai, ir sākuši veidot savas attiecības ar Dievu.
Esmu laimīga par to:)

Anonīms-
Ja ir kādi citi vārdi, kurus Tava meita pieņem (Absolūts, Augstākais Saprāts, Absolūtā Mīlestība, Radītājs.....) tad mierīgi var saukt arī tā. Es sākotnēji semināros (un varbūt pirmajās sarunās arī mājas lapā) vienmēr teicu, ka man ļoti mīļš vārds ir Dievs un es tā Viņu arī saukšu. Ja kāds lieto citus vārdus, tad viņš/a var to darīt. galvenais, lai mēs saprotam jēgu.

Karinčiks* - 2012-02-02 03:55
Vienreizēji skaisti un patiesi pateikts...
Paldies,mīļā....Inesīte

Inese* - 2012-02-02 03:57
Ilonai-
es kaut kur iepriekš rakstīju par vertikālajām un horizontālajām attiecībām. (Tagad arī gatavoju šādu tēmu semināram).
Lūk - rūpēšanās par ģimeni tās ir horizontālās attiecības.
Vēl tajā visā vajadzētu pievienot vertikālās attiecības. Tās ir attiecības ar Dievu un Augstākiem Spēkiem.

Ja rūpēšanās par ģimeni Tevī un Tavos mīļajos vairo tuvināšanos Dievam, tad tā var būt dzīves jēga, misija un Tavs dzīves ceļš.
Ja tas viss notiek, lai būtu komfortablāk dzīvot.....tad var būt stāsts par "gribēšanas" vairošanu.
Un tad tāpēc tie mērķi var arī neīstenoties ;)

Anonīms* - 2012-02-02 03:58
Paldies! Sauksim Savu Dievu kā katrai labāk un mīļāk. Iespējams, ka tā uzreiz arī visu visi nesaprot un nepieņem, kas šeit rakstīts, bet vienai cilvēku daļai es domāju viss šeit rakstītais vismaz liks aizdomāties un kaut mazliet mainīties. Tas jau būtu labi. Man lasot 1. reizi Grāmatu vispirms lika aizdomāties sadaļa par sievišķību un vīrišķību. Tā patiešām ir. Tas lika man aizdomāties. Kaut arī dažas lietas jau darīju. Es domāju šī grāmata ir viena no obligātās literatūras arī mātēm, kas audzina meitas un arī dēlus...

Inese* - 2012-02-02 03:58
Paldies, Karinčik!!!
Samīļoju Tevi :)

Inese* - 2012-02-02 04:04
Anonīms-
jā - saskaņa sākas tad, kad meklējam kopīgo, nevis atšķirīgo.
Man sākotnēji vīrs nevarēja pieņemt kristietību. Mēs daudz runājām. Par to, ko saprotam vienādi. Kas mūs vieno. un tad lēnām, pa bišķiņam to, kas mums sākotnēji likās dažādi. Daudz kas pēc būtības izrādījās vienādi, tikai ietērpts dažādos vārdos un uzskatos.
Tagad esam abi pilnīgi uz viena viļņa.
Mums palīdzēja tas, ka ļoti daudz, ko darījām kopā.
Izgājām Alfa kursu, izlasījām Ņūtonu.
Varbūt jums ar meitu kaut kas noder no šīs mūsu pieredzes:)

Elīna* - 2012-02-02 04:21
Inese, paldies par jauko rakstu! Radās jautājums.
Vai izvirzot mērķi, tas ir tas pats, kas konkrēta lūgšana Dievam? Kā tad ir ar mērķa uzstādīšanu, virzīšanos, lūgšanu. Vai tā ir pieķeršanās? Inese, lai labāk mani saprastu, citēšu Tavu tekstu - ja tu lūgšanā lūdz kaut ko konkrētu, tad vienīgais, ko tu vairo, ir savu gribēšanu. Tātad – atkal instinktus.

Anonīms* - 2012-02-02 04:36
Hm... Varbūt vajag mājas lapā sadaļu nekristīgiem jauniešiem! Viņi arī pelnījuši sakārtot sevi un meklē iespējas, bet varbūt vecāki nemāk viņus pareizi virzīt uz Mīlestību?

Inese* - 2012-02-02 04:47
Lūgšanu vajadzētu formulēt tikai kā pateicību.
Neprasot konkrētu labumu. Faktiski neprasot neko. Tikai sakot paldies, par to, kas jau ir.
Jo, kā Volšs saka, Dieva pasaulē jau patiešām viss ir. Tikai tas it kā nepieder mums.

Ārkārtīgi laba ir grāmata Nīls Donalds Volšs "Sarunas ar Dievu".
Viņam arī ļoti daudz klipu ir youtube.

Nu es jau kaut kur te esmu rakstīju, ka es pirms saviem lielajiem mērķiem un vēlmēm, dzīvoju tā, it kā tas jau būtu ar mani noticis. Bezgalīgā pateicībā, par to, ka tas, ko es gribu, ir jau noticis.
Piemēram, es jau tagad redzu, kā esmu uzrakstījusi grāmatai "Ieelpo laimi un mīlestību" turpinājumu. Es visus šos jaunos seminārus, ko tagad taisu, jau saistu ar šo grāmatu. Smalkajā plānā jau man tā ir gatava. Man atliek tikai to materializēt un pierakstīt.
Un es nepārtraukti saku Dievam paldies, par to.
Un tai pat laikā es šai domai nepieķeros. Es neuztraukšos, ja tas nekad nerealizēsies.
Es visu darīšu, lai tā būtu, bet tai pat laikā vienkārši ļaušos un vērošu kā tas notiek vai nenotiek.
Lūk - svarīgi ir nepieķerties kaut kādam mērķim pa daudz.
Censties, darīt, būt laimīgai, pateikties, priecāties, baudīt, un to visu sev un Dievam par godu - un tad viss notiek.

Inese* - 2012-02-02 04:51
Anonīms-
mēs esam domājuši par semināru ciklu jauniešiem. Jaunā lektore Dzintra to vadīs. Varbūt arī raksti taps.

Varbūt kāda pusaudžu mamma var padalīties sadaļā "Lasītāji runā" par šo tēmu un uzrakstīt kādu rakstu.

Baiba* - 2012-02-02 04:56
Jā, raksti nu ir iegājuši jaunā līmenī!

xxx- Tu mierīgi varētu atklāt savu skolu. Tev būtu daudz sekotāju :)

Anonīms* - 2012-02-02 04:58
Tas ir jauki - par jauniešiem. Pēc maniem novērojumiem, ja pusaudzim bez morāles lasīšanas kaut ko stāsta, viņš to uztver un tas viņā paliek. Kaut arī viņš saka: mammu tā nav, tu neko nesaproti... Pēc kāda laika piefiksēju, ka viņš to atceras un jau pārveidojis saviem vārdiem piekrīt, ka tas tā ir. Īstenībā uzskatu, ka bērnus nevajag īpaši audzināt, bet pašiem dzīvot tā , kādus gribas redzēt savus bērnus. Bērni to neapzināti kopēs un "audzināsies" paši .

xxx* - 2012-02-02 05:42
Baibiņ,
nu nebūs tā, mīļā ... :), un ne jau man vajag sekotājus, kas es esmu? Tikai cilvēks, kas meklē saskaņu.
Kaut kad sarunās tika pieminēta attīstība izpratnē par vārdu, terminiem. Tieši tāda pati ir evolūcija saiknei ar Dievu , Dievišķo. Attīstoties izpranei, kad atskatamies, tad redzam ka tas ko agrāk uzskatījam par mīlestību pret Dievu, patiesībā bija pieķeršanās vai kaut kas pavisam cits. Bet bez ši pakāpiena, mēs nebūtu tikuši tālāk, tākā bija tam jābūt.

Inesei
Es nedomāju, ka tikai pateicotis Laimes terapijai daudzi ir sākuši veidot attiecības ar Dievu. Viņi vienkārši bija gatavi šim solim. Man liekas ka tā bija Baiba, kas izteicās, ka pāris gadus atpakaļ izlasīja grāmatu "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari ". Tad uz viņu grāmata un autors neatstāja tādu iespaidu. Pagāja laiks, mainījās Baiba un viņa uzver to pavisma savādāk, ar pavisam citu skatījumu.

Ja ir klausītāji, ja Latvijas sabiedrība ir gatava uztver šadu informāciju taps arī grāmatas vai citi informācijas avoti.

Tu , Inese, esi instruments Dieva rokās. Caur Tevi tiek radīts vēlviens ceļs uz izpratni par Dievu. Es atkārtošos vēlreiz , tu Inese, esi brīnišķīga skolotāja, es tiešām zemu paklanos tava talanta priekšā un tik pat zemu paklanos tavai mīlestības izjūtai.



Karinčiks* - 2012-02-02 05:54
xxx...Paldies,ka esi šeit...

Baiba* - 2012-02-02 06:33
Ilonai- Ilonīt, ja tu šos visus mājas darbiņus dari ar prieku un mīlestību, tad Tu nodod mīlestības vibrāciju tālāk- vīram, bērniem un caur tauriņa spārnu vēzienu vairojas labais visā pasaulē :)

xxx- jā, es Tev piekrītu. Un es tiešām esmu pievērsusies vairāk Dievam caur visām šīm kopējām sarunām un Ineses laimes terapiju.

Man jautājums radās- lasu Lazarevu- tās jaunās Karmas diagnostikas grāmatiņas- nu piemēram, viņš raksta (atbildot uz vēstuli), ja vecomammu nogalināja, tad viņa pati gribēja nogalināt (nu domās, zemapziņā droši vien)... Es tā padomāju- nu, piemēram, kā ar Gandiju? Jeb varbūt tādas domas viņam bija iepriekšējā dzīvē... Ko Tu, xxx, saki par to? Vēl kādi viedokļi?

Inese* - 2012-02-02 06:34
xxx-
paldies:) Nu jau Tu te pa daudz mani slavē:)

Es tieši jūtos tā kā Tu raksti - kā instruments Dieva rokās.
Tas nav mans nopelns. Tā ir mana misija. Es vienkārši esmu jau uzzinājusi par Dieva plānu manai dzīvei.
Es dēļ tā esmu laimīga.

Un man ir absolūti pilnīga šī sajūta, ka Latvijas sabiedrībai šis viss bija nepieciešams un nāk īstajā laikā.
Un taps citi skolotāji. Un tas ir labi.
Jo vairāk cilvēku būs pozitīvi un dievišķi domājoši un gribēs ar savu pieredzi godīgi un ar mīlestību dalīties, jo manuprāt labāk.

Un es piekrītu Baibai, ka Tu, xxx, būtu ļoti laba skolotāja un kaut kādā ziņā (kaut anonīmi) jau esi. Arī šai mājas lapā.
Tavos vārdos ieklausās, Tavām domām seko.

Un varu tikai pateikt tieši tik vienkārši, kā Karinčiks tikko kā te ir uzrakstījis - Paldies, ka esi šeit :)


Baiba* - 2012-02-02 06:35
xxx- vai varbūt es vienkārši biju tam gatava, jā... mācības pašas atnāca... grūti pateikt, kurš bija pirmais - vista vai ola :)



Lapa | 1 [2] [3] [4] |

Atpakaļ