Karmiskās mācības


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šodien parunāsim par karmiskām mācībām, jeb mācībām, kuru cēlonis ir meklējams pirms mūsu piedzimšanas. Šādas mācības mums ir tikai kādas 3-4, kuru būtība un mūsu izjūtas ir vienas un tās pašas visas dzīves garumā, neatkarīgi no cilvēkiem, kas tajās iesaistīti.

Piemēram, kādam ir ļoti liela pieķeršanās naudai un mantiskām vērtībām. Nu tad pilnīgi jau šobrīd varam pateikt, ka šim cilvēkam dzīves laikā periodiski tiks dota nauda un manta un pēc tam tas viss būs jāzaudē. Un atkal - pēc kāda laika, būs iespēja nopelnīt, un pēc tam nāksies to visu zaudēt.

Kāpēc?

Tādēļ, ka šim cilvēkam ir jāiemācās nepieķerties bagātībai. Ir jāiemācās būt laimīgam un mīlestības piepildītam trūkumā.

Bet ja tā ir karmiska mācība, kur cēlonis ir ļoti tālu un līdz ar to šis pārdzīvojums un rūgtums uzkrāts jau gana liels, tad tieši šo „vienkāršo” lietu kā iemācīties būt mīlestības pilnam arī trūkumā – viņš to nevar izdarīt?

Kādēļ?

Tādēļ, ka viņam liekas, ka tad viņš nav gana vērtīgs. Vai arī viņu grauž kompleksi, ka citi var nopelnīt, viņš nevar. Vai arī viņš ir aizvainots un pazemots, ka viņam, lūk, jāēd vienkāršāk, vai vienkāršāk jāģērbjas.

Šis cilvēks būs tik ļoti iecentrējies materiālā pasaulē, ka būtībā par garīgiem jautājumiem pat negribēs interesēties. Tik liela ir tā viņa problēma.

Piemēram, es zinu, ka mani ar naudu faktiski var vairs nepārbaudīt. Zinu, ka jūtos absolūti laimīga arī tad, ja man nav naudas. Zinu, ka mana pašapziņa necieš un mīlestība, laime un prieks nepazūd, ja man nav naudas. Dēļ tā zinu, ka manas karmiskas mācības nav saistītas ar pieķeršanos mantai un naudai. Ja man šādus periodus dzīve piespēlē, tas nozīmē, ka vai nu es šajā dzīvē uz tiem esmu „uzprasījusies”, vai arī tas ir bijis kā tests, lai tomēr pārliecinātos, ka šīs atkarības nav, vai arī man ir bijusi nepieciešama šāda pieredze, lai es tagad prastu palīdzēt cilvēkiem, kuri nonākuši šādās situācijās.

Cits piemērs.

Kādam citam, piemēram, ir grūti būt vienam. Viņš visu laiku „ķeras” klāt cilvēkiem un ir gatavs uz jebkuriem noteikumiem, ka tik nebūtu jādzīvo vienam. Viņam vieglāk ir dzīvot pazemojumā un grūtībās, nekā palikt vienam. Bet tik un tā – dzīve ir stiprāka. Karmiskā mācība ir stiprāka. Un būs jāpaliek vienam. Un ja tas būs šausmīgi grūti, tad atkal iedos kādu cilvēku blakus un pēc brīža ņems nost.

Kāpēc?

Tāpēc, ka šim cilvēkam karmiskā mācība māca, ka arī vienatnē tu vari būt absolūti laimīgs.

Te atkal varu paanalizēt sevi un secināt, ka arī šādas mācības man nav karmiskā līmenī. Es ļoti labi spēju dzīvot viena. Man nav baiļu. Nav vientulīgi. Esmu visnotaļ laimīga un no vienatnes neciešu.

Kādam citam ir pārāk liela pieķeršanās tuvuniekiem. Un viņam bieži būs jāšķiras.

Kāpēc?

Lai iemācītos ar mīlestību pieņemt savā dzīvē un ar mīlestību palaist cilvēkus no savas dzīves.

Lūk, bet šis jau ir par mani. Es pārāk mīlu savus tuvos cilvēkus un pārāk grūti man no viņiem ir šķirties  - vienalga vai uz stundām, dienām, mēnešiem vai pavisam. Dzīves laikā man bijis ļoti daudz jāšķiras no savām pāra attiecībām. Dažādās nozīmēs. Ar gadiem esmu iemācījusies šos brīžus sapildīt ar dievišķu mīlestību, bet kamēr tas viss bija tikai cilvēcisku jūtu apvīts, tikmēr tas šausmīgi sāpēja.

Tas tā par individuālajām karmiskām mācībām.

Bet tad vēl ir tādas, kas ir dzimtas karmas, ģimenes karmas, tautas un valstu karmas. Un arī tas viss ir saistīts.

Piemēram, vecmāmiņai, mātei, meitai un mazmeitiņai vienādi likteņi – vienas audzina savus bērnus. Vai arī visām vīri alkoholiķi. Vai arī visām kāda vienāda ķermeņa īpatnība (nu, piemēram, aptaukošanās).

Un var gadīties, ka cilvēks dzīvo šādu savas dzimtas karmu un mierīgi to pieņem, bet parasti vēl ir tā, ka mūsos ir kāds iekšējs dzinulis, kas neļauj tā „mierīgi dzīvot”. Ka kaut kas kremt un neapmierina un tas ir tas iekšējais urdītājs, kas grib, lai tā esi Tu, kas šo savas dzimtas karmu maina. Lai Tu esi tā, kas piepilda šo situāciju, sevi un visu dzimtu ar mīlestību.

Es uzskatu, ka dzimtas karmu var izmainīt viens cilvēks.

Lazarevs raksta, ka dzimtas karmu var izlūgt (vimaļivatj) un attīrīt.

Es tiešām ticu, ka var.

Es ticu, domāju un zinu, ka savu karmu un dzimtas karmu varam mainīt ar lūgšanām, ar zemapziņas pārskatīšanu, ar mīlestību, ar pieņemšanu, ar piedošanu, ar laba darīšanu. Būtībā laimes terapija ir tikai kā tāds atspēriena punkts, lai mēs caur šo savu laimi un mīlestību izdarītu ārkārtīgi daudz laba. Laime jau nav patērējoša. Laime ir dodoša. Un mīlestība ir dodoša. Būdami laimīgi, mēs tīram apkārtējo negatīvo enerģiju. Transformējot negatīvo uz pozitīvo, mēs darām labu pasaulei (sākot no saviem tuvākajiem, līdz pat absolūti neizmērāmiem un nezināmiem notikumiem). Mēs pat paši nezinām, ko mūsu labās domas un darbi labu izdara. Tas ir atkal stāsts par tauriņa spārna vēzienu.

Inese

Komentāri (185)  |  2012-01-27 19:02  |  Skatīts: 17191x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Vaira* - 2012-02-28 20:47
Mīļās...malacītes..

Sofija* - 2012-02-28 21:13
Vaira,
man nav problēmas pateikt-nē. Es izvēlos būt starp tiem, ar kuriem man ir labi, un tas nekas, ja mēs, piemēram ar radiniekiem, tiekamies ļoti reti, tas nebūt nenozīmē, ka mums trūkst mīlestības, mums vienkārši katram savs ceļš ejams. Es šai diskusijā iesaistījos tāpēc, ka vēlējos iedrošināt Zani nebaidīties būt tai, kas viņa ir, un nemocīt sevi, darot to, ko nevēlas.

Agrita* - 2012-02-28 21:42
Sofij,man arī šī majas lapa ir ļoti mīļa un ari es iedvesmojos un mācos no tās...Un laikam arī tāpēc uzdrīkstējos un uzrakstīju savas sajūtas..uzticējos.

Diāna* - 2012-02-28 21:45
Agrita, arī es mācos. Katru dienu mācos.
Un negatīvās emocijas piederas cilvēka dabai, tāpēc jau mēs dzīvojam uz šīs zemes. Tikai jautājums ir, ko mēs ar tām darām - ieciklējamies, audzējam vai pieņemam un izdzīvojam un atlaižām... līdz nākamajai reizei. Bez negatīvajām emocijām dzīvo (man domāt) tikai svētie. Man līdz tiem vēl tālu - varbūt aiznākamjā dzīvē:)

Piemēram šodien, pirms kādas pusstundas ziņās izdzirdēju, ka māte centusies pārdot savu 5gadīgo dēlu. Nu, apgriezās man viss iekšā un tās emocijas par laimi un prieku jau nu tiešām nenosaukt. Mīlestība? Nē, šausmas mani pārņem, kad par to visu aizdomājos..

Vaira* - 2012-02-28 22:08
Piekrītu Diānai...tādēļ mēs dzīvojam,lai mācītos...man vakar nāca kašķi,un visu dienu,tādi sīkie...uzliku Ineses meditāciju,aizmigu puslaikā,bet tas miegs iedeva citas sajūtas,spēju ar sevi izrunāties,palūgt piedošanu par niķiem un šodien to nav...tā ir mūsu dzīve-brīnišķīgā iespēja...

Zane* - 2012-02-29 03:11
Paldies par komentāriem, ieteikumiem. Es jau cenšos veidot un, manuprāt, veidoju labas attiecības ar vīra vecākiem. Vienmēr aizstāvu, ja vīramk kaut kas nepatīk. Bet man aizvien vairāk pārņem sajūta, ka viss, ir tāda kā sāta sajūta. Es vedu bērnu ciemos, cenšos atgādināt, lai vīrs piezvana, bet man pasāi nav par ko runāt. Tas, kas interesē mani, tas neinteresē viņus. Un brīžiem ir sajūta, ka runa patiesi ir par dzīvi un interesēm, neesošajām kopīgajām sarunām, nevis par cieņu. Es esmu pateicīga vīra vecākiem par vīru, ļoti pateicīga, es to novērtēju, bet ir sajūta, ka man ar viņiem nav pa ceļam. Es novērtēju un esmu pateicīga par katru padomu, ko sniedz vīra māte. nu ja mani interese grāmatas, garīgā literatūra, zīmēšana, ēst gatavošana, sportošana, ko darīt??? Es taču viņiem nelieku neko no tā darīt???

Inese* - 2012-02-29 03:31
Zane-
ļoti būtiska ir tā iekšējā (dieviškās) mīlestības sajūta pret šiem cilvēkiem. Ārēji mēs varam braukt vai nebraukt pie saviem vai vīra vecākiem, bet iekšēji būtu jābūt tādam dziļam mīļumam. Un tad bērniņš (dēļ šī iemesla) neslimos un tad attiecībās iespējamo problēmu nebūs.

Svarīgākais ir sakārtot sevī šo iekšējo saikni - dēļ tā, ka bērnam viņi ir vecvecāki, vīram vecāki, un arī sev pašai vīramāte un vīratēvs.

Es par to rakstu arī savā grāmatā - cik būtiski ir apzināties un pieņemt savas saknes. Tas ir mūsu spēks, mūsu pagātnes un nākotnes spēks.



arvienlabak - 2012-05-10 20:51
Mjā.... Ir tā, ka es gandrīz gāju mammas ceļu, pat vēl vairāk. Kad atkarība cilvēkam bija ne tikai no alkohola, bet arī - kā izrādījās (ko Tu jau uzzini tikai pēc tam, kad esi ielaidis civēku savā sirdī un mājā!) no azartspēlēm. (starpcitu - dabūju šo cilvēku, jo pati biju lūgusi.... :) Un pēc tam tiešām nezināju, kā tikt vaļā...) Un tad , kad sāc lūgt Palīdzību no Augšas, izej Savu asaru ceļu, tad - baznīcā vienā dievkalpojumā bija vārdi, kuri deva milzu spēku un sapratni par pareizo lēmumu. Un es izlēmu, ka ES to neturpināšu. Protams, ar Dieva atabalstu. Un tad bija tā sajūta, ka esmu vienk.(cik nu vienkārši, protams.. :)) ņēmusi un pielikusi TAM punktu. Arī lasīju to kaut kur, ka jā - VAR viens cilvēks ņemt un izmainīt to ķēdīti... Par ko esmu bezgala pateicīga Pasaulei...

inese - 2012-05-11 20:27
man prieks, ka Tev izdevās.

Es savukārt vēl ticu un zinu, ka mēs varam saviem tuvajiem palīdzēt tik vaļā no atkarībām. Arī no alkohola, arī no azartspēlēm. Mīlestība ir stiprāka par atkarībām.

ilonas - 2012-05-17 02:15
Dzīves mācības ir ļoti vērtīgas, ja vien izdodas "pamanīt" šo mācību vai pieņemt savas dzīves kārtību. Es tikai pāris nedēļas atpakaļ pamanīju kādu niansi savā un mammas dzīvē. Mēs abas vienmēr esam gaidījušas reālu, ikdienišķu palīdzību no savas dzīves vīriešiem. Bet beidzies, protams, tā, ka visi darbi - gan algas darbi, gan mājas darbi, gan atpūtas organizēšana, gan spēlēšanās ar bērniem, gan padomu sniegšana ir uz pašu pleciem. Es tikai pāris nedēļas atpakaļ samierinājos ar šo situāciju un mācos mīlēt dzīvi, strādāšanu, nogurumu, laika trūkumu un savu vīru, neskatoties ne uz ko. Pat, ja tik ļoti gribas, lai paglābj mani no manām problēmām, pieņemu, to, kā ir.
Es mācos būt sievišķīga, mīlēt citus, mīlēt dzīvi, mācos nenocietināties, neskatoties uz visu pārējo. Esmu sapratusi, ka man vieglāk ir mīlēt un smaidīt nekā dusmoties. Es melotu, ka teiktu, ka negribu, lai man palīdz, lai padara kādu psiholoģiski smagu darbu manā vietā. Bet es zinu, ka var nepalīdzēt un var palīdzēt. Laikam arī tāda var būt dzīves skola.



Lapa | [1] [2] [3] [4] [5] [6] [7] 8 |

Atpakaļ