sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA
Šodien parunāsim par karmiskām mācībām, jeb mācībām, kuru cēlonis ir meklējams pirms mūsu piedzimšanas. Šādas mācības mums ir tikai kādas 3-4, kuru būtība un mūsu izjūtas ir vienas un tās pašas visas dzīves garumā, neatkarīgi no cilvēkiem, kas tajās iesaistīti.
Piemēram, kādam ir ļoti liela pieķeršanās naudai un mantiskām vērtībām. Nu tad pilnīgi jau šobrīd varam pateikt, ka šim cilvēkam dzīves laikā periodiski tiks dota nauda un manta un pēc tam tas viss būs jāzaudē. Un atkal - pēc kāda laika, būs iespēja nopelnīt, un pēc tam nāksies to visu zaudēt.
Kāpēc?
Tādēļ, ka šim cilvēkam ir jāiemācās nepieķerties bagātībai. Ir jāiemācās būt laimīgam un mīlestības piepildītam trūkumā.
Bet ja tā ir karmiska mācība, kur cēlonis ir ļoti tālu un līdz ar to šis pārdzīvojums un rūgtums uzkrāts jau gana liels, tad tieši šo „vienkāršo” lietu kā iemācīties būt mīlestības pilnam arī trūkumā – viņš to nevar izdarīt?
Kādēļ?
Tādēļ, ka viņam liekas, ka tad viņš nav gana vērtīgs. Vai arī viņu grauž kompleksi, ka citi var nopelnīt, viņš nevar. Vai arī viņš ir aizvainots un pazemots, ka viņam, lūk, jāēd vienkāršāk, vai vienkāršāk jāģērbjas.
Šis cilvēks būs tik ļoti iecentrējies materiālā pasaulē, ka būtībā par garīgiem jautājumiem pat negribēs interesēties. Tik liela ir tā viņa problēma.
Piemēram, es zinu, ka mani ar naudu faktiski var vairs nepārbaudīt. Zinu, ka jūtos absolūti laimīga arī tad, ja man nav naudas. Zinu, ka mana pašapziņa necieš un mīlestība, laime un prieks nepazūd, ja man nav naudas. Dēļ tā zinu, ka manas karmiskas mācības nav saistītas ar pieķeršanos mantai un naudai. Ja man šādus periodus dzīve piespēlē, tas nozīmē, ka vai nu es šajā dzīvē uz tiem esmu „uzprasījusies”, vai arī tas ir bijis kā tests, lai tomēr pārliecinātos, ka šīs atkarības nav, vai arī man ir bijusi nepieciešama šāda pieredze, lai es tagad prastu palīdzēt cilvēkiem, kuri nonākuši šādās situācijās.
Cits piemērs.
Kādam citam, piemēram, ir grūti būt vienam. Viņš visu laiku „ķeras” klāt cilvēkiem un ir gatavs uz jebkuriem noteikumiem, ka tik nebūtu jādzīvo vienam. Viņam vieglāk ir dzīvot pazemojumā un grūtībās, nekā palikt vienam. Bet tik un tā – dzīve ir stiprāka. Karmiskā mācība ir stiprāka. Un būs jāpaliek vienam. Un ja tas būs šausmīgi grūti, tad atkal iedos kādu cilvēku blakus un pēc brīža ņems nost.
Kāpēc?
Tāpēc, ka šim cilvēkam karmiskā mācība māca, ka arī vienatnē tu vari būt absolūti laimīgs.
Te atkal varu paanalizēt sevi un secināt, ka arī šādas mācības man nav karmiskā līmenī. Es ļoti labi spēju dzīvot viena. Man nav baiļu. Nav vientulīgi. Esmu visnotaļ laimīga un no vienatnes neciešu.
Kādam citam ir pārāk liela pieķeršanās tuvuniekiem. Un viņam bieži būs jāšķiras.
Kāpēc?
Lai iemācītos ar mīlestību pieņemt savā dzīvē un ar mīlestību palaist cilvēkus no savas dzīves.
Lūk, bet šis jau ir par mani. Es pārāk mīlu savus tuvos cilvēkus un pārāk grūti man no viņiem ir šķirties - vienalga vai uz stundām, dienām, mēnešiem vai pavisam. Dzīves laikā man bijis ļoti daudz jāšķiras no savām pāra attiecībām. Dažādās nozīmēs. Ar gadiem esmu iemācījusies šos brīžus sapildīt ar dievišķu mīlestību, bet kamēr tas viss bija tikai cilvēcisku jūtu apvīts, tikmēr tas šausmīgi sāpēja.
Tas tā par individuālajām karmiskām mācībām.
Bet tad vēl ir tādas, kas ir dzimtas karmas, ģimenes karmas, tautas un valstu karmas. Un arī tas viss ir saistīts.
Piemēram, vecmāmiņai, mātei, meitai un mazmeitiņai vienādi likteņi – vienas audzina savus bērnus. Vai arī visām vīri alkoholiķi. Vai arī visām kāda vienāda ķermeņa īpatnība (nu, piemēram, aptaukošanās).
Un var gadīties, ka cilvēks dzīvo šādu savas dzimtas karmu un mierīgi to pieņem, bet parasti vēl ir tā, ka mūsos ir kāds iekšējs dzinulis, kas neļauj tā „mierīgi dzīvot”. Ka kaut kas kremt un neapmierina un tas ir tas iekšējais urdītājs, kas grib, lai tā esi Tu, kas šo savas dzimtas karmu maina. Lai Tu esi tā, kas piepilda šo situāciju, sevi un visu dzimtu ar mīlestību.
Es uzskatu, ka dzimtas karmu var izmainīt viens cilvēks.
Lazarevs raksta, ka dzimtas karmu var izlūgt (vimaļivatj) un attīrīt.
Es tiešām ticu, ka var.
Es ticu, domāju un zinu, ka savu karmu un dzimtas karmu varam mainīt ar lūgšanām, ar zemapziņas pārskatīšanu, ar mīlestību, ar pieņemšanu, ar piedošanu, ar laba darīšanu. Būtībā laimes terapija ir tikai kā tāds atspēriena punkts, lai mēs caur šo savu laimi un mīlestību izdarītu ārkārtīgi daudz laba. Laime jau nav patērējoša. Laime ir dodoša. Un mīlestība ir dodoša. Būdami laimīgi, mēs tīram apkārtējo negatīvo enerģiju. Transformējot negatīvo uz pozitīvo, mēs darām labu pasaulei (sākot no saviem tuvākajiem, līdz pat absolūti neizmērāmiem un nezināmiem notikumiem). Mēs pat paši nezinām, ko mūsu labās domas un darbi labu izdara. Tas ir atkal stāsts par tauriņa spārna vēzienu.
Inese
