Karmiskās mācības


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šodien parunāsim par karmiskām mācībām, jeb mācībām, kuru cēlonis ir meklējams pirms mūsu piedzimšanas. Šādas mācības mums ir tikai kādas 3-4, kuru būtība un mūsu izjūtas ir vienas un tās pašas visas dzīves garumā, neatkarīgi no cilvēkiem, kas tajās iesaistīti.

Piemēram, kādam ir ļoti liela pieķeršanās naudai un mantiskām vērtībām. Nu tad pilnīgi jau šobrīd varam pateikt, ka šim cilvēkam dzīves laikā periodiski tiks dota nauda un manta un pēc tam tas viss būs jāzaudē. Un atkal - pēc kāda laika, būs iespēja nopelnīt, un pēc tam nāksies to visu zaudēt.

Kāpēc?

Tādēļ, ka šim cilvēkam ir jāiemācās nepieķerties bagātībai. Ir jāiemācās būt laimīgam un mīlestības piepildītam trūkumā.

Bet ja tā ir karmiska mācība, kur cēlonis ir ļoti tālu un līdz ar to šis pārdzīvojums un rūgtums uzkrāts jau gana liels, tad tieši šo „vienkāršo” lietu kā iemācīties būt mīlestības pilnam arī trūkumā – viņš to nevar izdarīt?

Kādēļ?

Tādēļ, ka viņam liekas, ka tad viņš nav gana vērtīgs. Vai arī viņu grauž kompleksi, ka citi var nopelnīt, viņš nevar. Vai arī viņš ir aizvainots un pazemots, ka viņam, lūk, jāēd vienkāršāk, vai vienkāršāk jāģērbjas.

Šis cilvēks būs tik ļoti iecentrējies materiālā pasaulē, ka būtībā par garīgiem jautājumiem pat negribēs interesēties. Tik liela ir tā viņa problēma.

Piemēram, es zinu, ka mani ar naudu faktiski var vairs nepārbaudīt. Zinu, ka jūtos absolūti laimīga arī tad, ja man nav naudas. Zinu, ka mana pašapziņa necieš un mīlestība, laime un prieks nepazūd, ja man nav naudas. Dēļ tā zinu, ka manas karmiskas mācības nav saistītas ar pieķeršanos mantai un naudai. Ja man šādus periodus dzīve piespēlē, tas nozīmē, ka vai nu es šajā dzīvē uz tiem esmu „uzprasījusies”, vai arī tas ir bijis kā tests, lai tomēr pārliecinātos, ka šīs atkarības nav, vai arī man ir bijusi nepieciešama šāda pieredze, lai es tagad prastu palīdzēt cilvēkiem, kuri nonākuši šādās situācijās.

Cits piemērs.

Kādam citam, piemēram, ir grūti būt vienam. Viņš visu laiku „ķeras” klāt cilvēkiem un ir gatavs uz jebkuriem noteikumiem, ka tik nebūtu jādzīvo vienam. Viņam vieglāk ir dzīvot pazemojumā un grūtībās, nekā palikt vienam. Bet tik un tā – dzīve ir stiprāka. Karmiskā mācība ir stiprāka. Un būs jāpaliek vienam. Un ja tas būs šausmīgi grūti, tad atkal iedos kādu cilvēku blakus un pēc brīža ņems nost.

Kāpēc?

Tāpēc, ka šim cilvēkam karmiskā mācība māca, ka arī vienatnē tu vari būt absolūti laimīgs.

Te atkal varu paanalizēt sevi un secināt, ka arī šādas mācības man nav karmiskā līmenī. Es ļoti labi spēju dzīvot viena. Man nav baiļu. Nav vientulīgi. Esmu visnotaļ laimīga un no vienatnes neciešu.

Kādam citam ir pārāk liela pieķeršanās tuvuniekiem. Un viņam bieži būs jāšķiras.

Kāpēc?

Lai iemācītos ar mīlestību pieņemt savā dzīvē un ar mīlestību palaist cilvēkus no savas dzīves.

Lūk, bet šis jau ir par mani. Es pārāk mīlu savus tuvos cilvēkus un pārāk grūti man no viņiem ir šķirties  - vienalga vai uz stundām, dienām, mēnešiem vai pavisam. Dzīves laikā man bijis ļoti daudz jāšķiras no savām pāra attiecībām. Dažādās nozīmēs. Ar gadiem esmu iemācījusies šos brīžus sapildīt ar dievišķu mīlestību, bet kamēr tas viss bija tikai cilvēcisku jūtu apvīts, tikmēr tas šausmīgi sāpēja.

Tas tā par individuālajām karmiskām mācībām.

Bet tad vēl ir tādas, kas ir dzimtas karmas, ģimenes karmas, tautas un valstu karmas. Un arī tas viss ir saistīts.

Piemēram, vecmāmiņai, mātei, meitai un mazmeitiņai vienādi likteņi – vienas audzina savus bērnus. Vai arī visām vīri alkoholiķi. Vai arī visām kāda vienāda ķermeņa īpatnība (nu, piemēram, aptaukošanās).

Un var gadīties, ka cilvēks dzīvo šādu savas dzimtas karmu un mierīgi to pieņem, bet parasti vēl ir tā, ka mūsos ir kāds iekšējs dzinulis, kas neļauj tā „mierīgi dzīvot”. Ka kaut kas kremt un neapmierina un tas ir tas iekšējais urdītājs, kas grib, lai tā esi Tu, kas šo savas dzimtas karmu maina. Lai Tu esi tā, kas piepilda šo situāciju, sevi un visu dzimtu ar mīlestību.

Es uzskatu, ka dzimtas karmu var izmainīt viens cilvēks.

Lazarevs raksta, ka dzimtas karmu var izlūgt (vimaļivatj) un attīrīt.

Es tiešām ticu, ka var.

Es ticu, domāju un zinu, ka savu karmu un dzimtas karmu varam mainīt ar lūgšanām, ar zemapziņas pārskatīšanu, ar mīlestību, ar pieņemšanu, ar piedošanu, ar laba darīšanu. Būtībā laimes terapija ir tikai kā tāds atspēriena punkts, lai mēs caur šo savu laimi un mīlestību izdarītu ārkārtīgi daudz laba. Laime jau nav patērējoša. Laime ir dodoša. Un mīlestība ir dodoša. Būdami laimīgi, mēs tīram apkārtējo negatīvo enerģiju. Transformējot negatīvo uz pozitīvo, mēs darām labu pasaulei (sākot no saviem tuvākajiem, līdz pat absolūti neizmērāmiem un nezināmiem notikumiem). Mēs pat paši nezinām, ko mūsu labās domas un darbi labu izdara. Tas ir atkal stāsts par tauriņa spārna vēzienu.

Inese

Komentāri (185)  |  2012-01-27 19:02  |  Skatīts: 17251x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
xxx* - 2012-02-22 23:56
pieņemam , ka kaķi paņem cilvēku negat., en., urēmija, ja pareiz sapratu ir saistīta ar nierēm, nieres - sārņu izvadītājs ... tālāk vaļa sajūtām. Kur ko uzkrāj, kur ko nesparoti, žults... Es protam snezinu kam tuvāks bija kaķis, bet varbūt ir pavisam citas sakarības.
Varbūt pieķeršanās, varbūt vainas sajūta par nespēju palīdzēt, ja nemaldos Solvita, tu esi saistīta ar medicīnu, un kaut kur jau komentāros pavīdēja kā ārstēt un nenomirt kopā ar pacientu , nesavākt viņa kaites kā savējās.... tādas domas man tiko pavirmoja galvā. :)


donatella - 2012-02-23 04:33
xxx - tev ir ljoti sirdsgudrs deels

Maija* - 2012-02-23 06:55
donatella
Paldies! Jā es saprotu ko saki. Iepriekš to visu tā arī esmu uztvērusi. Bet šoreiz nemāku to tik viegli uztvert, jo viņš vairāk bija kādraugs nevis kā mans vīrietis. Nožēloju tieši to lēmumu, ka pārkāpu to robežu. Un nezinu kā sev to piedot.. jo dēļ sā tava lēmuma pazaudēju to ko baidījos pazaudēt - vnk draugu!

Ilona * - 2012-02-23 14:11
Maijai
"Šogad neizturēju un nosūtīju tam cilvēkam sveicienus svētkos. Pat paldies nesaņēmu. Un tas tik ļoti sāp, ka cilvēks man joprojām svarīgs, bet viņam.... "
Vispār es ieteiktu palasīt šajā lapā rakstus un komentārus par mīlestību un attiecībām. Bija kaut kur ļoti labi uzrakstīts, ka mīlestība nemainās, mainās tikai vīrieši. Lai cik tas laicīgajā dzīvē izklausās skarbi, tas ir ļoti ļoti patiesi.
Ja mēs kādam sūtam apsveikumu, tad mēs to darām, tāpēc, ka to vēlamies, tāpēc, ka vēlamies sniegt to mīlestību, bet nevis tāpēc lai saņemtu atbildi. Ja mēs kaut ko darām, lai iegūtu kādu konkrētu rezultātu, tad drīzāk ticu, ka rezultāts 80% gadījumu izpaliks.
Dzīvot nav viegli, ir grūtības, sarežģijumi, bet ko es gribu teikt - dzīvē visur valda līdzsvars. nekad nav tā, ka viss tiek atņemts. Kaut kas vienmēr tiek dots - Dievs dod mums spēku to pamanīt un novērtēt.
Vēl kāda lieta - jo vairāk domāsi par to, jo ilgāk arī nebūs. Mūsu dzīve ir mūsu domu atspoguļojums. Tikai mēs domāt nemākam pareizi. Ja visu laiku domāsi man nav, es esmu pazaudējusi, tad tici man - nebūs.
Mums visiem dzīvē ir kļūdas, kuras kā tādas nav labojamas, bet mēs visi varam mainīt savu attieksmi pret tām un ar pareizu attieksmi pret tām mums rodas jauna enerģija nākotnei.

Sintija* - 2012-02-23 18:18
par alkoholismu-te izskanēja vairāki viedokļi, ja vīrs ir alkoholiķis. Viens-tā ir karma sievietei, ka viņai jādāvā mīlestību, otrs-sievietei jāmīl sevi un jāsāk dzīve no jauna. Šīs divas lietas īsti kopā neiet un atrast pareizo izvēli šajā gadījumā arī neviens priekšā nepateiks. Kāpēc fokusējamies uz sievietes attieksmi. Kā tad ir ar to, ka vīrietim jābūt vīrietim nevis vienkārši piedevai sievietei? Kāpēc mūsidienās ir tik daudz vāju vīriešu? It īpaši Latvijā, citur pasaulē tā nav-kaut vai attieksmes ziņā pret sievieti. Un varbūt nevis auklējoties ar šādu vīrieti, sieviete nodara tam pāri, savukārt izbeidzot attiecības, liek viņam pārdomāt savu dzīvi un tā ir iespēja arī sievietei, nevis ciest, ka viņu samīda, noniecina (tā tas lielākoties ir šādās situčijā), bet gan tam visam pielikt punktu un sākt jaunu dzīvi. Un tā viņai arī būs mācība. Te izskan,ka sieviete ir it kā vainīga? Kāpēc? Vai vīrietim nav nekādas atbildības? "mazais nabadziņš", kuru visiem jāžēlo-mātei,sievai,bērniem. Un kurš tos bērnus pažēlos,kam tomēr ir psiholoģiska trauma visai dzīvei,ja šādas attiecības netiek pārtrauktas? Mīļās meitenes, beidzot tak mīliet sevi vairāk nevis esiet upuri šādās situācijās. Un aizmirstiet par visiem stereotipiem "ko teiks kaimiņi", ka vairs nebūšu precēta? Da vienalga,ko viņi saka. Vai tad kaimiņi dzīvo un izdzīvo Tavu dzīvi? Piedodiet,varbūt par skarbu,bet to redzu šādi

Solvita* - 2012-02-23 20:27
xxx, (mazliet ar nokavēšanos atbildu, bet atbildu :)
Jutos pagodināta, tas man mazliet glaimoja, ka minēji , ka esmu saistīta ar medicīnu :)
Patiesībā mani ļoooooooti interesē cilvēks , un tā fiziskā forma no nervu šūnas līdz vienotai veseluma sistēmai....protams, tas ietver tik daudz zināšanu (anatomija, fizioloģija utt.), kas mani vienkārši interesē ...taču medicīna nav mana darbības sfēra :) ai, kā gribētos, bet, nu, kas nokavēts, tas nokavēts..
Kādā pasākumā iejutos neirologa lomā :) - biju tik laimīga baltajā halātā :)))
Ja vien kādreiz nebūtu robi neorganiskā ķīmijā, kas zina , bet ko tur minēt, kā būtu , ja būtu, ir tā, kā ir :) Šobrīd vairāk matemātika radošā sfērā :))
Lielās sakarībās runājot mani interesē cilvēks...veselība, attiecības, notikumi, smadzenes. Ja es būtu ārsts, tad mani interesētu galvas smadzenes :) Esmu ar ārstiem par to ieminējusies, un viņi smej, tas jau tā pa nopietnam, nav tā kā locītavas vai kāds cits orgāns , kas, kas, protams, svarīgs, bet , nu, galva visam pamatā... - :)
Šeit rakstīju domu iepriekš, ka ārstējot ietekmējas , tā bija atziņa no Lazareva , un es to attiecināju uz sevi tādā ziņa, ka ietekmējos domājot par kādu cilvēku, viņa kaiti.
Un...kāda gan man mācība par kaķi?
Paldies xxx, par Tavu ievirzi, kaķis tiešām mani neitralizēja , jo saprotot, kas notiek ar mani mentālā plānā, kāpēc uzradās runcīša slimība toreiz, tad tiešām to var attiecināt arī uz manu dabu tajā laikā...tā kā runcītis kaut ko bija piesavinājies, paldies viņa dvēselītei, kas mani sargāja.
Parasti lauku kaķi pazūd un viss, pilsētās tas vairāk ir saasināti, jo mājdzīvniekus uztveram kā mīļus ģimenes locekļus...
Bet galvenā atziņa par to laikam ir šāda..
Lai cik liela mīlestība , lai cik liels ārsts būtu, tomēr ir gadījumi, kurus neizārstē, kur cilvēki/ dzīvnieki vienkārši mirst (dvēselēm savs ceļš, un misija šeit izpildīta)....un ja esi ārsts, kaut 1% no tiem ir tavi pacienti, tomēr tas līdzpārdzīvojums paliek... Zinu, ka ārstiem ar laiku izstrādājas tāds aizsardzības reflekss , kā darbu ''nenest uz mājām''...bet tik un tā visi mēs esam cilvēki un viens otru ietekmējam, apzināmies to vai nē, vai arī tas vienkārši notiek vibrācijas līmenī.
Vienīgi Jēzus varēja izārstēt pilnīgi visus. Reizēm šeit pavīd tāda skepse par ārstiem, un es mēģinu to neitralizēt, jo es tiešām pazīstu labus ārstus , un dziļi noliecu galvu viņu priekšā.
Un vēl par palīdzēšanu , vakar bija tā, ka krustojuma pretējā pusē uz ietves apstājās kāds omulīgs vīrs un ...Pukš! ...Vienā mirklī bija augšpēdus!...Uzreiz neceļas...pārgāju pāri krustojumam un pienācu šim klāt. Redzu, ka kustas un grib piecelties, bet slidenā ietvē nav kur īsti pieķerties..kungam padevu roku un atbalstīju, lai arī viņš bija smagāks par mani, un viņš ceļoties satraucās vai es stabili stāvu.:)...Piecēlās..Jautāju, vai viss kārtībā, vai kas nesāp...kungs bija mazliet apmulsis no kritiena, taču viss kārtībā, kustas...varēja doties tālāk lēnā gaitā... Man iekšēji prieks, ka varēju palīdzēt kaut mazliet, un tas jau tā dabiski..
Šodien dodoties slidenajās un slapjajās ielās pie sevis dziesmu ''Tu slīdēji pa slidotavu ...:) tāda mana laimes terapija :))
Paturpinot diskusiju par palīdzēšanu, un iemesliem , kāpēc,piemēram, kāds cits nepienāca šim kungam klāt, citiem ir bail, ka nezinās ko darīt , kā sniegt pirmo palīdzību, vai vienkārši iestāja šoks, skatās un pēķšni nezina ko darīt. Dažādi iemesli, bet es par sevi zinu, ka diemžēl slīkstošajam es nevarētu peldēt to glābt, jo pati ļoti slikti peldu, tāpēc tādā gadījumā tikai sauktu glābējus, bet pati ūdenī nelīstu..
Tā kā tur tām dvēselēm ļoti dažādi motīvi, kāpēc kāda situācijā kāds palīdz un kāds ne. To tēmu jau pārcilājām. Ko nu vairs.Es tikai mazu repliku :)
Paldies, xxx, Tava ievirze man noderēja.


citaMaija* - 2012-02-23 20:42
Man ir nedaudz cits stāsts.... es savukārt nevaru sev piedot ka pazemojos vīrieša atraidījuma priekšā. Un visu it kā ar prātu saprotu, ka nebija laikam īstais, jo īstais diez vai tik cietsirdīgi rīkotos, ka tas ir mans aizvainojums, kas neļauj atlaist, ka iespējams, Dievs gatavo mani kaut kam citam, viņš skolo manu dvēseli...... Un viss man tik tiešām nav atņemts, bet sajūta nez kāpēc tomēr ir tāda, ka esmu iemīta dubļos un nevaru no tiem izkāpt. Smagi ir gan tāpēc, ka zinu, ka tas vīrietis mani nicina mana vājuma dēļ gan tāpēc, ka pašai ir kauns par savu nespēju izslieties, nopurināties un doties tālāk. Un tā jau vairākus mēnešus burtiski iznīkstu. Esmu mēģinājusi sevi disciplinēt un piespiest nedomāt par viņu, esmu ļāvusies vairs nepretoties sāpēm, bet, uznākot domām par viņu, nemitīgi lūgusi Dievu, esmu mēģinājusi vairākus garīgos vingrinājumus, lai piedotu un atlaistu, viss velti - kā nespēju saņemties dzīvot tālāk, tā nespēju. Zinu, saka, ka laiku nevar steidzināt un tas ir vislabākais ārsts, bet manā gadījumā šis stāvoklis, manuprāt, ir pārāk ieildzis. Zaudējot mīlestību, es ar to brīdi zaudēju visu savu dzīvot gribu un ikreiz apzinoties, ka tas vīrietis mani vairs NEGRIB un visiem spēkiem cenšas izstumt no savas dzīves, es tieku iedzīta vēl dziļāk bedrē.
Varbūt kāda no jums ir pratusi izkļūt no šāda depresīvā stāvokļa un var no pieredzes ieteikt, ko darīt, lai atgrieztos vēlēšanās dzīvot?

dainarozenberga* - 2012-02-23 20:43
Sintija...
Pats galvenais, par ko mēs Pavasara studijā runājam - kā būt par autoru savai dzīvei. Un ja reiz mēs izvēlamies uzņemties atbildību par savu dzīvi, tad nevērtējam citus cilvēkus, bet savas izvēles, kas mūs noveduši līdz esošajam rezultātam. Tas nenozīmē attaisnot otra rīcību, tas nenozīmē sevi pazemot, bet gan pieņemt otra rīcību, kā faktu, kā mācību. Tas vienlīdz attiecas gan uz sievietēm, gan vīriešiem. Mēs negaidam, lai otrs mainītos, vai uzņemtos atbildību - mainamies paši. Un tad nonākam pēkšņi situācijā, kad redzi - otrs pats neapzināti sāk mainīties.
Un par tiem vājajiem vīriešiem ir jautājums, mums - sievietēm! Pašas izstumjam vīriešus no līdera lomas, no ģimenes galvas lomas - jo zinam jau labāk, kā vajag.
Mainot savu attieksmi, es pēkšņi sev apkārt saskatu ļoti vīrišķīgus vīriešu. Tādus vīriešus, kas mainās savu sieviešu dēļ. Un vai sieviete to pamana - tas ir cits jautājums...
Atkal atgriežamies pie tā - ka viss ir mūsu izvēle, kā redzam lietas sev apkārt.
Es izvēlos redzēt labās, iedvesmojos no it visa! :) Un visa šī lapa ir par šīm lietām... :)

Elīza* - 2012-02-23 21:27
Cita Maija,
manu uzmanību uzreiz piesaistīja šis teikums:
"Zaudējot mīlestību, es ar to brīdi zaudēju visu savu dzīvot gribu...".
Man bija līdzīgi. Mans vīrietis man bija viss, un man likās, ka, ja viņa man pēkšņi nebūtu, tad manai dzīvei gals klāt. Jo visa mana dzīve griezās ap viņu, savu dzīvi nedzīvoju + nenormāli viņu idealizēju. Finālā attiecības juka un bruka, man viņu plēsa nost.
Te ir vairākas lietas (kā es to saprotu):
1. Ja mēs kaut kam pārāk pieķeramies, mums to atņem (jo nekas nedrīkst būt svarīgāks par Dievu, par dzīves procesu un prieku dzīvot, būt).
2. Sevis nemīlēšana, zems pašvērtējums, pašnepietiekamība.
3. Atkarība no citu mīlestības, uzmanības - Ineses stāstītais stāsts par meiteni un picu.
Parakājies šajā lapā vecākos rakstos un komentāros. Ir diezgan daudz par to rakstīts.
Izskatās, ka Tev vajadzētu pieņemt situāciju un atlaist šo vīrieti. Bieži vien situācija izmainās, kad to pieņemam (bet PATIEŠĀM pieņemam, līdz sirds dziļumiem). Iespējams, ka tas vīrietis pats sāks Tevi meklēt. Un tad ir jautājums - vai Tu spēsi vairs nelikt šo vīrieti augstāk par Dievu, par sevi, par savu dzīvi kā tādu. Ja kritīsi atpakaļ tajā, kā ir līdz šim, tad atkal Tev plēsīs to vīrieti nost, un tad turpināsies tik ilgi, kamēr Tu iemācīsies likt pirmā vietā Dievu, otrā vietā sevi un tad visus pārējos, kamēr Tu iemācīsies mīlēt sevi, kamēr Tu izmainīsies, kā izmainījās meitene stāstā par meiteni un picu (es nezinu, vai šis stāsts ir te mājas lapā, bet Inese ir stāstījusi semināros; varbūt ir vērts šo stāstu te nopublicēt...?). Ja Tu to neiemācīsies caur šo vīrieti, 99% apgalvoju, ka šī mācība turpināsies attiecībās arī ar nākamajiem vīriešiem. Kamēr iemācīsies.
Man šī mācība ir gājusi cauri visām attiecībām ar vīriešiem. Ar Ineses palīdzību man pieleca tas, ko tagad Tev rakstu.
Lielisks veids, kā sev palīdzēt, ja ir bailes zaudēt vīrieti, ir Ineses ieteiktais veids (kā viņa pati darījusi): Dievs, es ļoti vēlos būt kopā ar X, bet, ja Tu man viņu noņemsi nost, es pieņemšu to, es izdzīvošu, es turpināšu mīlēt Dievu un dzīvi.
Es tā darīju, man palīdzēja un palīdz. Joprojām gadās, ka uznāk bailes zaudēt vīrieti. Tad es skaitu no sirds šos vārdus pilnīgā pazemībā Dieva priekšā un nomierinos. Pamēģini.
P.S. Te ir arī raksts Palaist pavadu, varbūt arī to izlasi (ja nu gadījumā tas vīrietis tomēr neatgriežas).
Turies! Samīļoju Tevi!

Solvita* - 2012-02-23 21:47
citaMaijai,

Piekrītu Elīzai, tikai man maza piebilde...

Man dzīvē visādi ir gājis, un arī depresijas vīrieša dēļ ir bijušas, kurai nav?:)
Kā izkļūt no šī stāvokļa? Man nebūs receptes.

Tu jau pati raksti...stāvoklis ir ieildzis...
Ir divi varianti.
...skarbi...
1 - turpināt sevi žēlot un ļauties upura lomai...izdevīgi , bez šaubām, gribas taču sevi pažēlot.
Tā ir upura loma, un vagaris ir tas vīrietis...ak.

2. ... pārslēgties!!!

Tu saki, mēģināju nedomāt...piedod, tas nestrādā...ar tādu nodomu tas ir garām...vai man tā ir bijis ? Jā, pilnīgi noteikti.

Ko nozīmē pārslēgties?
Baigi banāli pateikšu un nekā jauna...un Tu pati to zini...

Sākt darīt lietas sev par prieku. Tikai un vienīgi sev . Tā sevis mīlēšana ir primārais. Sevis lutināšana.
Nevari vai negribi ? Varianti?
A - negribi = upura loma turpinās un stāvoklis arvien dziļāka depresija , kad ne vien emocionāli, bet arī fiziski nāk klāt slimības ...audzē slikto klāt kā lielu dūmu mākoni...

B - nevari = tādu vārdu es nepazīstu. Sievietes iekšējā pašmotivācija.

Ko Tu gribi audzēt vairāk ? Patīkamo vai nepatīkamo.

Kas Tev patīk? Pārslēgties nozīmē pieslēgties tam, kas ir patīkams, kas rada prieku, labsajūtu. Ja domas par vīrieti vairs nerada prieku, atlaid, un '', tad dari fiziskus darbu vai sporto....100% pārbaudīts jebkurš sporta veids, tikai tāds kas pašai patīk ...tā izdzen ārā visādas negribēšanas, depresijas...nav iespēju?

Depresijas ārā , prieks iekšā!
Tu staigā visu laiku pa riņķi... vai gribi turpināt vēl tā staigāt?

variants - laba filma, puķes, jebkas kas pašai patīk patīk + fiziski darbi / sportiska aktivitāte.



citaMaija* - 2012-02-23 23:30
Paldies, Elīza, visi trīs punkti par mani. Zinu, ka pavada jāpalaiž (to rakstu esmu izlasījusi vairākkārt), jo viņš tiešām nekad vairs neatgriezīsies, vismaz es viņu vairs nespētu pieņemt, pārāk daudz sāpju un vienaldzības no viņa puses pa šo laiku bijis. Tomēr es saprotu, ka tas viss ir viņa EGO, bet es mīlu viņa dvēseli. Vai varbūt tikai gribu domāt, ka mīlu, bet patiesībā baidos palikt viena, baidos tikt atraidīta, jo tad mans EGO tiek sašķaidīts?! Jā, visvairāk laikam sāp tieši atraidījums.
Solvita, es piekrītu visam, ko raksti, aa jāpārslēdzās uz sevi, jāsāk sevi mīlēt. Bet priekš manis tās visas ir teorētiskas frāzes, nekas man šobrīd nesagādā prieku. Diemžēl esmu laikam iestigusi sevis žēlošanā. Fiziskām aktivitātēm pašlaik nevaru pievērsties, jo visa šī emocionālā fona dēļ saasinājušās locītavu problēmas, patiesībā nākušas klāt vēl citu locītavu sāpes, kas vēl papildus grauj pašapziņu, jo daudzas elementāras ikdienas lietas nu sagādā pamatīgas mokas un es baidos, ka tāda, šķība un greiza, nevienam nebūšu vajadzīga. Nu, labi, lasot grāmatas es sev cenšos pašlaik palīdzēt un tas arī nomierina prātu, bet šī lasīšana nav pielīdzināma tādam priekam, ko sagādā būšana mīlošās attiecībās un domas par viņu, atmiņas atgriežās tiklīdz nolieku grāmatu. Nu jau pat naktīs mostos augšā un pirmā doma ir par to, ka viņš mani pametis, uzreiz cenšos pārslēgties uz sarunām ar Dievu, lūdzu, lūdzu, lai palīdz atgūt sirdsmieru....
Zinu, ka izklausās smieklīgi, ka es nespēju atgūt dzīvot gribu kaut kāda vīrieša dēļ, bet tā nu es jūtos. Solvita, Tu raksti, ka nepazīsti vārdu "nevaru", ka ir jābūt sievietes iekšējai pašmotivācijai. Esmu meklējusi sevī atbalsta punktu, tas nav tik stabils, lai pret to varētu atsperties. Pat nezinu, kas man sagādā šobrīd prieku, pucēties un jaunu frizūru taisīt arī to man negribās....

Elīza* - 2012-02-24 00:45
Cita Maija,
padomā, ko šis vīrietis ar visu savu izturēšanos un attieksmi pret Tevi ir centies Tev iemācīt. Padomā par to, ka viņš ir tikai instruments Dieva rokās. Ka visu to nepatīkamo, kas ir bijis, Tev ir devis neviens cits kā pats Dievs ar šī cilvēka starpniecību. Padomā, kāpēc Dievam, kurš Tevi bezgalīgi mīl bez nosacījumiem, būtu vajadzējis dot Tev visu to (caur šo vīrieti), ko Tu saņēmi. Atceries, ka Dievs nekad nedara pāri Tev, tikai dod "zāles", ja Tu esi "slima", lai Tu kļūtu "vesela".
Tu jau pati esi saskatījusi - atraidījums ir Tava EGO pazemojums. Tātad Tavs EGO ir pārāk augsts, ja tā to var nosaukt. Un tāpēc to vajag pazemināt. Jo vairāk EGO, jo amzāk dievišķās mīlestības mūsos un otrādi. Sanāk, ka visi EGO pazemojumi ir ļoti svētīgi, jo tie palīdz mūsu EGO sarukt un attiecīgi pieaugt dieviškās mīlestības daļai mūsos. Tādējādi izrādās, ka par EGO pazemojumiem mums jāpriecājas un ar mīlestību un apzemību jāpieņem tie kā mīļā Dieva doti un jāsaka paldies.

Solvita* - 2012-02-24 00:46
Es tam visādā ziņā piekrītu, ka , ja teiktu pucēties tajā brīdī, kad ir skumji, kad ir ciešanas, tad tas izklausās pārcilvēcīgi. Tā arī man ir bijis.
Es Tevi labi saprotu.
BET
Vai Tev patīk dziedāt ? Klausīties mūziku ? Dziedāšana ļoti palīdz izstumt domas, tā jau ir pārslēgšanās....

tagad vingrinājumi...(liksies muļķīgi, bet dari..nedomā par to..dari)

Pieej pie spoguļa un pasmaidi sev spogulī.....pēc tam paņem tīru ''duršlaku'' ( caurumduuris, nokāsējs - virtuves priekšmets, kas nokāš biezumus:)
un uzliec to sev uz galvas vienā rokā duršlaks uz galvas , otrā velc matiņus ārā. , tad izvelc matiņus caur caurumiņiem ārā ( līdzīgi kā to dara frizētavā šķipsnas velkot ārā krāsošanai), ...un skatoties spogulī, pasmaidi sev, saki sev skaļā balsī ''Esmu skaista, sievišķīga un gudra Maija , kura stāv ar duršlaku pie spoguļa, un visas sliktās domas velk aiz matiem ārā '' atkārto vismaz kādas 7 reizes, smaidi un smaidot sejas muskuļus savelc tā, ka teiktu ''eeee'' Neslinko!':)
Kad tas izdarīts sevi samīļo par to, pateicies Dievam par visu.

...dari katru dienu sev ērtā laikā , kā vien sliktais depresīvais noskaņojums ir klāt...
Mēs bieži par daudz analizējam, un neļaujam pārslēgties.
Tam ir sava maģiskā burvība, tici man, jo matos ir enerģētiskie kanāli, un Tu tiešām burtiskā nozīmē sliktās domas izvelc ārā... Neanalizē, vienkārši dari!
Dari , kā sliktais noskaņojums ir klāt, tā uzreiz ...duršlaks uz galvas un aiz matiem velkam sliktās domās ārā...
Beidz domāt drūmas domas, Tu esi skaista un gudra un pievilcīga sieviete, atmet tās iztēlē veidotās fantāzijas ...

Solvita* - 2012-02-24 00:59
tas komentārs domāts citaiMaijai

Baiba* - 2012-02-24 01:08
Riktīgs humors ar to duršlaku :) :) :) Tas vedina uz domām, ka, nevajag ņemt sevi un savas problēmas un dzīvi vispār tik nopietni! Paldies, Solvitiņ, uzbūri smaidu sejā, kad iedomājos, kā es (vai kāds cits) stāvētu pie spoguļa un caur duršlaku vilktu ārā matus.

citaMaija* - 2012-02-24 01:14
Paldies, Elīza un Solvita! Jāsaka tikai, ka esmu jau nogurusi no domāšanas, kāpēc tas notika, kur mana vaina, par ko man tas, kā es to esmu izprovocējusi utt. Tāpēc šoreiz laikam pievērsīšos vingrinājumam ar duršlaku uz galvas, lai izsistu sevi no tā drūmā stāvokļa. Tā dēļ esmu gatava darīt jebko, ka tikai šis stāvoklis ātrāk beigtos...

citaMaija* - 2012-02-24 01:16
Esmu gatava būt smieklīga savās acīs un vilkt tos matus caur duršlaku, lai cik tas muļķīgi arī neizklausītos!

Inese* - 2012-02-24 02:51
:))) esmu pārsmējusies no sirds:)) Ak, cik skaists paņēmiens ar to duršlaku. Un jau tāpat butu labi, bet ja vēl tur dziļa doma ielikta un tīri enerģētiski kaut kas mums caur tiem matiem tur ārā izvelkas - tad tas vispār ir izcili.
Paldies, Sovita!!!


Inese* - 2012-02-24 04:10
Piedod, Solvitiņ!!! "L" burts man kaut kur Tavā vārdā pazudis.

Samīļojamies!!!

Ilva* - 2012-02-24 05:15
Tā doma....patiesi izraisa smieklus....es arī lasu un smejos...tik jauks uzmundrinājums:)
Paldies:)

citaMaija* - 2012-02-24 05:27
Solvita, bet Tu tak domāji to vingrinājumu nopietni, vai tad ne tā? Visas meitenes te raksta, ka viņām tas izraisa smieklus....taisni vai nezinu ko domāt par to ieteikumu... Es ceru, ka neesmu pārpratusi un Tu nebiji domājusi to ironiski?

citaMaija* - 2012-02-24 05:42
Elīza, kāds ir tas stāsts par meiteni un picu?

Sintija* - 2012-02-24 06:12
cik tas viss liekas vienkārši un ideāli, bet vai ir? :)

Maija* - 2012-02-24 06:23
Duršlaks labs :))) Arī noteikti jāpamēģina. :) Jo domas par, ap, kāpēc, par ko tas viss (tāpat kā citaMaija) jau ir tā nogurdinājušas, ka vairs nav spēka. Un tās domas jau ir tā iesakņojušās, ka grūti tikt no tām vaļā. Esmu izdomājusi savas priecīgās domas ko domāt, kad pieķeru sevi pie nepreizo domu domāšanas. Bet.. nevienmēr nostrādā, jo pēkšņi attopies, ka atkal domā to ko nevajag domāt.. Ehhh....

Elīza* - 2012-02-24 16:26
Varbūt palūgsim Inesi, lai uzraksta šeit to stāstu par meiteni un picu, jo diez vai es spēšu to tik labi izstāstīt, kā dzirdēju no Ineses mutes :)



Lapa | [1] [2] [3] [4] [5] 6 [7] [8] |

Atpakaļ