Karmiskās mācības Komentāri:
dainarozenberga* -
2012-01-27 23:21 Ilona, mana saprašana šobrīd ir tāda. Ja mēs izprotam to savu mācību, saprotam, kāpēc ir bijuši šie konkrētie grābekļi, iemīlam situāciju un sevi arī mirklī, kad esam kļūdījušies, tad es domāju, var būt tā, ka nonākam vēlreiz līdzīgā situācijā, bet tad vairs tā nešķiet traumatiska, sāpīga un graujoša, bet ar mīlestību apzinies, kā reaģēt, tad, gan domāju, ka mācība ir izieta.
Ja "mācīsies" kā paraugskolnieks, izpildīsi visu pa punktiem - sapildīsi ar mīlestību, jo tā kaut kur lasīji, pieņemsi vienu vai otru lietu, sev izstāsīsi, ka esi sapratusi... Un pēc tam sēdēsi un gaidīsi, būs vai nebūs... kā būs... vai būs... Tad tā, manuprāt, tada spēle un mānīšanās... Jo tajā visā nebūs dziļuma, nebūs mīlestības pilnas izpratnes... Izejot savas dzīves mācības sev un Dievam par godu... man sķiet nerodas jautājums, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai grābeklis pazustu... Jo neviens grābeklis, nav tāpēc, lai mūs pazemotu vai darītu mums sliktu. Visi mūsu grabekļi ir lai mēs pilnvedotos, augtu un iemācītos dzīvot mīlestībā.
Tās tādas manas pārdomas... :)
dainarozenberga* -
2012-01-28 00:28 Es to visu attiecinu uz sevi, atbildu caur sevi un domāju, vai es šo ceļu eju no sirds, vai kādam ko pierādot. Es principā esmu "paraugskolnieks" tādā nozīmē, ka visu, par ko runājam Laimes terapijā izmantoju diendienā. Sāku to visu tieši pirms gada. Daudz lietas esmu iemācījusies, bet vēl bezgalīgi daudz jāiemācās un jāsaprot.
Viena lieta, ko domāju, esmu līdz sirds dziļumiem sapratusi - viss sākas ar mīlestību pret sevi un Dievu. Es ļoti ilgu laiku - 30 savas dzīves gadus - pati sevi neredzēju, bet pieprasīju no citiem, lai esmu visiem svarīga un mīļa. Gandrīz zaudēju svarīgāko, kas ir manā dzīvē aiz sevis un Dieva - savu vīru. Paldies, Dievam, es sapratu, kur kļūdījos. Ļoti bieži biju dzīvē nonākusi krustcelē, ļoti bieži, kā Tu saki, domāju, ka esmu ko iemācījusies un attīstos, bet reāli tiešām attīstība notika horizontāli. Tagad, gadu pēc tam, kad līdz "kaulam" apzinājos, ka tieši jāmaina savs iekšējais uzstādījums un kur jāpludina mīlestība - varu no sirds pateikt, ka šo lietu esmu "iemācījusies", jo manir ļoti viegli dot, dalīties, mīlēt - bez nosacījumiem, negaidot, pieņemot. Ja arī pakāpjos kādu soli atpakaļ, zinu, ka nenokritīšu tik zemu cik biju pirms gada, jo esmu atradusi galveno atbalsta punktu sevī, sevis mīlestību.
Es joprojām mācos, gan Dieva, gan Visuma likumus un man ir skaidrs, ka šī attīstība nekad nebaidzas. Tā iet cauri visai dzīvei - un vēl vairāk cauri visām mūsu dzīvēm, caur visu dvēseles mūžu...
Es domāju, ka neviens jau tā "pa riktīgo" no malas nevar pateikt, vai ej pareizo ceļu, pareizā attīstības virzienā, jo viss svarīgākais jau notiek mūsu galvās, mūsu sirdī un zemapziņā. Attiecīgi, ir jāļaujas, jātic, ka darot ar visu atbildību, viss notiks vislabākajā veidā, kā mums nepieciešams. Un ja atkal nonākam ļoti līdzīgā situācijā, tad zinam, kurš atbildīgs un kuram jautāt - kas nogāja greizi...
Varbūt neatbildu Ilona uz Tavu jautājumu, bet vienkārši apceru sevī šo tematu... :))))) Ar mīlestību! :)
sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI autors: INESE PRISJOLKOVA
Šodien parunāsim par karmiskām mācībām, jeb mācībām, kuru cēlonis ir meklējams pirms mūsu piedzimšanas. Šādas mācības mums ir tikai kādas 3-4, kuru būtība un mūsu izjūtas ir vienas un tās pašas visas dzīves garumā, neatkarīgi no cilvēkiem, kas tajās iesaistīti.
Piemēram, kādam ir ļoti liela pieķeršanās naudai un mantiskām vērtībām. Nu tad pilnīgi jau šobrīd varam pateikt, ka šim cilvēkam dzīves laikā periodiski tiks dota nauda un manta un pēc tam tas viss būs jāzaudē. Un atkal - pēc kāda laika, būs iespēja nopelnīt, un pēc tam nāksies to visu zaudēt.
Kāpēc?
Tādēļ, ka šim cilvēkam ir jāiemācās nepieķerties bagātībai. Ir jāiemācās būt laimīgam un mīlestības piepildītam trūkumā.
Bet ja tā ir karmiska mācība, kur cēlonis ir ļoti tālu un līdz ar to šis pārdzīvojums un rūgtums uzkrāts jau gana liels, tad tieši šo „vienkāršo” lietu kā iemācīties būt mīlestības pilnam arī trūkumā – viņš to nevar izdarīt?
Kādēļ?
Tādēļ, ka viņam liekas, ka tad viņš nav gana vērtīgs. Vai arī viņu grauž kompleksi, ka citi var nopelnīt, viņš nevar. Vai arī viņš ir aizvainots un pazemots, ka viņam, lūk, jāēd vienkāršāk, vai vienkāršāk jāģērbjas.
Šis cilvēks būs tik ļoti iecentrējies materiālā pasaulē, ka būtībā par garīgiem jautājumiem pat negribēs interesēties. Tik liela ir tā viņa problēma.
Piemēram, es zinu, ka mani ar naudu faktiski var vairs nepārbaudīt. Zinu, ka jūtos absolūti laimīga arī tad, ja man nav naudas. Zinu, ka mana pašapziņa necieš un mīlestība, laime un prieks nepazūd, ja man nav naudas. Dēļ tā zinu, ka manas karmiskas mācības nav saistītas ar pieķeršanos mantai un naudai. Ja man šādus periodus dzīve piespēlē, tas nozīmē, ka vai nu es šajā dzīvē uz tiem esmu „uzprasījusies”, vai arī tas ir bijis kā tests, lai tomēr pārliecinātos, ka šīs atkarības nav, vai arī man ir bijusi nepieciešama šāda pieredze, lai es tagad prastu palīdzēt cilvēkiem, kuri nonākuši šādās situācijās.
Cits piemērs.
Kādam citam, piemēram, ir grūti būt vienam. Viņš visu laiku „ķeras” klāt cilvēkiem un ir gatavs uz jebkuriem noteikumiem, ka tik nebūtu jādzīvo vienam. Viņam vieglāk ir dzīvot pazemojumā un grūtībās, nekā palikt vienam. Bet tik un tā – dzīve ir stiprāka. Karmiskā mācība ir stiprāka. Un būs jāpaliek vienam. Un ja tas būs šausmīgi grūti, tad atkal iedos kādu cilvēku blakus un pēc brīža ņems nost.
Kāpēc?
Tāpēc, ka šim cilvēkam karmiskā mācība māca, ka arī vienatnē tu vari būt absolūti laimīgs.
Te atkal varu paanalizēt sevi un secināt, ka arī šādas mācības man nav karmiskā līmenī. Es ļoti labi spēju dzīvot viena. Man nav baiļu. Nav vientulīgi. Esmu visnotaļ laimīga un no vienatnes neciešu.
Kādam citam ir pārāk liela pieķeršanās tuvuniekiem. Un viņam bieži būs jāšķiras.
Kāpēc?
Lai iemācītos ar mīlestību pieņemt savā dzīvē un ar mīlestību palaist cilvēkus no savas dzīves.
Lūk, bet šis jau ir par mani. Es pārāk mīlu savus tuvos cilvēkus un pārāk grūti man no viņiem ir šķirties - vienalga vai uz stundām, dienām, mēnešiem vai pavisam. Dzīves laikā man bijis ļoti daudz jāšķiras no savām pāra attiecībām. Dažādās nozīmēs. Ar gadiem esmu iemācījusies šos brīžus sapildīt ar dievišķu mīlestību, bet kamēr tas viss bija tikai cilvēcisku jūtu apvīts, tikmēr tas šausmīgi sāpēja.
Tas tā par individuālajām karmiskām mācībām.
Bet tad vēl ir tādas, kas ir dzimtas karmas, ģimenes karmas, tautas un valstu karmas. Un arī tas viss ir saistīts.
Piemēram, vecmāmiņai, mātei, meitai un mazmeitiņai vienādi likteņi – vienas audzina savus bērnus. Vai arī visām vīri alkoholiķi. Vai arī visām kāda vienāda ķermeņa īpatnība (nu, piemēram, aptaukošanās).
Un var gadīties, ka cilvēks dzīvo šādu savas dzimtas karmu un mierīgi to pieņem, bet parasti vēl ir tā, ka mūsos ir kāds iekšējs dzinulis, kas neļauj tā „mierīgi dzīvot”. Ka kaut kas kremt un neapmierina un tas ir tas iekšējais urdītājs, kas grib, lai tā esi Tu, kas šo savas dzimtas karmu maina. Lai Tu esi tā, kas piepilda šo situāciju, sevi un visu dzimtu ar mīlestību.
Es uzskatu, ka dzimtas karmu var izmainīt viens cilvēks.
Lazarevs raksta, ka dzimtas karmu var izlūgt (vimaļivatj) un attīrīt.
Es tiešām ticu, ka var.
Es ticu, domāju un zinu, ka savu karmu un dzimtas karmu varam mainīt ar lūgšanām, ar zemapziņas pārskatīšanu, ar mīlestību, ar pieņemšanu, ar piedošanu, ar laba darīšanu. Būtībā laimes terapija ir tikai kā tāds atspēriena punkts, lai mēs caur šo savu laimi un mīlestību izdarītu ārkārtīgi daudz laba. Laime jau nav patērējoša. Laime ir dodoša. Un mīlestība ir dodoša. Būdami laimīgi, mēs tīram apkārtējo negatīvo enerģiju. Transformējot negatīvo uz pozitīvo, mēs darām labu pasaulei (sākot no saviem tuvākajiem, līdz pat absolūti neizmērāmiem un nezināmiem notikumiem). Mēs pat paši nezinām, ko mūsu labās domas un darbi labu izdara. Tas ir atkal stāsts par tauriņa spārna vēzienu.
Inese |