Mīlestības piepildīta pagātne un zemapziņa


sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA

autors: INESE PRISJOLKOVA

 Solīju uzrakstīt par to kā „restartēju” savu zemapziņu un kā mainīju domas par savu pagātni. Un izrādās, ka vieglāk to bija apsolīt, kā tagad izdarīt.

Izgāju ārā ar suni un pastaigāju gar jūru, lai nu sakopotu domas, bet jo skaidrāk un vienkāršāk mēģinu izstāstīt, jo man viss ar vien dziļāk un sarežģītāk sanāk.

Pašai par sevi man jāsmejas. Esmu pazaudējusi spēju īsi un korekti raksturot notikušo.

Nu –bija tā.

Mana māsa 90 gadu sākumā kļuva par psihologu un līdz ar to mūsu ģimenē psiholoģija, psihoterapija un viss, kas ar to saistīts, ir bieži mājās pārrunāts un tuvs. Un tā kā man no dabas ir ļoti izteikta vēlme sevi sakārtot, kā arī meklēt dažādus veidus kā to darīt, tad loģiski, ka esmu izmēģinājusi iziet psihoterapijas kursu. Un neilgi pēc tam esmu gājusi dianētikas kursu ar garīgo regresiju šīs dzīves robežās (ar dažiem „iekritieniem” iepriekšējo dzīvju fragmentos).

Bet....šo visu kursu laikā, vairāk vai mazāk tā tendence bija meklēt visu to, kas dzīvē ir traucējis, kas nepaticis, uz ko es esmu apvainojusies vai kurš man nodarījis pāri. Un Tu jau zini – kas meklē, tas atrod. Rezultātā secināju, ka palieku arvien vājāka, nelaimīgāka un lēnām ieslīgstu „upura” lomā.

Tagad tīri praktiski saprotu, ka ejot šīs terapijas, es burtiski uzplēsu un pa jaunam izdzīvoju visus pāri darījumus (un jebkuram tādi ir pat vislaimīgākajā bērnībā vai pusaudžu gados) un ka pēc katra šī seansa tiku palaista pasaulē ar vaļēju šo brūci.

No enerģētiskā viedokļa savukārt saprotu, ja tu pāris gadus 2 reiz nedēļā pa stundai rakņājoties pagātnē meklē „slikto” un par to domā, tad loģiski, ka tu audzē šos savus pāri nodarījumus arvien lielākus un lielākus.

Atceros ļoti spilgtu epizodi šo terapiju laikā, kad kārtējo reizi biju izšķetinājusi kādu savu pusaudžu vecuma problēmu, kurā bija iesaistīts tētis, un būdama trīsdesmitgadniece (tātad no notikuma laika bija pagājuši jau padsmit gadi) iebraucu vecāku mājā un ne no šā ne no tā vienkārši sakliedzu uz vecākiem.

Arī darbā un mājās ar vīru biju uzvilkta un dusmīga, un apbižojusies uz dzīvi.

Kāpēc?

Tāpēc, ka apzināti kultivēju un domāju par savu negatīvo pieredzi, šķetināju un preperēju un veidoju arvien jaunas un jaunas domkopas, kas radīja manu tā brīža realitāti un enerģētiku negatīvu.

Un tagad nu man ir jāatceras kurā mirkli un kā notika tas pavērsiena punkts, kad sapratu, ka šis viss ir nepareizi, ka es tā turpmāk vairs nedarīšu un ka mana dzīve nav bijusi tik slikta un briesmīga, kādu es tagad to esmu savās acīs uztaisījusi. Ka tā realitāte, ko tagad sev radu, nav īsta.

Un tad es laikam, ka sāku lasīt Lazarevu.

Un caur viņu notika manas apziņas transformēšanās.

Lazarevs savās sākotnējās grāmatās māca, ka mēs varam jebkuru savu dzīves fragmentu caurskatīt vēlreiz un caur lūgšanām to iztīrīt (vimaļivatj). Vienkārši pārskatīt dzīvi un piepildīt to ar pateicību, mīlestību un laimi.

Un tad es sāku tā darīt. Tas bija kāds 1999, 2000, 2001.gads. Tā nebija vēl apzināta laimes terapija. Tā vēl bija ņemšanās „atrotītām piedurknēm”.

Bet skaidri atceros, ka šī perioda laikā es pēkšņi pieņēmu visu, kas ar mani noticis un sāku skatīties uz to visu caur mīlestību. Ka es katru situāciju, kuru vien atcerējos, caurskatīju ar mīļumu un „attaisnoju” katra iesaistītā rīcību, vienkārši izprotot tā mirkļa mācību.

Un kopš tiem 2000./2001.gada es uz savu bērnību, pusaudžu gadiem un agrīno jaunību skatos jau ar laimīgās realitātes acīm.

Pagājušā nedēļā man bija konsultācija, kurā tieši pārrunājām, ka mūsu bērnība un attiecības ar vecākiem, skolas biedriem vai skolotājiem, ir tieši tik pozitīvas vai negatīvas, cik izvēlamies pārdomāt savus pagātnes pozitīvos vai negatīvos notikumus.

Es saku, ka es tagad, atceroties savu pagātni, izvēlos domāt par gaišajiem, skaistajiem un vismīļākajiem brīžiem.

Meitene konsultācijā jautā – bet vai tad mēs sevi nemānām? Vai tad nav tā, ka sev tagad kaut ko iestāstām?

Saku, ka nē – mēs izvēlamies domāt caur mīlestību.

Mēs pieņemam savu pagātni, mēs (ja vajag, tad ar atpakaļejošu datumu) iemīlam savus vecākus, mēs sākam saskatīt savā bērnībā un jaunībā to labo, kas patiešām tur bija un sākam to audzēt. Un gluži tāpat kā ar afirmācijām mēs mainās zemapziņas informāciju tagadnē, tā arī mēs vairāk atceroties labās atmiņas, vai arī ar mīlestību piepildot jebkuras atmiņas, kultivējam un audzējam savu pozitīvo pagātni.

Var teikt – jā, bet fakti paliek fakti.

Jā, es piekrītu. Notikums nemainīsies. Bet sajūtas un attieksme par toreiz piedzīvoto, mainīsies.

Un mēs patiešām uz savu pagātni varam paskatīties pilnīgi pretēji, ja izceļam dažādas lietas.

Piemēram, man reiz žurnāliste jautāja par veselību – vai esmu bijis slimīgs vai veselīgs bērns. Es drošu roku atbildu, ka veselīgs. Un patiešām, es biju sportiste, biju atlētiska un stipra, un man nekas īpaši nesāpēja un neatceros, ka īpaši būtu ar kaut kādām problēmām noņēmusies. Iznāk šis raksts. Mana mamma un māsa lasa un saka – kā, bet tu neatceries, ka līdz 4 gadu vecumam tu visu laiku slimoji ar angīnām? Un neatceries, ka tu biji tuberkulozes dispanserā uzskaitē, un neatceries, ka tev mūžam vajadzēja rīt zondes, lai pārbaudītu kuņģi, un neatceries, ka tev bija švaka sirds, pie lielākas slodzes, un neatceries.....?

O, nu ja man tagad tā saka, tad, es, protams, to visu atceros. Bet tie bija tikai tādi fragmenti. Pa lielam visā pārējā laikā es biju vesela :)) Es vienmēr trenējos un uzrādīju labus rezultātus vieglatlētika, es vienmēr daudz varēju palīdzēt dārzā un dažādos mājas darbos, un man par sevi bija priekšstats, ka esmu bijis ļoti veselīgs un stiprs bērns.

Nu un tieši tāpat ir ar to mūsu laimi. Ar mūsu laimīgo bērnību vai pusaudžu gadiem, agrīno jaunību vai jebkuru citu no dzīves fragmentiem. Nu nav taču dzīvē balts vai melns. Bet ja domā par balto, tad viss šķiet balts. Ja domā par melno, tad melns.

Mana dzīve ir balta, jo es domāju par balto – mirdzošo – skaisto. Mana dzīve no manām domām mirdz.

Vai tur nav bijuši dubļi? Ir. Bet nu jau arī tie mirdz! :)

Un kā ir Tev?

Inese

Komentāri (61)  |  2012-01-23 21:44  |  Skatīts: 9049x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Pavasara* - 2012-01-26 19:50
Ingai:
http://www.draugiem.lv/group/18374240/dvesele-cilveka-kermeni./
http://www.nlpcentrs.lv/lv/kas_ir_nlp/gramatas/izproti_savu_slimibu
ir iespējas painteresēties vairāk par to, ko gribas noliegt. Noliegt, pirms uzzināji ir tas pats,kas pavēstīt,ka negaršīgs, pirms pagaršoji.

Pavasara* - 2012-01-26 19:53
http://www.youtube.com/watch?v=FuGBgcbGpuc&feature=player_embedded - šis bija domāts.

Zuze* - 2012-01-31 16:25
Meitenes, varbūt Jums ir kāds uzmundrinošs vārds, Es jau kādu pusgadu sūtu savus CV un pieteikuma vēstules, taču vēl joprojām neesmu tikusi pat ne līdz vienai i-ntervijai. Savas pieteikuma vēstules rakstu tiešām no sirds, ar mīlestību un patiesību. Varbūt tieši tāpēc arī netieku, ka nerakstu standarta frāzes utt.
Man ir gadu veca meitiņa, varbūt netieku tāpēc, ka vēl viņa ir par mazu, lai ietu dārziņā...nu, nesaprotu...
ļoti gribās darbiņu, bet tikai šoreiz tādu no kura gūt gandarījumu un prieku, vairs negribu darīt darbu tikai darba pēc...

Ilona* - 2012-01-31 16:51
Zuze

Un kādas ir tavas izjūtas, kad neesi saņēmusi to zvanu ar uzaicinājumu uz interviju?

Anonīms* - 2012-01-31 17:00
Sākumā visu pieņēmu ar domu, ka viss notiek kā tam jānotiek, tagad, kad ir pagājis jau pusgads sāk pazust ticība , pat negribas nevienu pieteikuma vēstuli rakstīt un sūtīt.visur kur tik klausies..."tagad jau tikai viss caur pazīšanos notiek"...

dainarozenberga* - 2012-01-31 17:25
Zuze... Es pēdējā laikā mācos ļoti ticēt savai intuīcijai. Parasti pirmā doma, kas ienāk prātā arī ir īstā atbilde. Tāpēc, domāju, ka varbūt Tev no sirds jāpieņem šis mirklis, ka meitiņa vēl maziņa un Tev ir dota iespēja būt kopā ar viņu, Visums visu sakārto tieši kā mums vajadzīgs. Varbūt nav nepieciešams CV un pieteikumus sūtīt visiem iespējamiem piedāvajumiem, bet gan no sirds saprast, kas ir tas, ko vēlies. Kas padarīs Tevi laimīgāku un vairos Tevī mīlestību, ko attiecīgi varēsi sniegt savai ģimenei. Ja reiz pus gadu esi ļoti saspringti meklējusi darbu, bet tas nav pie Tevis atnācis, vienkārši nav īstais laiks. Ir jābauda šis mirklis, šodiena - Tava mīļākā diena - un tad viss atnāks!

Zuze* - 2012-01-31 17:41
Paldies,Dainīt! Tieši to es arī daru, ka nesūtu visur, sūtu tikai tiem darba piedāvājumiem, kas atbilst manai izglītībai un sirds aicinājumam ( nu vismaz man tā liekas) . Kaut kur dziļi sirdī es ticu un paļaujos uz Dievu, ka vis notiks īstajā brīdī.Paldies.

Vaira* - 2012-01-31 17:44
Dainucīt...es pasmaidīju..šodiena Tava mīļākā diena..jauki,jo spīd saule,ir burvīga diena,mūs mīl un mēs mīlam...mīļš paldies!!!

Baiba* - 2012-01-31 19:16
Zuze- varbūt tiešām jāpajautā- Dievs, ko Tu gribi man pateikt ar šo situāciju? Par pieteikumiem- varbūt var piezvanīt vai aizsūtīt e-pastu un uzzināt atteikuma iemeslu? Lai zinātu, kas varbūt vēl jāpilnveido? Uztver šo laiku kā brīnišķīgu iespēju, lai papildinātu savas prasmes.

Baiba* - 2012-01-31 19:32
Sākumā varbūt kādu laiku atpūties no darba meklēšanas. Padomā. Palūdzies. Izbaudi pašreizējo brīdi. Un, kad atkal sāksi meklēt darbiņu - prakstisks ieteikums -kad raksti, būtiski ir domāt un arī rakstiski uzsvērt, kas ir tas, ko Tu vari dot (Tu vēlies no darba gūt gandarījumu un prieku, bet apsver un iztēlojies, kādu ieguldījumu Tu dosi un to uzsver pieteikuma vēstulē).

lelde89 - 2012-02-04 05:07
Sveika Inese,

Jau ilgaaku laiku veeleejos uzinaat tavas domas par manaam divaam piedziivotajaam situaacijaam beerniibaa un kaa tas ir atspeeleejies un joprojaam atspeeleejaas dziives situaacijaas.

Tieshi saistiits ar mammas attieksmi un augstajaam prasiibaam un kaa tas ir ietekmeejis to kaa sevi redzu. Kad beerniibaa nesu maajaas augstaakaas atziimes, mamma nevis paslaveeja, bet uzreiz noprasiija citu skoleenu veerteejumus. Kaa pati teica - lai redzeetu kaa es izskatos uz paareejo fona. Kas mani ir ietekmeejis dramatiski, jo kopsh taa momenta neesmu vareejusi sevi pienjemt kaa indiviidu. Otra situaacija ar taam pashaam atziimeem bija, ka ja atnesu lieciibu ar labiem veerteejumiem, bet vienu sliktu, tad nevis tiku paslaveeta, bet tika noraadiits uz slikto veerteejumu un tas tika piemineets veel ilgu laiku. Kaa shiis divas situaacijas realizeejaas dziivee? Par cik man nav konkurentes raksturs, tad vienmeer esmu sevi saliidzinaajusi ar citaam mieteneem/sievieteem. Vienmeer licies, ka ja neesmu pati slaidaakaa un pievilciigaakaa, tad neesmu veertiiga. Naakamais par to, ka sevii muuzhiigi ieraudziijusi esmu miinusus un uz tiem pastiprinaati koncentreejusies. Nevis skatos kopteelu - bet tieshi uz to ka ir uz sejas triis pumpas un par to vien domaaju. Es saprotu, ka tas uz ko koncentreejamies, aug. Zinu loti daudzus visuma likumus, bet nekaadi nespeeju izmainiit savu attieksmi, paradumus, domaashanas veidu. Un kaa lai to piepilda ar miilestiibu?? Kaa lai shajaa situaacijaa nevaino mammu?? Kaa lai ieraugu sevi kaa veertiigu jaunu sievieti arii ja neesmu pati skaistaakaa? Ar ko buutu jaasaak lai ievirziitu energjiju pareizaa gultnee...jo shobriid ir taa - patraki. Man jau taa no dzimshanas ir diezgan liela noslice uz perfekcionismu, idealizeeshanu un siikumainiibu. Taadeelj mammas attieksme diez ko nav bijis labaakais paliigs.



Lapa | [1] [2] 3 |

Atpakaļ