sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA
autors: INESE PRISJOLKOVA
Solīju uzrakstīt par to kā „restartēju” savu zemapziņu un kā mainīju domas par savu pagātni. Un izrādās, ka vieglāk to bija apsolīt, kā tagad izdarīt.
Izgāju ārā ar suni un pastaigāju gar jūru, lai nu sakopotu domas, bet jo skaidrāk un vienkāršāk mēģinu izstāstīt, jo man viss ar vien dziļāk un sarežģītāk sanāk.
Pašai par sevi man jāsmejas. Esmu pazaudējusi spēju īsi un korekti raksturot notikušo.
Nu –bija tā.
Mana māsa 90 gadu sākumā kļuva par psihologu un līdz ar to mūsu ģimenē psiholoģija, psihoterapija un viss, kas ar to saistīts, ir bieži mājās pārrunāts un tuvs. Un tā kā man no dabas ir ļoti izteikta vēlme sevi sakārtot, kā arī meklēt dažādus veidus kā to darīt, tad loģiski, ka esmu izmēģinājusi iziet psihoterapijas kursu. Un neilgi pēc tam esmu gājusi dianētikas kursu ar garīgo regresiju šīs dzīves robežās (ar dažiem „iekritieniem” iepriekšējo dzīvju fragmentos).
Bet....šo visu kursu laikā, vairāk vai mazāk tā tendence bija meklēt visu to, kas dzīvē ir traucējis, kas nepaticis, uz ko es esmu apvainojusies vai kurš man nodarījis pāri. Un Tu jau zini – kas meklē, tas atrod. Rezultātā secināju, ka palieku arvien vājāka, nelaimīgāka un lēnām ieslīgstu „upura” lomā.
Tagad tīri praktiski saprotu, ka ejot šīs terapijas, es burtiski uzplēsu un pa jaunam izdzīvoju visus pāri darījumus (un jebkuram tādi ir pat vislaimīgākajā bērnībā vai pusaudžu gados) un ka pēc katra šī seansa tiku palaista pasaulē ar vaļēju šo brūci.
No enerģētiskā viedokļa savukārt saprotu, ja tu pāris gadus 2 reiz nedēļā pa stundai rakņājoties pagātnē meklē „slikto” un par to domā, tad loģiski, ka tu audzē šos savus pāri nodarījumus arvien lielākus un lielākus.
Atceros ļoti spilgtu epizodi šo terapiju laikā, kad kārtējo reizi biju izšķetinājusi kādu savu pusaudžu vecuma problēmu, kurā bija iesaistīts tētis, un būdama trīsdesmitgadniece (tātad no notikuma laika bija pagājuši jau padsmit gadi) iebraucu vecāku mājā un ne no šā ne no tā vienkārši sakliedzu uz vecākiem.
Arī darbā un mājās ar vīru biju uzvilkta un dusmīga, un apbižojusies uz dzīvi.
Kāpēc?
Tāpēc, ka apzināti kultivēju un domāju par savu negatīvo pieredzi, šķetināju un preperēju un veidoju arvien jaunas un jaunas domkopas, kas radīja manu tā brīža realitāti un enerģētiku negatīvu.
Un tagad nu man ir jāatceras kurā mirkli un kā notika tas pavērsiena punkts, kad sapratu, ka šis viss ir nepareizi, ka es tā turpmāk vairs nedarīšu un ka mana dzīve nav bijusi tik slikta un briesmīga, kādu es tagad to esmu savās acīs uztaisījusi. Ka tā realitāte, ko tagad sev radu, nav īsta.
Un tad es laikam, ka sāku lasīt Lazarevu.
Un caur viņu notika manas apziņas transformēšanās.
Lazarevs savās sākotnējās grāmatās māca, ka mēs varam jebkuru savu dzīves fragmentu caurskatīt vēlreiz un caur lūgšanām to iztīrīt (vimaļivatj). Vienkārši pārskatīt dzīvi un piepildīt to ar pateicību, mīlestību un laimi.
Un tad es sāku tā darīt. Tas bija kāds 1999, 2000, 2001.gads. Tā nebija vēl apzināta laimes terapija. Tā vēl bija ņemšanās „atrotītām piedurknēm”.
Bet skaidri atceros, ka šī perioda laikā es pēkšņi pieņēmu visu, kas ar mani noticis un sāku skatīties uz to visu caur mīlestību. Ka es katru situāciju, kuru vien atcerējos, caurskatīju ar mīļumu un „attaisnoju” katra iesaistītā rīcību, vienkārši izprotot tā mirkļa mācību.
Un kopš tiem 2000./2001.gada es uz savu bērnību, pusaudžu gadiem un agrīno jaunību skatos jau ar laimīgās realitātes acīm.
Pagājušā nedēļā man bija konsultācija, kurā tieši pārrunājām, ka mūsu bērnība un attiecības ar vecākiem, skolas biedriem vai skolotājiem, ir tieši tik pozitīvas vai negatīvas, cik izvēlamies pārdomāt savus pagātnes pozitīvos vai negatīvos notikumus.
Es saku, ka es tagad, atceroties savu pagātni, izvēlos domāt par gaišajiem, skaistajiem un vismīļākajiem brīžiem.
Meitene konsultācijā jautā – bet vai tad mēs sevi nemānām? Vai tad nav tā, ka sev tagad kaut ko iestāstām?
Saku, ka nē – mēs izvēlamies domāt caur mīlestību.
Mēs pieņemam savu pagātni, mēs (ja vajag, tad ar atpakaļejošu datumu) iemīlam savus vecākus, mēs sākam saskatīt savā bērnībā un jaunībā to labo, kas patiešām tur bija un sākam to audzēt. Un gluži tāpat kā ar afirmācijām mēs mainās zemapziņas informāciju tagadnē, tā arī mēs vairāk atceroties labās atmiņas, vai arī ar mīlestību piepildot jebkuras atmiņas, kultivējam un audzējam savu pozitīvo pagātni.
Var teikt – jā, bet fakti paliek fakti.
Jā, es piekrītu. Notikums nemainīsies. Bet sajūtas un attieksme par toreiz piedzīvoto, mainīsies.
Un mēs patiešām uz savu pagātni varam paskatīties pilnīgi pretēji, ja izceļam dažādas lietas.
Piemēram, man reiz žurnāliste jautāja par veselību – vai esmu bijis slimīgs vai veselīgs bērns. Es drošu roku atbildu, ka veselīgs. Un patiešām, es biju sportiste, biju atlētiska un stipra, un man nekas īpaši nesāpēja un neatceros, ka īpaši būtu ar kaut kādām problēmām noņēmusies. Iznāk šis raksts. Mana mamma un māsa lasa un saka – kā, bet tu neatceries, ka līdz 4 gadu vecumam tu visu laiku slimoji ar angīnām? Un neatceries, ka tu biji tuberkulozes dispanserā uzskaitē, un neatceries, ka tev mūžam vajadzēja rīt zondes, lai pārbaudītu kuņģi, un neatceries, ka tev bija švaka sirds, pie lielākas slodzes, un neatceries.....?
O, nu ja man tagad tā saka, tad, es, protams, to visu atceros. Bet tie bija tikai tādi fragmenti. Pa lielam visā pārējā laikā es biju vesela :)) Es vienmēr trenējos un uzrādīju labus rezultātus vieglatlētika, es vienmēr daudz varēju palīdzēt dārzā un dažādos mājas darbos, un man par sevi bija priekšstats, ka esmu bijis ļoti veselīgs un stiprs bērns.
Nu un tieši tāpat ir ar to mūsu laimi. Ar mūsu laimīgo bērnību vai pusaudžu gadiem, agrīno jaunību vai jebkuru citu no dzīves fragmentiem. Nu nav taču dzīvē balts vai melns. Bet ja domā par balto, tad viss šķiet balts. Ja domā par melno, tad melns.
Mana dzīve ir balta, jo es domāju par balto – mirdzošo – skaisto. Mana dzīve no manām domām mirdz.
Vai tur nav bijuši dubļi? Ir. Bet nu jau arī tie mirdz! :)
Un kā ir Tev?
Inese
