Vēlreiz par mērķiem jeb „kas lācītim vēderā”


sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šodien gatavoju atbildes uz cālis.lv iesūtītajiem jautājumiem par vizualizēšanu un nākotnes veidošanu, un līdz ar to nevilšus aizdomājos kāda ir tā atšķirība, kad apzināti uzstādām mērķus, vizualizējam un stādam nākotnes plānus, un kad esam gatavi to visu palaist un ļauties Augstāko spēku vadībai.

Un nonācu līdz dažādām pārdomām, par kurām ar Tevi gribu padalīties.

Likumu un likumsakarību izpratne nosaka, ka mūsu nākotnes notikumi sākotnēji rodas smalkajā plānā, kas cieši saistīts ar mūsu zemapziņas informāciju un mūsu domām, un pēc tam materializējas dzīvē. Tātad –vienalga vai mēs vizualizējam vai to nedarām, uzrakstam mērķus vai neuzrakstām, nākotne rodas saistībā ar mūsu domām un to, kā mēs tās vadām. (tātad ir jābūt pārliecinātam par savu domu virzību)

Ja cilvēks uzraksta mērķus un veido vizualizācijas kolāžas, tas viņam palīdz fokusēt domas un enerģētiku konkrētā virzienā un palīdz periodā, kad varbūt viņa enerģētika ir bijusi pārāk izkaisīta, jeb varbūt domas bijušas pārāk saistītas ar apkārtējo notikumu ietekmi. Tomēr, mērķu formulējumi un kolāžas tik un tā nebūs stiprākas par zemapziņas informāciju. Tā ir lēnām jāsakārto.

Lai vieglāk būtu saprast, paņemsim konkrētu piemēru – sieviete grib iepazīties ar savu īsto un vienīgo, iemīlēties, dibināt ģimeni un būt laimīga. Viņa godīgi saraksta šā gada mērķus un uztaisa vizualizācijas karti, bet iekšēji tās bailes, neticība un šaubas ir tik lielas, ka ir spēcīgākas, par jebkuriem uzrakstītajiem mērķiem.

Cita versija būtu, ja caur šiem mērķiem un caur attieksmes maiņu, viņa sakārtotu savu zemapziņu līdz tam, ka ticētu mērķu sasniegšanai. Lai šo ticību iegūtu tiešām ir jāsajūt, ka n-tie mērķi ir sasniegti un ka šis viss tiešām darbojas pēc „konkrētas shēmas”

Cits piemērs -  cilvēks ir iekļuvis parādu un kredītu jūga, un nu saraksta mērķus, ka ir finansiāli neatkarīgs, kā pelna 100 000 gadā un uztaisa vizualizācijas kolāžu, kas to apstiprina. Bet nākošā dienā atnāk paziņojums no bankas, pēc tam no kredīt piedzinējiem, pēc tam no privātiem aizdevējiem un pēc tam vēl kašķis ar ģimeni un ikdienas trūkums – un uzrakstītie mērķi un kolāža nepiepildās.

Kāpēc?

Tāpēc, ka apziņas un zemapziņas informācija ir stiprāka par uzrakstītiem mērķiem un kolāžu.

Ar mērķus rakstīšanu vien un kolāžas uztaisīšanu vien ir pa maz.

Ir jāmainās enerģētikai, ir jāmainās domāšanai, ir jāizmainās attieksmei un ir jāiegūst ticība un pārliecība, ka patiešām viss, ko es gribu un ceru sakārtot un iegūt, ir iespējams.

Lai mērķi piepildītos, lai tos būtu iespējams sasniegt, ir vairāki priekšnoteikumi. Un pirmais no tiem ir, ka zemapziņas informācija sakrīt vai ir ļoti tuvu šiem mērķiem. Ka ticība (ka tā būs) ir tieši tikpat liela kā mērķi. Ka sevī burtiski sajūti, ka esi jau šos mērķus sasniedzis. Ka jūties, tā it kā jau viss būtu noticis.

Šim brīnišķīgi noder laimes terapija un viss, ko mēs šeit darām. Ja esi laimīgs un mīlestības piepildīts, ja esi pārliecināts, ka esi visu bagātību, mīlestības, veselības un vislabākās nākotnes vērts, tad iegūsti brīnišķīgu platformu, lai tas viss materializētos un realizētos dzīvē.

Un tieši tad, kad iegūsti šo sajūtu un patiešām sāc saprast, ka Dievam tavā dzīvē viss ir iespējams, un tad, kad atceries stāstu par egli (no Dainas raksta), ka Dievam no augšas viss labāk redzams, tad pēkšņi saproti, ka vari tos mērķus nerakstīt un vizualizācijas netaisīt.

Un tu tik un tā zini, kurp ej. Un tu tik un tā zini, ka Augstākie spēki tevi vada. Un tu pilnībā paļaujies, jo zini, ka tava zemapziņa ir sakārtota un tajā nav graujošu baiļu. Vai arī ja ir, tad tu zini, ko darīt un kā no tām tikt vaļā. Tevī ir miers un paļāvība un bezgalīga vēlēšanās darīt labu sev un Dievam par godu. Un darīt to vislabākajā iespējamā veidā – ja iespējams, tad caur savu misijas darbu, ja vēl ne, tad caur misijas apziņu par katru darbu, ko dari.

Un šai periodā saproti, ka jebkura mērķa uzstādīšana tevi bremzē, jo tu varbūt nesaskati pietiekoši tālu. Tu varbūt sevi ierobežo tikai uz šo mērķi, bet Dievam mērķi tavā dzīvē ir daudz tālāk. Un tad tu saproti, ka vari katru dienu no sirds darīt savu darbu un atbildīgi un ar mīlestību dzīvot savu dzīvi un vērot cik daudz laba ar tevi notiek.

Kāpēc?

Tādēļ, ka arī šobrīd tu esi fokusējis savu apziņu, domas un enerģētiku konkrētā virzienā – virzienā uz Augšu un uz Iekšu. Tu visu laiku esi saistīts gan ar savu dvēseli gan ar Dievu. Un kamēr vien šo saikni nepazaudē, tikmēr skaidri vari sajust, kā Augstākie spēki tevi vada. Un tu vienkārši Viņiem netraucē. Tu ļaujies un vēro, tu esi laimīgs, jo izdari daudz vairāk kā būtu iedomājies darīt. Ar tevi notiek notikumi, kurus tu pat nebūtu iedomājies lūgt.

Reiz Lazarevs kādā lekcijā teica – īstā lūgšana ir bez vārdiem. Tā ir tikai bezgalīgas pateicības un mīlestības vibrācija.

Bet ja šī saikne kaut kad pazūd, tad atkal jāsāk ar savu spēku pārbaudi un uzticēšanos sev un savai varēšanai – ir jāuzstāda mērķi, jākoncentrē enerģija, jāveido attiecības ar Dievu un viss aiziet pa apli. Vai pa spirāli. Tas jau atkal atkarīgs no mūsu augšanas (un brīžam krišanas atpakaļ).

No austrumu enerģijas skaidrojumiem tas saistīts ar Tamaz , Radžass un Satvu. Lai izkļūtu no Tamaz – ir jāiziet caur Radžass (mērķu uzstādīšana un sasniegšana) un tad var piekļūt Satva enerģijai. Par to jau esam runājuši citā rakstā.

Es novēlu Tev jebkurā no šiem posmiem sajust saikni ar sevi (savu dvēseli un īsteno būtību) un Dievu un ticēt virzībai, kurp ej.

Ar mīlestību,

Inese

Komentāri (174)  |  2012-01-22 22:31  |  Skatīts: 16104x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Sofija* - 2012-02-04 05:19
Tiko, pēc ikvakara jogas vingrinājumiem, man atnāca atbilde par to, kas šobrīd ar mani notiek. Atbilde ir šāda, es esmu pārgājusi citā līmenī, pāraugusi gan attiecības ar vīru, gan arī atsrādāta karma ar bijušajiem kolēģiem, mūsu ceļš kopā ir noiets, tāpēc arī šī darba zaudēšana. Mana dvēsele vēlas augt, un paliekot tur, kur es biju, tas vairs nebija iespējams. Jūtu, ka mani gaida lielas pārmaiņas, kuras jau ir sākušās. Man ir jāsatiek cilvēki, kuri atbilst manām šī brīža vibrācijām. Ar darbu bija vienkāršāk, bet no sev tuva cilvēka šķirties ir ļoti grūti, tāpēc jau arī visu laiku šīs šaubas un pārdomas. Acīmredzot ,es vēl neesmu tam gatava, jo tad, kad būšu līdz galam devusi atļauju, tad tas arī notiks. Viss taču notiek tā, kā mēs vēlamies. Vēl es iedomājos, ja reiz kaut kur ir mana otrā pusīte, varbūt viņam šobrīd ir līdzīgi, un arī viņš vēl kārto nenokārtotas attiecības, lai atlaistu un ietu tālāk, un lai mēs beidzot satiktos.
Nezinu, varbūt tie ir mani ''suņa murgi''', bet varbūt intuīcija..........., kas zin, kas zin.....

Diāna* - 2012-02-04 08:11
Ak, Sofija, cik gan pazīstams man viss šis šķiet! Pirms gadiem septiņiem es tāpat biju sev noteikusi, ka esmu pāraugusi attiecības, ka esmu mainījusies, bet viņš palicis tāds pats kā bijis, ka jāmainās būtu abiem kopā, ka noteikti kaut kur ir mans dvēseles radinieks utt. utjpr. Un izšķīros, sirdī spēcīgu cerību lolojot.
Droši vien arī šobrīd tāpat domātu un Tev piekrītoši mātu ar galvu, ja tikai... nebūtu vēl vienas pieredzes, kurā satiku "otru pusīti" - i izglītība mums vienā lauciņā (viņam pat smalkākas skolas), i nedzer, i nepīpē, īsāk sakot "viss, ko gribēju". Apprecējāmies, dzemdēju mazuli. Un vienalga taču pēc pavisam neilga laika atradu ļoti daudz tā, kas viņam "nevilka līdz manam līmenim". Un izšķīros atkal.
Manā gadījumā šī "pāriešana arvien jaunā un augstākā līmenī" , domājams, ir absolūts Ego manifests - lepnība per ārā pa visiem galiem.
Bet nu tā ir tikai mana subjektīvā nostāja... Iespējams, ka Tavā gadījumā, Sofija, viss ir pavisam citādāk:)

Ļoti gribētu palasīt jūsu domas, meitenes, vai tiešām mēs varam pāraugt attiecības un vēl pie tā visa pašas lemt - palikt mums tajās vai laisties labākos medību laukos? Vai nav tā, ka ja kaut kas ir, tad tas IR vajadzīgs mūsu dvēselei?

Anonīms* - 2012-02-04 16:54
Nupat žurnālā izlasīju- Dievs dod man svētību, lai varu svētīt citus! Vai tik tas tulkojumā nenozīmē, ja Tu cilvēk esi esi garīgi izaudzis un liekas, ka tas ir cits līmenis, tad tavs uzdevums ir palīdzēt izaugt arī saviem līdzcilvēkiem (svētīt), vispirms jau ģimenei. Manuprāt tas nenozīmē, ka visi tūlīt jāpierunā apmeklēt pavasara studijas seminārus un taml., bet ar savu attieksmi un mīlestību ievibrēt citus. Jo kāda jēga pilveidot savu EGO, tad jau pēc laika vispār būs tikai daži cilvēki, kas liksies atbilstošā līmenī.

Solvita* - 2012-02-04 17:01
Ja pieņemam, ka partneris ir mūsu spogulis, un šajā atspulgā redzam paši sevi, un savas īpašības, tad ieraugot otra trūkumus, kas mums nedod mieru, ieraugām īpašības , ko sevī uzlabot, pilnveidot, attīstīt. Neapmerinātība ar otru patiesībā slēpj vēlmi pēc pilnības, kas nav nekas slikts,bet tā neapmierinātība jau ir ar sevi, ar saviem trūkumiem.
Mēs, sievietes, visu laiku gribam kaut ko uzlabot, tas ir dabiski.. un varam uzlabot arī attiecības, tā vietā, lai uzlabotu vīrieti, jo mums atkal ir dabiska spēja sadarboties nekā vīritietim, kam labak padodas konkurēt un cīnīties.
Varam iedvesmot un veicināt, atbalstīt mīļotā vīrieša lēmuma pieņemšanu un izaugsmi, bet viņam pašam jāgrib pilnveidoties, atvērties, attīsīt savu patību.

Un te es citēšu Nīla Dobalda Volša ''Sarunas ar Dievu'' kurā autors dialogā sarunājas ar Dievu:

''Kad cilvēki vairs neredz viens otru kā svētas dvēseles svētceļojumā , tad viņi nespēj saskatīt visu attiecību mērķi un pamatojumu.
Dvēsele ir atnākusi ķermenī un ķemenis ienācis dzīvē , lai pilnveidotos. Tu attīsties , tu pilnveidojies. Tu izmanto katras savas attiecības ar katru, lai izlemtu, par ko tu kļūsti.
Tāds ir uzdevums, kas tev jāizpilda uz Zemes. Tas ir sevis radīšanas prieks. Prieks par apzinātu tapšanu., kas tu grbi būt. Tas nozīmē apzināties sevi.
Tev vispirms jāuzskata sava patība par vērtīgu,iekams tu spēsi uzlūkot par vērtīgu citu cilvēku. Tev vispirms jāuzskata par svētītu sava patība, iekams tu spēsi tā vērtēt citu cilvēku. Tev vispirms jāuzzina, ka tava patība ir svēta, iekams spēsi atzīt cita cilvēka svētumu.
Ir tikai viens,ko tu vari paveikt. Tev jāciena savas jūtas, jo tas nozīmē,ka tu cieni savu patību.Kā gan tu vari cerēt, ka sapratīsi un cienīsi cita jūtas, ja nespēsi cienīt jūtas savā patībā?
Pirmais jautājums jebkurā mijiedarbības procesā ar kādu ir šāds: kas es esmu un kas es gribu būt attiecībās ar kādu?''

Jā, Anonīms, ievibrēt sev līdzi - tas skan labi...Mūsu sirds vibrācija spēj ļoti daudz !

Anonīms* - 2012-02-04 17:17
..kad atzinīgi novērtējam cilvēka izskatu un izturēšanos, pa īstam koncentrējoties uz viņu, izceļot viņu pozitīvo mēs varam dalīties ar viņu savā enerģijā. /D. Redfīlds/

Ilona* - 2012-02-04 17:21
Bet vai ar attiecībām nav tā tāpat kā ar darbu? Kad Augstākie spēki nolemj, ka pietiek, tad arī mums tas tiek atņemts? Bet kamēr nav atņemts un mums tas ir, mums par to ir jābūt pateicīgam un par to jārūpējas, jo tā ir Augstāko spēku dāvana mums. Tieši tāpat kā mūsu ķermenis.

Anonīms* - 2012-02-04 17:32
Ilona, es piekrītu nav izmisīgi jāpieķeras vienam darbam vai vienam cilvēkam. Viss tiešām notiks tā, kā domās Augstākie spēki. Bet, ja ejam izaugsmes ceļu, konkrētais darbs un konkrētais cilvēks, laikā kamēr esam ar to kopā, ir arī pozitīvi jācenšas ievibrēt. Man jau liekas, ka tas notiek pats par sevi. Ja piem. es esmu laimīga un mīlu sevi, tad blakus esošie arī mainās. Un ja es pie tā vēl mazliet neuzkrītoši piestrādāju...izceļu katra cilvēka pozitīvi. Tad vienkārši kaut kam ir jāmainās.

Solvita* - 2012-02-04 18:18
Manuprāt, nav tādas nolemtības, bet ir iespējas kopt sevī cilvēciko vai dievišķo mīlestību, jo ir izvēles iespējas vienmēr.
Pēc Lazareva, katrā ir dievišķā un cilvēciskā mīlestība. Cilvēciskās mīlestība izpaužas , kad mūs jūtas atkarīgas no tā, cik cilvēks ir skaists, bagāts, garīgs, tasnīgs, kārtīgs un labestīgs.Un tad pienāk kāds nepatikšanas un zaudējums. Cilvēks ir neapmierināts,viņš jūtas nelaimīgs, un tad seko vēl kas šausmīgāks, slimība un atkal zaudējam. Kad esam gandrīz praktiski visu zaudējuši , ieslēdzas iekšējā dievišķā mīlestība, jo cilvēcisko esam apspieduši, tā atkarību samazinājuši. Un tad izpaužas dieviškā mīlestība. Ja ir pieķeršenās pie cilvēciskas mīlestības izpausmes formas, dievišķā mīlestība samazināta līdz minimumam. Bet , ja dvēselē kopjam dieviško mīlestību,tad arī cilvēcisko mīlestību sagraut var tiaki daļēji,un laimes sajūta saglabājas, neskatoties ne uz ko.



Anonīms* - 2012-02-04 18:28
Kas ir dievišķā mīlestība? Kā es varu atšķirt dievišķo mīlestību no cilvēciskās?

Solvita* - 2012-02-04 19:02
Ļoti labs jautājums.
Dievišķā mīlestība - tā ir mīlestība, kas nav atkarīga no cilvēciskā...gudrs cilvēks vai dumjš, pateicīgs vai nelietis, novecojis, kļuvis briesmīgs, dievišķā mīlestība uz mīļoto cilvēku un visu pasauli skatās kā uz iespēju dāvāt tai savu mīlestību.
Dievišķā mīlestība ietver sekojošo:
-Visur un vienmēr saglabāt un vairot mīlestību uz Dievu.
-Visā redzēt un mīlēt Dievu, sajust Dievišķo gribu.
-Nemeklēt vainīgos.
-Pieņemt pasauli un cilvēkus tādus, kādi tie ir. Pasaule no mīlestības ir radusies, piepildās ar to, aiziet mīlestībā un pati kļūst par mīlestību.
Dievišķā mīlestība sevī ir mīlestība bez nožēlas, bez zaudējuma bailēm , tā ir situācijas pieņemšana un sapratne par to, ka jebkurus sarežģījumus provocē tikai paša uzvedība, nemeklējot vainu otrā vai apkārtējā pasaulē , bet ieskatoties sevī dziļāk un pilnveidojot sevi, un jebkuru grūtību pieņemot ar mīlestību.
Mainoties iekšēji mainīsies pasaule apkārt, arī tās pašas situācijas tad neatkārtosies.

Vairāk par so ''Karmas dignostikā'' var atrast..

Anonīms* - 2012-02-04 19:21
Paldies, Solvita! Doma skaidra. Domājam vienu un to pašu, tikai runājam dažādās valodās. Lai silta diena dvēselē!

Sofija* - 2012-02-04 19:48
Viss ir viens! Kas augšā, tas apakšā. Es pieņemu visus tādus, kādi viņi ir, sen vairs nemēģinu nevienu pārtaisīt, arī savu vīru ne. Es jau minēju, ka viņš visādā ziņā labs cilvēks, es viņu nenosodu, esmu viņam par visu pateicīga, mūsu strīdu un kreņķu laiks sen ir beidzies, viņš man ir daudz ko iemācījis, bet es runāju par to, ka tā īsti laimīga es šajās attiecībās neesmu, jo nejūtos laimīga kā sieviete. Mēs esam tādi, kā neitrāli viens pret otru, tā ir pieņemšana un ļaušanās. Es zinu, ka viņš nemainīsies, viņš ir tāds, kāds ir. Ja es ko vēlos mainīt, tad tas ir tikai un vienīgi manā ziņā. No malas viss jau ir kārtībā, mēs abi esam mīļi un jauki, bet reizēm raudāt gribas, es saprotu, ka tā ir sevis žēlošana, saprotu arī to, ka ir jau labi, citiem ir daudz sliktāk, par to arī esmu pateicīga, ka man ir labs cilvēks blakus, un arī tas protams ir daudz, bet varbūt tomēr, ja reiz mums ir dota brīvā griba, mums ir arī dots būt patiesi laimīgiem. Tā nav nekāda augstprātība vai ego, tā vienkārši ir cilvēciska vēlme būt laimīgam. Es arī nedomāju, ka es esmu kaut kādā ziņā garīgāka vai kā citādi labāka, es arī esmu tāda, kāda esmu un vēlos būt laimīga. Pārāk ilgu laiku es esmu kalpojusi citiem, tas viss ir ļoti skaisti, bet svarīgi ir neaizmirst sevi, jo kas gan varbūt tuvāks, kā tu pats sev, to šobrīd vienmēr cenšos atcerēties tad, kad kāds grib lai es palīdzu. Tas nav ego, bet nav arī pareizi atdot savu pēdējo kreklu, kam tu būsi vajadzīgs pliks un nabadziņš? Un, ko gan tu vari dot, ja tev pašam nekā nav. Tas tā par to ego, man to nevarētu pārmest, gluži pretēji, dzīve man nemitīgi māca, lai es beidzot sāktu pirmkārt domāt par sevi, tikai pēc tam par tuviniekiem un visiem pārējiem. Mani ļoti iedvesmo doma, ka, ja reiz mums ir dota kāda vēlme, tad mums ir arī viss dots, lai to īstenotu. Tas nozīmē, ja es tik ļoti gribu, jau šajā dzīvē, satikt savu otro pusi, tad noteikti man ir viss dots, lai tā notiktu, un ''štrunts'' ar visām karmām (es atvainojos par izteicienu). Es nedomāju, ka ar visu jāsamierinās, aizbildinoties ar karmu, mums taču ir dots, lai mēs to visu transformētu gaismā, un mīlestībā. Un tikai mēs paši būsim tie, kas izvēlēsies, kur mums būt, un ar ko mums būt, un tad, kad būsim patiesi laimīgi, tad visa pasaule un pirmkārt jau Dievs, priecāsies par mums. Mums visiem ir kas kopīgs, mēs visi vēlamies būt laimīgi, bet ne visiem pietiek drosmes to atzīt, ka kaut kas tomēr ir jāmaina savā dzīvē, pārņem pieradums, rutīna un bailes par to, ka var būt vēl sliktāk, tas acīmredzot ir ticības trūkums.
Sarakstoties ar jums, pati rodu atbildes, tas ir interesanti.
Man ļoti patīk šī lūgšana: ''Dievs, izdari tā, lai visiem viss ir labi, jo tev nekas nav neiespējams!"
Novēlu, lai visiem viss ir labi!!!

Anonīms* - 2012-02-04 20:04
Sofijai. Pirms 15 gadiem es savam vīram (pēc 3 laulības gadiem) pēkšņi pateicu- viss es ar Tevi vairs kopā negribu dzīvot. Pa lielam neko briesmīgu viņš neizdarīju. Pateicu, ka viņš ne pie kā nav vainīgs. Es pati vainīga, jo apprecējos ar viņu bez īstas mīlestības. īstenībā biju klusa un kautrīga, bet tomēr to spēju izdarīt. Tajā laikā neko daudz par dzīvi nezināju. Par karmu un taml. vēl mazāk. Laikam vienkārši klausīju savai SIRDIJ! Lai viss izdodas!

Solvita* - 2012-02-04 20:41
Sofija,

Tā tam ir jābūt...''pati rodu atbildes'' jo Tu pati es savas dzīves autore, un te kādu no mums , kas komentārus raksta, arī esi piesaistījusi ar kādu savu vibrāciju...
Lai ko tu izlemtu, dari to bez vainas apziņas. Problēma reizēm ir tāda , ka skrienot no vilka varam uzdurties uz lāča, ja nav skaidrības , ko gribam. Viena no tehnikām ir uzrakstīt , ko nevēlos attiecībās, un to sadedzināt. Pēc tam, kad tas izdarīts, uzrakstīt, ko vēlos.... tā ir tehnika, kas palīdz tikt skaidrībā ar savām vēlmēm.
Vienkārši esi laimīga!

Es atļaušos mazliet palabot Tavu lūgšanu. Piedod, tas lai vibrāciu darītu dodot kaut mazu daļiņu dievišķas mīlestības no sevis..
Tas skanētu apmēram tā:

''Dievs, pateicos par visu , kas manā dzīve noticis un notiek.
Dievs lūdzu dari tā, lai visiem viss ir labi, jo tev viss ir iespējams !''

Lai Tev izdodas!

Diāna* - 2012-02-04 20:53
Kā mēs satiekam savu vīrieti? Ar kādu mīlestību iemīlam? Ja esam pildītas ar dievišķo mīlestību, tad jau sanāk, ka da jebkurš eventuāli var būt mūsu vīrietis, ne? Jo nav svarīgi ne tikumi, ne netikumi, ne gudrība, ne skaistums? Vai tomēr no sākuma iemīlam ar cilvēcisko mīlestību? Un ar laiku, ja nenāk klāt dievišķā mīlestība, tad sākas problēmas? Un, ja dievišķā mīlestība nomaina cilvēcisko, tad dzīvojam kā brālis ar māsu? Un kā ir ar kaisli? Tā jau laikam tomēr ir cilvēciskās mīlestības sastāvdaļa, ne?

Paldies, meitenes, ka jūs esat :)


Anonīms* - 2012-02-04 20:58
Vai vispirms nav jābūt dievišķīgajai mīlestībai pret visu pasauli un tad tikai cilvēcīgā, ja notiek klikšķis vai ķīmija ar konkrētu vīrieti?

Diāna* - 2012-02-04 21:14
Anonīms, droši vien, ka tā būtu jābūt. Bet vai tā tiešām ir? Vai mēs tomēr jaunībā (un ne tikai), neko nezinot par par šo visu, tomēr attiecības veidojam tikai un vienīgi pamatojoties uz instinktiem?

Sofija* - 2012-02-04 21:27
Kas ir tas spēks, kas mums liek meklēt vienam otru? Kas ir tas brīnums,dēļ kā, sajūtot otra cilvēka smaržu, kas ir īpaša un neatkārtojama, novibrē priekā katra mūsu ķermeņa šūniņa? Kur rodas tā laime, kad ir labi vienkārši no tā, ka tev viņš ir blakus? Pietiek vienkārši būt........
''Viss uz Zemes no šī spēka , viss....."(zināms citāts).
Šo te ir teicis P.Koelju:
''Gan vīrieši, gan sievietes ir saistīti ar enerģiju, ko daudzi sauc par mīlestību, bet kas īstenībā ir pirmmatērija, no kuras veidots Visums.
Ar šo enerģiju nevar manipulēt, tā mūs vada, un tā ietver visu šīs zemes gudrību. Šī enerģija ir brīva, kā savvaļas dzīvnieks, mēs ciešam sakāvi un viļamies, ja mēģinām to ievirzīt mums vajadzīgajā gultnē.
Tāpēc bieži vien mēs tikai runājam par mīlestību un, visticamāk,- ciešam no tās.
Mēs cenšamies mazināt tās spēku, lai pielāgotos pasaulei, kurā domājam, ka dzīvojam, nevis ļaujam šim spēkam pilnu vaļu.''


Solvita* - 2012-02-04 23:19
Mīļās, es smaidu, man patīk Jūsu jautājumi, lai arī nevaru apgalvot, ka zinu visas pareizās atbildes.
Ja ir mīlestība uz Dievu un tā pārņem visu tavu būtību, tad tā dod tev visu: jebkuru cilvēcisko laimi. un ja tu kaut ko mīlēsi vairāk kā Dievu, tad nāksies to zaudēt. Protams, ka paļaujoties uz Dievu iemīlam otru ar cilvēcisko mīlestību, taču izkopjam sevī šo dievišķo mīlestību, ka pārī viens otru mīlam ar Dieva starpniecību. Jo lielāka mīlestība vienam pret otru, jo stiprāķa būs virzība uz Dievu.
Kā teicis viens filozofs mīlēt nozīmē nevis vienam uz otru skatīties, bet virzīties vienā virzienā.Atbrīvojoties no pretenzijām pret otru un pašam pret sevi gan cilvēciskā ideālu ziņā, gan garīgā, tā ir iespēja virzīties uz dievišķo
Cilvēciskajā mīlestībā, pēc Lazareva, ir jābūt tādai kā distancei no mīļotā, lai varētu atbrīvoties no pieķeršanās,
kas ir visgrūtākais. Jo vairāk mīlam, jo vairāk iespēju pieķerties, bet mīlestībai uz Dievu jābūt primārai.

Sofija* - 2012-02-05 02:53
Ne mirkli neapšaubu mīlestību uz Dievu, bet vai tad tas ir pretrunā ar cilvēcisku mīlestību, viss taču ir viens, mēs navaram atdalīt dievišķo no cilvēciskā, viss ir no Dieva. Piekrītu šim filozofam, kurš teicis iepriekš minēto, tā tik tiešām ir laime, ja pāris virzās vienā virzienā, bet par to jau arī es vēlos teikt. Kas attiecas uz Lazarevu, es pilnībā visam nepiekrītu. Es esmu pamanījusi, ka viņš ir daudzām no jums skolotājs, jo bieži tiek pieminēts, bet man tā īsti nav, man nav līdz galam pieņemamas viņa metodes, lai gan es protams neko nenoliedzu, visam ir tiesības būt šai pasaulē, un mēs paši izvēlamies to, kas ir mums tuvāks, saprotamāks.
Manā apziņā mīlestība ir netverama, brīva, kā putns debesīs, to nevar ierāmēt, ielikt kastē vai kā citādi ierobežot, tā nevar būt tā pa pusei, tāpat kā nevar būt pa pusei stāvoklī, un ja tā ir, tad tā ir abpusēja, tas ir kā viens veselums, citā gdījumā tas ir kas cits, pieķeršanās vai kas tml.

Vaira* - 2012-02-06 18:01
"Sajā diskusijā nereti parādās kategoriskas pamācības,kāpēc šīs gudrās meitenes to pašas neredz...Sofij...mēs esam radītas Mīlestībai,un katrs nonākam pa savu ceļu,esmu pati mainījusi krasi savu dzīvi vairākas reizes,attiecības 2reizes,un saku,tas bija tā vērts,jo tā kā es jūtos tagad-nejutos nekad iepriekš..un es to pieņemu kā iespējamo dāvanu no Dieva,un pateicos no sirds..maini ,mīļā,visu ko vēlies un vari,un tu būsi patiesi gandarīta!

xxx* - 2012-02-06 18:23
Pamācības nav kategoriskas. Atkarīgs no tā kā tiek uztverts. Mēs katrs runājam no savas pieredzes. Tik ļoti negribas lai otram sāp. Tad kad izrādu šadas rūpes mājās, lielais puika parasti mani nobremzē, - ļauj man, mammu , kļūdīties . Varbūt man ši kļūda ir vairāk nepieciešama kā pareiza rīcība. Tas kas tev ir nepareiz, man ir pareizi.
Izvēle, rīcība, atbildība paliek katram uz sevi. :)


Vaira* - 2012-02-06 19:15
XXX...paldies,tu esi brīnišķīga,bet mums ir nevis kāds jāiedzen stūrī,bet varbūt tikai jānoglāsta plecs...paldies,ka esam katra ar savu viedokli un dzīves mācību..

Solvita* - 2012-02-06 19:23
Man ir sajūta, ka sirds dziļumos Sofija ir izlēmusi, bet tas jau tikai normāli, ka uzrodas šaubas, un tāpēc meklē atbalstu un jautā.


Vaira* - 2012-02-06 20:37
Sofij,mīļā tas citāts ir tik labs un tik precīzs....tu visu lieliski jūti,un es ļoti par tevi priecājos...



Lapa | [1] [2] [3] [4] 5 [6] [7] |

Atpakaļ