Vēlreiz par mērķiem jeb „kas lācītim vēderā”


Komentāri:

Jannat* - 2012-01-23 04:06
Tiiru gan maaju, gan sevi, tomeer kolaazas un meerkus taisu - par sev aktuaalaam teemaam, kas saistiitas ar tagadni - sevis sakaartosanu - un tas manaa gadiijumaa fantastiski straadaa, paliidzz un skiet saskanjojas ar zemapzinju, paldies par rakstu, daudz neskaidrais nu kljuust veel skaidraaks :)

Jannat* - 2012-01-23 19:23
Piebilstot par platformaam.. vakar turpinaaju otro reizi paarlasiit Ineses 1. graamatu un tur nodaljaa "Pateiciiba par to kas mums ir" vinja ir skadri uzrakstiijusi, ka lai izveidotu labu pamatu laimes terapijai, ir ljoti svariigi apzinaaties, kas mums jau ir . Kas ir tas, par ko Tu jau tagad vari buut pateiciiga ik dienas...? Taa jau vareetu buut taa platforma? Taa apzinja, kas mums jau ir un pateiciiba par to - vai taa ir esosaa gimene, riita rituaali, sapnji, vai tikai ceriiba vai veeleesanaas, ka gribam mainiit savu dziivi, gribam so Laimes terapiju vai ko citu, lai sakaartotu sevi. Un galvenais, raidiit Dievam pateiciibu, par to, kas mums jau ir - uz taas, kaa platformas arii buuvee laimes terapijas maaju :), ar katru briidi kaut kas naak klaat - platforma kljuust lielaaka, cietaaka, pamatiigaaka - viss aug un attiistaas, bet mees vienmeer turpinam pateiciibu Dieva ! Te rakstot, man attausa sen lasiitais Biibeles staasts, kur Dievs paarbaudiija praviesa ticiibu un atnjeema tam visu dziive, uzlika veel slimiibu - un pravietis, atrazdamies savas maajas gruvesos, dubljos, slimiibas paarklaats, turpinaaja cereet un slaveet to Kungu - taa bija vinja platforma - sii ticiiba, pateiciiba, slaveesana - un Dievs, redzeedams vinja uzticiibu, tuuliit visu veersa atkal par labu...



sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šodien gatavoju atbildes uz cālis.lv iesūtītajiem jautājumiem par vizualizēšanu un nākotnes veidošanu, un līdz ar to nevilšus aizdomājos kāda ir tā atšķirība, kad apzināti uzstādām mērķus, vizualizējam un stādam nākotnes plānus, un kad esam gatavi to visu palaist un ļauties Augstāko spēku vadībai.

Un nonācu līdz dažādām pārdomām, par kurām ar Tevi gribu padalīties.

Likumu un likumsakarību izpratne nosaka, ka mūsu nākotnes notikumi sākotnēji rodas smalkajā plānā, kas cieši saistīts ar mūsu zemapziņas informāciju un mūsu domām, un pēc tam materializējas dzīvē. Tātad –vienalga vai mēs vizualizējam vai to nedarām, uzrakstam mērķus vai neuzrakstām, nākotne rodas saistībā ar mūsu domām un to, kā mēs tās vadām. (tātad ir jābūt pārliecinātam par savu domu virzību)

Ja cilvēks uzraksta mērķus un veido vizualizācijas kolāžas, tas viņam palīdz fokusēt domas un enerģētiku konkrētā virzienā un palīdz periodā, kad varbūt viņa enerģētika ir bijusi pārāk izkaisīta, jeb varbūt domas bijušas pārāk saistītas ar apkārtējo notikumu ietekmi. Tomēr, mērķu formulējumi un kolāžas tik un tā nebūs stiprākas par zemapziņas informāciju. Tā ir lēnām jāsakārto.

Lai vieglāk būtu saprast, paņemsim konkrētu piemēru – sieviete grib iepazīties ar savu īsto un vienīgo, iemīlēties, dibināt ģimeni un būt laimīga. Viņa godīgi saraksta šā gada mērķus un uztaisa vizualizācijas karti, bet iekšēji tās bailes, neticība un šaubas ir tik lielas, ka ir spēcīgākas, par jebkuriem uzrakstītajiem mērķiem.

Cita versija būtu, ja caur šiem mērķiem un caur attieksmes maiņu, viņa sakārtotu savu zemapziņu līdz tam, ka ticētu mērķu sasniegšanai. Lai šo ticību iegūtu tiešām ir jāsajūt, ka n-tie mērķi ir sasniegti un ka šis viss tiešām darbojas pēc „konkrētas shēmas”

Cits piemērs -  cilvēks ir iekļuvis parādu un kredītu jūga, un nu saraksta mērķus, ka ir finansiāli neatkarīgs, kā pelna 100 000 gadā un uztaisa vizualizācijas kolāžu, kas to apstiprina. Bet nākošā dienā atnāk paziņojums no bankas, pēc tam no kredīt piedzinējiem, pēc tam no privātiem aizdevējiem un pēc tam vēl kašķis ar ģimeni un ikdienas trūkums – un uzrakstītie mērķi un kolāža nepiepildās.

Kāpēc?

Tāpēc, ka apziņas un zemapziņas informācija ir stiprāka par uzrakstītiem mērķiem un kolāžu.

Ar mērķus rakstīšanu vien un kolāžas uztaisīšanu vien ir pa maz.

Ir jāmainās enerģētikai, ir jāmainās domāšanai, ir jāizmainās attieksmei un ir jāiegūst ticība un pārliecība, ka patiešām viss, ko es gribu un ceru sakārtot un iegūt, ir iespējams.

Lai mērķi piepildītos, lai tos būtu iespējams sasniegt, ir vairāki priekšnoteikumi. Un pirmais no tiem ir, ka zemapziņas informācija sakrīt vai ir ļoti tuvu šiem mērķiem. Ka ticība (ka tā būs) ir tieši tikpat liela kā mērķi. Ka sevī burtiski sajūti, ka esi jau šos mērķus sasniedzis. Ka jūties, tā it kā jau viss būtu noticis.

Šim brīnišķīgi noder laimes terapija un viss, ko mēs šeit darām. Ja esi laimīgs un mīlestības piepildīts, ja esi pārliecināts, ka esi visu bagātību, mīlestības, veselības un vislabākās nākotnes vērts, tad iegūsti brīnišķīgu platformu, lai tas viss materializētos un realizētos dzīvē.

Un tieši tad, kad iegūsti šo sajūtu un patiešām sāc saprast, ka Dievam tavā dzīvē viss ir iespējams, un tad, kad atceries stāstu par egli (no Dainas raksta), ka Dievam no augšas viss labāk redzams, tad pēkšņi saproti, ka vari tos mērķus nerakstīt un vizualizācijas netaisīt.

Un tu tik un tā zini, kurp ej. Un tu tik un tā zini, ka Augstākie spēki tevi vada. Un tu pilnībā paļaujies, jo zini, ka tava zemapziņa ir sakārtota un tajā nav graujošu baiļu. Vai arī ja ir, tad tu zini, ko darīt un kā no tām tikt vaļā. Tevī ir miers un paļāvība un bezgalīga vēlēšanās darīt labu sev un Dievam par godu. Un darīt to vislabākajā iespējamā veidā – ja iespējams, tad caur savu misijas darbu, ja vēl ne, tad caur misijas apziņu par katru darbu, ko dari.

Un šai periodā saproti, ka jebkura mērķa uzstādīšana tevi bremzē, jo tu varbūt nesaskati pietiekoši tālu. Tu varbūt sevi ierobežo tikai uz šo mērķi, bet Dievam mērķi tavā dzīvē ir daudz tālāk. Un tad tu saproti, ka vari katru dienu no sirds darīt savu darbu un atbildīgi un ar mīlestību dzīvot savu dzīvi un vērot cik daudz laba ar tevi notiek.

Kāpēc?

Tādēļ, ka arī šobrīd tu esi fokusējis savu apziņu, domas un enerģētiku konkrētā virzienā – virzienā uz Augšu un uz Iekšu. Tu visu laiku esi saistīts gan ar savu dvēseli gan ar Dievu. Un kamēr vien šo saikni nepazaudē, tikmēr skaidri vari sajust, kā Augstākie spēki tevi vada. Un tu vienkārši Viņiem netraucē. Tu ļaujies un vēro, tu esi laimīgs, jo izdari daudz vairāk kā būtu iedomājies darīt. Ar tevi notiek notikumi, kurus tu pat nebūtu iedomājies lūgt.

Reiz Lazarevs kādā lekcijā teica – īstā lūgšana ir bez vārdiem. Tā ir tikai bezgalīgas pateicības un mīlestības vibrācija.

Bet ja šī saikne kaut kad pazūd, tad atkal jāsāk ar savu spēku pārbaudi un uzticēšanos sev un savai varēšanai – ir jāuzstāda mērķi, jākoncentrē enerģija, jāveido attiecības ar Dievu un viss aiziet pa apli. Vai pa spirāli. Tas jau atkal atkarīgs no mūsu augšanas (un brīžam krišanas atpakaļ).

No austrumu enerģijas skaidrojumiem tas saistīts ar Tamaz , Radžass un Satvu. Lai izkļūtu no Tamaz – ir jāiziet caur Radžass (mērķu uzstādīšana un sasniegšana) un tad var piekļūt Satva enerģijai. Par to jau esam runājuši citā rakstā.

Es novēlu Tev jebkurā no šiem posmiem sajust saikni ar sevi (savu dvēseli un īsteno būtību) un Dievu un ticēt virzībai, kurp ej.

Ar mīlestību,

Inese

Komentāri (174)  |  2012-01-22 22:31  |  Skatīts: 16109x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Iluta* - 2012-01-22 23:33
Bet ir daudzi kuriem nu ne pa kam nedomājās ne tās labās domas,ne pzotīvā rīcība.Cilvēls nesaprot,ka vi;nš ir izlasījis simtiem pozitvi domājošo grāmateļu,izmēģinājis n-tās tehnikas,bet kā nekas nemainās tā nemainās.Tikko kā viņš tiek kādā stresa situācijā,tā parastā uzvediba ir atkal atpakaļ.jo psihiskais nesaprot kaa rikoties savadak.Lai atrastu atbildi uz so jautajumu-kapec es domaju un rikojos kaa es domaju,pirmais kas butu jaizdara,ir jasaprot savas domu-ricibas iemesls.Kas tas ir par ipasibam manii,kas liek man taa darit,domat.Mes katrs piedzimstam ar jau musos ieliktiem kadiem talantiem.Piemeram-kadam ir dotibas labi zimet,kadam but labam oratoram,kadam skolotajam,kadam dejotajam.,Vai sis ipasibas tiks attistas va i nee,ir atkarigs no apkartejas vides,kuraa mes izaugam,no cilvekiem mums apkart.Un lielako kart jau no musu vecakiem.Vai tie mums ir palidzejusi izkopt savas ipasibas,vai toesi otradies-nobloket vinas.Piemeram-ja bernam ir dabas dots talant labi runat,izteikties,un tadam mamma sat tad uzdod pa muti,lai tak daudz nerunajot,100 punkti,ka vins izaugs ar neirozi -raustis valodu,baumotajs.
Ja kadam nav dotas oratora spejas,tad vins var izstiepties,bet vina teksti nespes ietekmet klausitajus.
Daba viss ir sakartots.Suni nevar partaisit par kaki vai zivi.Vins ir piedzimis par suni,ar savam suna ipasibam.
Atrodod savas uzvedibas celonus,izmainas visa dzive.Ar vardu var gan nogalinat,gan izarstet.

Anonīms* - 2012-01-22 23:46
Man pēdējā laikā notiek dīvainas lietas. Gribu mainīt kaut ko dzīvē un sākt darīt ko tādu, kas priecē gan sirdi, gan ļauj man ko nopelnīt, jo tas ar ko nodarbojos nav sirdij. Bet kaut arī daru visu ko vien varu, īpaši pēdējā laikā , cilvēki mani atrod, lai pirktu no manis "vecos"pakalpojumus, nevis manus jaunos cēlos , skaistos. Dīvaini. Vai tā ir zīme, ka man jāiemīl mans līdzšinējais darbs! Tas, protams, nav nekas slikts - grāmatvedība un cilvēkiem vajadzīga. Tā nu mokos un nesaprotu.

Diāna* - 2012-01-22 23:55
Anonīms, ja jau visi notikumi ir mūsu iekšējās pasaules atspoguļojums, varbūt tas viss vienkārši parāda mums mūsu pašu šaubas par izvēli? Pat ne šaubas, pārdomas:) Varu tā, bet varu arī šitā...

Elīza* - 2012-01-23 01:38
Man patīk Inesītes mācība, grāmata, mājas lapa, mūsu visu sarunas šeit, tas viss ir kļuvis par manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Man līdz visas savas dzīves sakārtošanai jomu pa jomai vēl ir gana ceļš ejams, bet lūk, ko es gribu pateikt no savas pieredzes. Nav nekādas jēgas no skaistu ziedu nešanas iekšā piemēslotā istabā. No sākuma ir jāizmēž istaba, un tikai tad ir jānes iekšā skaisti ziedi skaistās vāzes. Esmu gadu te - Pavasara Studijā. Un bija jāpaiet gadam, lai es saprastu, ka ir bezjēdzīgi skaitīt afirmācijas, kaut ko vizualizēt, kolāžot un ņemties, kamēr platforma nav tīra. Tas ir tāpat kā celt jaunu māju uz gruvešu kaudzes, tā iznāks šķība, grieza un finālā tāpat sagāzīsies. Uzskatu, ka no sākuma ir jāsakārto sava pagātne: jāpārskata sava dzīve (kopš sevi atceries) šodienas acīm, jāsakārto attiecības ar vecākiem un citiem nozīmīgiem cilvēkiem no pagātnes un arī tagadnes, jāsakārto attiecības pašai ar sevi, jāidentificē sevī negatīvās programmas, jāpiedot visiem un pats galvenais - sev. Un tad var pāršķirt jaunu lapu, iet tālāk, būvēt jaunu māju. Esmu par to pārliecinājusies. Piemēslotā istabā ienestās skaistās puķes vienkārši nosprāgst. Un tad sākas domas, ka šīs visas arī Ineses aprakstītās metodes nekam neder, nedarbojas utt. Tāpēc es tagad vairs nenodarbojos ar nākotnes būvēšanu, nerakstu nekādus mērķus, netaisu kolāžas utt. Vienkārši kārtoju savu pagātni un zemapziņu. Man personīgi ļoti palīdz dienasgrāmatas rakstīšana, nu apmēram pats sev psihoterapeits - pats sev jautā, pats sev atbildi :)

Baiba* - 2012-01-23 03:01
Piekrītu par Elīzai par istabas izmēšanu. Man arī sākumā laimes terapijai bija jāieliek pamats.

Jannat* - 2012-01-23 04:06
Tiiru gan maaju, gan sevi, tomeer kolaazas un meerkus taisu - par sev aktuaalaam teemaam, kas saistiitas ar tagadni - sevis sakaartosanu - un tas manaa gadiijumaa fantastiski straadaa, paliidzz un skiet saskanjojas ar zemapzinju, paldies par rakstu, daudz neskaidrais nu kljuust veel skaidraaks :)

Inese * - 2012-01-23 05:21
Elīzīt, pastāsti, lūdzu, kā Tu tīri to platformu? Kā attīri zemapziņu?

Man škiet, ka es pati sakārtoju savu zemapziņu tieši laimes terapijas laikā un ar laimes terapijas paņēmieniem. Lai gan pieļauju, ka tā platforma man bija gana tīra un stabila jau iepriekš (ticība Dievam, laba audzināšana un liela mīlestība ģimenē jau kopš bērnības).

Un vēl es domāju, ka arī laimes terapijai ir dažādi līmeņi, pakāpes vai dziļumi. Ja cilvēks no dabas jau ir kārtībā, tad viņam atliek vien tā viegli kaut ko savā dzīvē pamainīt, ka viņš jau atkal ir uz viļņa.
Un var gadīties, ka tiešām ir jāmēž un jāberž un tas prasa gadus.
Katram mums sava pieredze.
Galvenais, lai saprotam, ka tas vispār ir jādara. Ka darām to ar prieku, laimi un mīlestību, neatkarīgi no dziļuma un grūtuma.

Elīza* - 2012-01-23 06:56
Inesīt, nu tur jau tā lieta, ka Tev tā platforma ir bijusi gana tīra un stabila jau iepriekš, bet ne jau visiem cilvēkiem tā ir. Domāju pat, ka lielākajai daļai ir pretēji. Piemēram, man ticība Dievam rodas tikai tagad, par audzināšanu grūti spriest, bet noteikti tā nav bijusi no priekšzīmīgākajām un liela mīlestība ģimenē jau kopš bērnības arī nav bijusi un nezinu pat, vai ir tagad. Inesīt, Tev ir ļoti paveicies, jo Tev jau no paša sākuma ir bijis labs pamats, bet vairumam tā nav!!! Ja tā būtu, tad mēs visi varētu kaut ko mazlietiņ pamainīt un dzīve visiem būtu uz urrā, un tad diez vai arī šajā lapā būtu tik daudz komentāru, diskusiju un sarunu. Inesīt, Tu man esi ļoti mīļa, bet reizēm man gribas pateikt Tev, lai Tu nolaidies uz zemes, atver acis un paskaties, kas apkārt notiek, kāda ir realitāte...

Baiba* - 2012-01-23 14:25
Inesei- laba platforma tiešām ir stabilas pozitīvas ģimeniskas vērtības, liela mīlestība ģimenē un ticība, viss par ko Tu raksti. Ja tas viss ir, dzīves laikā lai kādas vētras būtu, to ir gandrīz neiespējami pazaudēt. Un ja dzīve šo platformu no kājapakšas izsit, savas vērtības apziņa ļauj to atjaunot.
Turpretim, ja šīs iekšējās stabilitātes nav, tad ir gana grūti (es negribu rakstīt neiespējami, bet dažiem gandrīz līdz šai robežai) to paša spēkiem uzcelt. Bet tas ir iespējams. Tad es vienmēr skatos uz cilvēkiem, kā Luīze Heija vai Vaiens Daers, kuru bērnība nebija salda, bet viņi tomēr izveidoja ticību Dievam un sev un līdz ar to ienesa savā dzīvē mīlestību un visuma likumu izpratni tā, ka spēja palīdzēt arī citiem. Nezinu par Vaenu Daeru, bet Heija izgāja psihoterapiju. Un visbiežāk tas nav dažu mēnešu process (un gana sāpīgs), bet gadu vai divus, kad patiešām ir jārakājas tai "samazgu spainī", lai tiktu no tā laukā. Bet, kā saka Skots Peks, daži no mums ir vairāk atvērti žēlastībai un arī pēc smagiem dzīves sitieniem pat bērnībā spēj piecelties un augt, kas ir apbrīnojami (arī ar minimālu psihoterapiju vai pat bez tās).
Man pašai platforma ir bijusi pavisam minimāla, un gana ilgs dzīves laiks pagāja vispār apzinoties, kas es esmu, ko es daru un kāpēc. + vēl terapija un psiholoģijas studijas. Viegli negāja un vēl tagad dažkārt kāpju uz veciem grābekļiem, kad vecā uzvedība ņem virsroku. Tas tiešām ir pastāvīgs darbs ar sevi, lai gan varu teikt ka mums visiem ir tieksme jeb tiekšanās uz gaismu un , jo vairāk mēs tai paļaujamies, jo ātrāk mēs nokļūsim tur, kur vēlamies un kur mums jānokļūst. Nu tāds man te garš monologs no sirds.
Bet esmu pateicīga par visu, kas ar mani ir noticis! Un gribu meitenēm, kurām tas sākums nav bijis tas labākais, atgādināt- nepiesauciet ārējos apstākļus vai platformas trūkumu par aizbildinājumu, lai paliktu cietēja un upura lomā un neturpinātu atbildības par savu dzīvi uzņemšanos un tiekšanos pēc gaismas! Tas patiesi ir strupceļš. Labāk atvērt savu sirdi labajam, kaut soli pa solītim!

Baiba* - 2012-01-23 14:37
Elīzai- es domāju, ka Inesei nav "jānolaižas uz zemes". Ir labi, ka ir tādi cilvēki, kas ceļ mūs augšup. Un nav jāsēž blakus dubļos lai to darītu. Es tāpat jūtu, ka no Ineses strāvo līdzjūtība (ne līdz-cietība, kas būtu ciešanas) un cieņa pret katru smagu situāciju vai dzīves ceļu. Tā ir vienkārši cilvēcība un Dieva dota mīlestība. Mēs taču zinām- gan no Ineses grāmatām, gan šeit rakstītā, ka arī Inesei ir bijuši savi pārbaudījumi un savs ciešanu ceļš, no kura viņa tā teikt, "aiz matiem ir izvilkusi sevi laukā" un no šīs savas skumjās pieredzes ir izveidojusi kaut ko skaistu. Un caur savu pieredzi parāda, ka arī mēs to varam. Nu vismaz tā es to saprotu.


Ilona* - 2012-01-23 15:44
Bet man šķiet, ka afirmāciju skaitīšana ir lielisks veids, kā "uzķert", pret ko iebilst tava zemapziņa. Ja skaitot afirmāciju, ieklausies savās sajūtās, kuros brīžos tavs ķermenis ne tā noreaģē, tā uzreiz vari saprast, kur jāmeklē kāds no problēmu cēloņiem.
Es afirmācijas uztveru, kā lielisku indikatoru problēmām. Starp citu, meklējot informāciju internetā, atradu tekstu, kur bija rakstīts, ka afirmācija jāskaita tik ilgi, kamēr Tevī nekas vairs tai nepretojas- nav nekādas sajūtas, vibrācijas, emocijas.


Anna* - 2012-01-23 16:36
Man jautājums, kā just samērību ka kaut ko ļoti vēlas, piemēram, satikt savu īsto un vienīgo, nodibināt šimeni
Vai tad nav tā, ka jau uz kaut ko ļoti iefokusējas, tas netiek atņemts, vai arī nekas nenotiek?

Baiba* - 2012-01-23 16:47
Gribēju vēl papildināt- platforma jeb zemapziņa patiešām ir jāsakārto, savādāk tiešām būs, kā Iluta raksta, citēju- "Tikko kā viņš tiek kādā stresa situācijā, tā parastā uzvedība ir atkal atpakaļ, jo psihiskais nesaprot kaa rikoties savādāk". Tā patiesi ir mūsu automātiska reakcija. Kamēr viss dzīvē ir gludi, viss apgūtais un izlasītais strādā, bet patiesi- māksla ir iegūto pielietot tieši situācijā, kad viss neiet nemaz tik gludi un dzīve mūs šūpo. Tieši tad nepieciešama vislielākā mīlestība un paļāvība un ticība saviem spēkiem un Dieva tālākredzējumam. Ikviens var domāt pozitīvi, kad viss patiesi noris brīnišķīgi. Bet patiesa māksla ir ieraudzīt dievišķo arī grūtībās un izaicinājumos. Palikt ar to centru sevī un nezaudēt pamatu zem kājām.

Baiba* - 2012-01-23 16:53
Annai- uz šo vislabāk droši vien Inese varēs atbildēt, bet manas domas ir- sākumā iemīlēt un pieņemt savu pašreizējo situāciju (jo neba jau otrs cilvēks padara mūs laimīgas, mēs varam iedot tikai to, kas mums ir vai kas mēs esam). Un paskatīties, kādas vēl jomas mūsu dzīvē ir bez attiecībām- hobijs, draugi, ģimene, veselība, darbs, attiecības ar Dievu utt, - vai šīs jomas ir piepildītas- tad nebūs tā, ka ieciklējamies tikai uz īsto un vienīgo un, ja viņa nav, tad dzīvē ir liels tukšums.

linda* - 2012-01-23 18:47
manuprāt, ar to platformu attīrīšanu ir tā, ka viss ir atkarīgs, kā uz to skatās.. Kādu laiku atpakaļ Inese bija uzrakstījusi vienu ļoti interesantu un man ļoti tuvu rakstu, kas man ļāva daudz ko saprast. Tas bija raksts par horizontālajām un vertikālajām attiecībām - no kāda viedokļa skatamies uz situācijām un notikumiem mūsu dzīvē.
Es daudz ko esmu iemācījusies sakārtot savā dzīvē, tieši skatoties caur vertikāli - attiecīgajā situācijā vaicājot Dievam, kas man ir jāmācās caur visu, kas notiek manā dzīvē (kādu konkrētu notikumu vai vispārīgi), nevis vaicājot - kāpēc atkal ar mani notiek kaut kas (upura pozīcija)..
Un tad ir daudz vieglāk pieņemt un iemīlēt visu visu, kas notiek manā dzīvē.
Protams, arī es dažkārt iekrītu upura lomā, bet es tomēr jau māku to saprast un varu pati sevi nomierināt un izvilkt no šīs lomas. Un saredzēt mācību katrā konkrētā situācijā. Citrez tas nāk vieglāk un ātrāk, citreiz ir ilgāk jāpadomā..
Man bieži vien apkārtējie cilvēki vaicā - ko Tu vienmēr vari smaidīt? bet kāpēc gan ne? kaut arī dzīve dod kādu smagāku pārbaudījumu, tas katrs ir mūsu izaugsmei un attīstībai, nevis sevis žēlošanai..
Un tad, manuprāt, arī tā realitāte katram izskatās citādāk.. Kā jau Elīza minēja, ka Inesei jānolaižas uz zemes un jāatver acis.. Bet Inese jau dzīvo savā realitātē un viņa stāv uz zemes un uz pasauli lūkojas ar atvērtām acīm, kā jebkurš no mums.. Mēs katrs dzīvojam savā realitātē un nav mums jāpieprasa, lai otrs pasauli redz caur manām acīm (siņeļņikovs to ļoti labi apraksta).
Tās ir manas pārdomas.. :)

Inese* - 2012-01-23 19:10
Vēlmju piepildījums iespējams tad, ja spēj sajust, ka Tev viss jau tagad ir.
Šobrīd to lasu Volša grāmatā, bet pati apzināti vai neapzināti to pielietoju jau visu savu mūžu. Visizteiktāk tas bij tad, kad gribēju satikt savu vīru. Es vienkārši ltai gadā ar pirmo janvāri sākot, sāku dzīvot tā, it kā viņš man jau būtu.
Toreiz pagāja 7 mēneši un tas viss materializējās.

Arī ar grāmatu bija tā, ka - es to turēju rokā jau pirms uzrakstīšanas. Es kaut kā jau zināju kāda tā ir, kā tā izskatās un kā smaržo:))
Es zināju kā ir dāvināt savas grāmatas un uzstāties lasītājiem. Es to visu sāku dzīvot jau kādus 7 mēnešus iepriekš.

Starp citu - kāds man nesen teica, ka tieši 7 mēneši esot vajadzīgi, lai mūsu domas piepildītos. Vai nu tas bija saistīts ar astroloģiju vai vēdām (es īsti neatceros par ko toreiz runājām), bet, kad padomāju savā dzīvē - tad jā, apmēram pusgads vai bišķi vairāk paiet.
Lai gan - laiks ir relatīvs jēdziens. Un dzīves temps jau visu laiku palielinās.

Jannat* - 2012-01-23 19:23
Piebilstot par platformaam.. vakar turpinaaju otro reizi paarlasiit Ineses 1. graamatu un tur nodaljaa "Pateiciiba par to kas mums ir" vinja ir skadri uzrakstiijusi, ka lai izveidotu labu pamatu laimes terapijai, ir ljoti svariigi apzinaaties, kas mums jau ir . Kas ir tas, par ko Tu jau tagad vari buut pateiciiga ik dienas...? Taa jau vareetu buut taa platforma? Taa apzinja, kas mums jau ir un pateiciiba par to - vai taa ir esosaa gimene, riita rituaali, sapnji, vai tikai ceriiba vai veeleesanaas, ka gribam mainiit savu dziivi, gribam so Laimes terapiju vai ko citu, lai sakaartotu sevi. Un galvenais, raidiit Dievam pateiciibu, par to, kas mums jau ir - uz taas, kaa platformas arii buuvee laimes terapijas maaju :), ar katru briidi kaut kas naak klaat - platforma kljuust lielaaka, cietaaka, pamatiigaaka - viss aug un attiistaas, bet mees vienmeer turpinam pateiciibu Dieva ! Te rakstot, man attausa sen lasiitais Biibeles staasts, kur Dievs paarbaudiija praviesa ticiibu un atnjeema tam visu dziive, uzlika veel slimiibu - un pravietis, atrazdamies savas maajas gruvesos, dubljos, slimiibas paarklaats, turpinaaja cereet un slaveet to Kungu - taa bija vinja platforma - sii ticiiba, pateiciiba, slaveesana - un Dievs, redzeedams vinja uzticiibu, tuuliit visu veersa atkal par labu...


Elīza* - 2012-01-23 19:25
Par to nolaišanos uz Zemes un acu atvēršanu es domāju tādā ziņā, ka, ja strādā ar cilvēkiem un grib tiem palīdzēt, tad ir jānolaižas to cilvēku līmenī, ar kuriem strādā un grib palīdzēt. Inese viennozīmīgi dzīvo augstākā garīgā līmenī, nekā vidējais statistiskais cilvēks. Tas ir brīnišķīgi, apsveicami, un mēs visi taču uz to tiecamies, tāpēc jau esam šeit. Varbūt, ka es skarbi pateicu, tas nekādā ziņā nebija domāts kā uzbrauciens. Var jau būt, ka es kļūdos, bet domāju, ka, ja vēlies palīdzēt citam cilvēkam, tad tieši ir jāspēj paskatīties uz pasauli otra acīm, neiet runa jau par pieprasīšanu. Bet man liekas, ka tikai paskatoties uz pasauli ar otra acīm, iejūtoties otra ādā, ir iespējams patiešām palīdzēt. Kāpēc tad lieliski saprotas un viens otram spēj palīdzēt cilvēki, kam ir līdzīgas problēmas, pieredze? Ja spēj nolaisties līdz zemākam līmenim, iejusties citu cilvēku problēmās, tad jau arī tai palīdzībai būs lielāka efektivitāte. Tās ir manas subjektīvās domas.

Inese* - 2012-01-23 19:34
Tūlīt pamēģināšu uzrakstīt rakstu par to, kā "restartēju" zemapziņu un pagātnes informāciju.

Ir man bijusi pieredze arī ar psihoterapiju, bet es tajā tiešām ļoti vīlos. Mani tas padarīja tikai vājāku un nelaimīgāku.
Caur laimes terapiju tas viss veicās labāk:)

Baiba* - 2012-01-23 19:40
Psihoterapijā es arī nedaudz vīlos, bet tā izgaismoja daudzus manas uzvedības aspektus un paskatījās uz manu pieredzi no citas puses tā, ka tas bija ļoti vērtīgi. Tagad no xxx komentāriem sapratu, kane jau tai terapijā bija vaina, bet tajā, ka konkrētais terapeits neņēma vērā dievišķo izpratni un visuma likumus.
Elīzai - Kāpēc tad lieliski saprotas un viens otram spēj palīdzēt cilvēki, kam ir līdzīgas problēmas, pieredze?- taisnība, bet vienam cilvēkam patiešām nav iespējams un arī vajadzīgs to visu pārdzīvot... Tad jau, piemēram, psihologi nemaz nespētu strādāt ar krīzē nonākušajiem.

Baiba* - 2012-01-23 20:15
un nevajadzētu konkrēto negatīvo pieredzi pārāk ekstrapolēt (bet tieši to mēs dažkārt darām)- piemēram, manu vecomammu piekrāpa draudzene. Līdz ar to viņa izdarīja secinājumu, ka draudzenes nav uzticamas. Un ar lielām aizdomām skatījās un gan pret manām, gan manas mammas draudzenēm. Vai tas bija objektīvi? Nē, tā bija viņas konkrētā pieredze ar viņas konkrēto draudzeni. Citreiz mēs ļoti turamies pie savām vecajām pieredzēm un pārliecībām, kas mums traucē dzīvot tagadnē un uztvert konkrēto cilvēku bez pieredzes "birkas"

Elīna* - 2012-01-24 09:45
Lasot komentārus par platformas attīrīšanu manī izsauca dalītas jūtas. Katrai personībai ir savas attīrīšanas metodes. Interesākais ir tas, ka vakarā lasot S.Lazareva grāmatu "Karmas diagnostika" saņēmu atbildes savām dalītām jūtām. Citēšu: "Jebkura tīša, apzināta enerģijas ņemšana no dabas, no Kosmosa, no Saules - tā ir vardarbība, kas rodas no tā, ka cilvēkam trūkst enerģijas un to vajag kaut kur ņemt. Tas ir priekšnosacījums vampīrismam. Šīs nostādnes galvenā kļūda ir tā, ka cilvēks nevis apvieno enerģiju un garīgumu, bet atdala. Kad mēs izjūtam mīlestību pret Visumu, mēs saņemam milzīgu daudzumu enerģijas. Jātiecas uz augstākajiem enerģētikas līmeņiem: uz garīgumu, cēlsirdību, mīlestību,- lai enerģiju gūtu pietiekoši, šiem jēdzieniem jākļūst par dzīves saturu. Tiklīdz mēs sākam abstrakti domāt par enerģiju, atraujot šo jēdzienu no jēdzieniem "garīgums" un "ētika", tā nolemjam garīgās struktūras nabadzībai, ar enerģiju uzpildot tikai fizisko ķermeni. Cilvēkam jāzin, ka enerģiju, kuri viņi saņem caur cēlākajām jūtām, ārstē viņa miesu, likteni un dvēseli."
Manuprāt, lūgšana Dievam, Dievišķā mīlestība un piedošana ir labākais "šampūns" cilvēka platformas attīrīšanai. Protams, labs "kondicionieris" (dažāda veida terapijas) procesu bagātina. Taču bez laba šampūna nederēs pats labākais kondicionieris. Paldies Inesei par vērtīgo rakstu un meitenēm par pārdomu vērtiem komentāriem!

Baiba* - 2012-01-24 13:57
Piekrītu, mīlestība, paļaušanās uz Dievu palīdz dziedēt un sakārtot visu zemapziņas haosu. Man tagad pie katra rīta rituāliem pieder saruna ar Dievu (ar kladi rokās :))

yyy* - 2012-01-24 18:39
Cits piemērs - cilvēks ir iekļuvis parādu un kredītu jūga, un nu saraksta mērķus, ka ir finansiāli neatkarīgs, kā pelna 100 000 gadā un uztaisa vizualizācijas kolāžu, kas to apstiprina. Bet nākošā dienā atnāk paziņojums no bankas, pēc tam no kredīt piedzinējiem, pēc tam no privātiem aizdevējiem un pēc tam vēl kašķis ar ģimeni un ikdienas trūkums – un uzrakstītie mērķi un kolāža nepiepildās.

jautājums Inesei?
Reāla situācija. Kā pareizi reaģēt cilvēkam šādā situācija? Kā pareizi reaģēt uz paziņojumiem? Kā jārīkojas garīgajā līmenī?

Inese* - 2012-01-24 18:54
Vieglāk šo situāciju sakārot ir tad, ja ir spēja pārnest atbalsta punktu sevī. Ka tu esi mīlestības piepildīts un laimīgs pat tad, ja tev visa pasaule brūk.
Jo īstenībā jau nebrūk.
Tie ir tikai rēķini.
Tā ir taikai materiālā pasaule.
Jā, protams var gadīties, ka kaut kas ir jāzaudē. Pieņem to. Pieņem, ka varēsi dzīvot arī bez šīs mājas, vai bez šī dzīvokļa.
Jo īstenībā jau tiešām varētu.

Un tad, kad palaiž vaļā šo pieķeršanos, tad ir vieglāk sākt šo jomu sakārtot.

Lai sākārtotu finansu jomu, ir jāsāk justies kā bagātai sievietei. Vienkārši iekšēji ir jāaudzē tā sajūta, ka man visa kā pietiek.
Ok - varbūt man ir tikai vieni zābaki. Bet īstenībā jau diezgan pagrūti ir valkāt vairākus apavu pārus vienlaicīgi;)))
Varbūt, ka ir vērts priecāties par to, ka vispār ir zābaki.

Parasti cilvēki, kas aizbrauc uz Indiju, atbraucot mājā uzdod sev jautājumu - bet kapēc man ir tik daudz mantu vajadzīgs.

Mums ir jāiemācās lietot savas lietas un mantas bez atkarības. Ar skaidru apziņu, ka tik un tā tas kaut kad būs jāzaudē.
Un kamēr varam lietot - tikmēr ar prieku, ar pateicību, bet bez atkarības.



Lapa | 1 [2] [3] [4] [5] [6] [7] |

Atpakaļ