Taisna mugura un smaids


Komentāri:

Dzintra* - 2012-01-17 00:49
Tie ir tikai pliki vārdi,diemžēl,ja esi piespiests pie zemes tad nav vairs spēka ne pasmaidīt ,ne ko izdarīt,gribas vienkārši aizmigt un nepamosties.Kad vairs neredzi nekam izeju un viss ko esi centies un darījis ir veltīgi,rodas tikai sāpes un vēlēšanās kaut ko sadauzīt vai piekaut,nodarīt sāpes sev vai kādam citam....tad kur vēl domas par smaidīšanu un vizualizāciju,tas viss ir absurds.Piedod,ka tik skarbi rakstu,bet man šinī brīdī tas nepalīdz.

Dzintra* - 2012-01-18 02:44
Paldies meitenes par atbalstu un ,Inesīt, par Tavu skaidrojumu.Šodien braucot mājās ar autobusu arī sapratu,ka man tam jāiziet pašai cauri.Bija parādījušās jaunas īpašības kas nekad agrāk nebija manī-pat mušu vai zirnekli nevaru nosist,bet te parādījās vēlēšanās nodarīt sāpes un viss pārējais....un tai .pat laikā vairs nebija spēka nekam un lūdzu Dievu,lai man palīdz ,vienkārši 2 dienas atrados pašā bedres apakšā,(tas stress bija jau no septembra ),laikam raudot bija tas trauks jāiztukšo....un saprotu arī to,ka ne jau man vienīgajai ir tā bedre no kuras jātiek ārā.....tam jāiziet cauri pašai ,lai varētu saprast citus un ja vajag palīdzēt.Cenšos to visu pieņemt ar svētību cik nu var.Šodien ir tiešām tukšums un nespēks,bet saņēmos un aizbraucu uz pilsētu,biju cilvēkos,būs labi...Tās nav sirdslietas,tad jau būtu vienkāršāk.....vienkārši negribu visu publiski apspriest.Un paldies Baibai par ieteikumu griezties pie psihologa,tas ir drošības stariņš kur varu meklēt palīdzību.

Un paldies liels Jums visām,viss vēl nav beidzies,bet cerību stariņš ir un varbūt tiešām būs kaut kas Dievišķīgi skaists,kas tieši sagatavots priekš manis.Mīlestību un svētību Jums visām.


Dzintra* - 2012-01-18 18:59
...tā ir mana materiālmācībstunda,kas lika man saprast,ka pilnīgi nekas uz šīs zemes mums nepieder un var atņemt visu jebkurā mirklī.Es tam nebiju gatava,bet šobrīd jau pamazām dzīvoju ar to domu un pieņemu to ar pateicību un cieņu pret visu kas man dots lietošanai...sapratu,ka tas viss man bija vajadzīgs tālākai izaugsmei un jau varu pasmaidīt un to uztveru vieglāk.Daudzreiz esmu par to lasījusi,bet kad pašam caur to jāiziet tad viegli nav,bet tas man bija vajadzīgs,tā bija tā mācībstunda ,kuru ilgi nevarēju saprast.Es pateicos Dievam par to.


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

Labrīt! Šorīt atkal esmu piecēlusies tā paagrāk, neskatoties uz to, ka ir brīvdienas rīts. Un gribu ar Tevi aprunāties :) un padalīties (Mani pilnībā ir pārņēmusi došanas enerģija un es to patiesi baudu!). 

Vai esi kādreiz aizdomājusies (noteikti esi!) cik liela nozīme mūsu pašapziņas uzturēšanai un labam garastāvoklim ir stājai? Zinām jau zinām, bet cik pašas to ikdienā praktizējam? Ir taču tā, ka citreiz ikdienas problēmas burtiski „spiež pie zemes” un ir kā „smagums plecos”. Un nemanāmi sagumstam, ieraujam galvu plecos pat negribot...Bet organismam, zemapziņai tā jau ir zīme - kaut kas nav kārtībā. Elpošana arī kļūst tāda kā saspiesta, skābeklis šūnām pienāk mazāk, līdz ar to patiešām jūtamies sliktāk un nedomājam vairs tik skaidri. Bet vai šāds stāvoklis mums palīdz šīs problēmas risināt? Protams, ka nē. Mēs gaidām, kad garastāvoklis uzlabosies. Vai kad problēmas beigsies. Un tad - tad gan mēs jutīsimies laimīgi un labi. Bet var sanākt, ka mēs gaidīsim ļoti, ļoti ilgi... Un caur šādu pieeju nebūsim savas dzīves autores.

Tagad pamēģini savādāk – no otra gala - nevis gaidi problēmu izzušanu vai labu noskaņojumu, lai justos labi, bet radi to pati - iedomājies, ka esi Dejotāja. Vai Balerīna. Vai Karaliene ar lielo burtu, kas ir cieņpilna, pašpārliecināta un ar cieņu nes savu kroni. Pleci atpakaļ, mugura taisna (mugurkauls ir atbildīgs par daudziem ķermeņa orgāniem un to veselību), galva augšā (bērnībā trenējos ar grāmatu uz galvas :), starp citu, ļoti labs vingrinājums). Vēders ievilkts, diafragma stingra (tas ir svarīgi, par to arī Inese raksta). Vai vari iedomāties, ka tiecies pie Dieva. Un pacel acis uz debesīm (nevis ar nodurtu galvu raugies kaut kur zemē). Ej ar vieglumu. Visu dari ar šo vieglumu, pacilātību un savas vērtības apziņu. Tas nekas, ka Tu izliecies (sākumā). Zemapziņa to nezina. Tai viss ir reāls. Un viņa sāks pieskaņoties... (un tas ir pierādīts, mani šai jautājumā iedvesmoja M. Norbekova grāmatas). Tas viss kļūs par Tavu otro ādu, par Tevi pašu. Un patiesībā jau Tu esi tāda - Karaliene, no zvaigznēm un Dieva nākusi. Tikai aizmirsusi. Nekad nav par vēlu atcerēties. 

Un tas nenozīmē, ka Tev būs „deguns gaisā” un Tu kļūsi iedomīga. Tas vairāk ir atkarīgs no Tavas vērtību sistēmas un no tā, vai Tu savus sasniegumus piedēvē tikai sev, vai Dievam, savai dievišķajai sākotnei. Pazemība nenozīmē būt nospiestam pie zemes. Man patīk, kā Šrī Činmojs raksta par pazemību - „Ja cilvēks ir pazemīgs, tas nenozīmē, ka viņš ir vājš, ka viņš ir nabags. Pazemība un pazemošanās ir divas pavisam atšķirīgas lietas. (..) Mums jāapzinās Dieva klātbūtne sevī, nevis caur savu necienīguma apziņu, bet caur pazemību. Ja esmu sava radītāja necienīgs, kāpēc gan Radītājs mani radīja? Mēs esam Dieva bērni. (..) Mēs nedrīkstam justies viņa necienīgi. Mums tikai jābūt pazemīgiem, jo tikai caur pazemību var saskatīt un sajust Dieva gaismu.” Īstenībā šī ir veselas tēmas vērta saruna.. (Ja kādam interesē vairāk, grāmatā „Laimes pavedieni” šis jautājums izklāstīts burvīgi). 

Un pats galvenais - pasmaidi, ej ar vieglu smaidu cauri visam, ko dari, visur, kur ej. Varbūt liekas muļķīgi smaidīt tad, kad viss nav tā, kā Tu gribētu. Bet atceries - Visums ir kā spogulis. Un kādus priecīgus notikumus lai viņš atspoguļo uz Tavu „drūmo ģīmi”? Atkal pieminot šo pašu Norbekovu, man patika viņa pieredze, kur viņš pats ar biedriem apmeklēja mūkus kalnos, lai uzzinātu, kāpēc pie viņiem bijušie cilvēki tik ātri atveseļojas no visām savām kaitēm. Noslēpums bija vienkāršs - visu laiku smaidi. Visu dienu. Arī tad, kad negribas. Arī tad, kad ir grūti. Un jo īpaši tad, kad ir grūti. Zemapziņa pieskaņosies - ja jau cilvēks smaida, sagaida to labāko - tad jau laikam patiesi kaut kad labs ir gaidāms. Tas noteikti atspoguļosies arī ārpasaulē. Un tā nav problēmu vai bēdu ignorēšana. Tā ir apziņa, ka tieši tā mēs varam sākt uzņemties atbildību par savu noskaņojumu. 

Ideāli būtu, ja stājai un smaidam vēl vari pievienot vizualizāciju- iztēloties un sajust, kādu Tu gribi redzēt savu dzīvi vislabākajā tās versijā. Un kādu Tu vēlies redzēt sevi. (Bet tas jau ir atkal atsevišķas tēmas jautājums). Starp citu - par vizualizāciju - to noteikti zini, bet atgādināšu, cik labi ir iztēloties dušā vai meditācijā, kā viss smagums no Taviem pleciem tiek noskalots ar ūdeni un aiztek prom. Vai man patīk meditācija (starp citu, no grūtniecības kursiem :)) - kad iedomājies, ka visas Tavas sāpes, bēdas, dusmas (kas nu kuram ir aktuāli pašreizējā brīdī) saveļas mazā melnā kamoliņā un šis kamoliņš iziet no Tevis ārā caur pēdām, cauri zemei, uz zemes centru, kur sadeg un izkūp pilnībā. Pēc tam vari sevi sapildīt ar mirdzošu dievišķo gaismu, mīlestības un vieduma enerģiju, iztēlojoties to, kā Tevī ieejošu gaismu, staru vai lietu. 

Šis miers, stāja un smaids man arī ļoti sasaucas ar centru sevī. Pamēģini šādi nodzīvot kaut vienu dienu. Un paanalizē savas izjūtas. 

Patiesā mīlestībā, Baiba.

Komentāri (21)  |  2012-01-16 20:00  |  Skatīts: 5699x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Vaira* - 2012-01-16 20:10
Malacīte,cik ļoti tas ir nepieciešams ikdienā,katru mīļu brīdi,arī tad,kad uznākušas kādas pārdomas,svarīgi piecelties,iztaisnoties un saprast,ka tikai ES to varu..mīļš paldies...

Dzintra* - 2012-01-17 00:49
Tie ir tikai pliki vārdi,diemžēl,ja esi piespiests pie zemes tad nav vairs spēka ne pasmaidīt ,ne ko izdarīt,gribas vienkārši aizmigt un nepamosties.Kad vairs neredzi nekam izeju un viss ko esi centies un darījis ir veltīgi,rodas tikai sāpes un vēlēšanās kaut ko sadauzīt vai piekaut,nodarīt sāpes sev vai kādam citam....tad kur vēl domas par smaidīšanu un vizualizāciju,tas viss ir absurds.Piedod,ka tik skarbi rakstu,bet man šinī brīdī tas nepalīdz.

xxx* - 2012-01-17 00:55
absurds galvā.
Vienkārši pamēģini divas pozas, izturi viņas ilgāk ~1min, paseko līdzi sajūtām.
Pirmā poza - apsēdies , noliec rokas uz kājām, nolaid galvu, sataismi bēdīgu sajas izteiksmi ... īsāk sakot nelaimes čupiņu.
Otrā pozā - izslienies, mugusra taisna, galva pacelta stalsti, un uzliec smaidu, vienkārši uzspied sev to, ja šobrīd savādāk nevari.

salīdzini sajūtas abās pozās.

Tā ir ārējā iedarbība uz savu iekšējo pasauli.

Man tuvāka ir no iekšas uz āru

Brigita* - 2012-01-17 01:43
Paldies par rakstiņu!
Tev ir Dieva dota dāvana rakstīt un iedvesmot:) Uz mani nostrādāja - mugurkauls lasot iztaisnojās un es tagad smaidu:)
Paldies!

Anonīms* - 2012-01-17 01:45
xxx, kāpēc tik kategoriski ? Dzintra tikai paziņoja, ka viņa jūtas slikti, un šī metode viņu diemžēl neiedvesmo.
Bet jebkurā gadījumā , xxx, Tavi aprakstītie stāvokļi tiešām pilnīgi pretēji...un no iekšas uz āru ir savas iekšējās pasaules veidošana, kopšana, bagātināšana, citādi var sanākt tāds mākslīgais smaids, kas vairāk velk uz - būt pareizai...un tad var rasties iekšējais konflikts, manuprāt...



Solvita* - 2012-01-17 01:46
tas bija mans komentārs ..

Solvita* - 2012-01-17 01:50
savukārt, man pašai patika, ka pielikts akcents pazemības tēmai..citādi daži labi EGO jau spiežas uz āru :)

xxx* - 2012-01-17 02:00
Kur Solvitiņ ir kategorisms. Izlasi rakstīto ar dažādām intonācijām, vieni un tie paši vārdi pateikti noskaldot vai maigi un līgani ... pilnīga cita uztvere.
Iekšējs konflikts neradīsies, ja paralēli strādās ar iekšējo pasauli.
Baiba jau tieši par to runā , kā stāja, kā ārējās izpausmes ietekmē sajūtu stāvokli. Un tie ir minimāli līdzekļi lai uzlabotu pašsajūtu, jā tie situāciju nemaina, bet tie maina iekšējo mieru un līdz ar to objektīvāk vari novērtēt , kas notiek un ko es varu iesākt un kas man jatstāj šobrīd Dieva rokās.

Tad man ir jautājums, kas ir mantras, prakšalana, apliešanās ar aukstu ūdeni, meditācijas u.t.t. vai tie nav tie paši ārēji līdzekļi, lai mainītu iekšējo stāvokli, atvērtu ceļu uz citām apjausmām.

Solvita* - 2012-01-17 05:13
es jau rakstā izteikta domai piekītu, un man par to nekādu komentāru nav, drīzāk man būtu sevi grūti vizualizēt kā balerīnu....tā tik grūta māksla....skaista, bet ļoti nežēlīga , baletdejotji atsakās no tik daudzām parastu cilvēku ''ekstrām'''. Un baleta prīmas - nenormāls darbs un īsa tā būšana uz skatuves.. Baletdejotāja man asociējas ar filmu ''Melnais Gulbis'' , par ko Portmane saņēma Oskaru. Pašiznīcioši skarba baleta ikdiena, man ir tāda sajūta. Notiekti skaista māksla, bet ......
kategorisms bija tikai pirmā teikuma dēļ, par to,ka , ja mēs uzrakstām, kā mēs jūtamies, un , ja tas nav tik pozitīvi, tad mūs novērtē....
ja, jā, es tam xxx visam piekrītu, ko raksti..

Baiba* - 2012-01-17 05:16
Paldies, Brigita!

Dzintra, cik ilgi Tev turpinās šāds stāvoklis? Izklausās, ka esi dziļā izmisumā. Vai to izraisījis kāds nesens notikums?
Ja tas noticis samērā nesen un tas ir kaut kas smags, cilvēka loģiska reakcija ir noliegums, sāpes, dusmas, izmisums... Un tam tiešām ir jāiziet cauri... Cita lieta, ka Tu saki, ka ir domas, ka varētu aizmigt un nepamosties...nodarīt sāpes sev vai citiem..
Ja netiec pašas spēkiem galā (un izlausās, ka netiec) Iesaku pēc iespējas ātrāk meklēt profesionālu palīdzību- krīzes centrs, psihologs, kā arī nopietnu atbalstu no tuviniekiem.
Atceries! Tavai dzīvei noteikti ir vērtība un Tu esi vērtība! Un tie nav tukši vārdi, lūdzu, notici!

Baiba* - 2012-01-17 05:21
Dzintrai-Tev varētu palīdzēt un atbalstīt kāds cilvēks, kuram ir bijusi līdzīga situācija kā Tev un viņš ticis tam pāri.

Inese* - 2012-01-17 19:48
Runājot par Dzintras situāciju, - man ar tā ir bijis.
Un vienīgais, kas mani toreiz glāba, bija fiziska piekušana un pēc tam gulēšana. Es nepārtraukti kaut ko darīju. Nepārtaukti mainīju vietas tīri enerģētiski - tad braucu un biju cilvēkos, tad mājās un mierā, tad mežā, tad pie jūras. Un caur šo nepārtraukto iztukšošanos un atkal pildīšanos es tiku ārā no pašas bedres apakšas.
Un tiklīdz jau tiec līdz tam, kad kaut ko spēj saprast un gribēt, tad var sākt domāt par sarunām ar Dievu, par iztaisnošanos, par enerģētikas sakārtošanu un laimes terapiju.
Bet sākumā ir jātiek ārā no "nekā negribēšanas" stāvokļa.

un vēl - varu pateikt, ka parasti vislielākās pārmaiņas un visdziļākais ceļš uz garīgo izaugsmi bieži vien sākas tieši no šāda pilnīga tukšuma, kas it kā esi zaudējis visu.
Izrādās, ka tev vienkārši bija jāatbrīvo trauks kaut kam ļoti lielam un ļoti, ļoti skaistam. Mīlestībai. Dievišķai mīlestībai.

Vaira* - 2012-01-17 21:47
Pievienojos Inesei,esmu izgājusi tādus pārbaudījumus savā dzīvē,ka tikai tagad spēju apbrīnot savu izaugsmi,mīlestību un šo laimi,ko ieguvu.No bērnības man pašai bija jāveido savs dzīves gājums,44gados likās,ka nepiecelšos,no tā smaguma,kas bija sakrauts,pazemojuma,ko saņēmu...kāds reiz teica,ka apmēram gadu šīs skumjas neatkāpjas,tās aiziet tajā brīdī,kad rodas vēlme iztaisnoties.Zinu,kādam tas izdodas vienam,kādam nepieciešams atbalsts,nekautrējies,lūdz,runā,jautā un zini,mēs esam blakus...Tev viss izdosies!

Baiba* - 2012-01-17 22:36
Pievienojos Vairai - galvenais atceries, ka neesi viena. Un piekrītu Inesei par tukšo trauku- ir taču pat tāds teiciens- pilnā traukā neko neieliesi. Un vēl- pēc vistumšākās nakts aust visgaišākais rīts. Novēlu no sirds ticību, cerību un paļāvību!

Solvita* - 2012-01-18 01:36
Ja skatāmies uz savas pieredzes karti, un , ja atrodam atbilstošus orientierus , kur bijušas noglabātas līdzīgas emocijas un jūtas, tad liekas , ka spējam ieteikt risinājumu citam, BET katra cilvēka pieredze ir ļoti individuāla. Kas derēs meitai, ne vienmēr derēs arī mātei. Ne vienmēr...
Kāpēc? Tagad sēžot pie galda darbā...no pretējās mājas loga raugās manī ļoti viedāka kundze ..un tad es domāju, ja viņa aprakstītu šo pašu situāciju ...vai tiešām es spētu virzīt domas tāpat?
Man patīk , ko Inese raksta...patīk, ka ir šāda mājas lapa, un cilvēks izmisumā, kad nevar tā vienkārši iztaisnot muguru un smaidīt, var te tā ierakstīt un tad īstenojam Dieva nodomu esam karsti vai auksti, bet ''neesam remdeni'' , t.i., vienaldzīgi. Tas rada labvēlīgu atmosfēru un rada apstākļus paskatīties , kas notiek še tālāk...tas patīk.
BET es domāju arī to, ka katra no mums ir ļoti unikāla...un tajā brīdī, ka sastopamies ar pilnīgi savādāku pieredzi, vērtībām , vai vienmēr ar mīlestību sirdī varam pieņemt, ka katram ir šis unikālais ceļš, kas vienam ir šaura meža taka, bet citam - lielceļš, vienam ar bedrēm, bet citam - ar kalniem un lejām.
Vai eksistē universāla formula , kā dzīvot labāk? Dieva likumi ir universāli, bet, ja visi tos ievērotu no mazām dienām, tad neraizētos, tad būtu saskaņa....
Esam dažādi/-as , ar savu pieredzi un tad izvēle, un katram viņa izvēle liekas labākā tieši šeit un tagad brīdī...
Nav divu vienādu cilvēku. tikai kloni varbūt būs? :)...un tāpat arī ieteikumi, katrs ņem to, ko var paņemt. Katrs dod to, ko var dot. Jūs teiksiet - filozofēju. Varbūt. Man patīk pārdomāt lietas, procesus, un no sava skatu punkta raugoties es varu Dzintrai vien ieteikt pārdomāt, atrast uzticamu cilvēku, kam nebūs vienalga, kas ar tevi notiek, un vai tas ir profesionāls psihologs vai patiess tuvs cilvēks , ar ko jūties ērti, izrunāt savu situāciju, atrast risinājumu, un virzīties no spiedošā stāvokļa prom, atrodot labās lietas.
zinu, ka man ir bijis grūti, kad savas mācību stundas izgāju, uz zinu, ka esmu raudājusi spilvenā, bet pilnīgi piekrītu, ka šādā stāvokli vajag sākt kaut ko darīt , jo citādi emocionālie bloki rada slimības vēlāk, un tad jau vairs nav tikai emocionāli smagi, bet arī fiziski. Lai no tā izvairītos, labāk atrast nodarbi, kas patīk Tev un Dievam par prieku.
Kas zina, varbūt , kamēr mēs te kaut ko rakstām, Tev, Dzintra, jau mainījusies cita noskaņa........cerīgāka. Un Tu ar savu unikālo pieredzi atrodi sev kādu ceļa rādītāju, kādu zīmi no Dieva.... lūdz Dievu, parunājies...un ..viss plūst un mainās... varbūt pēc laika, līdzīgi kā Inese varēsi rakstīt ..’’man man ar tā ir bijis’’ ....un redzēsi jau šo situāciju no cita skatu punkta. Lai izdodas rast savu risinājumu! Kas meklē, tas atrod, un Tu, Dzintra, atradīsi!


Dzintra* - 2012-01-18 02:44
Paldies meitenes par atbalstu un ,Inesīt, par Tavu skaidrojumu.Šodien braucot mājās ar autobusu arī sapratu,ka man tam jāiziet pašai cauri.Bija parādījušās jaunas īpašības kas nekad agrāk nebija manī-pat mušu vai zirnekli nevaru nosist,bet te parādījās vēlēšanās nodarīt sāpes un viss pārējais....un tai .pat laikā vairs nebija spēka nekam un lūdzu Dievu,lai man palīdz ,vienkārši 2 dienas atrados pašā bedres apakšā,(tas stress bija jau no septembra ),laikam raudot bija tas trauks jāiztukšo....un saprotu arī to,ka ne jau man vienīgajai ir tā bedre no kuras jātiek ārā.....tam jāiziet cauri pašai ,lai varētu saprast citus un ja vajag palīdzēt.Cenšos to visu pieņemt ar svētību cik nu var.Šodien ir tiešām tukšums un nespēks,bet saņēmos un aizbraucu uz pilsētu,biju cilvēkos,būs labi...Tās nav sirdslietas,tad jau būtu vienkāršāk.....vienkārši negribu visu publiski apspriest.Un paldies Baibai par ieteikumu griezties pie psihologa,tas ir drošības stariņš kur varu meklēt palīdzību.

Un paldies liels Jums visām,viss vēl nav beidzies,bet cerību stariņš ir un varbūt tiešām būs kaut kas Dievišķīgi skaists,kas tieši sagatavots priekš manis.Mīlestību un svētību Jums visām.

Dzintra* - 2012-01-18 18:59
...tā ir mana materiālmācībstunda,kas lika man saprast,ka pilnīgi nekas uz šīs zemes mums nepieder un var atņemt visu jebkurā mirklī.Es tam nebiju gatava,bet šobrīd jau pamazām dzīvoju ar to domu un pieņemu to ar pateicību un cieņu pret visu kas man dots lietošanai...sapratu,ka tas viss man bija vajadzīgs tālākai izaugsmei un jau varu pasmaidīt un to uztveru vieglāk.Daudzreiz esmu par to lasījusi,bet kad pašam caur to jāiziet tad viegli nav,bet tas man bija vajadzīgs,tā bija tā mācībstunda ,kuru ilgi nevarēju saprast.Es pateicos Dievam par to.

litalita - 2012-01-19 00:29
Šorīt no rīta lasīju grāmatu "Dievs nekad nenokavē" un sastapos ar šādu teikumu: "Dievs redz visu, kas notiek jūsu dvēselē, un atrod tajā dārgumus, kas apslēpti pat jūsu acīm". man ļoti šī doma iepatikās...bet par pašu grāmatu info var iegūt šajā mājaslapā: http://ikdienasromantika.blogspot.com/2011/03/dievs-nekad-nenokave.html
Tad vēl pārlasīju pēdējos komentātus un pilnībā piekrītu Solvitas teiktajam. Lai cik ļoti mums gribētos palīdzēt mīļajiem līdzcilvēkiem tapt harmoniskiem, mierīgiem, laimīgiem - katram uz to ir SAVS ceļš ejams, savas ceļa grambas, vētras, paguruma un tukšuma brīži. Un mēs no malas īstenībā maz ko varam līdzēt...uzklausīt, to gan un arī tas reizēm IR DAUDZ! un ļaut tam otram cilvēkam pat reizēm mūs nesaprast, pat noraidīt, pagurumā paklusēt un pārdomāt un tikai sev lemtā brīdī iztaisnoties un spert nākamo soli...to ar mēs varam, kaut reizēm tas nemaz nav viegli - ļaut pieaugt un iegaismoties otram viņam lemtajā laikā un ātrumā...

Liene* - 2012-01-21 19:51
Paldies, Baibiņ, par jauko rakstu. Tas noteikti bija domāts man! Lasīju un tirpiņas skrēja iekšēji. Man jau no pusaudžu gadiem ir salīkusi mugura, nu tādā izpratnē, ka pleci ir uz priekšu un mugura mazliet sakumpusi. It kā pati to saprotu, bet tā ir ierasts tā turēt muguru un tad brīžiem piedomāju, iztaisnojos, bet tad atkal viss pa vecam. Tāda sajūta, ka tā muguru turēt ir ērtāk. Un tagad sapratu, ka elpošana, kas man ir apgrūtināta, tāda sajūta, ka trūkst gaisa un ka smagums ir uz krūtīm, tā cēlonis ir nepareiza stāja, jo medicīniski it kā viss ir kārtībā. Visus gadus esmu gribējusi atrast tam cēloni! Varbūt vari man ieteikt kādus vingrinājumus stājas uzlabošanai. Tu raksti par M.Norbekova grāmatām, neesmu lasījusi, ko tu man varētu ieteikt? Jau iepriekš liels paldies! Jauku un svētītu jums visām dieniņu!

Baiba* - 2012-01-22 04:22
Lienei- stāju brīnišķīgi uzlabo jebkura veida dejošana (nebūt tas nav jādara profesionālā līmenī)- tagad arī sporta klubos notiek vēderdejas, vingrošana ar deju elementiem, kustību plastika utt. Vispār jebkura veida stiepšanās- joga, pilates, kalanētika, viss, kas uzlabo kopējo muskuļu tonusu, nāks par labu arī stājai. Svarīgi, lai Tev patiktu izvēlētā nodarbe, lai Tu gūtu no tās prieku, jo būs maz labuma, ja darīsi to sakostiem zobiem tikai tāpēc, ka vajag. Tāpēc svarīgi, ka izvēlies tieši to, kas Tevi visvairāk uzrunā. Ja neesi sen nodarbojusies ar sportu un līdzekļi atļauj, vari iegādāties abonementu sporta klubā un pastaigāt pa dažādām nodarbībām, tā Tu uzzināsi, kas Tev vislabāk patīk vai der. Pat vienkārša pastaiga, ja piedomā pie pareizas stājas, nāks tai par labu :). No M. Norbekova praktiski visas grāmatas der, jo viņš lieliksi apraksta t.s. "muskuļu korseti", kas jātur stingra. Tagad nesen iznākusi jauna grāmata, pilna ar vingrojumiem (bet sākumā arī protams, rakstīts par stāju un psiholoģisko aspektu), es tikai neatceros, kā sauc, bet Rēriha grāmatnīcās noteikti ir, pajautā tik Norbekovu. Es pati lasīju senāk izdotu "Muļķa pieredze jeb kā atgūt redzi"- vairāk par to, kā redzi uzlabot, bet der īstenībā visas veselības uzlabošanai kopumā. Paldies par labiem vārdiem, lai izdodas!

Liene* - 2012-01-22 07:25
Paldies Baibiņ, noteikti izmantošu tavus ieteikumus.


Atpakaļ