ILZE* - 2012-01-03 19:07
cik brīnišķīgs rakstiņš! Dienu turpināšu Evitas iedvesmota- " nonākt līdz tam dzīves posmam, kad citi vairs Tev neliekas - skaistāki, gudrāki, veiksmīgāki. " Pašlaik arī es esmu šādā dzīves posmā, dzīvei ir ne tikai citas krāsas, arī neaprakstāms vieglums!

Evita_M* - 2012-01-03 19:40
Mīļs Paldies :) Jā, tas "vieglums" ir tik lielisks, ka gribas viņu noķert un apskaut, un dāvāt to tālāk :)

Ilze* - 2012-01-03 19:46
Tā dzirkstelīte acīs pasaka, ka esi jauns sirdī starojošs un mīlestības pilns. Kaut visiem tā... ! Paldies Evita!

Elīza* - 2012-01-03 20:33
Evita, un kā Tu nonāci līdz tam, ka citi vairs nešķiet skaistāki, gudrāki, veiksmīgāki? Es kaut kā visu laiku visās jomās salīdzinu sevi ar citiem :(

Baiba* - 2012-01-03 20:34
Brīnjumjauka pieredze, paldies, Evita! Tavas acis tiešām mirdz! Lai vienmēr mums visām izdodas saglabāt šo jaunības izjūtu.

Anonīms* - 2012-01-03 20:40
Elīzai- atkārto mantru "es esmu pietiekami laba un mīlama un mīloša vienkārši tāpēc, ka esmu" ar sirdi. Sevis salīdzināšana ar citiem ir drošs ceļš uz neapmierinātību un vilšanos. Salīdzini sevi tikai ar sevi- to, kāda tu biji iepriekš. Lai izdodas!

Baiba* - 2012-01-03 20:41
Pēdējais- mans komentārs :)

Evita_M* - 2012-01-03 21:40
Elīza!
Diemžēl, es arī (jo zinu, ka tā ir vairākiem cilvēkiem) līdz tam nonācu caur negatīvo pieredzi, izejot cauri lielām zaudējuma sāpēm, satiekoties un uzveicot neredzamo ienaidnieku Veģetatīvā distonija.....
Kaut man bija iespēja savu attieksmi pret sevi un savu dzīvi izmainīt jau agrāk. Savas dzīves patieso vērtību, savu patieso ES apzinājos, kad sāku visu no nulles, jo biju pilnīgi sagrauta.
Elīza, Tev ir iespēja mainīt savu attieksmi pret savu dzīvi jau šodien, lai Tevi neapstādina kādi sāpīgi notikumi, atklajot Tavas dzīves patieso vērtību.
Šobrīd esmu laimīga un pateicīga...
Man pieder viss, kas ar mani ir noticis :)
Lai veicas atrast savu ceļu/veidu, kā mainīt savu attieksmi, lai justos brīva un laimīga!

Elīza* - 2012-01-03 22:06
Evita, tur jau tas trakums, ka es saprotu, ka ja es pati neizmainīšu sevi un savua ttieksmi pret dzīvi, tad nāks dzīve palīgā ar sāpīgiem notikumiem un palīdzēs man, ko es, protams, pavisam nevēlos. Ja godīgi, ir bijuši jau brīdinājumi par to :( Man ir tā, ka es visu laiku kaut ko ar sevi ņemos, katru dienu dzīvoju šajā lapā, lasu attiecīgās grāmatas, strādāju ar Reiki, bet pārmaiņas manī notiek ļoti lēni un ļoti maz :( Es nezinu, ko darīt. Esmu ļoti nogurusi no "strādāšanas pie sevis", uznāk brīži, kad gribas uz visu nospļauties un atmest ar roku. Bet tad saņemos un turpinu iet uz priekšu. Es nezinu, ko es daru nepareizi. Trakākais ir tas, ka es saprotu, ka man vairs nav laika kaut ko meklēt, tādu vai šitādu ceļu, saprotu, ka man ir jāmainās tūlīt un tagad, jo pārāk ilgi esmu vilkusi garumā un eksperimentējusi. Starp citu, neesmu staigājusi pa dakteriem, bet domāju, ka man arī ir veģetatīvā distonija...

Ilona* - 2012-01-03 22:40
Elīzai.

Raksta "Centrs sevī 2" Inese ieteica tehniku, kā mēģināt apzināties šo centru sevī. Vakardien mēģināju un sajūtas ir tādas, kā nereālas - tad, kad kaut ko darot Tu pati sev komentē ko dari.

Bet par strādāšanu pie sevis. Man pašai šodien radās jautājums - vai afirmācijas var skaitīt, ja Tev tā joma dzīve ir galīgi nesakārtota. Neatkarīgi no tā, es afirmācijas skaitu jau kādu trešo dienu. Bet šodien es dziļi pa sevī, savās problēmās iedziļinājos un mani pārņēma stress, bailes, kā lai to visu atrisina. Kad pārņem šādas sajūtas, tad palielam nekādi risinātāji mēs vairs neesam. Un attiecīgi pēc sava pieredzes ieteiktu skaitīt, kādas pozitīvās afirmācijas, mantras, jo, lai cik tas būtu skumji, man šķiet, ka mēs paši nespējam izrakt to visu, kas mums zemapziņā ir krājies jau no bērnības. Un ja arī mēs kaut ko atrastu, vēl nav skaidrs, vai un kā mēs ar to tiktu galā.

Kopš skaitu afirmācijas, man ir uzlabojies noskaņojums, darbaspējas, kaut kāds iekšējais garīgais spēks, bet kā es mēģinu izprast savas bailes, tā iestājas totāls spēku izsīkums, bezpalīdzības sajūta. Droši vien, visu pārdomājot, arī tās tiktu atšķetinātas. bet tas varētu prasīt baigo laiku.

Vēl viena atziņa: problēmas Tu nevari atrisināt tajā apziņas līmenī, kādā tās radītas. Un paši, bez šīm afirmācijām, man šķiet ejam pa apli. Citas situācijas, citi cilvēki, rezultāts nemainīgs.

Ilona* - 2012-01-03 22:51
Elīzai. Raksta Centrs sevī 2 komentāros.

Evita_M* - 2012-01-03 23:44
Elīza, es zinu, ka ir izeja!
Labprāt Tevi atbalstīšu, jo pati zinu, cik man svarīgs bija līdzcilvēku atbalsts izmisuma brīžos. Varam draugos.lv sarakstīties! Kad beidzas krīze, tikai tad ir iespējams ķerties pie "tehnikām", ko saka Ilona!

Elīza* - 2012-01-03 23:54
Paldies, Evita, par Tavu piedāvājumu :) Es būtu ļoti priecīga ar Tevi sarakstīties :) Man patiešām ir vajadzīgs atbalsts. Draugiem.lv neesmu, bet varbūt varam caur e-pastu? Iedod, lūdzu, savējo un aizrakstīšu Tev.

Lauma* - 2012-01-04 00:05
Lūdzu, lūdzu, paskatieties uz visām mācībām ar kritisku aci. Nevis tāpēc, ka tās būtu sliktas, bet - VAI TĀS IR MAN????? Krīzes situācijā "centra meklēšana sevī" nepalīdzēs, bet radīs tikai lielāku apjukumu. Šastrutojušu zobu mēs pašas sev nesalabosim, ļoti sasāpējušu dvēseli arī reizēm ir gandrīz neiespējami mums pašiem savest kārtībā. Ir arī baznīca, mācītāji, psihologi, psihoterapeiti utt. u.c. pie kā vēršas pēc palīdzības un kuri var palīdzēt. Medikamentus es pat nepieminu, tiem es savu dvēseli savā krīzes situācijā neuzticēju.

Evita_M* - 2012-01-04 00:06
evita.maurmane@gmail.com

Elīza* - 2012-01-04 00:12
Paldies, Evita, jau aizrakstīju Tev.

dainarozenberga* - 2012-01-04 00:23
Lauma, es esmu krīzes situācija sajutusi, ko nozīme centrs sevī! Pavisam nesen vienu dienu man tik ļoti sāpēja vēders, ka gandrīz noģību. Tajā mirklī, nekrītot upura lomā uzdevu sev jautājumu - kāpēc tā notiek! Cilājot iemeslus un saprotot, kas varētu būt tas, kas raisa vēdera sāpes - es atradu atbildi uz savu jautājumu! Meitenes tieciet, vai nē, bet manas sāpes no tā brīža sāka atlaisties! Es biju mēma, laimīga un pateicīga - ka mirklī, kad varēju iekrist upura lomā, sākt sevi žēlot, es atradu atbastu sevī un pie Dieva! Ja neesam jau iekritušas Tamaz viszemākajā enerģijā - ticu, ka atbildes un spēku sevī varam gūt pašas!

Esmu sajūsmā par Evitas rakstiņu un to cik jauka diskusija te veidojas! :)

Inese* - 2012-01-04 02:24
Paldies Evitai par rakstiņu. Esmu izgājusi šo pieredzi un varu piekrist katram vārdam, ka jā - tas viss notiek tieši tā :)
Kad iemīlam sevi, tad kļūstam un izskatāmies pa 10 gadiem jaunākas, kad esam nelaimīgas, tad spējam izskatīties par vēl daudz vecākas kā esam. Precīzi.

Un vel paldies par Ilonas un Elīzas sarunu, kurā izskanēja viena fantastiska doma - ja mēs mēģinam apziņas līmenī izanalizēt savas bailes, savu negāciju, savas problēmas utt. tad pazaudējam ļoti daudz spēka un iestiegam arvien dziļāk tajā visā iekšā. Tad mēs ejam it kā pa riņķi - jo sliktāka enerģētika un jo dziļāk tos dubļus gribam rakt, jo šmucīgāk viss paliek un dzīve kļūst arvien grūtāka.
Savukārt, ja ejam caur laimes terapiju ar afirmācijām, ar pieņemšanu, ar piedošanu, ar pateicību un mīlestību, tad mūsos spēki rodas klāt. Un paiet laiks un mēs paši ( ne no kurienes) pēkšņi protam saskatīt likumsakarības un izprotam baiļu un negāciju cēloņus.

Ilona* - 2012-01-04 03:03
Inese - par to piedošanu. Atsaucoties tieši uz piedošanas praksi, man radās tā sajūta, ka labāk skaitīt afirmācijas nevis ļoti pētīt savas problēmas. Es vēlējos ar piedošanu atbrīvot savas sajūtas par būtībā lielām problēmām, tad arī man iestājās tas bezspēks. Tad diezgan steidzīgi ķēros pie savām sarakstītajām afirmācijām, lai vienkārši nepazaudētu, iespējams, ļoti vērtīgu dienu. Jo, ja tu sāc piedod sev par problēmām, situācijām, kuras esi radījis, bet neesi atrisinājis, kaut kādā mērā to problēma paņem Tavu spēku - to, ko Tu reāli varētu izmantot risināšanai. Citiem droši vien ir savādāk, tāda ir mana pieredze, Ja nebūtu es pāris dienas nopietni skaitījusi afirmācijas, tad pēdējās divas dienas būtu tikpat pesimistiskas kā iepriekšējie divi mēneši. Piedod vajag, bet tas ir ļoti uzmanīgi veicams process. It īpaši, ja ir tendence uz depresiju, nomāktību.

Ilona* - 2012-01-04 03:05
Vispār vārds pesimistisks nav īsti vietā. Jo ar piedošanu daudz jauna esmu uzzinājusi, bet nu sajūta ir tāda, tāda.... man vienreiz viens cilvēks teica tā, sajūta, kā Tev laukakmens būtu uz pleciem jānes... tā arī apmēram ir.. Ilgstoši to ir grūti izturēt.

Lauma* - 2012-01-04 03:09
Daina - es nebūt neapšaubu, ka ir dažādi veidi kā sākt dzīvot kvalitatīvāk. Taču patiesas krīzes apstākļos ļoti bieži vajag palīdzību no malas, kaut vai tikai atbalstu, uzklausīšanu. Un to, diemžēl, "darbs ar sevi" nespēj nodrošināt. "Darbs ar sevi" ir nākošais solis, kad nav vairs krīze, panika, instinktīva reakcija, kad sāc apzināties, ka vari pati sev palīdzēt. Neapvainojies, bet "sāpēja vēders" nav krīzes situācija. Tā ir tad, kad nezini kā dzīvot tālāk un vai vispār ir spēks to izdarīt.

Evita_M* - 2012-01-04 03:21
Daina un Lauma runā par pilnīgi atšķirīgām lietām!
Piemēra, šobrīd sēžu savā dežūrā Bernu slimnīcas Vecāku mājā, kādai mamma šodien nomira bērniņš...... kā man pirms nepilniem diviem gadiem mans Rainerītis - mazs cilvēciņš.... Un ko man šobrīd viņai teikt? Meklē centru sevī? Nē! ....



dainarozenberga* - 2012-01-04 03:58
Meitenes, es taču visu šo saprotu. Dzīvoju savu dzīvi, kurā ir bijuši ļoti daudz un dažādi pārbaudījumi, kuri arī mani ir norūdījuši. Tāpēc minēju vārdu - Tamaz - zemākā enerģija - tā ir bezcerības enerģija - kurā esam brīdī, kad dzīvē piedzīvojam smagus zaudējumus. Tajā mirklī, protams, ka nepalīdz citu teiktais - meklē centru sevī, protams, no sirds to saprotu un zinu kā tas ir! Tādos mirkļos pavisam noteikti jāmeklē palīdzība no malas, ja pats nevar ieraudzīt gaišu maliņu...

Un jā, es runāju par ikdienišķākiem pārbaudījumiem un mums katram vārds krīze izsaka pilnīgi ko citu... Cienu savu dzīves pieredzi un cienu ikviena cita dzīves pieredzi un mācībstundas!

Inese* - 2012-01-04 04:03
Evita-
varu tikai apbrīnot Tevi par darbu, ko veic, un visu cieņu Tev par pieredzi, ko esi izgājusi.
Šķiet, ka tas ir viens no grūtākajiem dzīves pārbaudījumiem.
Tev ir ļoti stipra un īpaša dvēsele.


Ilonai-
es Tev ļoti piekrītu par afirmācijām un par enerģētikas sakārtošanu.
Bet runājot par piedošanu, mana pieredze ir tāda, ka brīdī kad iesāku savu laimes terapiju un soli pa solim kļuvu pati laimīga, tad piedošana nāca pati par sevi.
Piedot ir grūti tieši tik ilgi, kamēr mūs plosa aizvainojums uz cilvēkiem, dzīvi vai Dievu.
Tiklīdz spējam pieņemt notikušo un sajusties laimīgi un pateicīgi tā piedošana atnāk pati pa sevi.

Protams, to ir ļoti grūti izdarīt situācijā, kuru pieminēja Evita. Ir dabiski, ka lielos zaudējumos mēs vienkārši izdzīvojam sāpes. Starp citu, tieši ar centru sevī, jo sāp jau personīgais zaudējums.
Un šis ir gandrīz vai vienīgais gadījums, kad šo centru sevī nevajag. Te būtu jāiet vēl tālāk un jādabū centrs dievišķajā.
Atceros, kad man nomira vīrs, tad vienīgais veids kā man palikt dzīvai, bija pilnīgs kontakts ar Dievu.
Manuprāt tik vieda un dievišķa kā toreiz, es neesmu bijusi nekad. Tā ir gandrīz pilnīga atrautība no pasaulīgā un viss uzsvars dievišķajā.
Un tik un tā cilvēciskās sēras iet pilnus 2 gadus. paātrināt to gandrīz vai nevar.
Reiz klausījos Pēteri Kļavu, kurš teica, ka vienīgais veids kā ar šādu situāciju samierināties un to pieņemt, ir sākt izprast Visuma kārtību un saprast nemirstību.
Man viņam jāpiekrīt.

ILZE* - 2012-01-04 05:08
Man šķiet, ka mēs katra varam dalīties tikai ar savu pieredzi, jo katram savs ceļš ejams un savas atbildes meklējamas. Arī man dzīvē bijuši periodi, kad tikai ar citu atbalstu esmu nākusi tuvāk sev, lai cik jocīgi tas arī neizklausītos. Šobrīd esmu sevi sakārtojusi, un pati varu rast centru sevī. Man ļoti palīdz jogas nodarbības, esmu arī gājusi uz psihoterapiju un ticu tās spēkam, jo man tā ir ļoti palīdzējusi.
Arī es savā dzīvē esmu piedzīvojusi smaga zaudējuma sāpes, un tāpat kā Inese pirmais ko meklēju bija kontakts ar Dievu.