Centrs ir sevī


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Vakar uzrakstīju rakstiņu par numeroloģiju un tas man pašai izsauca pārdomas cik daudz es pati ietekmējos no labvēlīgiem vai nelabvēlīgiem apstākļiem, skaitļiem, prognozēm un cik paļaujos pati uz saviem spēkiem. Un nonācu pie ļoti konkrēta secinājuma, kas pa lielam skan tā: - ja sevī šaubos vai neesmu pārliecināta, tad patiešām ļoti skatos visās zīmēs un vaktēju ko man tās teiks. Vai skaitļu summa sakritīs. Vai astroloģiskā prognoze būs labvēlīga. Vai sabiedriskā doma, tirgus ekonomika, tuvinieku noskaņa utt. vai tas viss sakrīt ar to, ko gribu sasniegt.

Un tagad, atskatoties uz savu dzīvi, varu teikt, ka uz šo apstākļu izpēti īstenībā patērējas ļoti daudz spēka.

Šobrīd, kad mana dzīves līnija man pašai ir tik ļoti skaidra, es vairs ārējam fonam tik lielu nozīmi nepievēršu. Ko tas dod? Tas dod to, ka visi spēki (jeb enerģijas plūsma) koncentrējas konkrētam mērķim un tagad šos mērķus sasniegt ir daudz vieglāk. Es vairs nepatērēju laiku un uzmanību tam, lai skaitļotu vai man veiksies vai nē. Es vienkārši ļoti paļaujos uz Dievu un uz savu iekšējo sajūtu - ja jūtu, ka man tas ir jādara, tad es to daru, neatkarīgi no prognozēm. Ja jūtu, ka pietrūkst spēka, tad vienkārši nedaru. Šobrīd es vairs neskatos prognozēs. Šobrīd skatos sevī, nevis apstākļos vai sakritībās.

Piemēram, Pavasara studiju radīju laikā, kad bija visdziļākā krīze un man ļoti daudz cilvēku teica – ka ir jau viss labs un vajadzīgs, ko tu dari, bet.... nu nav īstā laikā. Cilvēki nenāks uz taviem semināriem un nepirks tavu grāmatu, jo ir citas rūpes, nav naudas utt.

Un es skaidri zināju, ka nāks un pirks. Kāpēc?

Tāpēc, ka es darīju no sirds. Tāpēc, ka man bija Dieva atbalsts. Tādēļ, ka man bija šī iekšējā sajūta.

Bet ir man arī citi piemēri – reiz mēs ar draudzeni uztaisījām Spa salonu. Es toreiz par visu šaubījos un pa vairākām reizēm gribēju visu pamest un nedarīt.  Un toreiz es meklēju atbalstu šais ārējos apspirinājumos - mums bija aprēķināts viss – īstā astroloģiskā prognoze, kad atvērt firmu. Īstais datums, kad atvērt pašu salonu. Viss bija salikts ar pareiziem simboliem un pareizos virzienos, saskaņā ar viedajām zināšanām (gan mūsu pašu, gan fenšui, gan zintnieču noteiktie utt.) Un viss patiešām bija ļoti skaisti. Meistari profesionāli, telpas brīnišķīgas, veiksmes datumi, laiki un skaitļi ievēroti... bet... ar to ir par maz. Salons tai vietā noturējās gadu.

Un tagad, izanalizējot kaut tikai šīs divas savas pieredzes (bet īstenībā ir daudz vairāk), man ir pilnīgi skaidrs, ka svarīgākais ir iekšēja ticība un mīlestība, paļāvība uz Dievu un vēlme ar savu darbu darīt pasauli labāku. Un ja Tevī tas ir, tad nekādi veiksmes vai neveiksmes cipari nav jārēķina. Tu intuitīvi visu vienkārši darīsi pareizi.

Piemēram, man šobrīd nav ne jausmas vai es savu grāmatu radīju „īstajā laikā” un pēc pareizās prognozes. Bet acīmredzot, ka jā.

Un tieši tāpat ir par manu darbošanos Pavasara studijā. Nu...nerēķināju es kad to izveidot. Es vienkārši darīju.

Tieši tāpat kā nerēķināju kad iemīlēties vai kad sākt dzīvot kopā ar vīru, kad sākt vai beigt rakstīt grāmatas, kad izdot, kad radīt kādu jaunu programmu, vai izsludināt grupu. Es vienkārši to visu daru saskaņā ar savu un Dabas enerģētiku, saskaņā ar Dieva un Visuma likumiem.

Novēlu Tev, lai pētot labvēlīgos apstākļus un īstās zīmes, Tu spēj saglabāt centru un atbalsta punktu sevī. Lai ticība un mīlestība sevī, Tev dod spēju vienmēr visu darīt ar Dieva svētību.

Novēlu Tev mīlestību un veiksmi.

Inese

Komentāri (32)  |  2011-12-29 18:13  |  Skatīts: 7079x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
rudzupuķe* - 2011-12-29 18:24
paldies!

Dzintra* - 2011-12-29 18:38
Viss notiek īstajā laikā,kad tam esam gatavi...un dzīve ir kā pakāpieni,kurus ejam pa vienam uz augšu,ja vajag atkrītam atpakaļ.Nevar pārlekt dzīves pakāpienus vairākus vienā reizē,ja to saprot un pieņem tad ir tā ticība sev,Dievam un viss sakārtojas īstajā laikā.

Baiba* - 2011-12-29 18:39
Es piekrītu un arī nekad nesekoju "pareizajiem" datumiem un horoskopus arī nelasu, jo nevēlos ietekmēties no iespējamas "bremzējošas" informācijas. Man patīk simboli (piemēram, enģelīši, sveces utml), kas manī var izraisīt prieka vai uzticēšanās izjūtu, bet cenšos arī tiem pārāk nepieķerties. Skaitļošanu, īsto datumu rēķināšanu, gredzena diegā karināšanu, lai uzzinātu atbildi, uztveru vairāk ar humoru. Paļaujos uz Dievu un savu sirdi. Uzskatu, ka visas atbildes jau ir mūsu sirdī vai varam tās uztvert no kopējā informācijas lauka. Vajag tikai ieklausīties, ticēt un paļauties! Uzskatu, ka drīzāk būtu jātrenē pašapziņa un intuīcija, mazāku nozīmi piešķirot pareizajai dienai un datumam.
Paldies par rakstu!
Starp citu, vēlos padalīties- šodien pabeidzu lasīt ļoti jauko bioenerģētikas pasniedzēja Andžeja Reitera grāmatu "īstā bagātība". Daudzas atziņas sakrīt ar tām, ko mēs šeit pārrunājam, nu tikai no tāda vīrišķīga skatu punkta. Varu ieteikt!

dainarozenberga* - 2011-12-29 18:47
Es Inesīt, pilnīgi piekrītu. :) Dzīvoju ar sirdi, ne ar prātu. Vienmēr esmu tikai garāmejot uzmetusi aci kādam astroloģiskam vai numeroloģiskam faktam, ja tas, ko man sola, man patīk, es papriecajos un pieņemu, ja nē, nekādi nesaspringstu un ar Mīlestību sirdī izdzīvoju katru savu dienu! :)
Viss, kas ar mani šogad ir noticis ir bijis tikai un vienīgi paļaujoties uz Dievu un ticot savai intuīcijai! :) Ir kaifīgi būt savas dzīves autoram! :)

Elīza* - 2011-12-29 18:54
Tieši šorīt domāju par to, ka "centrs ir sevī" :) Pagaidām man ir tikai tāda apjausma, ko tas nozīmē. Inesīt, varbūt Tu vari vairāk uzrakstīt kaut vai tepat komentāros par "centru sevī". Kā ir, kad tas centrs ir sevī un kā ir, kad nav. Kā salīdzinājumu. Lai var pēc kaut kā saprast, cik ļoti ir centrs sevī vai nav. Un kā "nocentrēties" sevī :) Paldies, mīļā, jau iepriekš! :)

Baiba* - 2011-12-29 19:06
Vēl gribu piebilst, kā man teica kādreiz kāds cilvēks- katram no mums iespējami vairāki varianti, kā veidosies nākotne. Zīlniece redz tikai vienu no tiem. Uzzinot to, mēs sevi it kā programmējam uz noteikto variantu un tas arī notiek. Un varbūt citus sev labvēlīgākos variantus pat palaižam garām. Kā arī zīlnieces padoma meklēšana ir it kā savas atbildības par savu izvēli pārlikšana uz cita pleciem.
Man reiz bija draudzene, kas ļoti vēlējās iepazīties ar foršu puisi, savu īsto. Nu gāja pie zīlnieces, pat vairākām. Zīlniece arī izzīlēja puisi tuvākajā laikā- pievilcīgu tumšmati (šķiet, zīlniecēm ir spēja saskatīt vēlmju ķermeni :) ). Draudzene nerimsoši katrā svešiniekā vai darba kolēģī meklēja apsolīto- varbūt šis ir mans īstais? Bet varbūt šis? Nu vismaz gada laikā apsolīto tā arī nesastapa, pēc ilgāka laika iesāka un pabeidza neveiksmīgas attiecības...

Jannat* - 2011-12-29 19:47
Es ari uz naakotnes ziileesanu neeju ne tuvu - negribas lai ieprogrammee.. un galu galaa, ja cilveeks pats savas dziives noteiceejs, tad dziivi var pagriezt sev par labu kaa veelaas! Bet simbolinjiem , ko ar domu likusi esmu - ir vienkaarsi ticiiba, ka tas man paliidzees noskanjoties uz noteiktaa meerka sasniegsanu/ Man skiet, ka simboliem, skaitljiem, religijaam, ziileesanaam utt ir jaakalpo cilveekam, nevis otraadi. Vienkaarsi kaa par paliigu attieciigajos briizos savaa dziives celjaaa :))))
Par centru sevii - arii gribeetu pievienoties Eliizai uzzinaat dziljaak - vai ar izteeli, izdomu var izteeloties savu centru , kaa teikt meditaacijaa?


Silva* - 2011-12-29 21:14
Paldies par šo rakstiņu! Es arī aizraujos ar horoskopiem un dažādu zīmju pētīšanu, it kā cerot, ka man kāds no malas pateiks priekšā pareizāko rīcību. Un Tev taisnība, tas tāpēc - ka šobrīd netieku skaidrībā par sevi un to ko īsti vēlos, šaubos par pareizo ceļu. Jau kādu laiku bija sajūta, ka lai gan "foršie" horoskopi ir iedvesmojoši, tomēr kaut kas līdz galam nav tā kā vajag. Tomēr nebiju īsti pie šīs domas piestrādājusi un tagad lasot Tavu rakstiņu saprotu, ka Tu precīzi esi trāpījusi naglai uz galvas. Šī būs viena no lietām ko noteikti ierakstu jaunā gada apņemšanos sarakstā - vairāk ieklausīties sevī un apzināti neļaut sev ietekmēties no dažādām prognozēm no malas (pat ja tos pašus horoskopus tiešām ir rakstījis profesionāls astrologs - tā taču ir tikai šī cilvēka subjektīvā interpretācija) Laimīgu jauno gadu, Inesīt! :)

Sarmite* - 2011-12-30 04:00
Beidzot kaut kas sakarigs ir uzrakstits.

Alise* - 2011-12-30 14:35
Nu, Sarmīt, manuprāt, Inese diezgan daudz ko sakarīgu ir rakstījusi... Bet nu - par gaumi un garšu nestrīdās, tāds tas teiciens bija, vai ne? :)
Lai veicas!

Brigita* - 2011-12-30 14:43
Sarmīte, katram cilvēkam vienmēr ir dota brīva izvēle - arī lasīt vai nelasīt šeit iepriekš rakstīto - Tu vari droši nelasīt:) Mūsdienās netā ir miljoniem citu lapu, kur Tu vari noteikti atrast ko Tavuprāt daudz sakarīgāku:)
No sirds vēlu, Lai Tev veicas meklējumos:)

xxx* - 2011-12-30 17:25
Nu jūs dodad meitenes, kur jūsu mīlestība , pieņemšana, tā ir tikai vārdos????? Tā ir tikai pret cilvēkiem, kas runā jums līdzīgā valodā. Vai tā nav pārlieka pieķeršanās labajam, pozitīvam ignorējot realitāti.
Cilvēks izlasa rakstu, kas ir viņam pieņemams, izsakās tieši kā viņš izjūt , bet jūs uzreiz ham ham ....

Ilona* - 2011-12-30 18:19
Raksts labs, priekš manis tieši desmitniekā. Domāju, Ineses aprakstītās izjūtas izprot līdz kaulam tie, kuri to ir piedzīvojuši vai piedzīvo patlaban.

Kāpēc kādu kāds raksts varētu neuzrunāt? Ļoti vienkārši - tā tēma Tev nav aktuāla, man gribētos teikt, ka tās sajūtas dzīvē nav izbaudītas. Tieši tāpat kā lasot Siņeļņikovu, Lūli Vīlmu - Tu lasi un domā, par ko viņi tur runā???!! Un kaut kad Tu saproti, par ko bija runa. Tev it kā atveras acis.. Man to gribētos saukt par citādu dzīves redzējumu. Bet tas var nenotikt vienā dienā, tas var prasīt vairākus gadus.

Tāpat kā mani savulaik uzjautrināja atrasta afirmācija: es mīlu naudu. Likās smieklīga, bet nu nodomāju, ka paskaitīšu. Man pietika ar vienu dienu, lai saprastu, ka es līdz šim nekad neesmu naudu mīlējusi, cienījusi. Tu cieni, rūpējies, mazliet palutini, gādā par to, ko mīli, un tanī pat laikā esi gatava laist vaļā, kad vēlas doties prom un par to nedusmoties. Tu cieni tā, kuru mīli, izvēli. Tu neesi greizsirdīga. Es neticēju, bet noriskēju un kaut kādā mērā man šorīt uzausa gaisma.
Mēs esam kā sīpoli, kur gandrīz katru reizi, birdinot asaras, jāloba nost pa kārtai pa kārtai. Un ar katru reizi mēs piekļūstam tuvāk tam kodolam. Un tā katra kārta prasa no mums ne tikai milzīgu garīgu, bet arī fizisku spēku. Cik nu tālu katrs esam nolobījuši, tādas arī atbildes meklējam.

Katram rakstam savs lasītājs, savs dzīves posms.

Baiba* - 2011-12-30 19:04
xxx* - es jūtos līdzīgi, kad lasu šādus komentārus par kādu, kas "ne tā" izteicies. Un nav jau runa par to, ka es piekristu Sarmītei, bet sanāk, ka meitenes atbild uz uzbraucienu ar uzbraucienu.

Brigita* - 2011-12-30 19:36
Zīmīgi, ka šāda diskusija izvērtās tieši pie šī raksta! Mums katrai ir savs viedoklis un katrai ir tiesības uz to. Tieši ar to esam tik dažādas un unikālas. Ja to teiktu konkrēti par mani, es to pieņemtu kā zīmi tam, ka man ir kas jāpārdomā.
Tomēr šoreiz tas skar cilvēku, kurš man ir ļoti daudz devis un ir atvēris man savu dvēseli, caur ko esmu ļoti daudz ieguvusi. Ja es neziteiktu savu viedokli, tas būtu pretrunā ar manu sirdsapziņu. Un nekā personīga šeit nav:) Es patiešām no sirds vēlu Sarmītei veiksmi meklējumos!

Inese* - 2011-12-30 19:36
Agresija izraisa agresiju.
Kašķis izraisa kašķi.

Sarmītes komentāra zemtekstā ir šīs vibrācijas. Mēs taču zinām to kopš pavasara ;) Tagad nu atliek vien mums pašām sevi pārbaudīt - vai mūs tas ietekmē vai nē.
Ja esam pilnas mīlestības un esam gatavas vai nu nereaģēt vai transformēt - viss ok. Tad kopsummā radām pozitīvu enerģiju pasaulē.
Ja "uzķeramies" un aizejem kašķa virzienā (Kaut vai tikai iekšēji. Kaut vai tikai padomājam vai arī sajūtamies slikti), tad tas liecina, ka neesam vēl gatavas šādiem komentāriem mūsu mājas lapā.
Tā ir mūsu mīlestības pārbaude, kas gluži kā lakmusa papīriņš uzrāda cik daudz esam augušas :))

Ilona* - 2011-12-30 19:53
Vairāki cilvēki Sarmītes tekstu uztver kā uzbraucienu. Nemelošu, kad izlasīju, nodomāju, ka nu būs interesanti.

Visas situācijas mūsu dzīvē mums ko māca. Arī šī.

Jautājums Inesei: kāpēc mēs vispār tādam komentāram pievēršam uzmanību? Cilvēks neprasa padomu, palīdzību. Kāpēc tas izraisa diskusiju, attiecīgi paņem mūsu enerģiju? Klasiska ikdienas situācija, tāpēc, manuprāt, ļoti svarīga.



ilona* - 2011-12-30 19:54
Paldies, par vēlu uzdevumu jautājumu.

Brigita* - 2011-12-30 20:24
Jā, mani tas ietekmēja....vēl ir kur augt:)
tomēr man paliek neskaidra viena lieta - pieņemsim, ka situācija ir pavisam cita, daudz asāka - piemēram kāds aizskar manu bērnu vai citu ļoti tuvu cilvēku - ir dabiska reakcija, ka aizstāvu tuvāko, pat tad, ja pieņemu , ka tas cilvēks kurš to dara iet savas mācības dzīvē, es nevaru palikt vienaldzīga. Kā tad sanāk? Vai, lai nevairotu agresiju, klusēt un ļaut visam ritēt savu gaitu?
Atbilde noteikti ir mīlestība, tikai tā jau laikam augstākā pilotāža:)

Inese* - 2011-12-30 20:45
Vienmēr ir jāizvērtē katra konkrētā situācija atsevišķi. Ja, Brigitiņ, Tavam bērnam kāds dara briesmas (vienalga fiziskas vai psiholoģiskās traumas), tad Tu kā mamma, protams, metīsies pa vidu un šo procesu pārtrauksi.
Bet ir jau jāsaprot arī to, ka no visa mēs savus bērnus pasargāt nevarēsim un ja tiešas briesmas vai traumas nedraud, tad varam ļaut viņam pašam iziet šai situācijai cauri un gīt savu pieredzi.

Vienmēr jāskatās ir augstākā plānā - vai kopskatā un ilgtermiņā svārstiņš griežas par vai pret.
Ja ir īslaicīgi sāpīgi, bet iegūtu zelta atziņa uz mūžu, tad šīs sāpes ir pat pozitīvas.
Ja šo īso sāpju dēļ ir aizvainojums un slēptā agresija uz mūžu - tad tas ir graujoši un nav attaisnojami.
Tad tas reiz būs jāastrādā.

Mums ir jāiemācās skatīties uz situācijām "no augšas".

xxx* - 2011-12-30 21:01
Fiziskajā plānā reaģēt, bet iekšēji saglabāt mīlestību, nenosodīt otru, jo augstākajos plānos mēs esam vienoti, tur nav nekā no dusmām , azvainojumiem, tikai mīlestība.
Praktiski tas izskatītos apmēram tā, tevi iedunkā, tu aizstāvies, bet iekšēji nedusmojies, saproti ka tā ir Dievišķā griba, ka abi jūs šeit uz zemes iegūstat piueredzi, iepazīstat sevi mīlestībā caur fizisko izpausmi.
Man tā uzreiz nesanāk dzīvē, parādās gan aizvainojums, gan dusmas, bet šobrīd es vismaz ātrāk viņas uztveru un laboju nevis uzkrāju sevī

Inese* - 2011-12-30 21:06
Jā, tas ir tā kā bokseri, kas ringā cīnās, bet dzīvē viens otram var būt pat draugi.
Va kāda cita sporta veida pārstāvji.
Dara visu, kas jadara, bet nav iekšējas dusmas uz agresijas.

Brigita* - 2011-12-30 21:12
Vakar pabeidzu lasīt Ņūrona "Dvēeļu ceļojums". Man šī grāmata ļoti ja tā var izteikties "restartēja" vai salika pa plauktiņiem to, kādēļ mēs dzīvojam uz zemes. Un tas par ko Jūs runājat - Inese un xxx - man tagad ir pilnīgi skaidrs. Atliek to visu aptvert un apgūt savas mācības "skatoties no augšas":) Šāda atklāsme mani patiešām dara laimīgu un piešķir dzīvei patiesu jēgu!

Baiba* - 2011-12-30 22:30
Ļoti iedvesmojoša un izskaidrojoša diskusija izvērtās, man patīk! Man arī šķiet, ka ir svarīgi, kādas emocijas vai jūtas pavada, nu šai gadījumā Sarmītei, izteikto komentāru (tas, protams, attiecas uz jebkuru sacīto otram). Jāskatās, vai sacīto pavada dusmas, aizkaitinājums vai neiecietība vai mīlestība, viss kārtībā! Arī vecākiem citreiz jāpasaka stingrāks vārds vai tiešām jāļauj bērnam piedzīvot pašam kādu varbūt ne tik patīkamu pieredzi, svarīgi, kāds ir mūsu darbības motīvs.

Inese* - 2011-12-30 22:47
jā - tieši motīvs, jeb citiem vārdiem enerģētika, ir tas uz ko mēs reaģējam.
Vārdi var būt visnekaitīkāgie, bet ja enerģija ir graujoša- mēs to sajutīsim.
Un tieši tāpat ir otrādi - kad baram bērnus vai skaļākā tonī ko pasakam, argumentējot par savu viedoklis, ja tai brīdī esam pilni mīlestības, tad nekā graujoša tajā nav.
Viss atkarīgs no 'mūsu enerģētikas un mīlestības daudzuma mūsos.



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ