sadaļa: BĒRNI UN VECĀKI
autors: INESE PRISJOLKOVA
Ja jau mēs vienā citā diskusijā runājam par to kā audzināt vīrišķīgus dēlus, tad nu varam parunāt par sievišķīgām meitenēm.
Pirmkārt ir vērts atcerēties, ka mēs ar savām mammām un meitām esam uz visu mūžu saistītas ar neredzamu dvēseles diegu un ļoti daudz no sievišķajām gudrībām pārņemam dvēseles līmenī. Un pārējo mēs saņemam un nododam audzināšanas rezultātā. Un arī no tā ļoti liela daļa notiek zemapziņas līmenī.
Tātad arī šajā gadījumā vislabākais, ko savām meitām vai audžu meitām varam dot, ir būt pašām sievišķīgām un izturēties sievišķīgi, lai meitas redzētu mūsu uzvedību ikdienā un situācijās kopā ar tēti, ar vīrieti, ar vīriešiem. Lai viņa redz, ka mamma ik pa laikam gūst stiprumu no tēta. Ka mamma šad tad pasēž tētim klēpī un stāsta kā viņai gājis. Ka sieviete ir trausla, mīļa un bieži balstās uz savu vīrieti. Ka vīrietis to pieņem un caur to kļūst stiprāks.
Savukārt tētim (vai mammas draugam vai vīram) vajadzētu iemācīties izprast cik būtiski ir uzklausīt savu meitu vai audžu meitu par visu, kas viņai svarīgs. Lai viņš interesējas, kas notiek viņas dzīvē. Sievietēm jau kopš bērnības ir jāiemācās saņemt emocionālo drošību no vīrieša (un tētis bērnībā ir vistuvākais un svarīgākais vīrietis), tā pierodot uztvert viņu kā aizvēju, kā patvērumu. Ja meitenīte bērnībā būs iemācījusies sajust savu drošību pie tēva, viņai pēc tam dzīvē būs vieglāk izveidot emocionāli ciešas attiecības ar savu vīrieti, ar savu vīru. Savukārt, ja meitas vienmēr būs drošību meklējušas pie mammas, tad vēlāk pieaugušā vecumā būs tāpat. Un tad katru reizi, kad vajadzēs padomu vai stipro plecu, sieviete zvanīs savai mammai un nevis uzticēsies savam vīram. Vīrietis ātri to sajutīs un līdz ar to pieradīs, ka viņam nav atbildības par to kā viņa sieviete jūtas, būs it kā izstumtais, jo sieva vairāk uzticas mammai vai draudzenei.
Mums jāiemāca savām meitām kā uzticēties tētim.
Bet lai to izdarītu, mums pašām tā būtu jādzīvo un tā jādara.
Otra svarīga lieta, kas savukārt saistīta ir ar vīrieti (meitas tēti vai mammas draugu vai vīru), ir palīdzēt vīram saprast, ka meitām ir ļoti daudz sievišķīgu nodarbju, kuras ir jāciena. Meitenēm ir nepieciešamība socializēties, meitenēm ir nepieciešamība pēc dažādiem tērpiem un tēliem. Piemēram, ja dēliem visticamāk, ka nepatiks staigāt pa veikaliem un pielaikot drēbes, tad meitām tas ir pilnīgi dabiski, pat tad, ja neko šai reizē nepirksim. Zinu, ka vīriešus šad tad tas kaitina, bet te nu ir jāpastāsta, ka tas ir tādēļ, ka sievietei jau kopš mazotnes ir nepieciešamība iejusties dažādos tēlos. Tai skaitā pielaikot drēbes. Tai skaitā drēbes no mammas skapja. (Mēs taču visas esam to darījušas). Vīrietis var nesaprast, jo viņam pašam to nevajag.
Vīrietim ir jāzina par sievietes (tai skaitā meitas) emocionālajām vajadzībām. Par vēlmi nopirkt meiteņu vai sieviešu žurnālus, par vēlmi pirkt vai darināt krellītes, auskariņus, rokassprādzītes. Par vēlmi pucēties un rotāties.
Un vēl vīrietim ir jāsaprot sievietes vajadzība atbrīvoties no liekām emocijām. Ir pilnīgi normāli, ka meitas biežāk kā dēli apraudāsies, niķosies, izrādīs savas kaprīzes. Sievietei nepārtraukti pārpildās emocionālais trauks un tādēļ mums ir nepieciešams vīrieša atbalsts, loģika, lēmums, padoms, bet pats svarīgākais – tā sajūta, ka mēs drīkstam būt sievišķīgas un tas nav nekas slikts.
Un protams, ka mums savām meitām ir jāiemāca rūpēšanās un kārtība un tīrība. Jāiemāca tas, ka „pavardu” siltu uztur sieviete, mājīgumu ģimenē rada sieviete, skaistumu un mīļumu attiecībās rada sieviete. Mums ir jāiemāca meitām kā situāciju pieņemt un iegriezt pozitīvā virzienā nevis ar spēku, bet ar mīlestību.
Un atkal – lai to iemācītu, mums pašām tas ir jāiemācās, jāievieš savā dzīve un tad jau nebūs grūti to nodot tālāk nākamajām paaudzēm.
Pats galvenais – iemāci savai meitai ne tik daudz būt pareizai saskaņā ar stereotipiem, bet gan laimīgai, saskaņā ar dievišķo mīlestību un sievišķo enerģiju.
Lai mūsu ģimenēs aug vīrišķīgi dēli un sievišķīgas meitas! Un lai viņus audzina dievišķi gudri vecāki!
Ar mīlestību,
Inese
