Vīrišķīgi dēli


Komentārs:


sadaļa: BĒRNI UN VECĀKI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Esam iesākušas runāt par vīrišķību un sievišķību un nu esmu saņēmusi jaunu ieteikumu, jeb tēmas pavērsienu:

„....Lasot vienu no Taviem rakstiem, mani uzrunāja Tevis teiktais, ka sievišķīgas sievietes izaudzina vīrišķīgus dēlus.
Vēlētos Tev ieteikt sagatavot īpašu rakstu par šo tēmu, jo ir daudz sieviešu, kas vienas audzina dēlus. Arī es pagaidām esmu tādā situācijā, un ļoti labi saprotu tēva nozīmi dēla audzināšanā. Bet, kamēr neesmu sastapusi to Īsto Mīlestību, man (domāju, ka arī daudzas citas sievietes būtu pateicīgas) nākas audzināt savu 5 gadīgo dēlu tā, kā šobrīd uzskatu par pareizu. Manuprāt, Tev noteikti būtu ko teikt par šo tēmu...”

Ja sieviete ir sievišķīga viņa pat speciāli nedomā kā tagad audzināt dēļu par vīrišķīgu vīrieti. Ar dēliem ir tieši tāpat kā ar vīriem un ar vīriešiem vispār – tiklīdz mēs sākam izturēties sievišķīgi, tā viņi momentā sāk izturēties vīrišķīgi. Un starp citu, tieši bērni ir tie, kas vislabāk reaģē, jo viņiem nav gadiem iesērējuši priekšstati un vecie paradumi, kas viņus velk atpakaļ.

Vīrietis ir līderis un lēmumu pieņēmējs. Lai vīrietis saņemtu enerģiju no Visuma, viņam ir vajadzība uzņemties atbildību, kontrolēt, pārraudzīt, plānot, izdomāt stratēģiju un veikt atbilstošu darbību. Ja mēs viņiem šo visu atņemam, jo izdomājam pašas, izplānojam pašas, kontrolējam pa&ˇas, pasakām priekšā visu kā viņam būtu jādara un sagaidām tikai to, lai viņš paklausītu un izdarītu, tas vīrieti (vienalga dēlu vai vīru) it kā ieliek pakārtotā pozīcijā pret sievieti. Sanāk tā, ka sieviete ir it kā pārāka un augstāk stāvoša. Taču tā nav. Vīrietim ir dots spēks, lai viņš sievieti aizstāvētu un gādātu par viņas labsajūtu. Ja sieviete viņam ierāda vietu kaut kur aiz sevis, tad viņa pati zaudē šo savu vietu „azotē”.

Protams, ka maziņš bērniņš (kā vēstulē bija rakstīts 5 gadi) nevar nodrošināt savai mammai pilnu aizstāvību, tomēr jau tad viņam ir bieži jāpiedāvā situācijas, kurās viņam ir izvēles iespējas. Kurās viņš var pieņemt lēmumu (kaut vai no pāris dotiem variantiem). Kurās viņš pats var izdomāt kā to darīt. Lai mamma neteiktu priekšā. Lai mamma viņam uzticētu vīriešu darbus tajā līmenī, ko viņš tiešām jau spēj izdarīt. Lai, uz veikalu ejot, viņam ir jau pašam sava mugursoma, kur palīdzēt mammai nest pirkumus. Lai no dārziņa nākot, mammai nav jānes viņa soma.

Un vēl ir ļoti būtiski, lai dēlu audzināšanā iesaistās kāds vīrietis. Vai nu tas ir mammas draugs, vai mammas tētis (tātad vectēvs), vai kāds skolotājs, vai treneris, vai pulciņa vadītājs. Īpaši tām mammām, kuras audzina dēlus vienas, ir jāpiedomā pie tā, lai visas skolotājas nebūtu tikai sievietes. Dēliem ir jāuzzina, ka vīrieši domā savādāk. Ka viņiem ir cits domu gājiens. Un savukārt mammai ir jāsaprot, ka lai cik viņa mīl savu dēlu, viņa nevar iedot viņam šo vīrišķo attīstību, parādot priekšā kā domāt, kā plānot, kā strādāt. Tiklīdz sieviete to darīs, tā bērnam rodas priekšstats, ka tā dara sievietes.

Un vēl jāatceras, ka mēs, protams, ļoti daudz varam ar bērniem runāt, bet svarīgāko pieredzi un audzināšanu viņi iegūst zemapziņas līmenī, ikdienā redzot konkrētās situācijas un to, kā pieaugušie izturas.

Sievietes teiktais – „es tev tagad parādīšu kā vīrietim būtu jādara” –nestrādā ;)

Dēlam ir jāredz kā citi vīrieši izturas pret mammu.

Tātad atkal nonākam līdz tam, ka sākotnēji jāmainās ir mums pašām. Jākļūst tik sievišķīgām, lai jebkurš vīrietis pret mums izturētos vīrišķīgi. Un tad bērni to redzot, pārņems šo pozitīvo pieredzi.

Vēl ir ļoti būtiski dēliem teikt – lūdzu, palīdzi man! Vīrietis uzņemas atbildību. Vīrietim ir jāiemācās aizstāvēt un tīri emocionāli saprast, ka sievietei var būt pa grūtu. Un būtiski ir lai bērns palīdz mammai nevis sakārtot viņa paša izmētātās mantas, bet gan mammai mammas darbos. Piemēram, ja jāsaliek malka pie krāsns vai pie kamīna, tad var pa vienai pagalītei palīdzēt to salikt. Ja jāsaliek augļi traukā, tad palīdz to izdarīt. Ja jāuzklāj galds – to atkal var palīdzēt.

Starp citu, nav būtiski vai tie ir saucamie „sieviešu” vai „vīriešu” darbi. Visi darbi ir jāpadara un tu tagad varētu savai mammītei to palīdzēt. Jo bērns ātrāk to pieņems kā pašsaprotamu, jo vieglāk būs vēlāk. Un pat ja pusaudžu gados tur kaut kas sašķobīsies, tik un tā pieaugušā vecumā viss atkal sastāsies pa vietām. :)

Un kādas ir Tavas domas, novērojumi un pieredze? Vai gribi padalīties?

Ar mīļumu,

Inese
Komentāri (33)  |  2011-12-19 22:21  |  Skatīts: 8162x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Ilze* - 2011-12-19 23:16
Mēs ar manu 9-gadīgo puisīti arī jau kādu 1/2 gadu esam palikuši vieni. Un daudz domāju par to, ko es kā sieviete/māte varu viņam dot. Tik ļoti piekrītu visam rakstā minētajam. Un liels prieks atklāt, ka daudz ko no tā jau esmu paguvusi saorganizēt, pašai īsti neapzinoties. Visos pulciņos, kuros viņš iesaistās pasniedzēji, treneri ir vīrieši. Un mājās viņš ir pārņēmis tos dažus darbiņus, ko darīja tētis. Sapņo, kad ka izaugs liels man uzcels nelielu mājiņu un aizvedīs ceļojumā uz Ameriku... :). Žēlo mani... Bet kaut kur kāda psihologa rakstā lasīju domu, ka nedrīkst puikam "uzkraut" vīrieša pienākumus. Ka brīdī, kad ģimenē atkal ienāk kāds vīrietis(mammai draugs), viņš var sajusties bēdīgs un vainīgs, ka kaut kas viņam nav izdevies un tādēļ mamma meklējusi draugu. Es cenšos visu darīt saprātīgi un darbiņi ir atbilstoši viņa spējām. Mēģinu daudz runāt, arī caur jokiem pieminu, ka varbūt tad, kad man kādreiz būs draugs... Bet iekšēji Jūtu, ka viņš ir uzņēmies rūpes par mani. Vai tas ir pareizi? Man ļoti patīkami, protams, bet...

xxx* - 2011-12-20 01:44
viens tāds sīkums .... dēlu vīrišķīgu varēsi izaudzināt tikai tad, ja jutīsi mīlestību, pateicību, pret dēla tēvu, neatkarīgi no tā kāda iemesla pēc situācija ir izveidojuies tāda ka esi viena ar bērnu ( bērniem).
Ja nav šo jūtu pret bērna tēvu, tad neapzinātā līmenī tu nodod dēlam tieši tos pašus vēlējumus ko viņa tēvam.

Jannat* - 2011-12-20 05:44
perfekts komentaars xxx


Daciite.* - 2011-12-20 05:48
Domāju, ka nav viegli sievietei vienai audzināt dēlu. Arī divatā audzinot, nevaram zināt, par cik vīrišķīgiem savus dēlus izaudzinām.
Katrā ziņā domāju, ka ļoti uzmanīgi dēlam ir jāuztic pienākumi, lai viņš var izbaudīt bērnību un nesāk par agru pieaugušo dzīvi. Piekrītu arī Ilzei, ka ar dēlu ir daudz jārunā, lai nesanāk, ka dzīvē ienākot citam vīrietim, dēls domās, ka viņš ir bijis slikts vīrietis blakus mammai.

Ilze* - 2011-12-20 17:25
Jā, arī šīs pārdomas sevī par dēla tēvu turu un ļoti vēlos atrast to īpašo un pareizāko sajūtu. Nevis pieņemt gramatās rakstīto un draudzeņu ieteikto, bet savā sirdī sajust šo pateicību. Vēlos ļoti, vēl nesanāk, bet es lēnām eju uz to... un zinu, ka man izdosies tikt vaļā no pazemojuma un pāridarījuma sajūtas... es to vienā rītā, kad būšu tam gatava, aizmetīšu prom, pasmaidīšu un pieņemšu visu kā mācību, jo jau tagad saprotu, ka esmu saņēmusi tik daudz.... sajutusi tik daudz....mēs jau neesam vainīgi, ka neesam viens otram īstie, mums var pārmest par nepareizi pieņemtiem lēmumiem, par piedāvāto iespēju neizmantošanu... bet dzīves svarīgākās patiesības mums jāsaprot pašiem. Vienam tas atnāk ātrak, otram vēlāk... atpakaļ laiku nepagriezīsi, neko neizmainīsi, tikai ar šodienu vari visu sākt no gala... Un es nekaunos no tā, ka savos gados saku iet atkal 1.klasē... Šī skola ir īpaša! Un manī ir uzdrīkstēšanās, vēlme un uzņēmība būt labai skolniecei... :)

xxx* - 2011-12-20 18:03
sajūtu atradīsi pamazām.
Tad kad paliku viena ar diviem puikām .... principā situācija bija izveidojusies tik perfekta priekš manis ( skatoties no šodienas skata punkta) es biju tik iznīkusi, man no lepnuma bija palicis tik maz tanī mirklī, ka es biju spējīga vadīties tikai pēc iekšējām sajūtām, kaut apkārtējie runāja pavisam ko citu .Priekš manis bija pats svētīgākais ka es situāciju izgāju ar sajūtām nevis ar prāta palīdzību, jo uz citu tai laikā fiziski nebiju spējīga, kā tikai ļauties plūsmai.
Intuīcijas vadīta es ne iekšēji , ne ārēji necentos noniecināt bērnu tēvu viņu acīs, maksimāli centos viņus tuvināt , lai nepazūd viņi viens otram. Pagāja laiks līdz sapratu ka nevajag to darīt, ka svētīgāk ir tas ja viņi paši atrod ceļu atpakaļ viens pie otra. Skaidroju puikām ka tēva jūtas pret viņiem nav mainījušās tikai man ar tēvu nesanāca saprasties. Šo man nācās atkārtot mazajam pat pēc gadiem.
Bija laiks kad sāku pamanīt ka lielais puika sāk uzņemties tēva lomu. Runāju ar viņu skaidru valodu, ka viņam tas nav jādara. Ir labi ka viņs palīdz, bet'noteiktās robežās. Ka mazākais brālis ir viņa brālis nevis dēls un ka audzināšanas funkcijas veiksim mēs ar tēvu.
Principā pilošus krānus, remontējamos riteņus, kā arī ja jāpērk puikām tehniskas mantas visu kārtoju caur tēvu. Iespēju robežās puikas tiek iesaistīti šajos darbos. Jā varētu būt vairāk, bet ir kā ir.
Detaļās var runāt daudz, bet tomēr pāri visam ir iepriekšējais mans komentārs. Ir jābūt cieņai un mīlestībai pret bērnu tēvu tikai tad puikas augs vīrišķigi. Ja sākotnēji tas man bija intuīciju vadītas sajūtas, iekšējā bals man teica ka tā jābūt, un nevienu vien reizi man nācās cīnities ar savu lepnumu un aizvainojumu. Šobrīd šis sajūtas paliek dziļākas un apzinātākas, nevis ar domu ka tā jābūt, bet ar domu ka tā tas ir. Ka bez šī ceļa caur ko es savā dzīvē esmu izgājusi, es nebūtu tuvinājusies mīlestības izpratnei, manī nebūtu attīstījušās garīgās vērtības kādas ir šobrīd manī.

Ilze* - 2011-12-20 18:13
xxx* Tu esi stipra! Daudz pieredzējusi un sapratusi. Paldies Tev par padomu, kas man šobrīd tik ļoti noder un ir nepieciešami. Laimi un mīlestību Tev... no sirds!

Inese* - 2011-12-20 18:22
Papildinot xxx komentāru par cieņu pret vīru, es vēl gribu atgriezties pie tās sievišķības tēmas un manuprāt ir tā, ka sievišķīga sieviete (sieviete, kas dzīvo saskaņā ar sievišķo enerģiju un bauda to) ļoti augstu vērtē vīriešus un vīrišķo enerģiju.

Un tad, ja vērtē vīrieti kā tādu, tad ir vieglāk cienīt bijušo vīru (bērna tēti), vīriešus no vīra ģimenes (piemēram, bērna vecotēvu vai tēta brāļus utt.) un audzināt vīrišķigus dēlus.
Ja ir aizvainojums pret vīriešu dzimumu (kas starp citu ļoti daudzām sievietēm ir paaudžu paaudzēs izveidojies kaut kā tādā kā vēsturiskā uzkrājumā pat nevis dēļ savas pieredzes, bet dēļ audzināšanas vai sabiedriskās domas) tad ir ļoti grūti vairot savu sievišķību, vērtēt un cienīt vīrišķību un to nodot nākošām paaudzēm.

Domāju, ka ir jāsāk ar to, lai vairotu savu sieviškību un pilnveidotu attieksmi.
Ir 'jau tā, ka varam dot tikai to, kas mūsos ir:)

Ja mūsos būs sieviškība un cieņa pret vīrieti -bērni to sajutīs un pārņems.



xxx* - 2011-12-20 18:34
jau kādu laiku atpakaļ nāca atziņa ka tanī kas notiek ar manu dzīvi ir vairākas kopsakarības . Tas kas nāk pa dzimtas līniju plus mans sastrādātais. Gan pa tēva līniju gan pa mātes līniju dzimtas sievietes ir palikušas vienas ar bērniem, vīrus viņām ir atņēmis vai nu karš vai slimības, manā gadījumā tā ir šķiršanās.
Ir jāiemācās saglabāt mīlestība pret vīriešiem jebkurā dzīves situācijā un nepazaudēt sevi kā sievieti.
Reizēm man šī nasta ir par smagu un domāju kāpēc man ... bet pēdējā laikā nak lielāka dzīves pieņemšana, pa kripatiņai vien.

Ilze* - 2011-12-20 19:19
Man bija iespēja samierināties, pieņemt man nepieņemamas lietas un palikt kopā ar dēla tēvu bērna dēļ, tieši tā kā mana mamma savu dzīvi nodzīvoja. Mana izvēle bija savādāka - būt vienai ar dēliņu, ar cerību dzīvot citu dzīvi, satikt citu cilvēku... iemīlēt sevi, nevis klausīties noniecinājumu... meklēt iespēju rādīt dēlam piemēru, ka gimenē var dzīvot saskaņā un mīlestībā... Priekšā teica kā rīkoties xxx pieminētā intuīcija. Sievišķīgā sievietē taču arī ir spēks...citāds kā vīrietī, bet mums jābūt stipram...

Inese* - 2011-12-21 20:40
Man šķiet, ka viens cilvēks ar savu mīlestību un piedošanu var visas ģimenes karmu mainīt. It sevišķi, ja apzinās dzimtas "klupšanas akmeņus", "grābekļus" un mācības.

Savā dzīvē par to esmu pārliecinājusies ar karmiskām slimībām.

Ilze* - 2011-12-22 00:04
Inese, kā reāli notiek tavā dzīvē nozīmīgu cilvēku, ar ko tomēr nespējam būt kopā mīlestība un piedošana? Vai pietiek ar to, ka mēs sevī šīs lietas sakārtojam un domās sūtam pozitīvus mesidžus? Vai tomēr jāatrod laiks un spēks otram cilvēkam to izteikt skaļi, lai viņš to zina? Man šobrīd ir vēlme distancēties un norobežoties, jo būt viņa tuvumā ir vēl tik grūti...vārdi noteikti sapītos, rūgtuma kamols liegtu izteikt to, ko varbūt teiktu prāts un sirds...Varbūt pietiek, ka domās Tu nevēli otram ļaunu, saki paldies par kopā piedzīvoto, sajusto...

Inese* - 2011-12-22 07:06
Redz kā savā jautājumā, Tu jau, Ilzīt, pati visu atbildi- ja mūsu dvēsele mums saka priekšā, ka vēl nespējam satikties, nespējam aci pret aci pateikt vārdos kā jūtamies, tad vēl nav pienācis laiks. Pagaidām, ir vērts uzkrāt mīlestības enerģiju un tad, kad pienāks laiks, tad varēs arī satikties un izjust mīlestību un piedošanu klātienē.

Es tikko kā savā dzīvē izgāju tieši šo posmu, ka sākotnēji ir kā piedod, pieņem un iemīl pa gabalu un tad, kad satiekās, tad vienkārši sevī varam pārbaudīt, ka viss ir noticis pa īstam līdz pat dvēselei un šis cilvēks vairs nekaitina, nesadusmo, neizsauc raudāšanu, aizstāvēšanos vai agresiju.
Pēkšņi tu it kā viņu pieņem ar cieņu pret viņa dzīves izvēli, mācību un izproti, ka viņš tiešām arī ir tikai dvēsele, kas iziet pasaulīgu pieredzi un palīdz iziet tev tavējo.

Ilze* - 2011-12-22 14:39
"...dvēsele, kas iziet pasaulīgu pieredzi un palīdz iziet tev tavējo"- ļoti spēcinoša un mierinoša atziņa, kas paver citu spraudziņu, kā uz to visu paskatīties... paldies, Inesīt, paldies xxx! Gaišu, siltu un mīlestības pilnu svētku laiku!

Ilze* - 2011-12-22 14:39
"...dvēsele, kas iziet pasaulīgu pieredzi un palīdz iziet tev tavējo"- ļoti spēcinoša un mierinoša atziņa, kas paver citu spraudziņu, kā uz to visu paskatīties... paldies, Inesīt, paldies xxx! Gaišu, siltu un mīlestības pilnu svētku laiku!

Ilze Z.* - 2011-12-28 06:51
Paldies, Inesīt, par šīs tēmas palaišanu dzīvē!
Droši vien, ka tā ir, ka sievišķīga sieviete nemeklēs atbildes, kā izaudzināt vīrišķīgu dēlu. Taču es vēl esmu stadijā, kurā kļūstu arvien sievišķīgāka, tādēļ arī šis jautājums šķita aktuāls. Redzot, kā mainos pati, tiešām ceru, ka mans piecgadīgais dēls arī to uztvers atbilstoši savam vecumam. Jau tagad ar gandarījumu noraugos, kad viņš man mēdz atvērt mašīnas durvis vai ārdurvis. Vai, kad atnākot viņam pakaļ uz bērnudārzu, saņemu raibu rudens lapu pušķi. Un cik pacilāti jūtos, kad no paša rīta, vēl tikai mostoties no miega, pirmie vārdi, ko dēls man pasaka: „Mammīt, es Tevi ļoti mīlu!” Tas ir vēl tikai sākums – gan man, gan viņam, un es ticu, ka būšu īsteni sievišķīga sieviete vīrišķīgam dēlam!

Ilze Z.* - 2011-12-28 07:05
Un vēl, te tika pieminēta sievietes attieksme pret dēla tēvu. Manā situācijā ir tā, ka dēla tēvu izjūtu kā draugu vai brāli, un man pret viņu nav nekā negatīva, cenšos būt labās attiecībās un vēlu viņam labu, jo no tā jau tikai iegūst mūsu bērns. Taču ik pa reizei saņemu no bijušā vīra kādas replikas vai pārmetumus, un redzu, ka viņā joprojām ir aizvainojums un dusmas pret mani. Iespējams, tas tādēļ, ka es biju iniciatore laulības šķiršanai, un vīrietim to laikam ir vēl grūtāk pārdzīvot... Kā šī attieksme var iespaidot dēlu? Cik zinu, atklāti tēvs bērnam neko sliktu par mani nesaka, bet gan jau ka bērns viņa negācijas uztver...

Inese* - 2011-12-28 18:01
Nu, droši vien, ka zemapziņā bērns tiešām jūt tēta attieksmi pret mammu, bet šai gadījumā tas nebūs lielās devās, jo bērniņš pa lielam dzīvo mammas enerģētikā, jo ikdienas saskarsme, kopābūšana un audzināšana pārsvarā ir saistīta ar mammu. Un vēl jāatcerās, ka ar mammu bērnam ir neredzamais dvēseles diedziņš, kas šobrīd ļoti stipri ietekmē bērna uztveri un pasaules uzskatu.
:)

Ilze Z.* - 2011-12-28 20:10
Inesīt, paldies! Tevis teiktais mani mierina. Un ceru, ka arī dēla tēvs iegūs sirdsmieru un tiks pāri aizvainojumam.

Ilze* - 2012-01-08 05:50
Atceros, reiz bērnībā (apmēram 5-6, varbūt 7 gadu vecumā),mamma uz vairākām dienām aizbrauca ciemos pie radiem. Mājās palikām ar brāļiem un tēvu. Bet es ļoti, ļoti skumu pēc mammas. Gribēju, lai viņa ātrāk brauc mājās. Naktī modos un vēlējos, kaut ātrāk mamma būtu mājās. Bija tik liela fiziska nepieciešamība pēc mammas, ka šīs sajūtas atceros vēl tagad. Nez kā patreiz jūtas mans dēls? Vai viņā ir ilgas pēc tēva? Un kādas tās ir? Kad jautāju vai skumst pēc tēta, atbild, ka nē. Droši vien negrib izrādīt. Pēc tām retajām reizēm, kad atbrauc no ciemošanās ar viņu, ir priecīgs par dāvanām un stāsta ko kopā darījuši. Bet varbūt viņa sirsniņa jūt tādas pašas skumjas kā savulaik es? Ja arī tā ir... tāpat neko mainīt vairs nevar... laikam jāļauj šīs skumjas izdzīvot pašam.

Ilze Z.* - 2012-01-08 07:37
Ilze, grūti teikt, kā tas ir Tava dēla gadījumā. Taču zinu, ka mans brālis jau pieaudzis esot atzina, ka dzīvošanu bez mūsu tēva bērnībā (vecāki izšķīrās, kad brālis vēl negāja skolā) ļoti pārdzīvojis. Un, iestājoties krīzei brāļa ģimenē, viņš ļoti, ļoti "savācās", lai nešķirtos, bet uzlabotu attiecības, jo teica, ka nevar iedomāties, ka viņš vakaros nevarēs apsegt savu dēlu, nolasīt viņam pasaku utml. Zinu līdzīgus stāstus vēl par dažiem vīriešiem, tādēļ pieņemu, ka puišiem tas tomēr ir diezgan spēcīgs emocionāls pārdzīvojums...

Anonīms* - 2012-01-08 17:48
Ilze Z. Man prieks par Tavu brāli, ka attiecīgā situācijā viņš bija stiprs un vīrišķīgs. Es ļoti ceru, ka arī manam dēliņam vecāku šķiršanās ir skola visam mūžam. Skaudra un sāpīga (tāpat kā man), bet skola, kas ļaus saprast daudzas svarīgas lietas jau mazotnē... būt stipram un vīrišķīgam...Paldies, Ilze.

Ieva Z.* - 2012-02-05 20:02
Ja kādai sanāk brīvs brīdis, varbūt var dalīties pieredzē - kā būt labai audžu mammai un kā tas var būt, ka sieviete pēc šķiršanās labprāt ļauj, lai bērni dzīvo pie tēva un viņa jaunās sievas. Tas nenozīmē, ka viņa ir mazizglītota un no soc. riska grupas. Šķiršanās arī notika tādēļ, ka bērnu mamma vairāk laika pavadīja dažādos kursos un pašdarbības pasākumos, nevis mājās.Es to nespēju pieņemt, domāju bērniem tā ir trauma uz mūžu. Labi, ka nejauši satiku kādu gudru sievieti, kura man iemācīja šo to. Piem. Ka sieviete jau nav vainīga ( vienkārši viņai nav attīstījušās mātes jūtas, kaut gan nupat piedzima vēl viens bērns ,kopīgi ar jauno draugu), man jābūt lepnai, ka viņa man uztic savus bērnus utt. Dažreiz palīdz, dažreiz nē. Nevar būt, ka sieviete izmantotu savus bērnus, lai atriebtos man. Es jau ar to pamazām tieku galā, bet gribas, lai bērniem nav trauma. Pagaidām gan viņi īpaši par to nebēdā, liekas, ka viņiem tas ir pats par sevi saprotams, ka mamma kaut kur citur dzīvo. Mums savstarpējās attiecības ir labas, tikai bail par to, lai es no savas puses izdarītu visu kā nākas. Paldies, ja kāda dalīsies savā pieredzē.

Alisone* - 2012-02-05 23:32
Ieva Z.
Interesanta tēma! Arī es zinu gadījumus, kad māte atstāj bērnus pie tēva, un vienmēr esmu bijusi pārsteigta par šādu rīcību. Man pašai tas nav izprotams, jo nespēju iedomāties, ka bērns varētu augt un uzkrāt dzīves pieredzi citur. Tādēļ tiešām vēlētos uzzināt, kādiem apstākļiem jābūt sievietes dzīvē, lai atteiktos no sava bērna. Es to uztveru kā atteikšanos. Varbūt ir citi viedokļi?

Ieva Z.* - 2012-02-06 03:42
Ja bērnam nav mātes, tad es domāju ir skaidrs. Tu viņu uzskati par Savu Bērnu mīli un lolo. Bet, ja bērnam ir māte (visā visumā izglītota sieviete), tad var mīlēt to bērnu, tomēr rodas jautājumi cik daudz iejaukties viņu audzināšanā un kā lai bērnus satuvina vairāk ar māti.



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ