Trenēt mieru sevī


sadaļa: SARUNAS

autors: INESE PRISJOLKOVA

 Pēdējā laikā bieži piedomāju pie tā kā saglabāt mieru sevī, kad apkārt notiek kas tāds, kas varētu radīt paniku.

Un secināju, ka maniem treniņiem ir rezultāts. Un ja jau ir, tad man tas jāuzraksta un jāizstāsta arī Tev.

Sākumā izstāstīšu par rezultātiem, kas pēdējā laikā man tā lika saprast, ka tas viss patiešām strādā. Nu pirmo reizi to reāli piefiksēju tikko kā svētdien, kad saņēmu vairākas īsziņas par Swedbank problēmām un ka steidzami vēl var paspēt izņemt naudu, bet nu tad tas jādara žigli jo žigli.

Es braucu no lektoru semināra, kas mums ilgst visu dienu un sajūtas man patiešām ir apgarotas. Bet skats pa mašīnas logu jocīgs – pie bankām un bankomātiem stāv tādas rindas, ka no sākuma domāju, ka kaut kādas grupas saveidojušas piketu.  Jūrmalā Dubultos pie SeB bija ap 50 cilvēku pūlis.

Bet es braucu un uz to visu skatos tā kā uz kaut ko atstatu stāvošu. Man arī nauda Swedbankā. Arī mani tas skartu pa tiešo. Bet.....tā taču ir tikai nauda.

Otrs tāds pat brīdis man bija jāpiedzīvo pirmdienas rītā, kad zvana Daina un saka, ka mūsu mājas lapas vairs neesot un iekšā nevar tikt un neviena cita, lapa, kas ir uz 1w servera, arī neveras vaļā. Un sajūta patiešām ir mulsinoša. Tas ir tāpat kā braucot mājās – māju nav. Tu paņem vienu līkumu, tad otru, tu jau brauc pa iebraucamo ceļu, bet...māju nav.

Un atkal sevī sajūtu šo īpašo miera sajūtu. Es redzu, kas notiek. Un man ir iekšējas vairākas atbildes kā tas nokārtosies. Vai nu lapa atjaunosies. Ja nē – varbūt būs iespējas atgūt vismaz materiālu. Bet ja nē – tad vienkārši veidosim jaunu lapu. Nekas šausmīgs taču nav noticis. Viss ir kārtībā.

Un tad sāku domāt kurā brīdī es šādi sāku skatīties uz dzīvi. Vai arī kurā brīdī iemācījos „ieslēgt” šo saudzējošo miera sajūtu. Un man nāk prātā divas versijas. Pirmā ir ar peldēšanos aukstā ūdenī un kontrasta dušu un otrs variants - ar jogu.

Kad ej aukstā ūdenī, tad arī it kā uz sevi skaties no malas. Jā, tu pamani, ka tev salst. Tu to vienkārši vēro. Tu skaties kas notiek un turpini iet arvien dziļāk. Tāpat kā jogas nodarbībā – tu esi pie sevis. Tu vēro savu elpu. Vadi to. Un izturi kādu konkrēto pozu. Un jā – ir brīžiem grūti. Un jā – viss ķermenis pilnīgi trīc. Bet tu tikai elpo un vēro kā tas vibrē. It kā tas pilnīgi tevi neskar. Tu vienkārši esi.

Abi šie „treniņi” ir ļoti veiksmīgi pielietojami dzīvē. Tu it kā ieslēdz to sajūtu, ka „manai dvēselei manā ķermenī ir ļoti labi. Manai dvēselei manā ķermenī ir pilnīgs miers. Tā ir pasargāta un laimīga”. Un mēs jau zinām, ka tad, kad dvēsele ir laimīga, prāts mierīgs un  ķermenis atslābināts, tieši tad vislabāk mūsos plūst enerģija un tieši tad spējam pieņemt vislabākos risinājumus konkrētai situācijai.

Katru reizi, kad man šķiet, ka būtu jāsāk uztraukties – es uzreiz sevī  „ieslēdzu” šo iekšējo mieru.

Un tas ir tieši tāpat kā mēs transformējam negatīvās domas pozitīvajās, tieši tāpat mēs varam stresu un paniku pārvērst par mieru un harmoniju. Tikai jāatceras to darīt. Tikai jāpatrenējas.

Un tad viss izdosies!

Ar pilnīgu mieru un harmoniju sirdī,

Inese

Komentāri (34)  |  2011-12-15 21:01  |  Skatīts: 9264x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Jannat* - 2011-12-15 21:42
taados paarbaudes briizos man ir stiprinoss teiciens - ka nekad nav taa, ka nav kur sprukt - vienmeer ir kaada iespeeja kaa risinaat - bet tas miers man veel jaatrenneejas/ veel man paliidz dziives pieredze - tiesi riskantie gadiijumi, kam esmu apzinaati gaajusi cauri - tie mani stiprina ar pasapzinju - nu ja izdariiju toreiz ko taadu - tad arii ar sito tiksu galaa - un ja paanalizee visneticamaakaas situaacijas, tad rezultaataa - kas tad notika - paardziivoju, tiku paari un nekaas briesmiigs jau nenotika - veertiiga maaciiba
Man skiet, ko ,Inese, Tu teic, ir centreesanaas sajuuta - tu sajuuti savu centru - iekseejo kodolu vai dveeseli, bet lielaakaa dalja cilveeku, arii es - esam veersti taa aareeji - tuuliit reageejam ar emocijaam, praatu un tas miers kaadam ilgst varbuut sekundi un tad biezi laujas panikai...nu taa

Kristine* - 2011-12-15 22:40
Es arī saņēmu brīdinošu zvanu par Swedbanku. Un pirm[ā mana doma bija, necel paniku, viss būs labi, jebkurā gadījumā tā ir tikai nauda. Bet tad bija atkārtoti zvani un es savu mierinošo domu pazaudēju. Rezultātā pakļāvos masu psihozei. Tagad, skatoties atpakaļ, redzēju, ka mana zemapziņa mani mierināja un sniedza man pareizo risinājumu. Vienīgais, kas mani "attaisno" ir tas, ka iepriekšējā dienā biju atvadījusies no kāda, ko ļoti mīlēju, viņš aizgāja mūžībā. Un svētdienā es vēl pārdzīvoju sāpes, kas padarīja mani nestabilu, nedrošu tieši tāpēc, ka es sāpīgi apzinājos, ka mums šeit nekas nepieder un ka viss ir pārejošs. Vienīgais, kas ir mūžīgi ir ticība Dievam, tiekšanās pie Dieva.

annina - 2011-12-15 22:42
Cik man vēl tālu jāiet , lai varētu tā justies kā INESE , kad uzzinu kaut ko satraucošu. Mans ķermenis uzreiz noreaģē un tad es vairs nespēju sevi savākt- nomierināt. Tas ir drausmīgi ! Cenšos sevi trenēt , bet nesanāk. J a tas tieši neskar manu ģimeni ,vai zināmus cilvēkus , tad nav tik traki , bet ja kas atgadās ar savējiem - tad esmu bezspēcīga...

Evita_M* - 2011-12-15 22:44
Par miera sajūtas "ieslēgšanas" prasmi >> Man tā izveidojās norūdoties. Esmu gājusi cauri lielām zaudējuma sāpēm, bailēm, nemieram u.tml. Dēļ šīs manas pieredzes šobrīd mans prāts un dvēsele prot saglabāt mieru, nekrist panikā. Jā! Sāpes ir labākais skolotājs. Man palīdz arī mana mantra, jogas nodarbības. Katram ir jāatrod savs veids, kā iemācīties saglabāt iekšēju mieru. Šobrīd arī apzinos, cik svarīgi ir netērēt lieku enerģiju, kad tas galīgi nav nepieciešams. Iepriekš to netaupīju, ļāvos dažādām liekām darbībām, t.sk., kopīgām "cepšanās sarunām" (ja tā to varētu nosaukt), patika "taisīt vētru ūdens glāzē". Protams, bija jāpajiet laikam. Virspirms mana dvēsele bija jādziedina, lai nonāktu nākamājā posmā, kurā esmu kļuvusi daudz stiprāka, mierīgāka un laimīgāka. Ikvienam novēlu atrasts savu formulu ilgnoturīgai laimei un miera sajūtai gan ikdienā, gan nestandarta situācijās! :)


iLVA* - 2011-12-15 22:45
Ir tā, ka mieru un spēku es atgūstu šajā mājas lapā.....lasot pārdomājot un rīkojoties.....Un tās dažas dienas, kad nebija iespēja šeit ielūkoties...pilnīgi godīgi...man pietrūka.....Panika manī vel neiesākās, bet es nobijos....kur palikusi mana iemīļotākā mājas lapas vietne. Ļoti cerēju, ka tā tiek papildināta...un ticēju, ka ar to nekas slikts nav noticies.....un gaidīju. Jo tas, kas notiekas šobrīd sabiedrībā...sākot jau ar bankām....un arī kolektīvos...cilvēki patiešām ir nervozi, uzvilkušies...un arī es sevi izjūtu...ka man vajag atjaunoties....Kaut es vērtēju informāciju...un dalu, ko lasīt, ko klausīties.
Tik ļoti priecājos, ka varu šeit ienākt un uzpildīties.
Paldies Inesīt......mīlestībā. Ilva.

Inese* - 2011-12-15 22:46
Jā, es ar domāju, ka tā ir tā apziņas pārnešana uz savu iekšējo īsteno būtību. Uz dvēseli.
Kamēr atbalsta punkts ir notikumā ārpus mums, mēs jūtamies nestabili, kad iekšpusē, tad ir šī stabilitātes un miera sajūta.

Inese* - 2011-12-15 22:58
Ilvai-
ir brīnišķīgi, ka mums šeit ir sava vieta, kur pasmelties mieru un laimi, motivāciju un iedvesmu.
Prieks kopā būt!

Mairita* - 2011-12-15 23:35
Taču nedrīkst arī pārāk pieķerties...

Inese* - 2011-12-15 23:52
Tu domā mājas lapai?

protams nē :)

Sandra* - 2011-12-16 02:38
Es piekrītu teiktajam, ka katram ir jāatrod SAVS veids, kā iemācīties saglabāt šo iekšējo mieru.
Nenodarbojos ne ar jogu, nepeldu aukstā ūdenī, neskaitu mantras.. bet miers manī ir.. jau sen... jā.. apkārtējie brīnās... kāpēc es "necepos" par lietām, kur man vajadzētu stresot.. bet man ir vienkārši mainījusies vērtību sistēma... es vienkārši esmu sen izvērtējusi kas ir svarīgs.. kas ne tik ļooti... un sen esmu sapratusi, ka nav jēgas nosodīt otru cilvēku par viņa rīcību, ka nav vajadzība otru mācīt... ka nav jēgas stresot par lietām, ko nevaram ne ietekmēt ne mainīt...
Protams es nestaigāju vienaldzīga pa zemes virsu.. nē.. tā visa vietā es lieku citas vērtības un sapratni.. kaut vai to lielo noslēpumu, ka mēs visi kādreiz nomirsim... bet šo atvēlēto laika posmu ir jādzīvo ar prieku..

man patīk teiciens-
Ar katru minūti, ko pavadi dusmojoties, tu zaudē sešdesmit sekundes laimes.
Ralfs Valdo Emersons

to var attiecināt arī uz mieru sevī...

Mīlēsim sevi un dzīvi!

Evita_M* - 2011-12-16 06:01
Ir cilvēki, kuriem tā ir dabas dota dāvana - būt nosvērtiem, nesatricināmiem... Ir cilvēki, kuri to iemācās savas dzīves laika - atšķirt būtisko no mazsvarīgā..

Kristīne* - 2011-12-16 06:09
Dievs, dod man spēku izmainīt savā dzīvē to, ko es varu mainīt, dod man pacietību samierināties ar to, ko nevaru mainīt un gudrību atšķirt vienu no otra. Ceru, ka citēju pareizi.

Vitālijs* - 2011-12-16 09:21
skatoties no malas uz šo tēmu un diskusiju , varu piebilst, ka iekšējo mieru viegli atradīs sangvīniķis un flegmātiķis, kā emocionāli noturīgi personības tipi - prāta cilvēki. Grūtāk būs jūtu cilvēkiem - holēriķim un melanholiķim, jo pati daba šos cilvēkus apveltījusi ar emociju plašo spektru (vienam uz āru emocijas, otram - uz iekšu jūtīgums).
Emocionāli līdzsvaroti - sangvīniķi un flegmātiķi (abi prot valdīt pār savām jūtam), bet emocionāli nelīdzsvaroti - melanholiķi un holēriķi. Tādu ļoti izteiktu tīru tipu sastopams mazāk, biežāk jauktu temperamenta tipu iezīmes, un tomēr kāds no tiem izteiktāks.
kā zinām, temperaments iedzimst, un tātad tā emocionālā noturība pret ārējiem notikumiem arī. Dzīves gaitā varam mainīt attieksmi pret notikumiem, bet ierosas un aiztures procesu nervu sistēmā nevaram. Nervu pamatprocesu ierosas un aiztures galvenās īpašības ir spēks, līdzsvarotība un kustīgums.
Līdzsvarotība raksturo ierosas un aiztures sabalansētību.
Lai izsauktu atbildes reakciju, vieniem cilvēkiem nepieciešams ļoti niecīgs ārējais kairinātājs, citiem - spēcīgs. Uz vienu un to pašu kairinātāju viens cilvēks var nereaģēt vispār, kamēr otrs kļūst agresīvs.
Tātad sangvīniķim un flegmātiķim būs dabiski saglabāt iekšēju mieru, jo to nosaka viņu nervu sistēmas procesi, turpretī melanholiķim būs grūtāk.
Nav sliktu vai labu temperamentu, ir dažādi, un atšķirīga reakcija uz notiekošo...





Mairita* - 2011-12-16 17:22
Nezinu, esmu izteikta melanholiķe, un agrāk nenormāli pārdzīvoju par katru sīkumu, taču kopš emu sapratusi vairākas lietas par šo dzīvi un šo to pieredzējusi, esmu kļuvusi ļooti mierīga, tik mierīga, ka dažkārt šķiet pārāk mierīga. :)

Inese, jā, domāju mājas lapu.
Arī šeit esmu ļoti biežs ciemiņš, dažākārt šķiet kā jau tāda neliela atkarība, tāpēc nesen pati sevi pieķēru pie šīs domas-nedrīkst pārāk pieķerties! :)

Inese* - 2011-12-16 17:38
Es savukārt noteikti, ka esmu holēriķe un melanholiķe. Nav tikai skaidrs kādās devās.
Neesmu taisījuši šādus testus, bet pēc sajūtām tā varētu būt.

Bet vispār es ar to iekšējo mieru domāju ne tikai reaģēšanu vai nereaģēšanu uz ārējiem kairinājumiem, bet patiešām tādu dziļu sevis apzināšanos un savienošanos ar savu dvēseli. Un manuprāt, ka šo var sasniegt tieši ejot garīgu ceļu.

vita* - 2011-12-19 06:04
Par to, ka mājas lapa nevērās vismaz 2 dienas, es arī biju nesaprašanā. Nodomāju...nu lūk, ''pieslēdzos'' šai siltajai mājas lapai un čiks...nav lemts, nodomāju, bet šovakar skatos, viss kārtībā.

Inese* - 2011-12-19 18:00
Jā, par laimi - viss kārtībā :)

zanda* - 2011-12-28 01:30
Inesiit, loti veleejos Tev paluugt padomu, kaa var guut mieru ,ja esmu piedziivojusi vilsanos savaa viira. Mees ar viiru esam kopa jau 10 gadus, Pirms 3 gadiem, kad biju parliecinaata, ka mums viss ir loti labi, paliku stavoklii,gaidijam berninu, es pati stradaju ,maksaju rekinus un visu parejo gadaju,naudu neprasiju, gatavojamies kazam ari apprecejamies, piedzima meitina,ko vins loti gribeja, man tiesam likas ka mums viss ir labi,kad ko vel var veleties? bet tad, es nejausi vina e-pasta atradu vestules, taas bija vestules no citaam sievieteem,ar kuraam vins sarakstijaas,un temats bija visdazaadaakais,ka vins arii taisaas skirties un ka grib satikties ar vinaam utt. ,protams taa briiza izjutas bija neaprakstaamas, man visa dziive paskreeja gar aciim, un nezinaaju ka but talak? Ja godiigi, vins nekad taa iipasi nav prasiijis piedosanu, jo man reizeem ir loti gruti vinu saprast, es censos un man liekas,ka zinu ko vins doma, ko velas, bet vins noliedz visu. Es toreiz piedevu, bet ka izradijas tad vel ilgu laiku pec ta notikuma uz vina e-pastu naca visadi portalu aicinajumi,un tiesam loti daudz,un parsvara iepazisanas, seksa portalu atgadinajumi,ka vins tur registrejies un laicinu nav radijies. Es zinu, ka pagajis laicins, bet joprojam izjutu,ka neuzticos vinam, un pati jau esmu nogurusi no ta ka jutos nedrosi, gribas zinat kur vins ir ,ko dara, utt. Man ir loti gruti,ja ar vinu sarunajas kada cita sieviete, vai ja ballee, jutu,ka vins grib uzlugt kadu citu, un ir jocigs,jo tad vins dusmiigs,ka nevar dzert, tad ka nevar dejot ar citaam, bet tad kad iedzer un par daudz,tad vins paliek atraisiitaaks un saak dariit mulkiibas, var mieriigi ar citu uzdejot, apnemt, man protams uz to ir gruuti noskatiities un es loti pardzivoju par to. Arii sogad buus balle un zinu, ja paliksu maaja domasu ka iet, ja iesu lidzi tapat pardzivosu. Vins apgalvo ka lai uzticos vinam, ka vinam esam ar meitinu svarigas, bet ta iekseja neuzticiba mani grauz. ka tikt tam pari un iegut mieru sirdi, un kad ir ta stripa ka viss vairs nevaru un skirties. Taa vins nav slikts, vins ir labs un izpalidzigs.Un patiesiba, vienigais ar ko tik ilgi spejusi nodzivot un veel joprojam miilu vinu.Jo vins ir bijis vieniigais man,protams jauniiba piekrisana bija loti liela un vareju satikties ar daudziem,bet tas sajuutas,ka nee tomeer tie nav iistie.
Bet tagad nevaru saprast vai tiesaam vins grib kautko citu un veel nav izskraidiijies kaa es jaunibaa, vai tomer tas ir kas cits??man vienkarsi liekaas,ja neintresesos,par vina gaitaam, tad atkal notiks ta ka notika. bet esmu nogurusi no taas kontroleesanas! Jau ieprieks loti liels paldies.

Inese* - 2011-12-28 03:13
Mēs ļoti bieži šajā lapā runājam par to, ka apkārtējā pasaule atspoguļo mūsu iekšējo pasauli (domas, attieksmi, enerģētiku).
Tātad tagad, Zandu, Tev būtu ar mīļumu jāpadomā kas notiek Tavā attieksmē pašai pret sevi un vīru.
Piemēram, var gadīties, ka ir uznākuši kaut kādi kompleksi vai kaut kāda sevis kritizēšana. Greizsirdības pamatā vienmēr ir "upura" sajūta, kad kādu citu sievieti vai citas sievietes vērtējam it kā par skaistākām, gudrākām, seksīgākām, sievišķīgākām utt. nekā esam pašas.

Pirmais solis, lai izkļūtu no upura sajūtas ir jāsāk novērtēt un iemīlēt sevi.

Ja Tu sevi vērtēsi kā ļoti skaistu, ļoti interesantu, ļoti īpašu utt., tad Tavs vīrs redzēs Tevi tieši tādu.
Savukārt, ja šķitīs, ka visas citas, kas ir Tava vīra tuvumā, ir skaistākas un īpašākas, tad uzreiz greizsirdība ir klāt.

Viss sākas ar sevis pieņemšanu un iemīlēšanu. Un tad arī būs vieglāk pa jaunam vēl stiprāk iemīlēt vīru un viņam uzticēties.

zanda* - 2011-12-28 05:13
Es itkā novētēju sevi, jo piekrišana man ir bijusi vienmēr, pat citreiz pats vīrs saka, ka darbinieki vai draugi futbolā ir teikuši, ka skaista sieva viņam ir, un protams, ka tā apziņa aug. Jo man patīk rūpēties par sevi. Es savās attiecībās ar vīru vien vēlos godīgumu, vēlos vienmēr visu izrunāt, jo uzskatu, ka pasakot kā mēs katrs jūtamies , ko vēlamies var labāk izprast otru un pats sevi, vai daru pareizi vai nē, bet viņam ar to runāšanu nesanāk. Attiecībās es neuzspiežu, ka viņam lai vai kādas būtu jūtas viņam jāpaliek ar mani, nē, es esmu teikusi,ka mēs varam šķirties, ja viņš vairs neizjūt mīlestību un vēlas attpūsties, padomāt.
Domājot par manu attieksmi pret vīru un sevi, saprotu to, ka negribu viņu zaudēt, jo otru tādu neatradīšu, par spīti visam, bet man sāp tā atieksme, kas viņam ir un, ka viņš negrib saprast,ka pats to ir radījis, ar savu uzvedību. Viņš nekad nav atvainojies,lai arī pats ir sastrādājis ziepes, viņam grūti izrādīt savas jūtas...un tad es nesaprotu vai vienkārši aizvērt acis un paciest to vai tomēr atklāties, bet tiklīdz es to daru...uz mirkli es jūtu,ka viņš saprot, bet pēc dienas viss atkal kā bija.
Ārprāts, kā es gribu rast mieru sevī, un visu palaist, lai viss negatīvais iet prom. Žēl, ka Jums nekas nav ieplānots Jēkabpilī, es labprāt gribētu kādu lekciju dzirdēt. Paldies Jums, ka Jūs esiet un Jūsu darbu.

zanda* - 2011-12-28 05:35
jā, tomēr Jūs būsiet arī Jēkabpilī, paldies gaidīsim:))))

Inese* - 2011-12-28 06:49
Tad uz tikšanos Jēkabpilī. Pieteikties semināram var pa tālruni 29463384 (Daina)

Paarsla* - 2012-02-05 07:43
Man ir patiess prieks, ka atradu juusu maajas lapu. Sobriid esmu pavisam apjukusi un izpumpeejusies- ne iisti energija, ne miers. Inesiit, veelos luugt padomu. Miers un ieksheejaa harmonija ir tas uz ko tiecos savaa dziivee. Man ir viirs un 2 deeli. Manam viiram patiik maajaas visu kontroleet un buut noteiceejam. Zinu, ka tas ir normaali zinaamaa meeraa, bet nu jau tas ir par daudz. Lielaakais konflikts mums tagad ir izceelies par beernu audzinaashanu. Es uzskatu, ka beerni ir jaaudzina miilestiibaa un jaaieklausaas vinjos, jaapieveersh uzmaniiba utt., bet viirs ir ljoti stingrs pret vinjiem, pat agresiivs un dazhkaart vardarbiigs gan fiziski-iekniebj, parauj aiz auss,iedunkaa, kaadreiz peera; gan moraali- apsaukaa, saliidzina braali ar braali, visvairaak pazemo vecaako puiku. Shii iemesla deelj esmu noleemusi shkjirties no vinja. Bet manii iezogas shaubas ik pa laikam, jo visaas paareejaas lietaas vins ir ideaals- ljoti saimniecisks,nesmeekee, nedzer, meerkjtieciigs, seksuaals. Tachu saprotu, ka , ja vins nemainiis audzinaashanas metodi pret beerniem, tad ieksheejo mieru es nevaru ieguut. Vienreiz jau meeginaaju. Esmu mieriiga tikai liidz briidim, kad vins saak piekasiities pie beerniem, tad es eju pa gaisu! Nesaprotu, ko man dariit un kaa tikt uz pashizaugsmes celja, ja nespeeju remdeet dusmas uz viiru, aizvainojumu savu un vecaakaa deela... Ar ko man buutu jaasaak? Miilsh paldies-jau ieprieksh...

Inese* - 2012-02-06 22:25
Jāsāk ar to, ka sev jāpajautā - vai Tu mīli pati savu vīru. Un ja vīru mīli, tad nevajag šķirties. Tad vajag palīdzēt viņam saprast, ka agresija ir nevarība. Ka ir daudz dziļākas un vērtīgākas metodes par fizisku ietekmēšanu un apsaukāšanu.

Ir jāmēģina ar vīru parunāt un saprast cik ļoti viņš savus dēlus mīl. Un interesantākais, ja patiešām ļoti mīl un iekšēji viņam nav nekādas agresijas pret bērniem, tad ārēji šādas izpausmes bērniem ir nekaitīgas. Izrādās, ka bērni tēviem piedod bez jebkāda aizvainojuma viņu "stingro roku" (pie noteikuma, ka iekšēji viņam ir mīlestība pret bērniem).
Var gadīties, ka viņš uzskata, ka tikai šādi var izaudzināt īstus vīrus.
Var gadīties, ka viņam pašam ir bijusi tāda bērnība un viņš uzskata, ka tikai tāds modelis ir riktīgais.
Var būt, ka viņam ir savi -ļoti pozitīvi iemesli tā darīt.
Un tad ir vērts šos iemeslus uzzināt. un pārrunāt. Un iespējams mainīt.

Pārsla, tas, ko uzreiz gribu ieteikt Tev - maini attieksmi un piepludini šo visu situāciju ar mīlestīu no savas puses. Nevis ar žēlošanu, bet ar mīlestību.
Jo, ja Tevi tas kaitinās, ja izraisīs dusmas vai agresiju, tad zini, ka Visums šādas situācijas dos un dos.
Ja spēsi šo iziet ar mīlestību un transformēt un mainīt, tad viss nokārtosies.
Lai veicas!

Paarsla* - 2012-02-07 01:59
Miilsh paldies, Tev Inesiit!
Tikai nezinu, kaa saprast vai miilu savu viiru, jo peedeejaa laikaa domaaju, ka vairs nemiilu. Varbuut es maldos.



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ