Kā iemīlēt sevi Komentāri:
dainarozenberga* -
2011-12-15 03:39 Es piekrītu Sofijai par to, ka ir jārūpējas par sevi. Bet man šķiet, ka brīdī, kad esi iestidzis sajutā, ka ļoti nepatīk skatīties spogulī, nepatīk kā izskaties, kur nu te vēl runāt par Mīlestību...
Un šajā mirklī, kad šķiet, ka savā labā nevari darīt neko, sāc sevi pieņemt, iemīlēt, sajust! Ieskaties spogulī sev dziļi acīs saki sev cik ļoti mīli! Un esmu pārliecināta, ka tajā mirklī, kad sevi pieņemsi un iemīlēsi, tad arī sāks izkristalizēties vecie paradumi, kurus gribēsies atmest, bet vietā nāks jaunie! :)
Ir sevī jāatrod vēlme mīlēt - sevi! Tā ir katrā no mums, dvēsele un ķermenis ir ļoti noilgojušies pēc mīlestības, ka ļoti ātri uz to atsauksies!
Ieklausies sevī, pasakies par ik mirkli, ko dzīvo un Mīlestība pati atnāks pie Tevis!
Es sevi atradu un mani paradumi mainās līdz ar apziņas mainīšanos... Atrodi savu ceļu! No sirds to novēlu mums katrai!
Sūtu siltumu un mīlestību! :)
dainarozenberga* -
2012-02-23 20:32 Diāna, manī radīja pārdomas Tavs teikums:
Ja man kāds mēģinātu teikt, ka es sevi nemīlu, ar putām uz lūpām aizstāvētos un teiktu, ka mīlu gan.
Un šeit es atceros Ineses komentāru par atkarībām. Mēs esam mierā ar esošo situāciju tad, ja nevienu nav jāpārliecina, ka vienkārši zinām un nav svarīgi, ko par to saka citi...
Vai Tu esi mēģinājusi rakstīt... Piemēram, es rakstītu uz lapas. Vienā stabiņā - kas man sevī nepatīk. Kāds ir pozitīvais nolūks šai nepatikai un tad pretī - kā es so varu ievirzīt pozitīva gultnē. Varbūt vēl kāda sadaļa rodās "pa vidam". Man tas palīdzēja tikt galā ar dažiem iestāvējušiem jautājumiem.
Un, manuprāt, dažreiz mēs paši sevi domās mālējam daudz melnākus. Kad uzliekam uz papīra, redzam, ka nav jau gluži tā, ka to nevar iemīlēt! :))))
dainarozenberga* -
2012-02-23 21:35 Diānīt, es jau saprotu, ka Tu neesi mierā, bet nav jau arī vērts tērēt savu enerģiju uz kāda pārliecināšanu, par pretējo. Vai ne? :) Labāk to ievirzīt citur. :)
Jā, tā ir ļoti laba tehnika - jo, atceramies, viss kas mums nepatīk otrā, ir mūsos pašos!
Lai izdodas atrast kādu atbildi uz papīra lapas! :)
dainarozenberga* -
2012-02-23 21:40 Diāna, es tikko vēl iedomājos. Saistībā ar sevi... Kamēr es sevī turēju sajūtu un pārliecību - ka man IR JĀBŪT laimīgai, jo šeit par to vien runājam, tikmēr visi pārbaudījumi, kas nāca šķita, ka zemē iemin, nejutos labi, nebiju laimīga - līdz ar to pārmetu sev, ka neesmu gana laba... un vēl un vel pēkšņi sevi dzen dziļāk zemē. Bet vienā mirklī, fiziski ar galvu pie grīdas, pilnā pazemībā saku Dievam - piedod, ka neesmu laimīga, parādi man ceļu, kā atgriezties pie sevis... Un tajā brīdī man viss nostājās pa vietām... Jo ko tad mēs te mācāmies - pieņemt tos visus "+" un "-"... Bez pazemības un izpratnes, ka mūsos ir arī "-", kas jāmīl un jāpieņem, nevarēsim būt veselums... Pašas sevi plēšam... Es to ļoti izdzīvoju... tieši pavisam nesen... Ilūzijas neloloju, vienkārši pieņemu un mīlu sevi, kāda esmu... Bet visu laiku atgādinot, ka koncentrējos uz labo! :) Un mīlestības nesavtīgu došanu! :)
sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI autors: INESE PRISJOLKOVA
Es tik bieži Tev jautāju – vai Tu esi laimīga un kā Tu jūties, lai it kā vēlreiz un vēlreiz Tev atgādinātu cik nozīmīgi ir sevi mīlēt. Un liels ir mans pārsteigums, cik citiem grūti to ikdienā ir saprast un izdarīt.
Pie manis uz konsultācijām un semināriem nāk cilvēki un mēs runājam par sevis mīlēšanu un savas dzīves sakārtošanu. Ka mīlestība dziedina un ārstē, ka mīlestība palīdz sasniegt mērķus un rezultātus, ka mīlestība ir pamatā veiksmei un laimei. Un tad es pretim saņemu atbildi, ka sevi iemīlēt nav viegli un ka vispār līdz galam tas tā arī nemaz nav skaidrs – ko nozīmē sevi mīlēt un kā to izdarīt.
Sākotnēji man to bija grūti saprast, jo man pašai šķiet, ka tas ir tik dabiski un ka es to esmu darījusi visu savu mūžu. Un tad es sāku mēģināt atcerēties kurā mirklī tas manā dzīvē notika tā pilnīgi apzināti. Kurā mirklī es sevi iemīlēju kā dvēseli bez jebkādas pārākuma apziņas pār citiem, bez jebkādas vēlēšanās būt labākai vai gudrākai, skaistākai vai perfektākai.
Un es tiešām atcerējos. Es tiešām to sapratu.
Tas notika brīdī, kad skaidri izjutu, ka dvēseli man devis ir Dievs. Un ka man tā nepieder. Ka tas nav mans nopelns, ka man ir tāda dvēsele. Un tad es sapratu, ka arī ķermeni es neesmu pati radījusi. Ka Dievs to man ir devis caur vecākiem. Nu un tā kā manī ir bezgalīga mīlestība pret Dievu un es patiešām dzīvoju dziļā cieņā pret visu, ko Dievs mums dod, tad es pēkšņi sapratu cik tā ir liela nepateicība tagad teikt, ka manam ķermenim kaut kas nav tā kā es gribētu. Tātad es norādu Dievam, ka kādam Viņš ir uzdāvinājis labāku dāvanu kā man. Ka es tagad, nepieņemot sevi vai kādu daļu no sevis, it kā norādu Dievam, ka viņš ir nepietiekoši rūpīgi izvēlējies man dāvanu. :))
Ja šādi sāk domāt, tad tiešām paliek kauns cik nepateicīgi reizēm mēs esam.
Un tā es tagad (patiesībā jau ļoti sen) skatos uz savu ķermeni un savu dvēseli kā uz kaut ko ļoti, ļoti īpašu, kas man ir uzdāvināts un ko es ar bezgalīgu pateicību un pietāti varu lietot.
Vai esi kādreiz uz sevi paskatījusies no šāda viedokļa?
Man tas ļauj saprast cik unikāla un īpaša esmu. Man tas ļauj iemīlēt katru sava auguma kvadrātcentimetru savam un man patiešām nav vietu un lietu, kas man sevī nepatīk.
Sevis mīlēšana sākas ar sevis pieņemšanu. Pieņem sevi tieši tādu, kāda esi, un Tu spēsi sevi iemīlēt no sirds un ļoti, ļoti dziļi.
Mums patiešām nav jāsagaida mirklis, kad esam perfektas svara, apkārtmēra, gudrības vai kāda cita rādītāja ziņā. Lai sevi mīlētu un apzinātos savu vērtību, mums tiešām nav vajadzīgs, lai kāds to pasaka, no malas raugoties. Mēs varam sevi iemīlēt un novērtēt pirms citi pamana, cik esam skaistas un īpašas. Mēs varam sākt ar sevi.
Un tad notiks brīnums! :)
Tiklīdz Tu pati iemīli sevi, tiklīdz sāc par sevi priecāties un būt laimīga tikai tādēļ, ka esi, būs ļoti daudz cilvēku, kas pamanīs pārmaiņas. Būs ļoti daudz cilvēku, kas saskatīs Tevī absolūtu skaistumu. Būs ļoti daudz cilvēku, kas uztvers Tevi kā unikālu vērtību.
Kā tā?
Tādēļ, ka Tu tiešām tāda esi. Jo Dievs Tevi tādu ir radījis. Tagad vien atliek sevi uztvert kā Dieva dāvanu un rūpēties par šo dāvanu ar vislielāko mīlestību! :)
Un pēc tam notiek otrs brīnums.
Tiklīdz Tu iemīli sevi un saproti, ka Tu esi Dieva radīta vērtība, tieši tāpat Tu iemīli citus cilvēkus un saproti, ka arī viņi ir Dieva radīti. Jā – ļoti dažādi. Jā dažreiz pilnīgi savādāki, nekā Tu pati. Bet tieši tādēļ jau pasaule ir tik skaista un mēs to varam redzēt un baudīt. Mēs varam tajā dzīvot, to novērtēt, un tai pat laikā atcerēties, ka neko no šī visa neesam radījuši mēs paši. Ka mēs vienkārši te kādu laiku uzturamies un varam par to visu priecāties un rūpēties, lai vismaz to nesabojātu. Vai vēl skaistāk ir, ja ar savu radošo, mīlestības piepildīto enerģiju spējam pasauli veidot vēl skaistāku.
Un mēs tiešām to varam.
Un darām. :)
Lai Tev izdodas iemīlēt sevi un darīt pasauli labāku! Lai mums visām tas izdodas!
Ar mīlestību, Inese |