Kā iemīlēt sevi


Komentāri:

Baiba* - 2011-12-14 20:33
Tas man ļoti sasaucas ar priekšstatu, ka visām lietām jānotiek tā, kā es to gribu un ja tas tā nav, man ir tiesības dusmoties, apvainoties un šķendēties. Bet, kad es aptvēru, ka tā ir liela augstprātība attiecībā uz Dievu un viņa plāniem un pasaules iekārtojumu, mani pārņēma pazemība, pateicība un bezgalīga mīlestība. Paldies par rakstu!

Baiba* - 2012-02-23 22:36
Ļoti patīk, Daina, tavs pēdējais komentārs!

Diānai- tiklīdz mēs ar varu sākam sevi piespiest- Man JĀmīl sevi, JĀbūt laimīgai, tā nekas nesanāks. Mēs jau izvēlamies mīlēt sevi, vai izvēlamies būt laimīgas, jo pašas to gribam :)

Visvieglāk (vismaz man) iemīlēt sevi ir tad, kad apzinos, ka Dievs mani pieņem un mīl tādu, kā esmu- arī tad, kad es sevi nemīlu. Ar visiem maniem trūkumiem un vājībām un niķiem un stiķiem. Viņš nerimstoši saskata labo manī , līdz ar to mana labā puse aug un es spēju pievērst uzmanību arī citu cilvēku labajai pusei.


Baiba* - 2012-02-23 22:47
Jā, piekrītu xxx, ka jābeidz cīnīties vai uztvert to kā cīņu (ar īpašībām, kas nepatīk sevī). Labāk liec uzsvaru un attīsti tās īpašības, kas Tev sevī patīk. Un katra "sliktajā īpašībā" arī ir kāds pluss.. Atrodi katrai īpašībai, kas Tev sevī nepatīk, pozitīvu pielietojumu, piem., esmu nepacietīga- pateicoties tam, man izdodas ātri paveikt darbus, esmu slinka-pateicoties tam, man izdodas veltīt daudz laika sev un nepārstādāties... utt. Nu tas tā ar humoru, bet mērķis ir- mainīt savu skatu punktu uz negatīvajām lietām - un kas zina- varbūt velns neizrādīsies tik melns, kā viņu mālē...


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Es tik bieži Tev jautāju – vai Tu esi laimīga un kā Tu jūties, lai it kā vēlreiz un vēlreiz Tev atgādinātu cik nozīmīgi ir sevi mīlēt. Un liels ir mans pārsteigums, cik citiem grūti to ikdienā ir saprast un izdarīt.

Pie manis uz konsultācijām un semināriem nāk cilvēki un mēs runājam par sevis mīlēšanu un savas dzīves sakārtošanu. Ka mīlestība dziedina un ārstē, ka mīlestība palīdz sasniegt mērķus un rezultātus, ka mīlestība ir pamatā veiksmei un laimei. Un tad es pretim saņemu atbildi, ka sevi iemīlēt nav viegli un ka vispār līdz galam tas tā arī nemaz nav skaidrs – ko nozīmē sevi mīlēt un kā to izdarīt.

Sākotnēji man to bija grūti saprast, jo man pašai šķiet, ka tas ir tik dabiski un ka es to esmu darījusi visu savu mūžu. Un tad es sāku mēģināt atcerēties kurā mirklī tas manā dzīvē notika tā pilnīgi apzināti. Kurā mirklī es sevi iemīlēju kā dvēseli bez jebkādas pārākuma apziņas pār citiem, bez jebkādas vēlēšanās būt labākai vai gudrākai, skaistākai vai perfektākai.

 Un es tiešām atcerējos. Es tiešām to sapratu.

Tas notika brīdī, kad skaidri izjutu, ka dvēseli man devis ir Dievs. Un ka man tā nepieder. Ka tas nav mans nopelns, ka man ir tāda dvēsele. Un tad es sapratu, ka arī ķermeni es neesmu pati radījusi. Ka Dievs to man ir devis caur vecākiem. Nu un tā kā manī ir bezgalīga mīlestība pret Dievu un es patiešām dzīvoju dziļā cieņā pret visu, ko Dievs mums dod, tad es pēkšņi sapratu cik tā ir liela nepateicība tagad teikt, ka manam ķermenim kaut kas nav tā kā es gribētu. Tātad es norādu Dievam, ka kādam Viņš ir uzdāvinājis labāku dāvanu kā man. Ka es tagad, nepieņemot sevi vai kādu daļu no sevis, it kā norādu Dievam, ka viņš ir nepietiekoši rūpīgi izvēlējies man dāvanu. :))

Ja šādi sāk domāt, tad tiešām paliek kauns cik nepateicīgi reizēm mēs esam.

Un tā es tagad (patiesībā jau ļoti sen) skatos uz savu ķermeni un savu dvēseli kā uz kaut ko ļoti, ļoti īpašu, kas man ir uzdāvināts un ko es ar bezgalīgu pateicību un pietāti varu lietot.

Vai esi kādreiz uz sevi paskatījusies no šāda viedokļa?

Man tas ļauj saprast cik unikāla un īpaša esmu. Man tas ļauj iemīlēt katru sava auguma kvadrātcentimetru savam un man patiešām nav vietu un lietu, kas man sevī nepatīk.

Sevis mīlēšana sākas ar sevis pieņemšanu. Pieņem sevi tieši tādu, kāda esi, un Tu spēsi sevi iemīlēt no sirds un ļoti, ļoti dziļi.

Mums patiešām nav jāsagaida mirklis, kad esam perfektas svara, apkārtmēra, gudrības vai kāda cita rādītāja ziņā. Lai sevi mīlētu un apzinātos savu vērtību, mums tiešām nav vajadzīgs, lai kāds to pasaka, no malas raugoties. Mēs varam sevi iemīlēt un novērtēt pirms citi pamana, cik esam skaistas un īpašas. Mēs varam sākt ar sevi.

Un tad notiks brīnums! :)

Tiklīdz Tu pati iemīli sevi, tiklīdz sāc par sevi priecāties un būt laimīga tikai tādēļ, ka esi, būs ļoti daudz cilvēku, kas pamanīs pārmaiņas. Būs ļoti daudz cilvēku, kas saskatīs Tevī absolūtu skaistumu. Būs ļoti daudz cilvēku, kas uztvers Tevi kā unikālu vērtību.

Kā tā?

Tādēļ, ka Tu tiešām tāda esi. Jo Dievs Tevi tādu ir radījis. Tagad vien atliek sevi uztvert kā Dieva dāvanu un rūpēties par šo dāvanu ar vislielāko mīlestību! :)

Un pēc tam notiek otrs brīnums.

Tiklīdz Tu iemīli sevi un saproti, ka Tu esi Dieva radīta vērtība, tieši tāpat Tu iemīli citus cilvēkus un saproti, ka arī viņi ir Dieva radīti. Jā – ļoti dažādi. Jā dažreiz pilnīgi savādāki, nekā Tu pati. Bet tieši tādēļ jau pasaule ir tik skaista un mēs to varam redzēt un baudīt. Mēs varam tajā dzīvot, to novērtēt, un tai pat laikā atcerēties, ka neko no šī visa neesam radījuši mēs paši. Ka mēs vienkārši te kādu laiku uzturamies un varam par to visu priecāties un rūpēties, lai vismaz to nesabojātu. Vai vēl skaistāk ir, ja ar savu radošo, mīlestības piepildīto enerģiju spējam pasauli veidot vēl skaistāku.

Un mēs tiešām to varam.

Un darām. :)

Lai Tev izdodas iemīlēt sevi un darīt pasauli labāku! Lai mums visām tas izdodas!

Ar mīlestību, Inese

Komentāri (27)  |  2011-12-14 19:55  |  Skatīts: 8540x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Baiba* - 2011-12-14 20:33
Tas man ļoti sasaucas ar priekšstatu, ka visām lietām jānotiek tā, kā es to gribu un ja tas tā nav, man ir tiesības dusmoties, apvainoties un šķendēties. Bet, kad es aptvēru, ka tā ir liela augstprātība attiecībā uz Dievu un viņa plāniem un pasaules iekārtojumu, mani pārņēma pazemība, pateicība un bezgalīga mīlestība. Paldies par rakstu!

Rita* - 2011-12-14 21:19
Ai,meitenes!Cik man kā biologam, kam smadzenēs bija iedzīts darvinisms, bija grūti tam pateikt"Nē",bet tam, ka Dievs visu radījis, arī mani-"Jā". Tik tiešām, tas bija apgrieziens manās smadzenēs pa 180grādiem!Jo Dievs ir mīlestība, un ar Viņa pieņemšanu par savu Radītāju,mēs pieņemam mīlestību...

Maija* - 2011-12-14 22:01
"Mums patiešām nav jāsagaida mirklis, kad esam perfektas svara, apkārtmēra, gudrības vai kāda cita rādītāja ziņā." Šis teikums bija atbilde uz manu šīs dienas jautājumu sev - tik daudz, ko sevī gribas izskaust, tik tāls ceļš vēl līdz pilnībai ejams, kā lai es pašlaik sevi iemīlu, ar visiem saviem trūkumiem, kas kā dadzis traucē dzīvot pašas dzīvi?!
Paldies, Inesīt, par šo rakstu, tas kārtējo reizi nāca tieši īstajā laikā.

Ilze* - 2011-12-14 23:45
Mēs pieņemam sevi, iepatīkamies sev... bet mums arī jāizturas ar cieņu pret šo Dieva dāvanu... tā, kā mēs gribētu, lai kāds izturētos pret mūsu dāvinātu dāvanu. Tomēr, tomēr... vajadzētu ielāgot, ka kūkas un našķi nāk par sliktu ne tikai figūrai, kas pēc brīža mums var būt iemesls atkal iekrist sevis nemīlēšanā, bet arī mūsu veselībai. Mums vajadzētu sevi mīlēt, par sevi rūpēties, sevi kopt Dievam par prieku. Tā laikam...

Sofija* - 2011-12-14 23:49
Sevi iemīlēt kā Dieva brīnumu, tas ir super, bet tas nenozīmē, ka mēs kļūstam kūtras un, pieņemot sevi tādu , kāda esam, neko nedaram, lai kļūtu veselākas, skaistākas, slaidākas un gudrākas. Es arvien cenšos sevi pilnveidot, arī savu ķermeni, piemēram taisu prakšalanu, no rītiem vingroju, daudz staigāju kājām, neēdu pēc plkst.18.00, un arvien meklēju sev ko jaunu, gan ķermenim, gan garam un atrodu........ Vienu dienu manai draudzenei, šajā gadījumā par prakšalanu, bija savs komentārs, viņa man sacīja, ko es sevi tik ļoti moku ar visādām vingrošanām, prakšalanām un tml., piebilstot, ka viņa gan sevi mīl un nemocīs sevi dzerot sālsūdeni. Katra mēs protams esam savādāka, kas vienai der, otrai varbūt nē, un tomēr, uzskatu, ka ķermenis ir Dieva brīnums un tas ir patiesi jāmīl, un tā nav vienkārši kūtra pieņemšana, par to ir jārūpējas, nu nenāk viņam par labu ne tas, ka viņš ir piesārņots, ne liekais svars, ne mazkustība un tml. Tāpēc visām, kurām traucē liekais svars vai kāda cita problēma, ir visas iespējas to uzlabot vai novērst, vienkārši jābeidz ''ņaudēt'' un jāsāk darīt.Ja nepatīc sev spogulī, maini sevi, beidz tik daudz ēst, sāc kustēties, nomaini frizūru, attīri organismu, iztīri ādu, sakopies, iegādājies jaunu kleitiņu, beidz staigāt visu laiku biksēs kā vīrietis, kļūsti sievišķīga un tad tu sev patiksi.
Veiksmi!

Jannat* - 2011-12-15 01:42
Vai cik sirsniigs raksts un komentaari - te lasot mani paarnjeema taads siltuma vilnis un es to raidiiju ar miilestiibas pateiciibu Dievam - un pateicos skalji ka vins mani radiijis taadu kaada esmu- forsi forsi:)))))))))

Ilzīte* - 2011-12-15 01:49
Ideāls raksts un pilnība piekrītu arī Sofijas teiktajam :)
Tieši laikā :)

Karinčiks* - 2011-12-15 03:37
Cik skaisti Tu esi uzrunājusi..atnākusi atkal laikā..Šo rakstu var lasīt ik dienas..un pateikties,ka visos iespējamos veidos palīdzi mums mīlēt sevi..ieraudzīt mūsu dzīves svētības..
Un mums tikkai jabūt pateicīgiem..un tas nav daudz prasīts..ik dienas pateikties..kaut vai par savu skaidro un atklāto prātu,pateikties,ka esam atvērtas jaunajām idejām,par apbrīnojamo ķermeni,kas ir stiprs un elastīgs,par orgāniem,kas tajā atrodas un perfekti strādā..par visu to un visu jau saņemto svētību...Pasakamies...
Paldies Tev mīļo Inesīt.

dainarozenberga* - 2011-12-15 03:39
Es piekrītu Sofijai par to, ka ir jārūpējas par sevi. Bet man šķiet, ka brīdī, kad esi iestidzis sajutā, ka ļoti nepatīk skatīties spogulī, nepatīk kā izskaties, kur nu te vēl runāt par Mīlestību...
Un šajā mirklī, kad šķiet, ka savā labā nevari darīt neko, sāc sevi pieņemt, iemīlēt, sajust! Ieskaties spogulī sev dziļi acīs saki sev cik ļoti mīli! Un esmu pārliecināta, ka tajā mirklī, kad sevi pieņemsi un iemīlēsi, tad arī sāks izkristalizēties vecie paradumi, kurus gribēsies atmest, bet vietā nāks jaunie! :)
Ir sevī jāatrod vēlme mīlēt - sevi! Tā ir katrā no mums, dvēsele un ķermenis ir ļoti noilgojušies pēc mīlestības, ka ļoti ātri uz to atsauksies!

Ieklausies sevī, pasakies par ik mirkli, ko dzīvo un Mīlestība pati atnāks pie Tevis!
Es sevi atradu un mani paradumi mainās līdz ar apziņas mainīšanos... Atrodi savu ceļu! No sirds to novēlu mums katrai!

Sūtu siltumu un mīlestību! :)

Anonīms* - 2011-12-15 04:34
Jā, vispirms ir tā patiesā sevis pieņemšana. Un tad jau dabīgi nāk vēlme par sevi rūpēties. Prakšalana nav vairs jāveic ar lielu piespiešanos, nu tā sanāk tik viegli... un tik dabiski pārkārtojās dienas režīms. Tik ļoti izbaudu laicīgu iešanu gulēt un agro rīta celšanos... Tik viegli tiku vaļā no kafijas dzeršanas un pat vairs neatceros, kad ēdu kaut ko no gaļas ēdieniem. Iet uz darbu kājām jau iegājies tik ļoti, ka iekāpjot autobusā, uzreiz jūtu, ka gribu ārā, svaigā gaisā... Un galvenai, tas notiek tik dabiski! Cik sevi neesmu mocījusi un dzelžaini sevi turējusi grožos "sēžot" uz stingrām diētām. Viss bija bez panākumiem. Šobrīd esmu panākusi tik daudz! Es tiešām sev patīku un esmu par to ļoti ļoti priecīga!

Diāna* - 2012-02-23 05:59
Vēlos vedināt jūs, gudrās un jaukās būtnes, uz diskusiju KĀ ES SEVI MĪLU UN PIEŅEMU AR VISIEM SAVIEM TRŪKUMIEM. Nu tā, tīri praktiski. Kā tam būtu jābūt un kas no kā ir atkarīgs, tas tā kā būtu visiem skaidrs. Bet kā tas ir praksē? Kā ir mīlēt sevi tādu kāda esmu?
Citēšu D. Zandi "Mīlestība pret sevi (līdzīgi kā arī pret citiem), tas ir darbības vārds un tikai izrādot sev tīkamu darbību, vari sajust, ka tu patiešām sevi mīli! Nevis to vienkārši saki – nu tā, lai paliek vieglāk"

Ilona* - 2012-02-23 14:17
Par vingrošanām, prakšalanām, masāžām un visu pārējo. Mums par savu ķermeni ir jārūpējas tieši tāpat kā par māju, saviem pienākumiem un visām pārējām lietām. Tā ir Dieva dāvana katram no mums, un ja mēs pašu svarīgāko no Dāvanām atstājam novārtā, tad kāpēc mums pienāktos vēl kaut kas? Pret visu taču ar milzīgu pateicību!

Diāna* - 2012-02-23 17:56
Vingrošana, prakšalanas, masāžas utt. ir ķermeņa tehniskā apkope. Vai tiešām šīs darbības nozīmē "mīlu un pieņemu sevi ar visiem saviem trūkumiem"? Un, ja šīs darbības cilvēkam tiek atņemtas kaut kādu apstākļu dēļ, tas automātiski nozīmē, ka cilvēks sevi nemīl un nepieņem?

Inese* - 2012-02-23 18:32
Mīlēt nozīmē redzēt ar "+" zīmi un baudīt to, pateikties par to.
Tātad -ja mēs visu, kas ar mums notiek un to, kādi esam, pieņemam ar plus zīmi, mums tas patīk, mēs uz sevi un savu dzīvi skatamies ar prieku (pat tad, kad neiet), tad tā patiešām ir sevis mīlēšana.
Jā, arī tad, kad esi pakritis un izgāzies savās un citu acīs - tad vienkārši pieņem to, ka tā ir noticis, celies augšā un ej tālāk, izdarot mācību, lai vairs tā nenotiktu. Ja nākošā dienā notiek, tad atkal - celies augšā un izdari mācību.
Bet nekritizē sevi, nešausti, neīgņojies, ka tā ir noticis.
Pieņem, ka ir jāiet cauri arī nepatīkamām situācijām. Un lai tās neatkārtotos, ir jāiziet ar mīlestību.
Un pat ja tās pēc tam atkārtojas, bet tu šo mācību jau esi apguvis un pieņem ar mīlestību savā dzīvē, tad tevi tas vairs neuztrauks..


Diāna* - 2012-02-23 18:50
Inesīt, jā, tā tas tiešām ir. Pilnīgi piekrītu katram vārdam.
Mani visvairāk interesē tieši šis mehānisms, kā iemācīties visu mūžu uzskatītos "-" ieraudzīt kā "+"? Ar galvu jau viss ir kārtībā, es ļoti labi saprotu, bet kā to visu no galvas aizvadīt līdz sirdij?

xxx* - 2012-02-23 19:32
Diāna,
pēc kādiem kritērijiem tu spried, secini ka ir vai nav aizvadīts līdz sirdij? Kādi ir atskaites punkti? Kas tev liek domāt ka šobrīd tā nav, ka šobrīd tavā dzīvē noteicošais ir prāts nevis sirds?

Diāna* - 2012-02-23 19:53
xxx, es saprotu, ka tādu, kāda esmu, mani ir radījis Dievs, ar visiem maniem "+" un "-". Es saprotu, ka man sevi tādu ir jāpieņem, jo tā vienkārši ir. Ja man kāds mēģinātu teikt, ka es sevi nemīlu, ar putām uz lūpām aizstāvētos un teiktu, ka mīlu gan. Bet sirds dziļumos tā nav gan. Sevī saskatu milzum daudz "-", ko nespēju pieņemt. Un attiecīgi arī citos cilvēkos. Tāpēc man šis jautājums ir ļoti aktuāls. Kā praktiski iemīlēt sevi ar visiem saviem trūkumiem?

dainarozenberga* - 2012-02-23 20:32
Diāna, manī radīja pārdomas Tavs teikums:
Ja man kāds mēģinātu teikt, ka es sevi nemīlu, ar putām uz lūpām aizstāvētos un teiktu, ka mīlu gan.
Un šeit es atceros Ineses komentāru par atkarībām. Mēs esam mierā ar esošo situāciju tad, ja nevienu nav jāpārliecina, ka vienkārši zinām un nav svarīgi, ko par to saka citi...

Vai Tu esi mēģinājusi rakstīt... Piemēram, es rakstītu uz lapas. Vienā stabiņā - kas man sevī nepatīk. Kāds ir pozitīvais nolūks šai nepatikai un tad pretī - kā es so varu ievirzīt pozitīva gultnē. Varbūt vēl kāda sadaļa rodās "pa vidam". Man tas palīdzēja tikt galā ar dažiem iestāvējušiem jautājumiem.
Un, manuprāt, dažreiz mēs paši sevi domās mālējam daudz melnākus. Kad uzliekam uz papīra, redzam, ka nav jau gluži tā, ka to nevar iemīlēt! :))))

Diāna* - 2012-02-23 21:08
Daina, nu kā tad es varu būt mierā ar esošo situāciju, ka nemīlu sevi, bet ir taču JĀMĪL, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi:)) Un te jau ir tā atšķirība strap kā būtu jābūt un kā ir patiesībā.
Tad, kad viss ir kārtībā, šādi jautājumi pat nerodas, kur nu vēl jāpārliecina kāds:)
Paldies, Dainīt, par padomu uzrakstīt uz lapas. Es nesen Rudzātes grāmatā lasīju, ka jāuzraksta uz lapas visas īpašības, kas partnerī nepatīk, lai attiecinātu tās uz sevi, sevī to visu sameklētu.
Oi, un par pozitīvo nolūku - noteikti vienu varu pateikt uzreiz! Idealizācija. Vēlme būt labai, pareizai, perfektai. Un atkal jau ar prātu saprotu, ka tas nav vajadzīgs, ka tas nāk no bērnības utjpr., bet diemžēl tas jau ir iesakņojies šūnu līmenī pa šiem daudzajiem uz Zemes nodzīvotajiem gadiem.
Tā, ķeros pie papīra lapas!:)

dainarozenberga* - 2012-02-23 21:35
Diānīt, es jau saprotu, ka Tu neesi mierā, bet nav jau arī vērts tērēt savu enerģiju uz kāda pārliecināšanu, par pretējo. Vai ne? :) Labāk to ievirzīt citur. :)
Jā, tā ir ļoti laba tehnika - jo, atceramies, viss kas mums nepatīk otrā, ir mūsos pašos!
Lai izdodas atrast kādu atbildi uz papīra lapas! :)

dainarozenberga* - 2012-02-23 21:40
Diāna, es tikko vēl iedomājos. Saistībā ar sevi... Kamēr es sevī turēju sajūtu un pārliecību - ka man IR JĀBŪT laimīgai, jo šeit par to vien runājam, tikmēr visi pārbaudījumi, kas nāca šķita, ka zemē iemin, nejutos labi, nebiju laimīga - līdz ar to pārmetu sev, ka neesmu gana laba... un vēl un vel pēkšņi sevi dzen dziļāk zemē. Bet vienā mirklī, fiziski ar galvu pie grīdas, pilnā pazemībā saku Dievam - piedod, ka neesmu laimīga, parādi man ceļu, kā atgriezties pie sevis... Un tajā brīdī man viss nostājās pa vietām... Jo ko tad mēs te mācāmies - pieņemt tos visus "+" un "-"... Bez pazemības un izpratnes, ka mūsos ir arī "-", kas jāmīl un jāpieņem, nevarēsim būt veselums... Pašas sevi plēšam... Es to ļoti izdzīvoju... tieši pavisam nesen... Ilūzijas neloloju, vienkārši pieņemu un mīlu sevi, kāda esmu... Bet visu laiku atgādinot, ka koncentrējos uz labo! :) Un mīlestības nesavtīgu došanu! :)

xxx* - 2012-02-23 22:14
Diāna,
es jautājumus uzdevu izejot no savas pieredzes. Bija man izveidojušies steriotipi, ka es būšu laimīga un dzīvošu pilnvērtīgu dzīvi, tad kad ... bet ikdienā saskāros ar to ka vērtēju cilvēkus, ka gribu viņus pārliecināt par savu patiesību, ka diezgan zemu vērtēju sevi kā personību u.t.t. un galvā arī tāpat kā tev skanēja ir taču jāmīl.
Kā es tiku tam pāri?
Ka tiku tam pāri pilnībā būtu skaļi teikts. Principā beidzu cīnīties, ar varu sevi mainīt. Primitīvs piemērs, man ir nepaklausīgi pūkaini, čirkaini mati. Tasinoju, liku putas, veidoju un sazin ko vēl. It kā cīnijos ar to kas man ir. Tad sev pateicu nu ja tev tā vajag nu taisno tos matus, iekšā beidzās cīņa. Un tad pārējais notiek pats par sevi, kādu dienu pamani ka tavi mati tomēr ir tik forši, ka tie ir tik organiski ar tavu raksturu, ar tevi, ka neko viņos īpaši nevajag mainīt.
Tieši tāds pats stāsts ir par vērtēšanu. Piefiksēju, vērtēju. Saku sev, labi vērtē, tātad tev kaut kam tas ir vajadzīgs. (principā es kaut kā neapzināti izvairījos no tādiem vārdiem kā mīlēt , pieņemt u.t.t. ir tā kā ir ) Darbojos tālāk. Atkal pienāk mirklis , ka pamani ka vērtē cilvēku. un tā reizi pēc reizes, kamēr saproti, no kā tā vērtēšana tevi pasargā, kas par bloku tev liek tā darīt. Un tad kad esi apzinājies, tad vērtēšana vairs nav nepieciešama. Tukša vieta nepaliek. Vērtēšanas vietā ienāk citas vērtības. Tās ienāk pašas mierīgi , bez cīņas.
Man vēl bija tā, ka nepamanīju ka vērtības ir nomainījušās un pēc inerces dzīvoju it kā ar vecām vērtībām. Ar domu ka es taču dzīvoju ar prātu nevis ar sirdi, jo manā apziņa bija nosēdies ka mīloš cilvēks ir tāds un šitāds, bet izrādijās ka manā izpildījumā mīloš cilvēks ir pavisam atšķirīgs no maniem priekštatiem, steriotipiem kādam viņam ir jābūt.
Sanāca pagari, bet ceru ka var uztvert domu ko vēlējos aiznest


Inese* - 2012-02-23 22:23
Manuprāt nevajag dikti centrēties un šķirot tos "+" un "-". Jo pa lielam jau tādu "-" vispār nav.
Tiklīdz kaut ko gribas paslikt pareizajos un nepareizajos, tā varam sečināt, ka mums pietrūkst mīlestības un ka tas ir ego, kurš tagad saistībā ar saviem stereotipiem visu šķiro. Tad, kad dzīvo mīlestībā, tad ir vieni vienīgi plusi :))

Tīri prakstiski tas notiek tā - ir kāds gadījums, kurš nepatīk, bet tu tai mirklī sāc saprast, ka šis nepatīkamais gadījums šķīsta tavu dvēseli, grauj tavus stereotipus un pieķeršanos, mazina ilūzijas. Un tā tu saproti kāda īstenībā tā ir svētība un, paldies Dievam, ka tika iedota šī situācija, kas vērsa manu uzmanību tam, kas jāpamaina (attieksme, domāšana, paradumi utt.)
Un re - konkrētais "-" nu jau ir pārvērties par kārtīgu "+". :))

Baiba* - 2012-02-23 22:36
Ļoti patīk, Daina, tavs pēdējais komentārs!

Diānai- tiklīdz mēs ar varu sākam sevi piespiest- Man JĀmīl sevi, JĀbūt laimīgai, tā nekas nesanāks. Mēs jau izvēlamies mīlēt sevi, vai izvēlamies būt laimīgas, jo pašas to gribam :)

Visvieglāk (vismaz man) iemīlēt sevi ir tad, kad apzinos, ka Dievs mani pieņem un mīl tādu, kā esmu- arī tad, kad es sevi nemīlu. Ar visiem maniem trūkumiem un vājībām un niķiem un stiķiem. Viņš nerimstoši saskata labo manī , līdz ar to mana labā puse aug un es spēju pievērst uzmanību arī citu cilvēku labajai pusei.

Baiba* - 2012-02-23 22:47
Jā, piekrītu xxx, ka jābeidz cīnīties vai uztvert to kā cīņu (ar īpašībām, kas nepatīk sevī). Labāk liec uzsvaru un attīsti tās īpašības, kas Tev sevī patīk. Un katra "sliktajā īpašībā" arī ir kāds pluss.. Atrodi katrai īpašībai, kas Tev sevī nepatīk, pozitīvu pielietojumu, piem., esmu nepacietīga- pateicoties tam, man izdodas ātri paveikt darbus, esmu slinka-pateicoties tam, man izdodas veltīt daudz laika sev un nepārstādāties... utt. Nu tas tā ar humoru, bet mērķis ir- mainīt savu skatu punktu uz negatīvajām lietām - un kas zina- varbūt velns neizrādīsies tik melns, kā viņu mālē...



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ