Dāvināšanas prieks


Komentārs:

Kristīne* - 2011-12-05 02:43
Es arī izaugu laikā, kad Ziemassvētkus nedrīkstēja svinēt. Bet mēs svinējām, uz baznīcu gājām. Un nākot atpakaļ, vienmēr zem eglītes atradu dāvaniņas. Tagad man ļoti patīk gādāt dāvanas Ziemassvētkos saviem mīļajiem. Tā man liekas tik jauka tradīcija no bērnības. Parasti es jau laicīgi izdomāju, ko katram dāvināšu. Un vēl, tiešām baudu un prieku man sagādā dāvaniņas iesaiņošana un izrotāšana. Ja Ziemassvētku dāvanas sagādā laicīgi, tad nav jāburzās pa veikaliem īsi pirms svētkiem, tad es neizjūtu šo komercialitāti. Man dāvināšana Ziemassvētkos un Lieldienās saistās ar jauku bērnības tradīciju un šis process dara man prieku.


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

Palēnām tuvojas Ziemassvētki, dāvanu un dāvināšanas laiks. Tāpēc gribēju parunāt, kā tas ir Tev un Tavā ģimenē. Un padalīties ar savām atziņām. Pēdējo pusotru mēnesi es apmeklēju vācu valodas kursus. Nodarbības ir 3 stundas un tāpēc parasti kāda no meitenēm atnes kaut ko garšīgu, ar ko starpbrīdī pamieloties- pašceptus pīrādziņus, maizītes, salātus vai ābolus no sava dārza. Tie, kam nav laika vai gribēšanas gatavot, šad tad padalās ar nelieliem pirktiem gardumiem- šokolādi, cepumiem, konfektēm. Tā nav spiesta lieta, vienkārši tā kaut kā mūsu grupā ir iegājies no paša sākuma, ka nevis apēdam katra savu maizīti starpbrīdī, bet dalāmies. Protams, cienājam arī pasniedzēju. Vienu dienu vienu no mūsu meitenēm, saukšu viņu par Taņu (vārds mainīts) apbēdināja tas, ka pāri palikušos pīrādziņus un maizītes mūsu pasniedzēja izdalīja citām mācību centra darbiniecēm. Taņa teica: „Būtu zinājusi, ka sveši apēdīs, nebūtu nesusi!”. Mēs, protams, centāmies Taņu mierināt, ka tas labums, ko viņa dod citiem, atgriezīsies pie viņas citā veidā – varbūt kāds cits cilvēks (ne jau obligāti svešā pasniedzēja, kas apēda pīrāgu :)) palīdzēs kaut kādā veidā ar padomu, kontaktu, naudu utt. (nu tas jau ir Visuma likums, ka dots devējam atdodas). Pēc šī notikuma man radās pārdomas. Cik devīgi patiesībā esam? Vai ticam, ka dot ir svētīgi un ka dots devējam atdodas? Vai ar vienu roku dodam, otru atņemam? Vai gaidām kaut ko atpakaļ par savu dāvanu? Vai mums ir nosacījumi, kā saņēmējs drīkst izrīkoties ar mūsu dāvanu? Patiesībā vislabāk būtu dot ar tīru sirdi, negaidot neko atpakaļ. Pat pateicību ne. Labāk jau pateikties Dievam, ka mēs esam tik bagāti, ka mums ir, ko dot. Mēs tāpat taču sajūtam devēja gandarījumu un savu pārpilnību dodot (ja jau es varu dot citiem, tad esmu bagāts). Vismaz es to noteikti sajūtu. Domāju, ja mēs dodam savtīgi, nevis nesavtīgi, mēs arī saņemsim savtīgu atbildi no Visuma.

Un kas tad ir svešie? Mēs jau visi esam saistīti, visi nākam no viena avota.

Uzskatu, ka dāvana ne vienmēr ir kastītē, skaisti iesaiņota ar lentīti. Dāvana ir arī smaids, palīdzība, labs vārds, atbalsts grūtā brīdī. Man ir mazi bērni un dažkārt ir grūti iekāpt sabiedriskajā transportā ar ratiem. Bet vienmēr ir kāds, kas palīdz, man gandrīz nekad nav bijis jālūdz. Un es pilnīgi varu sajust, ka cilvēkiem sagādā prieku palīdzēt, pat, ja atalgojumā ir tikai paldies un varbūt mēs vairs nekad neredzēsimies.

Par Ziemassvētku dāvanām- kā mēs tās gatavojam? Vai steigā ieskrienam veikalā kaut ko nopirkt? Vai gatavojam paši? Vai sameklējam krāmus, kas mums pašiem vairs nav vajadzīgi, lai atdāvinātu draugiem? (protams, var būt arī situācija, kad kāda no mums nevajadzīgām lietām sagādā kādam patiesu prieku un ir noderīga). Vai patiesi piedomājam, kas mūsu mīļajiem sagādātu patiesu prieku? (Tas patiesi prasa mazliet vairāk laika :))

Un vai atceramies svētkos par sevi? Ko vēlamies saņemt mēs paši? Ko varam uzdāvināt sev? Un vai mēs protam dāvanas pieņemt? Citreiz ir tā, ka cilvēks dod nesavtīgi, bet pašam neērti saņemt dāvanas. Vai arī cilvēks jūtas dāvinātājam parādā. Es domāju, ja Visums mums dod, tad esam tā vērti un pelnījuši un pieņemsim dāvanu ar pateicību.

Daudziem nepatīk, ka Ziemassvētki ir pārlieku komerciāli. Bet mēs jau paši tos par tādiem padarām. Varbūt šogad neskriet uz veikalu pēc dārgām dāvanām, bet sacept garšīgas mājas piparkūkas un skaisti iesaiņot? Vai kaut ko uzšūt, darināt, uzrakstīt stāstu vai dzejoli (katram taču ir kāds talants), vienoties ģimenē- varbūt šogad pirktās dāvanas nedāvinām, bet, piemēram, palīdzam vecākiem izremontēt dzīvokli?

Šogad mēs ar bērniem gatavojam Ziemassvētku dāvanu vecvecākiem- pašdarinātu kalendāru, zīmējam, līmējam, griežam un krāsojam! Bērniem ir patiess prieks par paša rokām gatavoto un par iespēju radoši darboties kopā ar vecākiem. Šī ideja man radās pēc tam, kad meita, nevarēdama sagaidīt Ziemassvētkus un dāvanas, sāka čīkstēt un jau izdomāja 100 lietas, ko vēlas sev. Paši svētki jau aizmirsti, palikusi tikai kāre pēc dāvanām (un, kad saņem, tad vēl par maz). Bet tagad viss ir drusku citādi- ir arī prieks no došanas, ne tikai ņemšanas. Plānojam arī ziedot labdarībai – izveidot kopā ar bērniem paciņu- lai izvēlas kādas no savām mīkstajām mantiņām un par mazu palikušajām drēbītēm un uzzīmē ko skaistu. Mūsu ģimenē tas reāli strādā. Kā ir jūsējā?

Lai jūs šai svētku gaidīšanas un dāvanu gatavošanas laikā pavada patiess un nesavtīgs dāvināšanas prieks! 

Lai gaiši, Baiba. 

Komentāri (13)  |  2011-12-02 01:05  |  Skatīts: 5673x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Inese* - 2011-12-02 01:30
Ļoti jauks un dziļš temats. Paldies par rakstu.

Man šī ir nesakārtotā dzīves un attieksmes tēma.
Nu nav man līdz galam vēl izskaidrojuma kas manī notiek, bet man ir kaut kāda bremze brīdī, kad noteikti kaut kas ir jādāvina. (gluži tāpat kā par to, ka zinu, ka saņemšu dāvanas uz konkrētiem svētkiem).
Šķiet, ka esmu gana devīgs cilvēks un ļoti labprāt dodu savu mīlestības pilno enerģētiku, kā arī nav man nekādas īpašās pieķeršanās materiālajam un dodu vai pērku kaut ko citiem ar prieku, bet.......tiklīdz tas ir saistīts ar to, ka šai konkrētā dienā "visi dara tā" un gluži kā Ādamam bij' septiņ dēli spēlē viens otru apdāvina - lūk tas manī rada neizprotamu vēlmi neiesaistīties.
Lai gan - esmu taču "pareizā meitene" un mēģinu sevi noskaņot ka dāvināt ir jauki un tas jādara ar prieku.

Tai pat laikā nesen kā saskaitīju, ka esmu uzdāvinājusi pārsimt savu grāmatu. To esmu darījusi no sirds bez jebkāda tālāka nodoma vai zemteksta (ar to gribu teikt, ka tas nav tā kā domāts reklāmas nolūkos. Godīgi ne).
Tad man tas ir prieks pašai un otram.

Bet man jāatzīst, ka "obligātā" dāvināšana vai apdāvināšanās mani kaut kā drīzāk distancē.

Toties es ļoti labi saprotu audzinošo faktoru, kas pieminēts rakstā, kad bērni gatavo dāvaniņas un rada sev un otram prieku. (iepretim, ka tikai gaida, lai viņiem dāvina)

Ilva* - 2011-12-02 07:01
Tik jauks rakstiņš...patiesi ir par ko domāt.
Es...piekrītu Ineses komentāram....arī man ir šī distancēšanās sajūta....uz "obligāto" dāvināšanu.
Man šķiet, ka tas bija aizpagājušos Ziemassvētkos...kad burtiski pirms svētkiem....es stāvēju pie loga...un noskatijos...kā visi skrien...un tik ļoti steidzās...arī es pati biju atsteigusies ar iepirkumu maisiem....
...Man radās tāda sajūta..kā salīdzinājumā ar skudrām...
...Piemēram...mēs cilvēki...stāvam un vērojam...skudru steigu...no augšas. Un ir taču cilvēki...kas apmīļo skudriņas ar acīm un aiziet..bet tik daudz rakstīts presē...un dzirdēts...par nežēlīgiem cilvēkiem, kas otram atņem, izārda...tā arī par skudrām.
Es iedomājos...šādu pašu salīdzinājumu ar Dievu, kurš stāv un noskatās, kā mēs visi skrienam...un trakojam...vel pēdējās minūtēs ko iespēt...iepirkt. Vai Dievs to ir licis. Nē! Bet!...mēs to ik reiz daram pa jaunu.
Tā!!!...vietā!!!...mīļi būt kopā...un sarīkot svētkus kopā...samīļot mīļos cilvēkus ar klātesošu sajūtu...nevis skrienot.
Ļoti paldies Baibai par rakstiņu. Es rīt par šo noteikti padomāšu.


Karinčiks* - 2011-12-02 16:14
Paldies par rakstu,kas patiešām ir aktuāla..
Baiba..tas,kā Jūsu ģimenē gatavo dāvaniņas..vien jau ir svētki..un Dievišķi...
Dāvināšana otram..man nozīmē dāvana sev...
Patīkamākais šajā procesā..ir dot nesavtīgi ik dienas...un tas,kas mīļš Tev..kā paša gatavota piparkūka,pašu gatavots enģelītis,,vai izlieta svecīte.utt.Ja vēl zini,ka kāds no Taviem mīļajiem vēlas kādu grāmatu,kādu gardumu...Tad iepriecini..
Un miers,ko sajutīsi būs daudz efektīgāks..nekā tās milzum dārgās dāvanas zem eglītes..lai gan..jauki,ka spējam rakstīt joprojām kartiņas,skaitīt dzejolīšus..un man vienmēr iepriecina gadu no gada saņemt pašu rakstītu kartiņu...
Siltus Ziemassvētkus Jums visiem

Baiba* - 2011-12-02 16:28
Par tām obligātajām dāvanām, kas nav dotas no sirds, arī piem., par obligātajiem komplimentiem - glaimiem, es domāju- tās nepavada pozitīva enerģija, to kaut kādā zemapziņas līmenī izjūt arī saņēmējs,
Par dāvanu saņemšanu- man pašai ir bijis, kad izjūtu mulsumu vai apjukumu, kad kāds kaut ko uzdāvina negaidot (ne svētkos). Es pati vēl mācos pieņemt ar pateicību. Ir taču bieži, ka sakām- ak, ko nu, nevajadzēja jau tā pūlēties, man jau neko nevajag, visa tāpat ir gana utt. Bet zemapziņa jau jokus nesaprot :)

Ilze* - 2011-12-02 17:07
Paldies, Baiba!
Šīs pārdomas nāk tieši laikā... no raksta, man ļoti "aizķēra" moments, ka mēs dažkārt jūtamies neērti dāvanas saņemot. Arī es tā jūtos. It sevišķi, saņemot kaut ko no savas Mammītes. Viņas dāvinātās dāvaniņas liek man pie sevis domāt "vai tad vajadzēja tā tērēties", "Tu esi viena, mēs esam daudz", "mums taču neko nevajag, pietiek, ka Tu esi", "varēji labāk kaut ko sev nopirkt, mums taču viss ir" utt. Tas viss rūpēs pat Mammīti. Bet tagad esmu aizdomājusies, ka laikam jāļauj viņai mūs iepriecināt... domās jāpieņem viņas dāvaniņas, kā mīlestību pret mums...

Vaira* - 2011-12-02 17:28
Jā,paldies,par to,ka ir iemesls atkal pārdomāt..es arī esmu no tiem,kas neskrien izmisīgi meklējot dāvanas,es varbūt arī atturos,varbūt tāpēc,ka bērni jau lieli cilvēki...man patīk ikdiena ar mīlestību,pārsteigumu,sagādātu vai saņemtu prieku.Mēs nopērkam kopējo dāvanu...piemēram Ziemassvētkos klājam galdu ar jauniem,skaistiem šķīvjiem...bet šogad vēlos dāvināt savējiem Labas grāmatas...Paldies,ka padalījāties..

Jannat* - 2011-12-02 18:57
Laikam jau tie sveetki arii ar Visuma zinju ir iekaartojusies- jo caur tiem tak maacaamies atveerties, daliities - man arii kaadu laiku atpakalj nepatika tur pirkt un gaadaat taas daavavanas - bet tagad jau citaadi un rakstot, man 1 mirklja doma izsliideeja - cik esmu bagaata, ka man ir tie cilveeki - gimene, draugi, radi - ka neesmu viena, - man ir kam daavinaat - Vairaak aktivitaates ir uz dzimsanas dienaam - reizeem meenesii sanaak 4tras pat!!!
Kaa paliidzeeju sev atraisiities - vienkaarsi izbaudot daavanu mekleesanas prieku, izveeleesanos katram personiibai atbilstosu, jo kad peerku daavanu kaadam - es domaaju par so cilveeku, kas vinjam patiik, kaads vins ir, kaadi vinjam izteicieni utt un atieciigi peerku un ar katru reizi es juutu ka taa prieka daliisanaas stiiga saak iet caur sirdi - un cilveeki veelaak to noveertee un teic - kaa tu zinaaji, ka tiesi tas man patiik, kur tu to njeemii....
cilveekam ,kam Tu daavini, ir galvenais sajust, ka vins Tev ir svariigs, miils un ikdienas steigaa Tu apstaajies vija deelj un sagaadaji kaut vai mazu prieka paarsteigumu - nav svariigi tur naudas daudzums vai lielums/

Vaira* - 2011-12-02 21:03
Manā darba vietā,mēs sveicam apaļajās jubilejās darbiniekus,tā dāvināšana vairāk manā ziņā,un ko vienmēr daru-meklēju katram un tieši viņam atbilstošu dzejoli vai novēlējumu.Tas ir tas brīdis,kad tu ar mīlestību domā par šo cilvēku,un tad ir jautājums-kur tu viņus atrodi,un redzu,ka šī cilvēka sirsniņa staro,un arī mana gavilē..

Baiba* - 2011-12-02 21:13
Karinčiks- man patīk, kā Tu saki- Dāvināšana otram..man nozīmē dāvana sev... Ja es dāvinu no sirds, tad man noteikti arī tā ir.


Gunita* - 2011-12-03 01:27
Ta ka esmu uzaugusi laika,kad Zsv netika svineti,man skiet joprojam diivaini ka lielas,dargas davanas tiek davinatas...atceros ka mums prieks bija no piparkuku un piiragu smarzas...diivaini,ka sie miera un sirds svetki palikusi tik komerciali.

Karinčiks* - 2011-12-03 02:37
Oi,paldies Baiba...
Lasu komentārus un gribēju piebilst,ka jebkurus svētkus..mēs veidojam paši...'
Komerciāli tie varbūt kādam ir..bet vairāk tiekšos,ka cilvēki prot svinēt šos svētkus,prot priecāties par piparkūku smaržām,par pīrāgiem..Varbūt tā ir vide,kur katrs atrodamies,kādi mums apkārt ir cilvēki,ģimene..jo es patiešām sajūtu šajos svētkos mīlestību,mieru un klususmu..Un starp manējiem..noteikti nav šo dārgo dāvanu..
No šā raksta guvu dāvanu..jo es tikpat varu dot no sevis...kādam,kam tas ir daudz vairāk vajadzīgs.

Inese* - 2011-12-03 18:18
Es arī uzaugu laikā, kad Ziemassvētkus it kā nedrīkstēja svinēt. Mēs svinējām. Ar baznīcas dziesmu dziedāšanu un arī ar dāvanām. Un tā kā tie bija visdziļākie padomju laiki, tad tieši toreiz man šķiet, ka tā dāvināšana attaisnojās. Toreiz tas bija pārsteigums un prieks (jo ikdienā jau neko nevarēja nopirkt. Bija deficīts un zem letes prece. Dāvanas brīžiem tika meklētas, pirktas un taupītas mēnešiem).

Mani vairāk mulsina tas, ja tā dāvināšana un dāvānu meklēšana nomāc svētku jēgu.
Ka nu jau sāk likties, ka tieši dāvanas un ēšana ir tas pats svarīgākais. Un kad vēl sanāk kopā, tad ir jēga ieklausīties par ko tad ir sarunas? Vai ir par notikumu un svētkiem, vai varbūt par sadzīviskām lietām (vai politiku, vai banku krīzēm).

Man škiet, ka svarīgi ir darīt ar jēgu.
Un aiz formas nepazaudēt saturu.

Kristīne* - 2011-12-05 02:43
Es arī izaugu laikā, kad Ziemassvētkus nedrīkstēja svinēt. Bet mēs svinējām, uz baznīcu gājām. Un nākot atpakaļ, vienmēr zem eglītes atradu dāvaniņas. Tagad man ļoti patīk gādāt dāvanas Ziemassvētkos saviem mīļajiem. Tā man liekas tik jauka tradīcija no bērnības. Parasti es jau laicīgi izdomāju, ko katram dāvināšu. Un vēl, tiešām baudu un prieku man sagādā dāvaniņas iesaiņošana un izrotāšana. Ja Ziemassvētku dāvanas sagādā laicīgi, tad nav jāburzās pa veikaliem īsi pirms svētkiem, tad es neizjūtu šo komercialitāti. Man dāvināšana Ziemassvētkos un Lieldienās saistās ar jauku bērnības tradīciju un šis process dara man prieku.


Atpakaļ